Par Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7. panta ceturtās daļas 2. punkta un Ministru kabineta 2006. gada 10. janvāra noteikumu Nr. 38 "Noteikumi par īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietoto personu uztura, mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normām" 4. pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 95. panta otrajam teikumam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto likuma normu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma atbilst

3Satversmes 95. panta otrajam teikumam.

4Tiesiskais regulējums pārkāpjot Cilvēktiesību konvencijas 3.

5pantu un attiecīgi arī Satversmes 95. panta otro teikumu tikai

6tad, ja radīts aizskārums, kas pārsniedz minimālo cietsirdības

7līmeni.

8Esot būtiski tas, ka apstrīdētā likuma norma attiecas uz

9aizturēto personu turēšanas apstākļiem, kas saistīti ar

10īslaicīgās aizturēšanas vietu režīmu. Proti, atrašanās īslaicīgās

11aizturēšanas vietā jau pati par sevi paredzot noteiktus tiesību

12ierobežojumus un radot personai zināmas ciešanas. Turklāt

13prasības attiecībā uz īslaicīgās aizturēšanas vietām tiekot

14izvirzītas, ņemot vērā to, ka personas uzturēšanās šajās telpās

15un apstākļos ir īslaicīga.

16Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas

17rīcības vai soda novēršanai (turpmāk - Spīdzināšanas novēršanas

18komiteja) tās 1992. gada apkopojumā par aizturēšanas apstākļiem

19esot atzinusi: ņemot vērā to, cik ilgi personas tiek aizturētas

20policijā, nevar prasīt, lai fiziskie apstākļi policijas iecirknī

21būtu līdzvērtīgi apstākļiem citās brīvības atņemšanas vietās, kur

22personas uzturas ilgāku laiku. Nosakot šādas aizturēšanas vietas

23iekārtojuma kritērijus, nodrošināmo priekšmetu vidū minēts

24matracis un sega, bet ne spilvens. To atspoguļojot arī

25Spīdzināšanas novēršanas komitejas prakse attiecībā uz Latviju.

26Proti, 1999., 2002. un 2007. gada vizīšu laikā Spīdzināšanas

27novēršanas komiteja izteikusi rekomendācijas attiecībā uz

28aizturēto personu nodrošināšanu ar tīru matraci un segu, bet

29neesot norādījusi, ka aizturētajām personām būtu nodrošināmi arī

30spilveni. Šādas norādes nesaturot arī Spīdzināšanas novēršanas

31komitejas ziņojums pēc 2016. gada vizītes.

32Tādējādi Saeima secina, ka no cilvēktiesību standartiem

33neizriet pienākums nodrošināt katram aizturētajam spilvenu un

34apstrīdētā likuma norma nodrošina atbilstošus apstākļus

35aizturētajām personām, jo spilvena neesība pati par sevi

36nesasniedzot tādu smaguma līmeni, kāds nepieciešams personas

37tiesību pārkāpuma konstatēšanai. Tādējādi apstrīdētā likuma norma

38atbilstot Satversmes 95. panta otrajam teikumam.

39Šādu secinājumu apstiprinot arī Latvijas tiesu prakse.

40Piemēram, Administratīvā apgabaltiesa, vērtējot uzturēšanās

41apstākļus Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Jēkabpils

42iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā, 2016. gada 30. oktobra

43spriedumā secinājusi, ka spilvena trūkums nav uzskatāms par tik

44nozīmīgu, lai varētu atzīt, ka personai tiek liegta iespēja

45baudīt pilnvērtīgu miegu. Attiecīgi šāds komforta samazinājums

46neesot atzīts par tādu apstākli, kas liecinātu par personai

47Satversmes 95. pantā garantēto tiesību pārkāpumu.

48Turklāt Saeima norāda, ka likumdevējs periodiski izvērtē

49iespējas pilnveidot normatīvo regulējumu, tostarp uzlabojot

50aizturēto personu sadzīves apstākļus. Saeimas Aizsardzības,

51iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2021. gada 8.

52decembra sēdē esot apspriests jautājums par apstākļiem īslaicīgās

53aizturēšanas vietās, citstarp arī par aizturēto personu tiesībām

54saņemt spilvenu.

55Saeima neapšauba to, ka prasība nodrošināt aizturētās personas

56ar dvieli izriet no minimālajām prasībām attiecībā uz apstākļiem

57īslaicīgās aizturēšanas vietās. Esot pašsaprotami tas, ka

58cilvēkam jādzīvo sanitāros apstākļos un jābūt nodrošinātām

59pietiekamām iespējām apkopt sevi un uzturēt savu ķermeni tīru.

60Nespēja apmierināt šīs pamatvajadzības pienācīgā līmenī liekot

61cilvēkam justies pazemotam. Tādēļ īslaicīgās aizturēšanas vietās

62vajagot būt nodrošinātiem adekvātiem higiēnas līdzekļiem.

63To, ka īslaicīgās aizturēšanas vietās turētās personas

64jānodrošina arī ar personīgās higiēnas piederumiem, tostarp

65dvieli, apliecinot arī Spīdzināšanas novēršanas komitejas

66prakse.

67Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma pieņemšanas mērķis

68bijis nodrošināt minimālajiem cilvēktiesību standartiem

69atbilstošus sadzīves apstākļus īslaicīgās aizturēšanas vietās.

70Tomēr likumā nevarot pilnībā un detalizēti aprakstīt visas

71iespējamās prasības, tādēļ tajā ietverts pilnvarojums Ministru

72kabinetam detalizētāk izvērst nepieciešamo regulējumu. Turklāt

73šāda regulējuma izstrādes laikā Ministru kabinetam esot pienākums

74ņemt vērā personu pamattiesības. Tātad likumdevējs esot piešķīris

75izpildvarai plašu rīcības brīvību, lai tā, citstarp sekojot līdzi

76starptautiskajā un nacionālajā tiesu praksē atzītiem

77cilvēktiesību standartiem attiecībā uz aizturēto personu

78nodrošināšanu ar personīgās higiēnas līdzekļiem, varētu izdot

79tādas tiesību normas, kas aizturēto personu tiesības un intereses

80nodrošinātu pienācīgā apmērā.

81Līdz ar to likumdevējs, uzliekot Ministru kabinetam pienākumu

82noteikt personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normas, neesot

83ierobežojis izpildvaras iespējas rīkoties atbilstoši Satversmes

8495. pantam un, ņemot vērā īslaicīgās aizturēšanas vietu

85specifiskos apstākļus, nodrošināt aizturēto personu tiesības.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto noteikumu

2normu, - Ministru kabinets - lūdz izbeigt tiesvedību

3par apstrīdētās noteikumu normas atbilstību Satversmes 95. panta

4otrajam teikumam.

5Ministru kabineta tiesības izdot ārējus normatīvos aktus

6sniedzoties vien tiktāl, ciktāl tam šīs tiesības ir piešķirtas ar

7likumu.

8Saskaņā ar Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7.

9panta pirmo daļu Ministru kabinets nosakot aizturētā uztura,

10mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normas.

11Izpildot minēto deleģējumu, apstrīdētajā noteikumu normā esot

12noteiktas normas attiecībā uz mazgāšanas un personīgās higiēnas

13piederumiem - zobu suka, zobu pasta, tualetes papīrs, šķidrās

14tualetes ziepes un, ja nepieciešams, higiēniskās paketes. Dvielis

15apstrīdētajā noteikumu normā neesot iekļauts, jo tas neesot

16uzskatāms par mazgāšanas vai personīgās higiēnas piederumu.

17Šāds secinājums izrietot arī no citiem tiesību aktiem, kas

18nosaka to personu sadzīves apstākļus, kuru brīvība ir ierobežota.

19Proti, Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19. panta sestā

20daļa nosakot, ka apcietinātajam izmeklēšanas cietumā nodrošina

21individuālu gultas vietu, gultas piederumus un dvieli. Savukārt

22saskaņā ar Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu

23Nr. 1022 "Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un

24sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām" 5.

25pielikumu dvielis esot gultas veļas piederums.

26Līdz ar to esot secināms, ka dvielis neietilpst mazgāšanas un

27personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma tvērumā, bet ir gultas

28veļas piederums. Saskaņā ar varas dalīšanas principu izpildvarai

29esot tiesības izdot noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos

30un tie nedrīkstot būt pretrunā ar Satversmi un likumiem. Tādējādi

31Ministru kabinets apstrīdētajā noteikumu normā, neparedzot

32aizturētā nodrošināšanu ar dvieli, neesot pārkāpis likumdevēja

33deleģētā pilnvarojuma robežas.

34Papildus tam Ministru kabinets pauž šādu viedokli: tas, ka

35personai īslaicīgās aizturēšanas vietā saskaņā ar tiesību aktiem

36netiek nodrošināts dvielis par valsts budžeta līdzekļiem, nav

37šķērslis tam, lai persona dvieli varētu izmantot, jo personām ir

38tiesības to glabāt atbilstoši Ministru kabineta 2006. gada 11.

39aprīļa noteikumu Nr. 289 "Noteikumi par īslaicīgās

40aizturēšanas vietas kamerā glabāšanai atļauto priekšmetu

41sarakstu" 2.1. apakšpunktam. Līdz ar to personām, kuras tiek

42ievietotas īslaicīgās aizturēšanas vietā, esot iespēja izmantot

43savu personīgo dvieli, kuru tām pienesuma veidā nogādā ģimenes

44locekļi vai citas personas, vai dvieli, kas personai saskaņā ar

45Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu Nr. 1022

46"Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves

47vajadzību materiālā nodrošinājuma normām" 5. pielikumu ir

48izsniegts ieslodzījuma vietā.

49Apcietināto un aizturēto personu turēšanas apstākļi esot

50saistīti ar apcietināšanas vai aizturēšanas režīmu, kas pats par

51sevi paredzot noteiktus tiesību ierobežojumus un radot personai

52zināmas ciešanas.

53Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 11. janvāra

54Ieteikuma Rec(2006)2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem

55(turpmāk - Eiropas Cietumu noteikumi) 21. punkts nosakot, ka

56katram ieslodzītajam iekārto atsevišķu gultasvietu un izsniedz

57piemērotus gultas piederumus, kas tiek turēti labā kārtībā un

58mainīti pietiekami bieži, lai nodrošinātu to tīrību. Eiropas

59Cietumu noteikumu komentāros esot norādīts, ka šis punkts

60faktiski ir pašizskaidrojošs. Attiecīgajā punktā minētie

61"gultas piederumi" esot gultas rāmis, matracis un

62gultas veļa, ko izsniedz katram ieslodzītajam. Proti, minētais

63punkts neparedzot to, ka aizturētajam īslaicīgās aizturēšanas

64vietā būtu izsniedzams spilvens. Līdz ar to esot secināms, ka

65likumdevējs ir izšķīries apstrīdētajā likuma normā noteikt, ka

66īslaicīgās aizturēšanas vietā ir nodrošināmi Eiropas Cietumu

67noteikumos paredzētajiem minimālajiem standartiem atbilstoši

68sadzīves apstākļi.

69Ministru kabinets norāda, ka viens no Spīdzināšanas novēršanas

70komitejas pēdējās, 2016. gada vizītes Latvijā galvenajiem mērķiem

71bijis pārbaudīt izturēšanos pret policijas īslaicīgi aizturētām

72personām un šīm personām nodrošinātos sadzīves apstākļus.

73Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumā neesot izteikti

74norādījumi, aizrādījumi un ieteikumi saistībā ar īslaicīgās

75aizturēšanas vietās ievietoto personu nodrošināšanu ar spilvenu

76vai dvieli.

77Ņemot vērā to, ka aizturēto personu atrašanās īslaicīgās

78aizturēšanas vietā ir relatīvi īsa, nevarētu prasīt, lai apstākļi

79īslaicīgās aizturēšanas vietās būtu līdzvērtīgi apstākļiem

80ieslodzījuma vietās, kur personas uzturas ilgāku laiku.

81Tāpat Ministru kabinets pauž viedokli, ka likumā noteiktās

82prasības attiecībā uz īslaicīgās aizturēšanas vietā turēto

83personu nodrošināšanu ar gultas piederumiem varētu tikt

84precizētas, paredzot iespēju īslaicīgās aizturēšanas vietā

85ievietotajām personām izsniegt arī spilvenu un dvieli, īpaši

86ievērojot to, ka atbilstoši Eiropas Cietumu noteikumu 5. punktā

87nostiprinātajam pamatprincipam dzīve ieslodzījuma vietās ir pēc

88iespējas pietuvināta pozitīvajiem aspektiem, kas raksturīgi

89dzīvei ārpus ieslodzījuma vietas, kā arī to, ka Eiropas Cietumu

90noteikumi ietver vienīgi minimālās cilvēktiesību aizsardzības

91garantijas.

92Ņemot vērā šajā atbildes rakstā sniegto faktisko apstākļu

93izklāstu un juridisko pamatojumu, Ministru kabinets lūdz izbeigt

94tiesvedību par apstrīdētās noteikumu normas atbilstību Satversmes

9595. panta otrajam teikumam.

1Pieaicinātā persona - Apvienoto Nāciju

2Organizācijas Komitejas pret spīdzināšanu locekle Ilvija

3Pūce - vērš uzmanību uz Spīdzināšanas novēršanas komitejas

4darbu un secinājumiem.

5Spīdzināšanas novēršanas komitejas darbs esot Eiropas Padomes

6cilvēktiesību aizsardzības sistēmas neatņemama sastāvdaļa, un šī

7komiteja, būdama proaktīvs ārpustiesas mehānisms, darbojoties

8līdztekus ar reaktīvo tiesas mehānismu - Eiropas Cilvēktiesību

9tiesu.

10Spīdzināšanas novēršanas komiteja esot atzinusi, ka parasti

11aizturēšana policijā (īslaicīgās aizturēšanas vietā) ir relatīvi

12īsa, tādēļ nevarētu prasīt, lai fiziskie apstākļi policijas

13iecirknī būtu līdzvērtīgi apstākļiem citās brīvības atņemšanas

14vietās, kur personas uzturas ilgāku laiku. Tomēr apstākļiem esot

15jāatbilst zināmām pamatprasībām. Visām policijas kamerām vajagot

16būt pietiekami lielām atbilstoši paredzētajam personu skaitam;

17esot nepieciešams atbilstošs apgaismojums (piemērots lasīšanai,

18izņemot miega periodu) un ventilācija. Kamerās esot vēlama dienas

19gaisma. Kamerām vajagot būt aprīkotām ar inventāru atpūtai

20(piemēram, pie grīdas pieskrūvēts krēsls vai sols), un personas,

21kurām kamerā jāpavada nakts, esot jānodrošina ar tīru matraci un

22segām. Aizturētajām personām vajagot būt nodrošinātai iespējai,

23kad nepieciešams, kārtot dabiskās vajadzības tīros un cilvēcīgos

24apstākļos, kā arī nomazgāties pienācīgi aprīkotās telpās.

25Aizturētajām personām vajagot būt nodrošinātai regulārai

26ēdināšanai noteiktos laikos; vismaz vienreiz dienā esot jādod

27pilna maltīte. Tiklīdz personas tiek aizturētas policijā uz 24

28stundām vai ilgāk, tām esot jānodrošina piemēroti personiskās

29higiēnas priekšmeti un jādod iespēja katru dienu veikt fiziskas

30aktivitātes ārpus telpām. Proti, Spīdzināšanas novēršanas

31komiteja uzskatot, ka tad, ja persona īslaicīgās aizturēšanas

32vietā tiek turēta ne vairs īslaicīgi, bet ilgāk par 24 stundām,

33pieaug aizturēšanas apstākļiem izvirzāmās prasības.

34Par piemērotu apstākļu (pietiekams ēdiens, gultas veļa,

35higiēnas piederumi) nodrošināšanu brīvības atņemšanas vietās esot

36atbildīga tieši valsts, un tie nevarot būt atkarīgi no aizturēto

37personu finansiālajām iespējām, pienesumiem u. tml.

38Spīdzināšanas novēršanas komiteja esot regulāri un

39viennozīmīgi norādījusi, ka personām, kuras tiek aizturētas ilgāk

40nekā 24 stundas, ir jānodrošina iespēja nomazgāties un šim

41nolūkam jāizsniedz nepieciešamie tualetes piederumi, turklāt

42uzsvērusi, ka šo piederumu kopumā ietilpst arī dvielis.

43Attiecībā uz spilveniem īslaicīgās aizturēšanas vietās

44Spīdzināšanas novēršanas komiteja neesot izteikusi specifiskas

45rekomendācijas. Tomēr tās ziņojumos norādīts, ka daudzās valstīs

46īslaicīgās aizturēšanas vietās spilveni tiek nodrošināti. Līdz ar

47to varot uzskatīt, ka spilvena nodrošināšana īslaicīgās

48aizturēšanas vietā nav minimālais standarts, bet ir labā

49prakse.

50Izskatāmajā lietā esot konstatējams, ka persona īslaicīgās

51aizturēšanas vietā pavadījusi šādus laika periodus: diennakti (no

522019. gada 11. jūnija līdz 12. jūnijam), 12 diennaktis (no 2019.

53gada 18. jūlija līdz 30. jūlijam), kā arī divreiz pa septiņām

54diennaktīm (no 2019. gada 20. augusta līdz 27. augustam un no 17.

55septembra līdz 24. septembrim). Spīdzināšanas novēršanas komiteja

56esot vairākkārt uzsvērusi, ka apcietināto personu vešana atpakaļ

57uz īslaicīgās aizturēšanas vietu ir pieļaujama tikai īpašos

58izņēmuma gadījumos, tikai speciālu iemeslu dēļ un uz īsāko

59iespējamo laika periodu. Pēdējā, 2017. gada ziņojuma par Latviju

6013. punktā Spīdzināšanas novēršanas komiteja esot uzsvērusi, ka

61ieslodzītie principā nedrīkst tikt turēti policijas īslaicīgās

62aizturēšanas iestādēs, jo šādas iestādes nav piemērotas tam, lai

63viņi tajās uzturētos ilgstoši. Šajā ziņojumā Spīdzināšanas

64novēršanas komiteja atkārtoti ieteikusi Latvijas iestādēm darīt

65visu nepieciešamo, lai nodrošinātu to, ka uz izmeklēšanas laiku

66apcietinātās personas vienmēr tiek savlaicīgi pārvestas uz

67cietumu. Tāpat Spīdzināšanas novēršanas komiteja atkārtoti esot

68aicinājusi Latvijas iestādes rīkoties - tostarp likumdošanas

69līmenī -, lai nodrošinātu, ka uz izmeklēšanas laiku apcietinātie

70(un notiesātie) ieslodzītie uz policijas telpām tiek izsaukti un

71viņu pārvešana tiek atļauta tikai retos izņēmuma gadījumos, īpašu

72apsvērumu dēļ un ar prokurora vai tiesneša saskaņojumu.

73Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumā uzsvērts, ka šādi

74ieslodzītie nekādā gadījumā nebūtu turami policijas iestādēs pa

75nakti.

76Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 4. panta trešajā daļā

77esot noteikts, ka pēc procesa virzītāja pieprasījuma apcietināto

78var ievietot īslaicīgās aizturēšanas vietā uz laiku, kas

79nepieciešams procesuālo darbību veikšanai un tiesas procesiem

80(tātad šis laiks var pārsniegt maksimālo aizturēšanas termiņu -

81septiņas dienas), konkrēti norādot, ka īslaicīgās aizturēšanas

82vietā uz apcietināto attiecināmi īslaicīgās aizturēšanas vietas

83iekšējās kārtības noteikumi un viņam nodrošināmi īslaicīgās

84aizturēšanas vietas sadzīves apstākļi. Apcietinājumā turēšanas

85kārtības likums neparedzot nekādus kritērijus pārvešanai uz

86īslaicīgās aizturēšanas vietu (piemēram, tikai gadījumos, kad

87procesuālās darbības nav iespējams veikt, atrodoties izmeklēšanas

88cietumā, uz īsāko iespējamo laika periodu u. tml.). Tātad Latvija

89minēto Spīdzināšanas novēršanas komitejas rekomendāciju vēl

90arvien neesot ieviesusi un praksē apcietinātās personas, kas

91pārvestas uz īslaicīgās aizturēšanas vietām procesuālo darbību

92veikšanai, dažkārt pavadot tajās laiku, kas pārsniedz likumā

93aizturētajām personām noteikto periodu. Tā esot noticis arī

94izskatāmajā gadījumā.

95Īslaicīgās aizturēšanas vietas esot paredzētas īslaicīgai

96aizturēšanai, un apstākļi tajās neesot piemēroti ilgstošai

97personu turēšanai. Ja īslaicīgās aizturēšanas vietas tiek

98izmantotas atkārtotai vai ilgstošai personu turēšanai, proti,

99ilgāk par dažām dienām, tad attiecīgi tām būtu jāpiemēro arī

100augstāki standarti attiecībā uz apstākļiem un aktivitātēm.

101Attiecībā uz apcietinātajām personām, kas tiek turētas īslaicīgās

102aizturēšanas vietās atkārtoti vai ilgāk par periodu, kāds

103noteikts īslaicīgai aizturēšanai, būtu pēc iespējas jāpiemēro

104tādi paši standarti, kādi noteikti apcietināto personu turēšanai.

105Fakts, ka procesa virzītājs ir izmantojis iespēju pārvest personu

106procesuālo darbību veikšanai no izmeklēšanas cietuma, kas ir

107apcietinājuma izpildes iestāde, uz īslaicīgās aizturēšanas vietu,

108nedrīkstētu pasliktināt apcietinātās personas stāvokli apstākļu

109un izturēšanās ziņā. Tas attiecoties arī uz gultas veļu un

110piederumiem.

111Aizturēšanas vietas administrācija varot iegādāties spilvenus

112un dvieļus, kā arī organizēt to tīrīšanu un nomaiņu tikai tad, ja

113tai to atļauj likums. Iestāde nevarot iegādāties un apsaimniekot

114priekšmetus, kas formāli nav paredzēti tās funkciju veikšanai.

115Tāpat vajagot būt skaidriem kritērijiem attiecībā uz to, kad

116personai izsniedzams spilvens un dvielis; tas neesot vērtēšanas

117jautājums, kas būtu atkarīgs no aizturētās personas

118individuālajiem apstākļiem. Līdz ar to jautājums esot risināms,

119pārbaudot attiecīgo normu satversmību, nevis konkrētas

120aizturēšanas vietas administrācijas faktiskās rīcības līmenī.

1Pieaicinātā persona - Valsts policija -,

2sniedzot lietā informāciju par aizturēto personu turēšanas

3apstākļiem, norādījusi, ka īslaicīgās aizturēšanas vietās

4ievietotajām personām tiek piešķirti tikai apstrīdētajā likuma

5normā noteiktie gultas piederumi (matracis un sega) un

6apstrīdētajā noteikumu normā noteiktie priekšmeti (zobu suka,

7zobu pasta, tualetes papīrs, šķidrās ziepes, ja nepieciešams -

8higiēniskās paketes).

9Šobrīd spēkā esošie normatīvie akti neparedzot Valsts

10policijai pienākumu nodrošināt īslaicīgās aizturēšanas vietās

11ievietotās personas ar spilveniem un dvieļiem, tādēļ personas ar

12šādiem priekšmetiem netiekot nodrošinātas un šādu priekšmetu

13uzskaite netiekot veikta. Neesot veikti spilvenu un dvieļu

14iepirkumi, jo šādu priekšmetu iegādei un uzturēšanai (mazgāšanai,

15tīrīšanai, dezinficēšanai, krājumu atjaunošanai, transportēšanai

16u. c.) neesot tiesiska pamata.

17Dažas personas, kuras izjūt nepieciešamību pēc spilvena, tādu

18izveidojot no izsniegtās segas vai personīgajām drēbēm, savukārt

19personai, kurai nav līdzi sava dvieļa, tiekot nodrošināti

20vienreiz lietojamie papīra dvieļi nepieciešamajā daudzumā.

21Neesot saskatāma nepieciešamība visos gadījumos aizturētajai

22vai notiesātajai personai izsniegt priekšmetus, ko tai būtu

23atļauts glabāt; lielākoties tie neesot pirmās nepieciešamības

24priekšmeti. Rakstāmpiederumi vajadzības gadījumā tiekot izsniegti

25pēc īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietotās personas lūguma,

26savukārt tehnisko palīglīdzekļu vai briļļu nepieciešamības

27gadījumā katra situācija tiekot risināta atbilstoši individuālai

28pieejai un labajai praksei, tostarp iesaistot labdarības

29organizācijas.

30Secinājumu

31daļa

1Satversmes ievada ceturtā rindkopa noteic, ka

2Latvija kā demokrātiska un tiesiska valsts balstās uz cilvēka

3cieņu.

4Cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir pamattiesību

5būtība, un tā kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā

6augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību (sal. sk.

7Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

82018‑08‑03 11. punktu). Kā pamattiesība cilvēka cieņa piemīt

9ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem (sk.

10Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr.

112019‑24‑03 17.1. punktu). Līdz ar to demokrātiskā tiesiskā

12valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību

13normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa

14(sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta

15sprieduma lietā Nr. 2018‑08‑03 11. punktu).

16Konkretizējot noteiktas cilvēka cieņas izpausmes, Satversmes

1795. panta otrais teikums aizliedz spīdzināšanu, kā arī

18cietsirdīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos.

197.1. Katrs no šiem jēdzieniem apzīmē citāda veida

20darbību ar individuāli vērtējamu ietekmi uz personu. Proti,

21Latvijas tiesību zinātnē skaidrots, ka spīdzināšana ir saprotama

22kā īpaša cietsirdīga rīcība, apzināti radot personai ļoti

23nopietnas un nežēlīgas fiziskas un garīgas ciešanas nolūkā

24sasniegt kādu konkrētu mērķi, kuru raksturo vairākkārtēja vai

25ilgstoša sevišķu sāpju vai lielu ciešanu sagādāšana cietušajiem

26(sk.: Bitāns A., Judins A. 95. panta komentārs. Grām.: Balodis

27R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII

28nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011,

29212. lpp.). Cietsirdīga izturēšanās pret cilvēku ir tāda

30nežēlīga, bezjūtīga vai vienaldzīga izturēšanās pret citu

31personu, kuras rezultātā tai radīta dziļa apkaunojuma vai

32aizvainojuma sajūta vai cits kaitējums, piemēram, fiziskas sāpes,

33miesas bojājumi vai nāve. Savukārt par pazemojošu izturēšanos

34atzīstama rīcība, kas personai rada dziļu personisku negatīvu

35psiholoģisku pārdzīvojumu - apkaunojuma vai aizvainojuma sajūtu.

36Pazemojoša izturēšanās var nebūt saistīta ar intensīvām ciešanām,

37taču to raksturo cilvēka cieņu ignorējoša rīcība, kas rada baiļu,

38moku, pakļautības sajūtu kaut vai tikai paša upura prātā (sk.:

39Mits M. Spīdzināšanas aizliegums. Grām.: Ziemele I. (zin. red.)

40Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

412021, 106. lpp.) Šādas izturēšanās konstatācijai nepietiek ar

42to, ka persona ir sasniegusi noteikto psihoemocionālo stāvokli;

43jautājums ir par to, vai vidusmēra jutības cilvēks konkrētajā

44situācijā izjustu personisku negatīvu psiholoģisku pārdzīvojumu

45(sk.: Bitāns A., Judins A. 95. panta komentārs. Grām.: Balodis

46R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII

47nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011,

48211. lpp.).

49Valstij ir pienākums izvairīties no Satversmes 95. panta otrā

50teikuma pārkāpuma, kā arī nodrošināt personas aizsardzību pret

51šāda veida apdraudējumu no citu personu puses.

527.2. Noskaidrojot Satversmē ietverto pamattiesību

53saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības

54cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021.

55gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-07-01 16.2.

56punktu). Proti, ir jānodrošina Satversmes normu un Latvijai

57saistošajos starptautiskajos līgumos ietverto cilvēktiesību normu

58savstarpēja harmonija (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada

594. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020‑39‑02 18. punktu).

60Satversmes tiesa jau iepriekš Satversmes 95. pantu ir

61konkretizējusi kopsakarā ar Cilvēktiesību konvencijas 3. pantu,

62kas paredz, ka nevienu nedrīkst spīdzināt, nedz arī pakļaut

63cietsirdīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodam (sk.

64Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr.

652002-04-03 secinājumu daļas 5. punktu un 2010. gada 20. decembra

66sprieduma lietā Nr. 2010‑44‑01 8.1. punktu).

67Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka minētais pants

68ietver vienu no demokrātiskas valsts pamatvērtībām un paredz

69absolūtu cilvēktiesību aizsardzības garantiju, no kuras

70īstenošanas dalībvalsts nav tiesīga atkāpties pat ārkārtas

71situācijās un neatkarīgi no tā, kādu noziedzīgu nodarījumu

72persona šķietami paveikusi, kā arī neatkarīgi no tās uzvedības

73(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

741996. gada 15. novembra sprieduma lietā "Chahal v. the

75United Kingdom", pieteikums Nr. 22414/93, 79. punktu un

762006. gada 4. jūlija sprieduma lietā "Ramirez

77Sanchez v. France", pieteikums Nr. 59450/00, 116.

78punktu). Spīdzināšanas un necilvēcīgas

79vai pazemojošas apiešanās vai sodīšanas aizliegums ir noteikts kā

80civilizācijas vērtība, kas ir cieši saistīta ar cilvēka cieņas

81ievērošanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

822015. gada 28. septembra sprieduma lietā

83"Bouyid v. Belgium", pieteikums Nr.

8423380/09, 81. punktu).

85Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

86praksei atšķirība starp spīdzināšanu, necilvēcīgu apiešanos vai

87sodīšanu un pazemojošu apiešanos vai sodīšanu galvenokārt izriet

88no nodarīto ciešanu intensitātes atšķirībām (sk.,

89piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1978. gada 18. janvāra

90sprieduma lietā "Ireland v. the United Kingdom",

91pieteikums Nr. 5310/71, 167. punktu).

92Spīdzināšana ir definējama kā apzināta necilvēcīga

93izturēšanās, kas izraisa ļoti nopietnas un nežēlīgas ciešanas

94(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1978. gada 18.

95janvāra sprieduma lietā "Ireland v. the United

96Kingdom", pieteikums Nr. 5310/71, 167. punktu). Par

97necilvēcīgu tiesa atzinusi tādu izturēšanos, kas citstarp bija

98apzināta, tika piemērota stundām ilgi un izraisīja reālus miesas

99bojājumus vai spēcīgas fiziskas un garīgas ciešanas (sk.

100Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 26.

101oktobra sprieduma lietā "Kudła v. Poland", pieteikums

102Nr. 30210/96, 92. punktu). Savukārt par pazemojošu atzīta

103izturēšanās, kas apkauno vai nonicina indivīdu, ignorē viņa

104cilvēka cieņu vai nonicina to, vai izraisa baiļu, ciešanu vai

105mazvērtības sajūtu, kas spēj salauzt indivīda morālo un fizisko

106pretestību. Kritērija izpildei pietiek ar to, ka upuris tiek

107pazemots viņa paša acīs, pat ja ne citu acīs (sk., piemēram,

108Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada 21.

109janvāra sprieduma lietā "M.S.S. v. Belgium and Greece",

110pieteikums Nr. 30696/09, 220. punktu). Šīs attieksmes

111novērtējumā mazāk būtisks ir jautājums par faktiskām ciešanām,

112bet vairāk - jautājums par pazemojuma sajūtu.

113Būtiski, ka Cilvēktiesību konvencijas 3.

114pants jeb tajā ietvertais aizliegums neattiecas uz visiem sliktas

115izturēšanās (ill‑treatment) gadījumiem. Proti,

116konkrēta situācija ietilpst 3. panta

117tvērumā tikai tad, ja ir sasniegusi minimālo

118smaguma pakāpi. Šīs pakāpes novērtējums ir relatīvs un atkarīgs

119no visiem lietas apstākļiem, piemēram, izturēšanās ilguma,

120izturēšanās ietekmes uz personas fizisko vai garīgo veselību, kā

121arī dažos gadījumos no cietušās personas dzimuma, vecuma un

122veselības stāvokļa (sk., piemēram, Eiropas

123Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2021. gada 7. decembra

124sprieduma lietā "Savran v. Denmark", pieteikums Nr.

12557467/15, 122. punktu). Lai noteiktu,

126vai ir sasniegta minētā smaguma pakāpe, var ņemt vērā arī citus

127faktorus, jo īpaši nolūku, kura dēļ slikta izturēšanās tika

128īstenota, kā arī tās pamatā esošo nodomu vai motivāciju (tomēr

129nodoma trūkums nevar pārliecinoši izslēgt iespēju konstatēt 3.

130panta pārkāpumu), kontekstu, kurā izturēšanās tika īstenota,

131piemēram, paaugstinātas spriedzes un emociju atmosfēru, kā arī

132to, vai cietušais ir vai nav bijis neaizsargātā stāvoklī

133(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

1342016. gada 15. decembra sprieduma lietā "Khlaifia and Others

135v. Italy", pieteikums Nr. 16483/12, 160. punktu).

136Personas atrašanās neaizsargātā stāvoklī parasti tiek izprasta kā

137personas nebrīve, tostarp atrašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā

138(ibid.).

1397.3. Arī Starptautiskā pakta par pilsoņu un

140politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 7. panta pirmais teikums

141noteic, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgam,

142necilvēcīgam vai pazemojošam sodam vai apieties ar viņu tādā

143veidā. Savukārt Pakta 10. panta pirmā daļa noteic, ka pret visām

144personām, kurām atņemta brīvība, jāizturas cilvēciski un

145respektējot cilvēka personībai piemītošo pašcieņu. Tas nozīmē, ka

146pret personām, kurām ir ierobežota brīvība, nedrīkst izturēties

147pretēji Pakta 7. panta noteikumiem, kā arī šīs personas nedrīkst

148tikt pakļautas citām grūtībām vai ierobežojumiem, kā tikai tiem,

149kas izriet no brīvības atņemšanas apstākļiem. Personas, kurām

150atņemta brīvība, bauda visas tiesības, kas noteiktas Paktā, ar

151tiem ierobežojumiem, kas slēgtā vidē ir neizbēgami, un šo personu

152cieņas aizsardzība ir jānodrošina tieši tāpat kā attiecībā uz

153personām, kuru brīvība nav ierobežota (sk.: General

154Comment No. 21: Replaces general comment 9 concerning humane

155treatment of persons deprived of liberty (Art.10):10/04/92, Human

156Rights Committee, para 3).

157Citstarp Pakta 10. panta pirmā daļa attiecas uz valsts

158pienākumu nodrošināt personu, kurām atņemta brīvība,

159pamatvajadzību apmierināšanu, piemēram, attiecībā uz pārtiku,

160apģērbu, medicīnisko aprūpi, sanitārajām labierīcībām, izglītību,

161darbu, atpūtu, kameru apgaismojumu, saziņu ar ārpasauli,

162pastaigām un privātumu (sk.: Nowak M. U.N. Covenant of Civil

163and Political Rights. CCPR Commentary. 2nd revised edition. Kehl

164am Rhein: Engel, 2005, p. 250).

165Latvijas Republika ir ratificējusi vairākas konvencijas, kuras

166nosaka necilvēcīgas un cieņu pazemojošas sodīšanas

167aizliegumu.

168Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem,

169necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas

170veidiem 2. panta pirmā daļa noteic: katra dalībvalsts veic

171efektīvus likumdošanas, administratīvos, tiesas vai citus

172pasākumus, lai nepieļautu, ka tās jurisdikcijai pakļautajā

173teritorijā notiek spīdzināšanas akti. Savukārt šīs konvencijas

17416. panta pirmās daļas pirmais teikums paredz katras dalībvalsts

175apņemšanos visās tās jurisdikcijai pakļautajās teritorijās

176aizliegt citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas

177izturēšanās un sodīšanas aktus, ko nevar uzskatīt par

178spīdzināšanu, kā tā definēta konvencijas 1. pantā, ja šādus aktus

179veic valsts amatpersona vai kāda cita persona, kas rīkojas ar

180oficiālām pilnvarām, vai ja tos veic šādu personu veiktas

181kūdīšanas dēļ vai ar to tiešu vai netiešu piekrišanu.

182Atbilstoši minētās konvencijas 11. pantam kopsakarā ar 16.

183panta pirmās daļas otro teikumu katra dalībvalsts sistemātiski

184pārrauga nopratināšanas noteikumus, instrukcijas, metodes un

185praksi, kā arī kārtību, kas nosaka jebkurā tās jurisdikcijai

186pakļautā teritorijā aizturētu, apcietinātu vai jebkādā citā veidā

187ieslodzītu personu turēšanu ieslodzījumā un izturēšanos pret

188šādām personām, lai nepieļautu nekādus spīdzināšanas un

189nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas

190gadījumus.

191Tāpat Latvijas Republika ir pievienojusies 1987. gada 26.

192novembra Eiropas konvencijai par spīdzināšanas un necilvēcīgas

193vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu. Saskaņā ar to ir

194izveidota Spīdzināšanas novēršanas komiteja, kas apmeklē jebkuru

195Eiropas Padomes dalībvalstu jurisdikcijā esošu vietu, kur atrodas

196personas, kam valsts pārvaldes iestāde ir atņēmusi brīvību, un

197pārbauda izturēšanos pret šādām personām, lai nepieciešamības

198gadījumā pastiprinātu šādu personu aizsardzību pret spīdzināšanu

199un pret necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodu. Pēc katra

200apmeklējuma Spīdzināšanas novēršanas komiteja valstij nosūta

201ziņojumu par apmeklējuma laikā konstatētajiem faktiem, ietverot

202tajā arī rekomendācijas.

2037.4. Pieteikuma iesniedzēja norādījusi: to, ka

204īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietotai personai netiek

205izsniegts spilvens un dvielis, var uzskatīt par cietsirdīgu un

206cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos pret šo personu. Proti, nav

207norādīts, ka persona būtu tikusi pakļauta spīdzināšanai, bet, pēc

208Pieteikuma iesniedzējas ieskata, persona esot pakļauta pārējiem

209Satversmes 95. panta otrajā teikumā aizliegtajiem rīcības

210veidiem. Arī pirmšķietami secināms, ka apstrīdētajā regulējumā

211nav noteikta tāda darbība, kas būtu pielīdzināma

212spīdzināšanai.

213Atbilstoši Satversmes 94. pantam ir pieļaujams tas, ka

214personai noteiktos gadījumos - saskaņā ar likumu - tiek atņemta

215un ierobežota brīvība. Tostarp ir pieļaujama personas

216aizturēšana.

217Lai Cilvēktiesību konvencijas 3. pants

218attiektos uz brīvības atņemšanu un tās ietvaros nepieļaujamu

219cietsirdīgu un pazemojošu attieksmi, ciešanām un pazemojumiem ir

220jāpārsniedz neizbēgamo ciešanu un pazemojuma elements, kas

221saistīts ar pašu brīvības atņemšanu (sk., piemēram,

222Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 27. janvāra sprieduma

223lietā "Neshkov and Others v. Bulgaria", pieteikumi Nr.

22436925/10, 21487/12, 72893/12, 73196/12, 77718/12 un 9717/13, 228.

225punktu). Valstij ir jānodrošina, ka persona ir aizturēta apstākļos, kas

226atbilst cilvēka cieņai, ka brīvības atņemšanas izpilde nepakļauj

227attiecīgo personu ciešanām vai grūtībām, kuru intensitāte

228pārsniedz neizbēgamo ciešanu līmeni, kas raksturīgs brīvības

229atņemšanai, un ka, ņemot vērā praktiskās prasības, kas saistītas

230ar ieslodzījumu, personas veselība un

231labklājība ir pienācīgi nodrošināta (sk. Eiropas

232Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 26. oktobra

233sprieduma lietā "Kudła v. Poland", pieteikums Nr.

23430210/96, 94. punktu). Novērtējot

235aizturēšanas apstākļus, jāņem vērā šo apstākļu kumulatīvā

236ietekme, kā arī konkrēti pieteikuma iesniedzēja

237apgalvojumi. Jāņem vērā arī tā

238perioda ilgums, kurā persona ir aizturēta konkrētajos

239apstākļos (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

240tiesas Lielās palātas 2012. gada 22. maija sprieduma lietā

241"Idalov v. Russia", pieteikums Nr. 5826/03, 94.

242punktu).

243Atbilstoši iepriekšminētajiem kritērijiem apstākļi brīvības

244atņemšanas vietā, tostarp īslaicīgās aizturēšanas vietā, drīkst

245būt vien tiktāl ierobežojoši, ciktāl tas atbilst brīvības

246atņemšanas vietas būtībai, un tie nedrīkst būt cietsirdīgi vai

247indivīdu apkaunojoši, nonicinoši vai pazemojoši. Proti, tiem ir

248jāatbilst cilvēka cieņai.

249Līdz ar to Satversmes 95. panta

250otrais teikums ietver valsts pienākumu brīvības atņemšanas vietās

251nodrošināt cilvēka cieņai atbilstošus apstākļus un nepieļaut

252cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu izturēšanos pret personu.

1No Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošās lietas

2materiāliem redzams, ka 2019. gada 11. jūnijā Valsts policijas

3Vidzemes reģiona pārvaldes Madonas iecirknī pieteicējam

4izskatāmajā lietā citstarp tika izsniegts arī spilvens (sk.

5lietas materiālu 1. sēj. 23. un 128. lp.). Uz šādu iespēju

6robežās īstenotu praksi Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā

7esošajā lietā tiesas sēdes laikā atsaukusies arī Valsts policijas

8pārstāve (sk. lietas materiālu 2. sēj. 44. lp.). Arī

9tiesībsarga ziņojumos par situāciju īslaicīgās aizturēšanas

10vietās norādītas vietas, kurās konstatēta šāda labvēlīgāka

11attieksme (sk., piemēram, tiesībsarga 2019. gada 26. marta

12ziņojuma par vizīti Limbažu iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas

13vietā 3. lpp. un 2019. gada 5. aprīļa ziņojuma par vizīti

14Gulbenes iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 4. lpp.).

15Tāpat pieteicējs Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā

16lietā uzsvēris, ka dažās īslaicīgās aizturēšanas vietās pēc

17personas lūguma tai tiekot izsniegts arī dvielis (sk. lietas

18materiālu 2. sēj. 37. lp.). Savukārt tiesībsarga 2019.

19gada 23. maija ziņojumā par vizīti Valkas iecirkņa īslaicīgās

20aizturēšanas vietā norādīts, ka "nepieciešamības gadījumā

21īslaicīgās aizturēšanas vietu darbinieki ir pretimnākoši,

22izsniedzot dvieļa vietā palagu, lai pēc dušas apmeklējuma persona

23varētu noslaucīties" (sk. ziņojuma 6. lpp.).

24Tomēr apstrīdētais regulējums ir imperatīvs, un šāda valsts

25iestāžu un to darbinieku proaktīva un personiskajos līdzekļos, kā

26arī nestandarta pieejā balstīta rīcība nav uzskatāma par

27argumentu tam, lai neizvērtētu paša apstrīdētā regulējuma

28atbilstību Satversmei. Proti, kā norādījusi arī pieaicinātā

29persona Ilvija Pūce, aizturēšanas vietas administrācija var

30iegādāties spilvenus un dvieļus, kā arī organizēt to tīrīšanu un

31nomaiņu tikai tad, ja tai to atļauj likums. Iestāde nevar

32iegādāties un apsaimniekot priekšmetus, kas formāli nav paredzēti

33tās funkciju veikšanai. Turklāt šāda prakse neizbēgami ir

34selektīva un tādējādi rada atšķirīgu attieksmi atkarībā no tā,

35kurā iecirknī persona atrodas un kad tā tur atrodas.

36Tādējādi ierobežojumi tieši izriet no apstrīdētā regulējuma,

37kas savukārt skaidri ietverts apstrīdētajā likuma normā un

38apstrīdētajā noteikumu normā.

1Satversmes 95. panta otrajā teikumā ietvertās

2tiesības ir absolūtas. Nekādas atkāpes no tām nav

3pieļaujamas.

4Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību

5Satversmes 95. panta otrajam teikumam, Satversmes tiesai

6jāpārliecinās, vai regulējums rada tādu aizskārumu, kurš

7pārsniedz minimālo cietsirdības un pazemojuma smaguma pakāpi, kas

8neizbēgami izriet no personas atrašanās īslaicīgās aizturēšanas

9vietā (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra

10sprieduma lietā Nr. 2010‑44‑01 8.2. punktu).

1Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normu nevar

2izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā

3tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28.

4jūnija sprieduma lietā Nr. 2012‑26‑03 12.1. punktu). Proti,

5lai izprastu, kādā veidā apstrīdētais regulējums ietekmē tā

6skartās personas un vai šāda aizskāruma rezultātā tiek pārkāpta

7minimālā cietsirdības un pazemojuma smaguma pakāpe, kas

8neizbēgami izriet no personas atrašanās īslaicīgās aizturēšanas

9vietā, jānoskaidro, kas šīs personas ir un kāda ir aizturēto

10personu turēšanas kārtība.

1110.1. Aizturēto personu turēšanas kārtības likums

12pirmām kārtām nosaka saskaņā ar Kriminālprocesa likumu aizturēto

13personu (turpmāk arī - aizturētais) turēšanas kārtību speciāli

14aprīkotās policijas telpās - īslaicīgās aizturēšanas vietā.

15Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 62. panta pirmajai daļai

16kopsakarā ar šā likuma 267. panta pirmo daļu aizturētais ir

17persona, kura likumā noteiktajā kārtībā aizturēta uz laiku līdz

1848 stundām, ja pastāv aizturēšanas nosacījumi.

19Papildus tam Kriminālprocesa likuma 270. pants paredz, ka

20noteiktos gadījumos var aizturēt aizdomās turēto, apsūdzēto vai

21personu, pret kuru notiek process medicīniska rakstura piespiedu

22līdzekļu noteikšanai. Šādas personas ne vēlāk kā 12 stundu laikā

23nogādājamas pie procesa virzītāja vai izmeklēšanas tiesneša.

24Tāpat atbilstoši Kriminālprocesa likuma 734. panta pirmajai daļai

25noteiktos gadījumos kompetentā iestāde var dot uzdevumu policijai

26aizturēt personu uz laiku līdz aiznākamās dienas pulksten

27divpadsmitiem nogādāšanai pie izmeklēšanas tiesneša.

28Kriminālprocesa likuma 699. panta pirmā daļa paredz, ka

29izmeklētājs vai prokurors var aizturēt personu līdz 72 stundām

30izdošanas nolūkā, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tā citas

31valsts teritorijā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru

32paredzēta izdošana, vai ja ārvalsts izsludinājusi tās meklēšanu

33un iesniegusi pagaidu apcietināšanas vai izdošanas lūgumu. Tāpat

34atbilstoši Kriminālprocesa likuma 770. pantam gadījumā, ja

35izpildās likumā noteiktie kritēriji, uz laiku līdz 72 stundām

36iespējams aizturēt ārvalstī notiesāto personu.

3710.2. Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 1.

38panta otrā daļa tieši noteic, ka meklēšanā esošās apcietinātās

39personas un ar brīvības atņemšanu notiesātās personas pēc

40aizturēšanas var ievietot īslaicīgās aizturēšanas vietā ne ilgāk

41par septiņām darba dienām.

42Savukārt citu šā panta otrajā daļā minēto personu maksimālo

43uzturēšanās laiku īslaicīgās aizturēšanas vietā norma tieši

44nenosaka.

4510.2.1. Izskatāmās lietas ierosināšanas brīdī Aizturēto

46personu turēšanas kārtības likuma 1. panta otrā daļa paredzēja,

47ka īslaicīgās aizturēšanas vietā citstarp, ja nepieciešams, var

48ievietot administratīvi aizturētās un arestētās personas.

49Ar 2022. gada 17. februāra likumu "Grozījumi Aizturēto

50personu turēšanas kārtības likumā" no šā panta tika izslēgti

51vārdi "un arestētās", tādējādi saskaņojot Aizturēto

52personu turēšanas likumu ar Administratīvās atbildības likuma

53regulējumu. Proti, administratīvais arests kā soda veids vairs

54nepastāv. Turpretim līdz 2020. gada 1. jūlijam spēkā bijušais

55Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss noteica, ka

56administratīvo arestu piemēro izņēmuma gadījumos par atsevišķiem

57administratīvo pārkāpumu veidiem uz laiku no vienas diennakts

58līdz 15 diennaktīm. Atbilstoši labvēlīgāka likuma atpakaļejošā

59spēka principam administratīvie aresti pēc 2020. gada 30. jūnija

60vairs netika piemēroti.

61Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 71. panta piekto

62daļu personas drīkst administratīvi aizturēt ne ilgāk kā uz

63četrām stundām, aizturēšanas laiku skaitot no faktiskās

64aizturēšanas brīža, bet personai, kas atradusies alkoholisko

65dzērienu vai narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē vai

66reibumā, - no brīža, kad persona spēj adekvāti uztvert

67notiekošo.

68Tātad līdz 2020. gada 30. jūnijam personas, kas izcieta

69administratīvo arestu, īslaicīgās aizturēšanas vietā varēja

70pavadīt līdz 15 diennaktīm, savukārt šobrīd personas iespējams

71tikai administratīvi aizturēt ne ilgāk kā uz četrām stundām no

72brīža, kad tās apzinās aizturēšanas faktu.

7310.2.2. Tas, cik ilgi īslaicīgās aizturēšanas vietā

74drīkst turēt apcietinātās un notiesātās personas, nav noteikts ne

75Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 1. panta otrajā daļā,

76ne citos tiesību aktos. Tomēr tas Aizturēto personu turēšanas

77kārtības likuma 1. panta otrajā daļā ir definēts kā laikposms,

78kas nepieciešams procesuālo darbību veikšanai. Reizē

79Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 4. panta trešās daļas

80pirmais teikums paredz, ka pēc procesa virzītāja pieprasījuma

81apcietināto var ievietot īslaicīgās aizturēšanas vietā uz laiku,

82kas nepieciešams procesuālo darbību veikšanai un tiesas

83procesiem.

84Kā izriet no Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošās lietas

85materiāliem, pieteicējs minētajā lietā īslaicīgās aizturēšanas

86vietā kā apcietinātā persona uzturējies septiņas un pat 12 dienas

87(sk. lietas materiālu 1. sēj. 20. lp.).

88Arī tiesībsarga ziņojumos par vizītēm dažādās īslaicīgās

89aizturēšanas vietās secināts, ka dažos gadījumos personas tajās

90pavadījušas, piemēram, 8, 11, 12, 13, 14, 16 un 19 diennaktis un

91pat vairāk nekā trīs nedēļas (sk. tiesībsarga

922019. gada 5. aprīļa ziņojuma par vizīti Gulbenes iecirkņa

93īslaicīgās aizturēšanas vietā 3. lpp, 2019. gada 10. maija

94ziņojuma par vizīti Liepājas iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas

95vietā 3. lpp., 2019. gada 23. maija ziņojuma par vizīti

96Saldus iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 4. lpp., 2019. gada

9723. maija ziņojuma par vizīti Daugavpils īslaicīgās aizturēšanas

98vietā 3. lpp., 2020. gada 10. janvāra ziņojuma par vizīti

99Bauskas iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 5. lpp un 2021.

100gada 28. jūnija ziņojuma par vizīti Rīgas īslaicīgās aizturēšanas

101birojā 2. punktu). Citstarp šāda situācija esot izveidojusies

102retās konvoja kursēšanas dēļ (sk. tiesībsarga 2019. gada 5.

103aprīļa ziņojuma par vizīti Gulbenes iecirkņa īslaicīgās

104aizturēšanas vietā 3. lpp. un 2019. gada 10. maija ziņojuma par

105vizīti Liepājas iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 3.

106lpp.).

107Uz to apstākli, ka apcietinātās personas, kas pārvestas uz

108īslaicīgās aizturēšanas vietām procesuālo darbību veikšanai,

109dažkārt pavada tajās laiku, kas pārsniedz attiecībā uz

110aizturētajiem noteikto periodu, vērsusi uzmanību arī pieaicinātā

111persona Ilvija Pūce.

11210.2.3. Visbeidzot, atbilstoši Aizturēto personu

113turēšanas kārtības likuma 1. panta otrās daļas trešajam teikumam

114likumā noteiktajos gadījumos īslaicīgās aizturēšanas vietā var

115ievietot personas, kuras aizturētas Imigrācijas likumā noteiktajā

116kārtībā, izņemot mazāk aizsargātās personas.

117Atbilstoši Imigrācijas likuma 59. panta pirmajai un otrajai

118daļai pamatā aizturētos ārzemniekus ievieto Valsts robežsardzes

119pagaidu turēšanas telpā vai izmitināšanas centrā, tomēr tad, ja

120pastāv bēgšanas iespējamība vai ārzemnieks rada draudus valsts

121drošībai vai sabiedriskajai kārtībai un drošībai, aizturētais

122ārzemnieks var tikt ievietots īslaicīgās aizturēšanas vietā.

123Imigrācijas likuma 54. pants noteic, ka Valsts robežsardzes

124amatpersonai ir tiesības aizturēt ārzemnieku līdz 10 diennaktīm.

125Savukārt noteiktu apstākļu īstenošanās gadījumā rajona (pilsētas)

126tiesnesis var pieņemt lēmumu par aizturēšanas termiņa

127pagarināšanu. Kopējais aizturēšanas termiņš nedrīkst pārsniegt

128sešus mēnešus, izņemot gadījumu, kad ārzemnieks atsakās

129sadarboties vai kavējas nepieciešamo dokumentu saņemšana no

130trešajām valstīm. Šādā gadījumā tiesnesis var pieņemt lēmumu par

131minētā aizturēšanas termiņa pagarināšanu, nepārsniedzot papildu

13212 mēnešus.

133Līdz ar to teorētiski maksimālais laikposms, kuru noteiktiem

134kritērijiem atbilstošs ārzemnieks var atrasties aizturēšanas

135vietā, ir 18 mēneši. Tomēr šādā gadījumā aizturētajam ārzemniekam

136vajadzētu atrasties izmitināšanas centrā, nevis īslaicīgās

137aizturēšanas vietā. Turklāt atbilstoši Valsts policijas

138iesniegtajai informācijai nav konstatēti gadījumi, kad minētajām

139personām aizturēšanas termiņš tiktu pagarināts ar tiesneša

140lēmumu, un tādējādi tās īslaicīgās aizturēšanas vietās nav

141uzturējušās ilgāk kā divas diennaktis (sk. lietas materiālu 3.

142sēj. 141. lp.).

14310.3. Satversmes tiesa secina, ka atbilstoši

144Kriminālprocesa likumam aizturētas personas īslaicīgās

145aizturēšanas vietās tipiskā situācijā var uzturēties maksimums 48

146stundas, bet noteiktos gadījumos - 72 stundas, meklēšanā esošas

147apcietinātās personas un personas, kuras notiesātas ar brīvības

148atņemšanu, pēc aizturēšanas var ievietot īslaicīgās aizturēšanas

149vietā maksimāli uz septiņām darba dienām, savukārt apcietinātajām

150un notiesātajām personām laiks, kuru tās var pavadīt īslaicīgās

151aizturēšanas vietā, tiesību normās tieši nav noteikts un izriet

152tikai no mērķa, ar kādu personas ir atvestas uz šīm telpām.

153Praksē šādās telpās personām ir nācies pavadīt vairāk nekā 10 un

154pat 20 diennaktis. Visbeidzot, līdz 2020. gada 30. jūnijam

155personas, kas izcieta administratīvo arestu, īslaicīgās

156aizturēšanas vietā varēja pavadīt līdz 15 diennaktīm.

157Šie termiņi ņemami vērā, izvērtējot apstrīdētā regulējuma

158ietekmi uz personām.

1Visām personām, kurām atņemta brīvība, piemīt tās

2pašas Satversmē ietvertās cilvēka pamattiesības, kas piemīt citām

3personām, tomēr tās var tikt ierobežotas atbilstoši ieslodzījuma

4jēgai. Pamattiesību ierobežojumi brīvības atņemšanas vietās

5izriet no nepieciešamajām un neizbēgamajām brīvības atņemšanas

6sekām, kā arī konkrētās personas situācijas (sal. sk.

7Satversmes tiesas 2021. gada 15. janvāra sprieduma lietā Nr.

82020-21-01 9.1. punktu). Papildus tam lielākajai daļai

9personu, kas atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietās, brīvība nav

10atņemta, pamatojoties uz spēkā esošu tiesas nolēmumu. Šādā

11gadījumā personu aizsargā nevainīguma prezumpcijas princips un

12tai var piemērot vienīgi tādus ierobežojumus, kas nepieciešami

13kriminālprocesuālo darbību veikšanai, kā arī kārtības un drošības

14uzturēšanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

15sprieduma lietā Nr. 2002‑04‑03 secinājumu daļas 4. punktu un

162010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010‑44‑01 8.2.

17punktu).

18Kā norādīts jau iepriekš, izturēšanās var tikt atzīta par

19cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu tikai tad, ja tā pārsniedz

20minimālo cietsirdības un pazemojuma smaguma pakāpi, kas

21neizbēgami izriet no personas atrašanās īslaicīgās aizturēšanas

22vietā. Proti, brīvības atņemšana personai jau pati par sevi

23ietver pazemojuma elementus, taču valstij jānodrošina tādi

24apstākļi, kas nepazemo cilvēka cieņu un nepakļauj cilvēku tik

25lielām grūtībām un ciešanām, kas pārsniedz pieļaujamo ciešanu

26līmeni, kā arī jānodrošina tas, lai brīvības atņemšanas režīms

27ļautu personai saglabāt veselību un apstākļiem atbilstošu

28labklājību (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

29sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 5. punktu un

30Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 26.

31oktobra sprieduma lietā "Kudła v. Poland", pieteikums

32Nr. 30210/96, 92.-94. punktu).

33Attiecībā uz spilveniem īslaicīgās aizturēšanas vietās

34Spīdzināšanas novēršanas komiteja nav izteikusi specifiskas

35rekomendācijas. Tomēr tās ziņojumos atzīmēts, ka daudzās valstīs

36īslaicīgās aizturēšanas vietās spilveni tiek nodrošināti (sk.

37Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2018. gada 6. decembra

38ziņojuma Apvienotās Karalistes valdībai par 2017. gada 29.

39augusta-6. septembra vizīti Ziemeļīrijā 24. punktu, 2020. gada

4013. novembra ziņojuma Portugāles valdībai par 2019. gada 3.-12.

41decembra vizīti 43. punktu, 2021. gada 14. septembra ziņojuma

42Bosnijas un Hercegovinas valdībai par 2019. gada 11.-21. jūnija

43vizīti 40. punktu u. c. Pieejami:

44https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Līdz ar to var

45uzskatīt, ka atbilstoši Spīdzināšanas novēršanas komitejas

46secinājumiem spilvena nodrošināšana īslaicīgās aizturēšanas vietā

47nav minimālais standarts, bet ir labā prakse.

48Savukārt tas, ka personām, kuras aizturētas ilgāk nekā 24

49stundas, ir jānodrošina iespēja nomazgāties un šim nolūkam

50jāizsniedz nepieciešamie higiēnas piederumi, to skaitā arī

51dvielis, Spīdzināšanas novēršanas komitejas lēmumos uzsvērts

52viennozīmīgi un vairākkārt (sk. Spīdzināšanas novēršanas

53komitejas 2008. gada 8. februāra ziņojuma Grieķijas valdībai par

542007. gada 20.-27. februāra vizīti 25. punktu, 2020. gada 15.

55februāra ziņojuma Moldovas Republikas valdībai par 2020. gada 28.

56janvāra-7. februāra vizīti 36. punktu u. c. Pieejami:

57https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Turklāt jau

58Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2001. gada ziņojumā par 1999.

59gada 24. janvāra-3. februāra vizīti Latvijā konstatēts, ka

60apmeklētajās īslaicīgās aizturēšanas vietās aizturētajām personām

61bijis grūti uzturēt apmierinošu higiēnas

62līmeni, jo netika nodrošināti higiēnas piederumi (ziepes, dvieļi,

63tualetes papīrs u. c.) (sk. ziņojuma 27. punktu.

64Pieejams: https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Šajā

65ziņojumā Spīdzināšanas novēršanas komiteja uzsvēra, ka personām,

66kuras īslaicīgās aizturēšanas vietās uzturas ilgāk par 24

67stundām, būtu jānodrošina adekvāti personīgās higiēnas piederumi

68(ziepes, zobu birste un pasta, dvielis,

69higiēniskais dvielis/aizsarglīdzekļi u. c.), un mudināja

70Latviju nekavējoties nodrošināt gan to pieejamību, gan iespēju aizturētajām personām katru dienu

71nomazgāties (sk. ziņojuma

7223. un 50. punktu. Pieejams:

73https://www.coe.int/en/web/cpt/states).

74Būtiski, ka Cilvēktiesību konvencija paredz cilvēka tiesību un

75pamatbrīvību minimālo standartu, taču valsts var garantēt plašāku

76šo tiesību tvērumu un augstāku aizsardzības standartu savos

77likumos, visupirms - konstitūcijā (sal. sk. Satversmes tiesas

782017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016‑06‑01 29.2.

79punktu).

80Turklāt iepriekšminēto rekomendāciju izvērtējumā jāņem vērā,

81ka dažādu valstu noteiktie termiņi, proti, tas, cik ilgi personas

82drīkst turēt īslaicīgās aizturēšanas vietās, arī ir atšķirīgi.

83Proti, Spīdzināšanas novēršanas komiteja, citstarp tieši ziņojumā

84Latvijai, ir uzsvērusi, ka šādas iestādes nav piemērotas tam, lai

85personas tajās uzturētos ilgstoši (sk. Spīdzināšanas

86novēršanas komitejas 2017. gada 29. jūnija ziņojuma Latvijas

87valdībai par 2016. gada 12.-22. aprīļa vizīti 16. punktu.

88Pieejams: https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Arī

89pieaicinātā persona Ilvija Pūce norādījusi: ja īslaicīgās

90aizturēšanas vietas tiek izmantotas atkārtotai vai ilgstošai

91personu turēšanai, proti, ilgāk par dažām dienām, tām būtu

92jāpiemēro arī augstāki standarti attiecībā uz apstākļiem un

93aktivitātēm.

1Atbilstoši apstrīdētajai likuma normai aizturētajām

2personām tiek piešķirts matracis un sega, bet ne spilvens.

312.1.

4Ikkatram cilvēkam ir būtisks kvalitatīvs un pietiekami ilgs

5miegs. Kvalitatīva miega trūkums ilgākā laika periodā palielina

6indivīda risku saslimt, piemēram, ar sirds un asinsvadu slimībām,

7diabētu, hipertensiju un depresiju. Savukārt kvalitatīvs miegs

8citstarp nodrošina saziņas uzturēšanu starp visā ķermenī

9esošajiem neironiem, atmiņas nostiprināšanu un uzlabošanu, šūnu

10imunitātes saglabāšanu un emociju regulēšanu (sk.: Radwan A.,

11Ashton N., Gates T., Kilmer A., Van Fleet M. Effect of different

12pillow designs on promoting sleep comfort, quality, & spinal

13alignment: A systematic review. European Journal of Integrative

14Medicine, Volume 42, 2021).

15Miega kvalitātes neatņemama sastāvdaļa ir pareiza galvas un

16kakla pozicionēšana. Proti, nepareiza kakla pozīcija miega laikā

17rada pārmērīgu slodzi uz mugurkaula daļām, tādējādi personai var

18rasties kakla un plecu sāpes, galvassāpes un sāpes lāpstiņās vai rokās (sk.: Gordon

19S. J., Grimmer-Somers K. A., Trott P. H. Pillow use: the behavior

20of cervical stiffness, headache and scapular/arm pain. Journal of

21Pain Research, 2010, Volume 3, pp. 137-145). Spilvena galvenais uzdevums miega laikā ir atbalstīt

22mugurkaula kakla daļu neitrālā stāvoklī

23(ibid.). Tādējādi piemērota spilvena izvēle var optimizēt

24gulēšanas pozu un veicināt kvalitatīvu miegu, attiecīgi

25ietekmējot personas veselību.

26Tas, cik lielā mērā spilvena neesība ietekmē personas

27labsajūtu, ir atkarīgs no tā, cik ilgi persona atrodas īslaicīgās

28aizturēšanas vietā. Kā jau secināts šā sprieduma 10. punktā,

29personām īslaicīgās aizturēšanas vietā var nākties uzturēties pat

30vairākas nedēļas. Turklāt atbilstoši Krimināllikumam aizturētā

31persona īslaicīgās aizturēšanas vietā tipiskā gadījumā var

32uzturēties 48 stundas jeb divas naktis. Ja pāris stundas miega

33bez spilvena tipiskā gadījumā nesasniedz cietsirdīgas vai cieņu

34pazemojošas izturēšanās līmeni, tad vairākas šādā stāvoklī

35pavadītas naktis var radīt personai veselības traucējumus un

36pasliktināt tās labsajūtu.

37Jebkurā gadījumā fiziski apgrūtināts miegs pats par sevi nav

38uzskatāms par tādu apstākli, kas neizbēgami izrietētu no brīvības

39atņemšanas fakta.

40Spilvena neesība var radīt personai ne tikai fiziskas, bet arī

41psihiskas ciešanas un dziļu aizvainojuma sajūtu, citstarp tādēļ,

42ka šāda priekšmeta neesība liek personai īpaši sāpīgi izjust, ka

43tā atrodas nekomfortablās telpās un ir nošķirta no savas ierastās

44vides. Tādējādi šādi apstākļi jau paši par sevi funkcionē kā daļa

45no soda, neraugoties uz personas nevainīguma prezumpciju. Tātad

46arī šādā veidā tiek īstenota cietsirdīga un cilvēka cieņu

47pazemojoša izturēšanās pret personu.

48Iepriekšminētais ļauj secināt, ka šādas izturēšanās

49prettiesiskums izriet no apstrīdētā regulējuma un pārāk ilgais

50laiks, ko personas pavada īslaicīgās aizturēšanas vietā, šo

51negatīvo ietekmi pastiprina.

52Arī administratīvo tiesu praksē secināts, ka var būt gadījumi,

53kad īslaicīgās aizturēšanas vietās personas tiek turētas arī

54ilgāku laika periodu un līdz ar to spilvena un gultas veļas

55neesība var radīt būtiskus pamattiesību ierobežojumus (sk.

56Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 17. jūnija sprieduma

57lietā Nr. A420563711 13. punktu). Proti, tādu gultas

58piederumu kā spilvens un gultas veļa ilgstoša neesība vai to

59neesība kopsakarā ar pārējiem personas turēšanas apstākļiem var

60tikt uzskatīta par neatbilstošiem higiēnas apstākļiem, kas būtu

61vērtējami kā necilvēcīga vai pazemojoša apiešanās ar īslaicīgās

62aizturēšanas vietā turēto personu (ibid., ar atsauci uz

63Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2012. gada 28. marta

64lēmuma minētajā lietā 10. punktu un Augstākās tiesas 2012. gada

6511. jūlija lēmuma lietā Nr. SKA‑724/2012 11. punktu).

66Tostarp tiesu praksē norādīts, ka, piemēram, astoņas un 15 dienas

67ir pietiekami garš periods, lai normālu sadzīves apstākļu

68nodrošināšanai aizturētajai personai tiktu izsniegts matracis,

69palags, spilvens, spilvendrāna un sega (sk. Administratīvās

70rajona tiesas 2015. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. A420327314

7122. punktu).

7212.2. Papildus tam jānorāda, ka spilvens nav viens no

73priekšmetiem, kurus atbilstoši Ministru kabineta 2006. gada 11.

74aprīļa noteikumiem Nr. 289 "Noteikumi par īslaicīgās

75aizturēšanas vietas kamerā glabāšanai atļauto priekšmetu

76sarakstu" personas drīkstētu glabāt, ja būtu tos ieguvušas

77pienesumā no citām personām vai kā citādi. Tātad personām, kuras

78no ieslodzījuma vietas pārvestas uz īslaicīgās aizturēšanas vietu

79procesuālo darbību veikšanai vai tiesas procesa dēļ, tiek

80samazināti cilvēktiesību standarti, turklāt pat vairāku nedēļu

81garumā. Objektīvs šādas rīcības pamatojums nav saskatāms.

82Ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena

83cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka cieņai

84(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā

85Nr. 2019-33-01 12.2. punktu). Tātad visām personām, kas

86atrodas brīvības atņemšanas vietās, ir jābūt nodrošinātiem

87vienlīdz cieņpilniem apstākļiem bez nepamatotiem izņēmumiem,

88proti, ciktāl izņēmumi objektīvi neizriet no brīvības atņemšanas

89mērķu atšķirībām.

9012.3. Saeima atbildes rakstā kā pamatojumu spilvena

91nepiešķiršanai citstarp ir izvēlējusies Spīdzināšanas novēršanas

92komitejas Otro vispārējo ziņojumu, kurā norādīts, ka personas,

93kurām kamerā jāpavada nakts, ir jānodrošina [tikai] ar tīru

94matraci un segām (sk. Spīdzināšanas novēršanas komitejas 1992.

95gada 13. aprīļa Otrā vispārējā ziņojuma par Komitejas darbību,

96kas aptver laikposmu no 1991. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim,

9742. punktu. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/cpt/). Tomēr

98sabiedrības attīstības gaitā mainās arī izpratne par to, kāda

99izturēšanās ir uzskatāma par cilvēka cieņai neatbilstošu.

100Tostarp, piemēram, Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2014. gada

101ziņojumā Nīderlandes valdībai par 2014. gada 12.-22. maija vizīti

102Nīderlandes karalistes Karību jūras daļā norādīts, ka visām

103aizturētajām personām no to aizturēšanas brīža būtu nodrošināma

104sega, spilvens un dvielis (sk. ziņojuma 231. punktu.

105https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Turklāt šāds

106secinājums izteikts pat kopsakarā ar norādi, ka pārbaudītajā

107īslaicīgās aizturēšanas vietā personas nedrīkstētu turēt ilgāk

108par trim dienām un nekādā gadījumā - ilgāk par 10 dienām

109(ibid.). Tātad minētie standarti vēl jo vairāk būtu

110attiecināmi uz personām, kuras īslaicīgās aizturēšanas vietā

111pavada vēl ilgāku laikposmu.

112Līdz ar to Aizturēto personu

113turēšanas kārtības likuma 7. panta ceturtās daļas 2. punkts

114pārkāpj cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu un

115attiecīgi neatbilst Satversmes 95. panta otrajam teikumam.

1Atbilstoši apstrīdētajai noteikumu normai

2aizturētajām personām netiek izsniegts dvielis.

313.1. Patiesi humāna vide nav iespējama bez iespējas

4uzturēt tīru savu ķermeni (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību

5tiesas 2012. gada 10. janvāra sprieduma lietā

6"Ananyev and Others v. Russia", pieteikumi Nr.

742525/07 un Nr. 60800/08, 156. punktu). Citstarp tas nozīmē

8personas tiesības mazgāties. Higiēna un tīrība ir ne tikai

9neatņemama cilvēka cieņas sastāvdaļa, ko indivīdi ir parādā savam

10ķermenim un sabiedrības pārstāvjiem, ar ko tie saskaras, bet arī

11veselības saglabāšanas priekšnosacījums un vienlaikus

12nepieciešamība (ibid.). Nespēja nomazgāties pakļauj

13personu ne tikai pazemojumam gan savās, gan arī sabiedrības acīs,

14bet arī veselības apdraudējumam. Līdz ar to šāda izturēšanās var

15personai radīt psihiskas ciešanas un dziļu aizvainojuma

16sajūtu.

17Brīvības atņemšanas iestādē ievietota persona atrodas valsts

18pakļautībā un attiecīgi arī valsts aizsardzībā. Tas, ka cilvēkam

19ieslodzījumā ir jādzīvo sanitāros apstākļos un jābūt pietiekamām

20iespējām sevi apkopt, uzturēt savu ķermeni tīru, ir pašsaprotami.

21Ar šo vajadzību ieslodzījumā esošā persona nekādi neatšķiras no

22pārējiem cilvēkiem (sal. sk. Senāta 2010. gada 6. maija

23sprieduma lietā Nr. SKA‑160/2010 18. punktu). Tas attiecas

24arī uz personām, kas atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietā.

25Proti, personas tiesības uzturēt sava ķermeņa higiēnu nevar tikt

26automātiski atņemtas tādēļ vien, ka persona atrodas īslaicīgās

27aizturēšanas vietā. Šo tiesību atņemšana vai ierobežošana nav

28uzskatāma par nenovēršamām aizturēšanas fakta sekām.

29Tiesībsarga ziņojumā par situāciju Daugavpils īslaicīgās

30aizturēšanas vietā norādīts: tas apstāklis, ka personām nav

31pieejams dvielis un pēc dušas apmeklējuma jāslaukās savās drēbēs,

32var atturēt ieslodzītos no dušas apmeklējuma. Turklāt tas var

33veicināt arī antisanitāru apstākļu rašanos īslaicīgās

34aizturēšanas vietā (sk. tiesībsarga 2019. gada 23. maija

35ziņojuma par vizīti Daugavpils īslaicīgās aizturēšanas vietā 6.

36lpp.). Proti, dvielis ir nepieciešams līdzeklis tam,

37lai tiktu īstenotas personas tiesības uzturēt sava ķermeņa

38higiēnu.

39Līdz ar to dvieļa neesība pārsniedz minimālo cietsirdības un

40pazemojuma smaguma pakāpi, kas neizbēgami izriet no personas

41atrašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā.

42Arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

43ir atzinis, ka tad, ja valsts nenodrošina ieslodzījumā esošai

44personai nepieciešamos higiēnas līdzekļus, valsts pieļauj cilvēka

45cieņu pazemojošu attieksmi pret šo personu (sk. Senāta 2010.

46gada 6. maija sprieduma lietā Nr. SKA-160/2010 18. punktu).

47Lai gan konkrētajā lietā jautājums bijis par tualetes papīru,

48zobu suku un zobu pastu normatīvajos aktos noteiktajā apjomā, tas

49tikpat labi ir attiecināms arī uz citiem higiēnas piederumiem,

50tostarp arī uz dvieli. Pēc administratīvo tiesu vērtējuma,

51dvielis ir neatņemama obligātā minimuma sastāvdaļa, kas

52nepieciešama, lai persona varētu pienācīgi sevi apkopt, bet tā

53nepiešķiršana kopsakarā ar citiem apstākļiem noved pie

54necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpuma (sk.

55Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 15. maija sprieduma

56lietā Nr. A420327314 22. punktu un 2016. gada 1. februāra

57sprieduma lietā Nr. A420182715 11. un 22. punktu; sal. sk. arī

58Administratīvās apgabaltiesas 2017. gada 22. marta sprieduma

59lietā Nr. A420182715 18. punktu).

6013.2. Ministru kabinets norādījis: tas, ka personai

61īslaicīgās aizturēšanas vietā saskaņā ar tiesību aktiem netiek

62nodrošināts dvielis par valsts budžeta līdzekļiem, nav šķērslis

63tam, lai persona dvieli varētu izmantot. Proti, dvielis esot

64viens no tiem priekšmetiem, kurus atļauts glabāt īslaicīgās

65aizturēšanas vietā. Līdz ar to personām esot iespēja izmantot

66savu personīgo dvieli, kas tām nogādāts pienesumā, vai dvieli,

67kas personai izsniegts ieslodzījuma vietā.

68Saskaņā ar Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu

69Nr. 1022 "Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un

70sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām" 5.

71pielikumu ieslodzījuma vietā personām izsniedz divus dvieļus.

72Tomēr tas nenozīmē, ka ikkatra persona tādējādi jau ir apgādāta:

73pirmkārt, īslaicīgās aizturēšanas vietā nonāk ne tikai personas,

74kuras jau iepriekš ir bijušas ieslodzījuma vietā, bet gan krietni

75plašāks personu loks; otrkārt, ieslodzītajai personai pārvešanas

76brīdī var aizmirst paņemt dvieli līdzi vai tās šādu rīcību var

77kavēt citi faktori.

78Tāpat personām ir tiesības saņemt dvieli pienesumā. Tomēr arī

79šāda iespēja nenozīmē, ka valsts būtu atbrīvota no pienākuma

80nepieļaut un novērst pazemojošu izturēšanos. Tas, ka ir personas,

81kuras var apgādāt aizturēto ar dvieli un ir informētas par

82aizturētā situāciju, kā arī vēlas un spēj aizturētajam nogādāt

83nepieciešamās higiēnas preces, ir tikai pieņēmums, kas ne visos

84gadījumos var piepildīties. Turklāt pat tad, ja tas varētu

85piepildīties, laikposms no personas ievietošanas īslaicīgās

86aizturēšanas vietā līdz brīdim, kad tā saņems šādu trešo personu

87piegādātu dvieli, būtu pārāk ilgs un tajā apiešanās ar personu

88jau būtu atzīstama par pazemojošu. Visbeidzot, kā norādījusi arī

89pieaicinātā persona Ilvija Pūce, par piemērotu apstākļu

90(pietiekams ēdiens, gultas veļa, higiēnas piederumi)

91nodrošināšanu brīvības atņemšanas vietās ir atbildīga tieši

92valsts, un tie nevar būt atkarīgi no aizturēto personu

93finansiālajām iespējām vai pienesumiem.

94Gadījumos, kad īslaicīgās aizturēšanas vietā esošai personai

95ir savs dvielis, papildu dvieļa neizsniegšana, protams,

96neaizskartu šīs personas pamattiesības. Tomēr absolūta un

97visaptveroša paļaušanās uz šādu personas pašaprūpes iespēju nav

98pamatota iepriekšminēto iemeslu dēļ - proti, personas iespēja

99iegūt savā turējumā dvieli nebūt nav garantēta. Tātad nepamatota

100pieņēmuma rezultātā personām, kuras neatbilst minētajai

101prezumpcijai, tiek liegtas iespējas uzturēt sava ķermeņa higiēnu

102un attiecīgi pret tām tiek īstenota cietsirdīga un cilvēka cieņu

103pazemojoša izturēšanās, kas atkarībā no konkrētajiem apstākļiem

104ietekmē gan indivīda fizisko, gan psiholoģisko stāvokli.

10513.3. Izskatāmajā lietā būtisks ir šāds jautājums: vai

106Ministru kabinetam bija tiesības apstrīdētajā noteikumu normā

107noteikt, ka aizturētajām personām ir izsniedzams arī dvielis,

108proti, vai Ministru kabinets ir rīkojies atbilstoši savām

109pilnvarām un nav tās izmantojis nepareizi, nepamatoti uzskatot,

110ka tās ir pārāk šauras?

11113.3.1. Saeima norādījusi, ka Aizturēto personu

112turēšanas kārtības likuma 7. panta pirmā daļa citstarp ietvērusi

113pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt, ka aizturētajām personām

114piešķirams dvielis, to saprotot kā higiēnas līdzekli. Tas

115izrietot arī no Ministru kabineta pienākuma regulējuma izstrādes

116laikā ņemt vērā personu pamattiesības. Proti, likumdevējs esot

117piešķīris izpildvarai plašu rīcības brīvību, lai tā, citstarp

118sekojot līdzi starptautiskajā un nacionālajā tiesu praksē

119atzītiem cilvēktiesību standartiem attiecībā uz aizturēto personu

120nodrošināšanu ar personīgās higiēnas līdzekļiem, varētu izdot

121tādas tiesību normas, kas aizturēto personu tiesības un intereses

122nodrošinātu pienācīgā apmērā.

123Savukārt Ministru kabinets uzsvēris, ka dvielis nav uzskatāms

124par mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekli un tādēļ neesot

125bijis pamata to ietvert uz pilnvarojuma pamata pieņemtajā

126nodrošināmo līdzekļu uzskaitījumā. Šāds secinājums izrietot no

127Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma, kura 19. panta sestajā

128daļā dvielis minēts līdzās gultas vietai un gultas piederumiem,

129kā arī no Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumiem

130Nr. 1022 "Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un

131sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām", kuros

132dvielis ierindots starp gultas veļas piederumiem.

133Satversmes tiesa atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas

134principu izpildvarai ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā

135noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un

136likumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada 10.

137jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu). Proti,

138Ministru kabinetam var uzdot likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamā

139regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta likumā ietvertā

140politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas kārtība. Šādos

141normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav

142uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk.,

143piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma

144lietā Nr. 2010-40-03 10. punktu). Ja Ministru kabinets

145tiesību normās paredz plašāku regulējumu, nekā tam uzdots, tas ir

146pārkāpis pilnvarojuma robežas.

147Tomēr par pilnvarojuma kļūdu atzīstama arī nepienācīga rīcība,

148proti, Ministru kabineta uzskats, ka tam sniegtais pilnvarojums

149neļauj pieņemt noteiktas normas, lai gan likumdevējs ir vēlējies

150to pieņemšanu. It sevišķi tas attiecas uz gadījumiem, kad

151Ministru kabinets nav nodrošinājis indivīdam kādus labumus, ko

152tam būtu vēlējis likumdevējs (sal. sk. Satversmes tiesas 2018.

153gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 18.3.

154punktu).

15513.3.2. Lai izvērtētu, vai pilnvarojums ievērots,

156jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis, bet pēc tam

157jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās normas, ir

158ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas (sal. sk.,

159piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma

160lietā Nr. 2017‑33‑03 13. punktu).

161Likumdevējs ar Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7.

162panta pirmo daļu pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt aizturētā

163uztura, mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma

164normas, bet pats jau iepriekš noteicis, kādai jābūt aizturētās

165personas guļvietai.

166Kā norādīts jau iepriekš, mazgāšanās un personiskā higiēna

167nozīmē personas rūpes par sava ķermeņa tīrību. Atbilstoši

168Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 2. panta otrajai

169daļai īslaicīgās aizturēšanas vietā ir jābūt iekārtotai citstarp

170mazgāšanās telpai. Savukārt no mazgāšanās nav nošķirama ķermeņa

171nožāvēšana vai noslaucīšana pirms atgriešanās sociālajā vidē.

172Līdz ar to Ministru kabineta norāde, ka dvielis nav uzskatāms par

173personīgās higiēnas piederumu, ir tiešā pretrunā ar šā priekšmeta

174būtību.

175Tāpat arī Ministru kabineta arguments, ka Apcietinājumā

176turēšanas kārtības likumā dvielis ir minēts līdzās individuālai

177gultas vietai un gultas piederumiem, tam attiecīgi nozīmējot, ka

178dvielis ir gultas veļas sastāvdaļa, un neļaujot to ietvert

179apstrīdētajā noteikumu normā, nav pamatots. Jēdzienu uzskaitījums

180blakus nenozīmē, ka tos visus apvienotu viens virsjēdziens.

181Līdz ar to likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt

182mazgāšanas un higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normas, nebija

183liedzis Ministru kabinetam tajās ietvert arī dvieli; tieši

184pretēji - šāda rīcība atbilstu pilnvarojuma būtībai.

185Turklāt ir būtiski pilnvarojuma mērķi netraktēt pārāk šauri.

186Proti, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo likuma normu, ir

187jāievēro paša likuma būtība un mērķis, kuru aizsardzībai likums

188ir pieņemts, kā arī no tiesību sistēmas izrietošas prasības

189(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma

190lietā Nr. 2015-05-03 13.3. punktu un 2020. gada 28. septembra

191sprieduma lietā Nr. 2019‑37‑0103 18.3.2. un 23. punktu).

192Izskatāmajā situācijā likumdevēja pilnvarojums ir tieši

193saistīts ar mērķi noteikt aizturētajai personai tādus apstākļus,

194kas atbilst cilvēka cieņas principam un nepārkāpj no Satversmes

19595. panta otrā teikuma izrietošo cietsirdīgas un cilvēka cieņu

196pazemojošas izturēšanās aizliegumu. Šāds secinājums izriet arī no

197tiesību sistēmas, kuras pamatā ir visu valsts varas atzaru

198pienākums savā darbībā ievērot cilvēktiesības un citus vispārējos

199tiesību principus. Līdz ar to Ministru kabinetam bija praktiski

200un aktīvi jāizvērtē tas, cik ilgi personas tiek turētas

201īslaicīgās aizturēšanas vietās un kas tām nepieciešams, lai būtu

202nodrošināta šīs uzturēšanās atbilstība cilvēka cieņas

203principam.

204Aizturētajām personām to higiēnai nepieciešamos līdzekļus

205nedrīkst piešķirt formāli, nenodrošinot to faktisko

206pielietojamību mērķa - cilvēka cienīga eksistence - sasniegšanai

207un attiecīgi apejoties ar tos saņemošo personu kā ar objektu.

208Nenosakot aizturētajai personai pilnvērtīgu mazgāšanas un

209personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājumu atbilstoši likumdevēja

210noteiktajam deleģējumam, Ministru kabinets ir pārkāpis

211cietsirdīgas un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās

212aizliegumu.

213Ministru kabinetam atbilstoši tam

214piešķirtajam pilnvarojumam kopsakarā ar pienākumu ievērot cilvēka

215cieņu bija jānoteic, ka personām īslaicīgās aizturēšanas vietā

216piešķirams dvielis. Noteikumu Nr. 38 4. pielikums, ciktāl tas

217neparedz dvieļa izsniegšanu, pārkāpj cietsirdīgas un pazemojošas

218izturēšanās aizliegumu un attiecīgi neatbilst Satversmes 95.

219panta otrajam teikumam.

1Ikvienai institūcijai, kas izdod normatīvos aktus,

2ir pienākums periodiski pārskatīt tās noteikto tiesisko

3regulējumu, lai izvērtētu tā nepieciešamību atbilstoši faktisko

4un tiesisko apstākļu izmaiņām, kuras tiesību normas pieņemšanas

5brīdī var būt grūti vai pat neiespējami prognozēt. Tādējādi tiek

6nodrošināta tiesiskā regulējuma atbilstība faktiski pastāvošajām

7sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 10.

8marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 31.2. punktu).

9Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7. panta ceturtā

10daļa kopš likuma spēkā stāšanās 2005. gada 21. oktobrī līdz 2022.

11gada 17. februārim nebija tikusi pārskatīta. Proti, norma, kas

12noteic, ka aizturētajiem nodrošināma tikai atsevišķa guļvieta,

13matracis un sega, bijusi spēkā gandrīz 17 gadus. Savukārt

14Noteikumi Nr. 38 kopš 2006. gada 25. janvāra ir grozīti vienu

15reizi, 2012. gada 6. novembrī, ar šiem grozījumiem nosakot

16speciālā uztura normas īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietotajām

17personām, kas tām nodrošināmas, ja konvojēšanas laikā no

18īslaicīgās aizturēšanas vietas uz tiesu vai procesuālo darbību

19veikšanai nav iespējams nodrošināt ēdienreizi īslaicīgās

20aizturēšanas vietā. Proti, arī šie noteikumi attiecībā uz

21īslaicīgās aizturēšanas vietā esošo personu stāvokli pēc būtības

22nav tikuši pārskatīti ļoti ilgi.

23Šajā laikposmā ir turpinājusies gan sabiedrības attīstība,

24pieaugot izpratnei par cilvēka cieņu, gan arī valsts finanšu

25resursu pieaugums. Tāpat šajā laikposmā ir publicēti gan

26Spīdzināšanas novēršanas komitejas, gan tiesībsarga ziņojumi par

27situāciju īslaicīgās aizturēšanas vietās. Līdz ar to tiesību

28normu pieņēmējiem ir bijis pamats pārskatīt apstrīdētā regulējuma

29atbilstību faktiskajai situācijai, lai novērstu cilvēka cieņai

30neatbilstošu izturēšanos.

31Pilnvarojums izpildvarai pieņemt noteiktas tiesību normas

32parasti tiek paredzēts citstarp tieši tādēļ, ka Ministru kabinets

33var ātrāk reaģēt uz noteiktiem apstākļiem un pielāgot tiem

34izdotās tiesību normas (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

3511. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 14. punktu; sk.

36arī: Uhle A. In: Kluth W., Krings G. (Hrsg.) Gesetzgebung.

37Rechtsetzung durch Parlamente und Verwaltungen sowie ihre

38gerichtliche Kontrolle. Heidelberg: Müller, 2014, S. 592).

39Tas nozīmē, ka Ministru kabinetam bija iespēja ātrāk reaģēt uz

40apstrīdētās noteikumu normas grozīšanas nepieciešamību. Tāpat

41pilnvarojuma esence nereti izriet no Ministru kabineta piesaistes

42nozarei, kas nozīmē arī specifiskas zināšanas par personu

43vajadzībām (ibid.).

44Savukārt parlamentārā paškontrole ir daļa no parlamenta

45novērošanas un korekcijas pienākuma, kas izriet no parlamenta

46pienākuma nodrošināt, ka tā pieņemtās tiesību normas ne tikai

47sākotnēji ir bijušas, bet arī paliek atbilstošas konstitūcijai

48(sk.: Höfling W., Engels A. In: Kluth W., Krings G. (Hrsg.)

49Gesetzgebung. Rechtsetzung durch Parlamente und Verwaltungen

50sowie ihre gerichtliche Kontrolle. Heidelberg: Müller, 2014, S.

51857, 864). Šādas paškontroles norise ir balstīta gan

52parlamenta pašiniciatīvā, gan arī citu personu, piemēram,

53ziņotāju, rīcībā (ibid., S. 853). Kā jau vairākkārt

54uzsvērts šajā spriedumā, uz īslaicīgās aizturēšanas vietās turēto

55personu cilvēka cieņai neatbilstošo stāvokli ir norādīts vairākos

56avotos un vairāku gadu garumā.

57Tāpat arī likumdevējam ar parlamentārās kontroles starpniecību

58vai citiem tā rīcībā esošajiem tiesiskajiem līdzekļiem ir jāgādā,

59lai pilnvarojums tiktu izpildīts atbilstoši Satversmei (sk.

60Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

612010‑40‑03 10.3. punktu un 2018. gada 12. decembra sprieduma

62lietā Nr. 2018‑06‑0103 18.3. punktu). Izskatāmās lietas

63apstākļos, kad ilgstoši līdzās likumdevēja pieņemtajai tiesību

64normai par aizturētajām personām nodrošināmajiem mazgāšanas un

65personīgās higiēnas līdzekļiem pastāvējušas Ministru kabineta

66pieņemtas normas, kas ir pretrunā ar likumdevēja noteikto mērķi,

67likumdevējam pašam bija pienākums gādāt par to, lai šī juridiskā

68pretruna tiktu konstatēta un nekavējoties novērsta (sk.

69Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

702018-06-0103 18.3. punktu). Tomēr no lietas materiāliem nav

71secināms, ka likumdevējs būtu šo pretrunu konstatējis un centies

72novērst.

73Papildus tam Satversmes tiesa vērš uzmanību uz tiesībsarga

74ziņojumos ietverto norādi, ka no cilvēka pamattiesību viedokļa

75laikposmam, kuru persona pavada īslaicīgās aizturēšanas vietā,

76vajadzētu būt minimālam un arī attiecībā uz apcietinātajām un

77notiesātajām personām, kas īslaicīgās aizturēšanas vietās ir

78ievietotas procesuālo darbību veikšanai, šo laikposmu vajadzētu

79ierobežot līdz septiņām darba dienām (sk., piemēram,

80tiesībsarga 2019. gada 28. marta ziņojuma par vizīti Jūrmalas

81iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 5. lpp., 2019. gada 3.

82maija ziņojuma par vizīti Valmieras iecirkņa īslaicīgās

83aizturēšanas vietā 7. lpp., 2019. gada 23. maija ziņojuma par

84vizīti Saldus iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 6. lpp. u.

85c.). Uz šo aspektu būtisku uzmanību vērsusi arī Spīdzināšanas

86novēršanas komiteja (sk. Spīdzināšanas novēršanas komitejas

872017. gada 29. jūnija ziņojuma Latvijas valdībai par 2016. gada

8812.-22. aprīļa vizīti 13. punktu. Pieejams:

89https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Nodrošinot to, ka

90personas īslaicīgās aizturēšanas vietās tiek turētas maksimāli

91īsu laiku, tiktu mazināts arī tām no šo vietu specifikas

92izrietošais cilvēka cieņas aizskāruma risks.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav

5noteikusi citādi.

6Satversmes 95. panta otrais teikums ietver absolūtu aizliegumu

7pret personu izturēties cietsirdīgi un pazemojoši. Līdz ar to

8spriedumam nosakāms tūlītējs spēks, liedzot šādas izturēšanās

9turpināšanos.

10Ar 2022. gada 17. februāra likumu "Grozījumi Aizturēto

11personu turēšanas kārtības likumā" Aizturēto personu

12turēšanas kārtības likuma 7. panta ceturtā daļa tika papildināta

13ar 3. un 4. punktu šādā redakcijā:

14"3) segu un spilvenu, ja aizturēšanas laiks ietver

15naktsmieru;

164) dvieli, ja aizturētajam nav sava dvieļa un tas nepieciešams

17lietošanai."

18Atbilstoši minētā likuma 4. pantam, ar ko pieņemts Aizturēto

19personu turēšanas kārtības likuma pārejas noteikumu 5. punkts,

20šie grozījumi stājas spēkā 2023. gada 1. janvārī.

21Līdz ar to likumdevējs ir nodrošinājis, ka no 2023. gada 1.

22janvāra katrā īslaicīgās aizturēšanas vietā personai tiks

23piešķirts spilvens un dvielis. Tomēr līdz šim datumam aizturēto

24personu tiesību ievērošana ir jānodrošina atbilstoši šim

25spriedumam un tajā minētajām rīcības iespējām, kā arī izvērtējot

26to, cik ilgi personas uzturas īslaicīgās aizturēšanas vietās, un

27citas iespējas nodrošināt cilvēka cieņai atbilstošu attieksmi

28pret šīm personām.

29Savukārt, vērtējot šā sprieduma ietekmi uz Administratīvās

30rajona tiesas tiesvedībā esošo lietu Nr. A420156120, jāsecina:

31lai šā sprieduma rezultāts ietekmētu tiesisko situāciju, kādā ir

32persona, kuras tiesību aizsardzībai iesniegts pieteikums

33administratīvajā lietā, apstrīdēto regulējumu nepieciešams atzīt

34par spēkā neesošu no personas pamattiesību aizskāruma rašanās

35brīža, proti, no brīža, kad apstrīdētais regulējums tika

36piemērots šai personai (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada

372. decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑07‑01 24.2. punktu).

38Turklāt nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda persona ir

39uzsākusi savu ar apstrīdēto regulējumu aizskarto pamattiesību

40aizsardzību. Lai aizsargātu to personu pamattiesības, kuras ir

41uzsākušas savu tiesību aizsardzību, nepieciešams noteikt, ka

42apstrīdētais regulējums, ciktāl tas neparedz spilvena un dvieļa

43izsniegšanu, attiecībā uz šīm personām zaudē spēku no

44pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

45Nolēmumu

46daļa

47Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

48Satversmes tiesa

49nosprieda: