7. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

7.1. Lai gan lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu

atbilstību visam Satversmes 105. pantam, tomēr lietā netiek

apstrīdēta to atbilstība minētā panta ceturtajam teikumam. Līdz

ar to Satversmes tiesai nav pamata apstrīdētās normas vērtēt šā

teikuma aspektā.

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs

ierobežot šīs tiesības. Tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja

ierobežojumi ir attaisnojami, proti, noteikti saskaņā ar likumu,

tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03

secinājumu daļu). Minētais pants, no vienas puses, ietver

valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti,

pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību,

taču, no otras puses, dod valstij arī tiesības noteiktā apjomā un

kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

21. punktu).

Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz

īpašumu ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo

īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu.

Tāpat minētais Satversmes pants nosaka šo pamattiesību

izmantošanas robežas, proti, tiesības uz īpašumu nevar tikt

izmantotas pretēji sabiedrības interesēm.

7.2. Teritorijas plānojumu savā ziņā var uzskatīt par

īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu, jo ar teritorijas

plānojumu tiek ierobežota nekustamā īpašuma brīva un netraucēta

izmantošana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu).

Teritorijas attīstības plānošanas likuma 1. panta 8. punkts

noteic, ka vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir vietējās

pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā

noteiktas prasības teritorijas izmantošanai un apbūvei, tajā

skaitā funkcionālais zonējums, publiskā infrastruktūra,

teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi, kā arī citi

teritorijas izmantošanas nosacījumi un kuru izstrādā

administratīvajai teritorijai vai tās daļai. Savukārt vietējās

pašvaldības pienākumu likumā noteiktajā kārtībā izstrādāt

teritorijas plānojumu paredz likuma "Par pašvaldībām"

14. panta otrās daļas 1. punkts. Likuma "Par

pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 2. punkts kā vienu no

pašvaldības funkcijām nosaka atbildību par savas administratīvās

teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību, tai skaitā ielu,

ceļu un laukumu būvniecību, rekonstruēšanu un uzturēšanu.

Atbilstoši Teritorijas attīstības plānošanas likuma 25. panta

pirmajai daļai vietējā pašvaldība teritorijas plānojumu

apstiprina kā vietējās pašvaldības saistošos noteikumus. Vietējās

pašvaldības teritorijas plānojums ir ārējais normatīvais akts,

kas ir saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai un

kalpo par tiesisko pamatu konkrētu lēmumu pieņemšanai, piemēram,

būvniecības procesa uzsākšanai. Piemērojot teritorijas plānošanas

tiesību normas un principus, vietējā pašvaldība ar teritorijas

plānojumu nosaka konkrētu teritoriju plānoto (atļauto)

izmantošanu. Līdz ar to katram zemes īpašniekam piederošā

nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apjoms ir atkarīgs citastarp

no teritorijas atļautās izmantošanas. Ar vietējās pašvaldības

teritorijas plānojumu noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums ir

tiešs, jo plānojums sabiedrības interesēs nepastarpināti ierobežo

privātpersonas tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 8.1.

punktu).

7.3. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Aizputes dome,

pieņemot apstrīdētās normas, ir nepamatoti ierobežojusi tam

Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības.

No lietas materiāliem secināms, ka Pieteikuma iesniedzējs ir

plānojis paplašināt uz Zemesgabaliem esošās lielfermas. Saistošo

noteikumu Nr. 7 8.53. punktā jēdziens "lielferma"

definēts kā ferma intensīvai cūku un mājputnu audzēšanai, kurā

var audzēt vairāk nekā 40 000 mājputnu vai vairāk nekā 2000 gaļas

cūku, kuru svars pārsniedz 30 kilogramus, vai arī vairāk nekā 750

sivēnmāšu. Lielfermas "Apriķi Breeding" kompleksā

plānots papildus divām jau esošajām vienstāva ražošanas ēkām

uzbūvēt vēl 15 kūtis, kurās 2,4 ražošanas ciklos gadā tiks

turētas 2300 sivēnmātes, 600 remontcūkas un 15 700 sivēni svarā

no septiņiem līdz 30 kilogramiem. Savukārt lielfermas

"Apriķi Bacon" kompleksā paredzēts papildus esošajām

trim vienstāva ražošanas ēkām uzbūvēt vēl deviņas kūtis, kurās

tiks turētas 17 280 nobarojamās cūkas ar plānoto ražību - 82 000

cūkas gadā (sk. lietas materiālu 110. un 112. lpp.).

Aizputes dome norāda, ka šāda jau esošas lielfermas

paplašināšana atzīstama par rekonstrukciju, uz to attiecoties

apstrīdētās normas un tās paredzot Pieteikuma iesniedzējam

pienākumu izstrādāt detālplānojumu (sk. lietas materiālu 120.

lpp.).

Tā kā apstrīdētās normas paredz

imperatīvu priekšnoteikumu Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesību

īstenošanai, tās uzskatāmas par Satversmes 105. pantā ietverto

pamattiesību ierobežojumu.