11. pants

Visām personām, kurām atņemta brīvība, piemīt tās

pašas Satversmē ietvertās cilvēka pamattiesības, kas piemīt citām

personām, tomēr tās var tikt ierobežotas atbilstoši ieslodzījuma

jēgai. Pamattiesību ierobežojumi brīvības atņemšanas vietās

izriet no nepieciešamajām un neizbēgamajām brīvības atņemšanas

sekām, kā arī konkrētās personas situācijas (sal. sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 15. janvāra sprieduma lietā Nr.

2020-21-01 9.1. punktu). Papildus tam lielākajai daļai

personu, kas atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietās, brīvība nav

atņemta, pamatojoties uz spēkā esošu tiesas nolēmumu. Šādā

gadījumā personu aizsargā nevainīguma prezumpcijas princips un

tai var piemērot vienīgi tādus ierobežojumus, kas nepieciešami

kriminālprocesuālo darbību veikšanai, kā arī kārtības un drošības

uzturēšanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2002‑04‑03 secinājumu daļas 4. punktu un

2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010‑44‑01 8.2.

punktu).

Kā norādīts jau iepriekš, izturēšanās var tikt atzīta par

cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu tikai tad, ja tā pārsniedz

minimālo cietsirdības un pazemojuma smaguma pakāpi, kas

neizbēgami izriet no personas atrašanās īslaicīgās aizturēšanas

vietā. Proti, brīvības atņemšana personai jau pati par sevi

ietver pazemojuma elementus, taču valstij jānodrošina tādi

apstākļi, kas nepazemo cilvēka cieņu un nepakļauj cilvēku tik

lielām grūtībām un ciešanām, kas pārsniedz pieļaujamo ciešanu

līmeni, kā arī jānodrošina tas, lai brīvības atņemšanas režīms

ļautu personai saglabāt veselību un apstākļiem atbilstošu

labklājību (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 5. punktu un

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 26.

oktobra sprieduma lietā "Kudła v. Poland", pieteikums

Nr. 30210/96, 92.-94. punktu).

Attiecībā uz spilveniem īslaicīgās aizturēšanas vietās

Spīdzināšanas novēršanas komiteja nav izteikusi specifiskas

rekomendācijas. Tomēr tās ziņojumos atzīmēts, ka daudzās valstīs

īslaicīgās aizturēšanas vietās spilveni tiek nodrošināti (sk.

Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2018. gada 6. decembra

ziņojuma Apvienotās Karalistes valdībai par 2017. gada 29.

augusta-6. septembra vizīti Ziemeļīrijā 24. punktu, 2020. gada

13. novembra ziņojuma Portugāles valdībai par 2019. gada 3.-12.

decembra vizīti 43. punktu, 2021. gada 14. septembra ziņojuma

Bosnijas un Hercegovinas valdībai par 2019. gada 11.-21. jūnija

vizīti 40. punktu u. c. Pieejami:

https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Līdz ar to var

uzskatīt, ka atbilstoši Spīdzināšanas novēršanas komitejas

secinājumiem spilvena nodrošināšana īslaicīgās aizturēšanas vietā

nav minimālais standarts, bet ir labā prakse.

Savukārt tas, ka personām, kuras aizturētas ilgāk nekā 24

stundas, ir jānodrošina iespēja nomazgāties un šim nolūkam

jāizsniedz nepieciešamie higiēnas piederumi, to skaitā arī

dvielis, Spīdzināšanas novēršanas komitejas lēmumos uzsvērts

viennozīmīgi un vairākkārt (sk. Spīdzināšanas novēršanas

komitejas 2008. gada 8. februāra ziņojuma Grieķijas valdībai par

2007. gada 20.-27. februāra vizīti 25. punktu, 2020. gada 15.

februāra ziņojuma Moldovas Republikas valdībai par 2020. gada 28.

janvāra-7. februāra vizīti 36. punktu u. c. Pieejami:

https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Turklāt jau

Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2001. gada ziņojumā par 1999.

gada 24. janvāra-3. februāra vizīti Latvijā konstatēts, ka

apmeklētajās īslaicīgās aizturēšanas vietās aizturētajām personām

bijis grūti uzturēt apmierinošu higiēnas

līmeni, jo netika nodrošināti higiēnas piederumi (ziepes, dvieļi,

tualetes papīrs u. c.) (sk. ziņojuma 27. punktu.

Pieejams: https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Šajā

ziņojumā Spīdzināšanas novēršanas komiteja uzsvēra, ka personām,

kuras īslaicīgās aizturēšanas vietās uzturas ilgāk par 24

stundām, būtu jānodrošina adekvāti personīgās higiēnas piederumi

(ziepes, zobu birste un pasta, dvielis,

higiēniskais dvielis/aizsarglīdzekļi u. c.), un mudināja

Latviju nekavējoties nodrošināt gan to pieejamību, gan iespēju aizturētajām personām katru dienu

nomazgāties (sk. ziņojuma

23. un 50. punktu. Pieejams:

https://www.coe.int/en/web/cpt/states).

Būtiski, ka Cilvēktiesību konvencija paredz cilvēka tiesību un

pamatbrīvību minimālo standartu, taču valsts var garantēt plašāku

šo tiesību tvērumu un augstāku aizsardzības standartu savos

likumos, visupirms - konstitūcijā (sal. sk. Satversmes tiesas

2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016‑06‑01 29.2.

punktu).

Turklāt iepriekšminēto rekomendāciju izvērtējumā jāņem vērā,

ka dažādu valstu noteiktie termiņi, proti, tas, cik ilgi personas

drīkst turēt īslaicīgās aizturēšanas vietās, arī ir atšķirīgi.

Proti, Spīdzināšanas novēršanas komiteja, citstarp tieši ziņojumā

Latvijai, ir uzsvērusi, ka šādas iestādes nav piemērotas tam, lai

personas tajās uzturētos ilgstoši (sk. Spīdzināšanas

novēršanas komitejas 2017. gada 29. jūnija ziņojuma Latvijas

valdībai par 2016. gada 12.-22. aprīļa vizīti 16. punktu.

Pieejams: https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Arī

pieaicinātā persona Ilvija Pūce norādījusi: ja īslaicīgās

aizturēšanas vietas tiek izmantotas atkārtotai vai ilgstošai

personu turēšanai, proti, ilgāk par dažām dienām, tām būtu

jāpiemēro arī augstāki standarti attiecībā uz apstākļiem un

aktivitātēm.