14. pants

1Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt

2apstrīdētās normas atbilstību tiesiskas valsts principam, kas

3nostiprināts Satversmes 1. pantā.

4Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

5demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā demokrātiskās

6republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot

7virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī samērīguma un

8tiesiskās paļāvības principus [sk. Satversmes tiesas

91998. gada 10. jūnija sprieduma lietā

10Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2000. gada

1124. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu

12daļas 3. punktu].

13Ikviena tiesiska valsts atzīst tiesiskās paļāvības principu.

14Tas noteic, ka valsts iestādēm ir jābūt konsekventām attiecībā uz

15to izdotajiem normatīvajiem aktiem un savā darbībā jāievēro

16tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz konkrētā

17normatīvā akta pamata [sk. Satversmes tiesas 1998. gada

1810. jūnija sprieduma lietā Nr.04-03(98) secinājumu

19daļu]. Taču tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts

20iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu

21(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

22sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. punktu).

23Tiesiskās paļāvības principa galvenais uzdevums ir aizsargāt

24personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu

25rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa

26pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

278. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

28punktu).

29Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt

30paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

31saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

32saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Tomēr tiesiskās

33paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo

34tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas

35reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Grozot tiesisko

36regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru

37saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies

38paļāvība. Vienlaikus tiesiskās paļāvības princips arī prasa, lai

39valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru

40starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas

41labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2009.

42gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

4325. punktu).

44Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, aizsargāja personu

45paļāvību uz to, ka tiks saglabātas konkrētās tiesības, ko tās

46baudīja atbilstoši noslēgtajiem atkritumu apsaimniekošanas

47līgumiem pirms Atkritumu apsaimniekošanas likuma pieņemšanas.

48Tādējādi likumdevējs ir paredzējis aizsardzību tām personām, kuru

49līgumi bija noslēgti, neievērojot iepirkuma procedūru (gan tāpēc,

50ka šāda prasība sākotnēji vēl nebija nostiprināta likumā, gan

51tāpēc, ka vēlāk, slēdzot vai pagarinot līgumus, personas to

52neievēroja). Turklāt minētā aizsardzība tika noteikta uz visu

53šādu līgumu darbības laiku.

54Izveidojot šādu regulējumu, likumdevējs pēc būtības ir centies

55nodrošināt zināmu stabilitāti atkritumu apsaimniekošanas jomā, jo

56paredzējis tiesisko aizsardzību visiem atkritumu apsaimniekošanas

57līgumiem neatkarīgi no tā, vai tie noslēgti atbilstoši spēkā

58esošo normatīvo aktu prasībām.