14. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību tiesiskas valsts principam, kas

nostiprināts Satversmes 1. pantā.

Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā demokrātiskās

republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot

virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī samērīguma un

tiesiskās paļāvības principus [sk. Satversmes tiesas

1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā

Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2000. gada

24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu

daļas 3. punktu].

Ikviena tiesiska valsts atzīst tiesiskās paļāvības principu.

Tas noteic, ka valsts iestādēm ir jābūt konsekventām attiecībā uz

to izdotajiem normatīvajiem aktiem un savā darbībā jāievēro

tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz konkrētā

normatīvā akta pamata [sk. Satversmes tiesas 1998. gada

10. jūnija sprieduma lietā Nr.04-03(98) secinājumu

daļu]. Taču tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts

iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. punktu).

Tiesiskās paļāvības principa galvenais uzdevums ir aizsargāt

personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu

rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa

pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

punktu).

Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt

paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Tomēr tiesiskās

paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo

tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas

reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Grozot tiesisko

regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru

saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies

paļāvība. Vienlaikus tiesiskās paļāvības princips arī prasa, lai

valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru

starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas

labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

25. punktu).

Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, aizsargāja personu

paļāvību uz to, ka tiks saglabātas konkrētās tiesības, ko tās

baudīja atbilstoši noslēgtajiem atkritumu apsaimniekošanas

līgumiem pirms Atkritumu apsaimniekošanas likuma pieņemšanas.

Tādējādi likumdevējs ir paredzējis aizsardzību tām personām, kuru

līgumi bija noslēgti, neievērojot iepirkuma procedūru (gan tāpēc,

ka šāda prasība sākotnēji vēl nebija nostiprināta likumā, gan

tāpēc, ka vēlāk, slēdzot vai pagarinot līgumus, personas to

neievēroja). Turklāt minētā aizsardzība tika noteikta uz visu

šādu līgumu darbības laiku.

Izveidojot šādu regulējumu, likumdevējs pēc būtības ir centies

nodrošināt zināmu stabilitāti atkritumu apsaimniekošanas jomā, jo

paredzējis tiesisko aizsardzību visiem atkritumu apsaimniekošanas

līgumiem neatkarīgi no tā, vai tie noslēgti atbilstoši spēkā

esošo normatīvo aktu prasībām.