5. pants

Satversmes tiesā 2013. gada 6. martā tika saņemts

Pieteikuma iesniedzēja iesniegums, kurā lūgts izbeigt tiesvedību

lietā. Iesniegumā vispārīgi norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs

un Aizputes dome esot konceptuāli vienojušies par turpmāko

sadarbību.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 1. punkts

paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu pēc pieteikuma

iesniedzēja rakstveida lūguma. Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas punkti piešķir Satversmes tiesai tiesības izbeigt

tiesvedību lietā, bet ne pienākumu to darīt (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu). Lemjot par

iespēju izbeigt tiesvedību, Satversmes tiesa citastarp ņem vērā

arī pieteikuma iesniedzēja lūgumā ietverto pamatojumu.

Satversmes tiesas process notiek publiski tiesiskās interesēs.

Lietas dalībnieku vienošanās, ja nav citu svarīgu apstākļu, pašas

par sevi nevar kalpot par Satversmes tiesā ierosinātās

tiesvedības izbeigšanas pamatu. Apsverot jautājumu par

tiesvedības izbeigšanu lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās

sūdzības, Satversmes tiesas uzdevums ir atbilstoši tās

kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā

pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums,

kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka

tiesību normām (aktiem), kā arī dot savu vērtējumu

konstitucionāli nozīmīgos jautājumos. Strīds par zemāka juridiskā

spēka normas (akta) atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību

normām tiek atrisināts gan tad, ja apstrīdētā norma tiek atzīta

par neatbilstošu, gan tad, ja tā tiek atzīta par atbilstošu

augstāka juridiskā spēka tiesību normai (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu

daļas 2.2. punktu un 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2008-35-01 11. punktu).

Izlemjot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā,

izšķirošais apstāklis ir tas, vai apstrīdētā norma ir zaudējusi

savu spēku (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 12.

februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01

8.2. punktu).

Nedz Pieteikuma iesniedzējs, nedz Aizputes dome nav snieguši

Satversmes tiesai informāciju par to, ka apstrīdētās normas līdz

lietas izskatīšanas sākumam būtu grozītas vai zaudējušas savu

juridisko spēku. Arī Satversmes tiesa nav guvusi šāda apstākļa

apstiprinājumu.

Lieta skar būtiskus teritorijas plānošanas jautājumus, un

konstitucionālajā sūdzībā ir apšaubīta vietējās pašvaldības

rīcības atbilstība Satversmei. Šādā gadījumā, vadoties no

tiesiskās noteiktības principa, būtu izvērtējams, vai vietējās

pašvaldības rīcība atbilst Satversmei, kā arī noskaidrojamas

Satversmes prasības attiecībā uz vietējās pašvaldības rīcību.

Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka līdzšinējos tiesas

nolēmumos nav vērtēts jautājums par iespējamiem personu

pamattiesību ierobežojumiem, kas saistīti ar vietējās pašvaldības

tiesībām teritorijas plānojumā paredzēt gadījumus, kad

izstrādājams detālplānojums.

Tiesiskās noteiktības principam neatbilstu tāda situācija, ka

konstitucionālajā sūdzībā tiek apšaubīta publisko tiesību

juridiskās personas izdotās tiesību normas atbilstība Satversmei,

šī norma līdz lietas izskatīšanas sākumam nav zaudējusi savu

juridisko spēku, bet tiesa izbeidz tiesvedību, balstoties vienīgi

uz pieteikuma iesniedzēja vispārīgi formulētu lūgumu.

Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata,

ka tiesvedība lietā ir turpināma.