Par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu 12.punkta, ciktāl tas attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam

1Saeima 2010. gada 28. oktobrī pieņēma Atkritumu

2apsaimniekošanas likumu, kas stājās spēkā 2010. gada

318. novembrī.

41.1. Minētais likums aizstāja 2000. gada

514. decembra Atkritumu apsaimniekošanas likumu. Viens no

6jaunā likuma pieņemšanas mērķiem bija vienādot pašvaldību praksi

7atkritumu apsaimniekošanas līgumu slēgšanā, bet viens no tā

8pieņemšanas iemesliem - nepieciešamība ieviest Eiropas Parlamenta

9un Padomes 2008. gada 19. novembra direktīvas 2008/98/EK

10(par atkritumiem un dažu direktīvu atcelšanu) prasības.

11Lai sakārtotu atkritumu apsaimniekošanas jomu, Ministru

12kabinets piedāvāja noteikt pārejas periodu, kurā pašvaldībām būtu

13jānodrošina atkritumu apsaimniekošanas līgumu noslēgšana

14atbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu. Tāpēc

15Ministru kabineta izstrādātā likumprojekta "Atkritumu

16apsaimniekošanas likums" pārejas noteikumu 12. punktā

17bija paredzēts: "Ja pašvaldība un sadzīves atkritumu

18apsaimniekotājs ir noslēguši līgumu par sadzīves atkritumu

19savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu, nepiemērojot

20normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši

21normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, minētais līgums

22izbeidzams līgumā noteiktajā uzteikšanas termiņā, bet ne vēlāk kā

23līdz 2013. gada 31. decembrim."

241.2. Gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam,

25Saeimas atbildīgā komisija - Tautsaimniecības, agrārās, vides un

26reģionālās politikas komisija - formulēja savu pārejas noteikumu

2712. punkta redakciju: "Līdz 2005. gada

2826. jūlijam pašvaldības un sadzīves atkritumu

29apsaimniekotāja noslēgtais līgums par sadzīves atkritumu

30savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu izbeidzas

31līgumā noteiktajā termiņā. Ja pašvaldība un sadzīves atkritumu

32apsaimniekotājs pēc 2005. gada 26. jūlija ir noslēguši

33vai pagarinājuši līgumu par sadzīves atkritumu savākšanu,

34pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu, nepiemērojot normatīvos

35aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem

36aktiem par publisko iepirkumu, minētais līgums izbeidzams ne

37vēlāk kā līdz 2012. gada 31. decembrim" (sk.

38likumprojektu Nr.1838/Lp9 "Atkritumu apsaimniekošanas

39likums" otrajam lasījumam, 83. priekšlikums).

40Normas sagatavošanas materiāli liecina, ka Atkritumu

41apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu 12. punkta

42formulējuma maiņu ierosināja Latvijas Darba devēju konfederācija,

43iesniedzot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

44politikas komisijai savu priekšlikumu un tā pamatojumu (sk.

45Latvijas Darba devēju konfederācijas 2010. gada

4628. jūnija vēstuli Nr. 2-9/196, lietas materiālu

471. sēj. 114.-116. lpp.).

481.3. Tagad Atkritumu apsaimniekošanas likuma

49pārejas noteikumu 12. punkts paredz: "Līdz

502005. gada 26. jūlijam pašvaldības un sadzīves

51atkritumu apsaimniekotāja noslēgtais līgums par sadzīves

52atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu

53izbeidzas līgumā noteiktajā termiņā. Ja pašvaldība un sadzīves

54atkritumu apsaimniekotājs pēc 2005. gada 26. jūlija ir

55noslēguši vai pagarinājuši līgumu par sadzīves atkritumu

56savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu, nepiemērojot

57normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši

58normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, minētais līgums

59izbeidzams ne vēlāk kā līdz 2013. gada

601. jūlijam."

1Pieteikuma iesniedzējs - Augstākās tiesas

2Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk -

3Pieteikuma iesniedzējs) -, kasācijas instancē izskatot lietu par

4sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk - SIA)

5"Lobbel" pieteikumu par Rīgas domes faktisko rīcību,

6pieņēma lēmumu apturēt tiesvedību un vērsties Satversmes tiesā ar

7pieteikumu par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas

8noteikumu 12. punkta, ciktāl tas attiecas uz tādiem

9pašvaldības un sadzīves atkritumu apsaimniekotāja līgumiem par

10sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un

11uzglabāšanu, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par

12publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par

13publisko iepirkumu (turpmāk - apstrīdētā norma), atbilstību

14Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

151. pantam.

162.1. Ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par

17atbilstošu Satversmei, tad SIA "Lobbel" nebūtu tiesību

18prasīt, lai Rīgas pilsētas pašvaldībai tiktu uzlikts pienākums

19organizēt iepirkuma procedūru vai publiskās un privātās

20partnerības procedūru attiecībā uz tiesībām sniegt pašvaldībai un

21tās iedzīvotājiem sadzīves atkritumu savākšanas, pārvadāšanas,

22pārkraušanas un uzglabāšanas pakalpojumus. Pēc Pieteikuma

23iesniedzēja ieskata, atrisināt strīdu izskatāmajā lietā var tikai

24tad, ja tiek pārbaudīta apstrīdētās normas

25konstitucionalitāte.

26Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētā norma ir

27pretrunā ar tiesiskas valsts principu, kas nostiprināts

28Satversmes 1. pantā. No apstrīdētās normas izrietot, ka

29jārespektē nelikumīgā ceļā (neievērojot valstī spēkā esošos

30likumus) noslēgtu līgumu radītās tiesiskās sekas un tiesiskā

31paļāvība. Šādu apstrīdētās normas mērķi nevarot uzskatīt par

32leģitīmu.

332.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka tiesiskas

34valsts principa neatņemama sastāvdaļa ir taisnīgums. Pieteikuma

35iesniedzēja tiesvedībā esošās lietas ietvaros trešās personas,

36kuras noslēgušas līgumus bez piedalīšanās iepirkuma procedūrā,

37atbilstoši apstrīdētajai normai turpinot baudīt no šiem līgumiem

38izrietošas tiesības, savukārt SIA "Lobbel" šādas

39tiesības esot liegtas. Publisko iepirkumu likuma 2. panta

402. punkts nosakot, ka likuma mērķis ir nodrošināt

41piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu

42attieksmi pret tiem. Turpretim apstrīdētā norma paredzot, ka tie

43piegādātāji, kas tiesības sniegt pakalpojumus ieguvuši pretēji

44likumam, tās saglabā. Tādējādi SIA "Lobbel" nonākot

45nevienlīdzīgā un netaisnīgā situācijā salīdzinājumā ar trešajām

46personām Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā esošajā lietā. Kamēr

47noslēgto atkritumu apsaimniekošanas līgumu termiņi nebeigsies,

48SIA "Lobbel" nebūšot iespēju prasīt tiesību vienlīdzīgu

49un taisnīgu sadalīšanu.

50Apstrīdētā norma aizsargājot to trešo personu tiesisko

51paļāvību, kuras savas tiesības sniegt pašvaldībai sadzīves

52atkritumu izvešanas pakalpojumus ieguvušas pretēji likumam. Tā kā

53tiesiskās paļāvības princips nedrīkstētu aizsargāt nelikumīgā

54ceļā iegūtas tiesības, apstrīdētā norma esot pretrunā ar

55Satversmes 1. pantu.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

31. pantam.

4Saeima norāda, ka, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs

5izvērtējis apstākļus un nolēmis ar pārejas noteikumiem aizsargāt

6personu tiesisko paļāvību, paredzot saprātīgu termiņu, lai līgumi

7par atkritumu apsaimniekošanu tiktu noslēgti atbilstoši Atkritumu

8apsaimniekošanas likumam.

9Pirmkārt, personām esot radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka

10tiks saglabātas konkrētās tiesības, ko tās ieguvušas atbilstoši

11noslēgtajiem līgumiem pirms Atkritumu apsaimniekošanas likuma

12pieņemšanas, proti, tiesības uz jau ievadītām tiesiskajām

13attiecībām. Otrkārt, likumdevējs esot vērtējis līdzsvaru starp

14personu tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

15nodrošināšanu. Sabiedrība esot ieinteresēta, lai pašvaldībās

16tiktu nodrošināta atkritumu apsaimniekošana. Turklāt atkritumu

17apsaimniekošana esot sarežģīts komercdarbības veids, kas prasot

18apjomīgas finanšu investīcijas un attiecīgajā komercdarbībā

19iesaistīto personu paļaušanos uz to, ka tās attiecīgajā jomā

20varēs darboties pietiekami ilgu laiku.

21Saeima uzsver, ka esot iespējamas situācijas, kad atsevišķu

22personu un visas sabiedrības interesēm atbilst esošā tiesiskā

23regulējuma saglabāšana, nevis strauja pāreja uz jauno regulējumu,

24kas varētu būt saistīta ar zināmu nenoteiktību un risku, ka

25atkritumu apsaimniekošana netiks nodrošināta pienācīgā

26līmenī.

27Papildus Saeima norāda, ka līgumus par atkritumu

28apsaimniekošanu ar atsevišķām personām slēgušas vietējās

29pašvaldības, rīkojoties tām deleģētās kompetences ietvaros.

30Pašvaldības princips liedzot likumdevējam iejaukties vietējo

31pašvaldību darbībā, imperatīvi nosakot, ka to noslēgtie līgumi ir

32automātiski izbeidzami. Ja vietējā pašvaldība slēgusi līgumus

33pretēji likumu prasībām, to spēkā esamība esot vērtējama

34atbilstoši normatīvo aktu prasībām, apstrīdot to tiesas ceļā,

35nevis ar vispārēju likumdevēja lēmumu, kas skartu visus

36attiecīgās jomas līgumus un visas pašvaldības.

1Pieaicinātā persona - Ministru kabinets -

2uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. pantam.

3Ministru kabinets norāda, ka vairākās pašvaldībās konstatējis

4tiesiskas problēmas ar neatbilstoši noslēgtiem atkritumu

5apsaimniekošanas līgumiem. Tāpēc Ministru kabinets piedāvājis

6tādu risinājumu, ka pašvaldības noteiktā termiņā (līdz

72013. gada 31. decembrim) veic pasākumus, kas

8nepieciešami, lai atkritumu apsaimniekošanas līgumi tiktu

9noslēgti normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

10Savukārt apstrīdētā norma vispār nerisinot situāciju ar

11atkritumu apsaimniekošanas līgumiem, kas noslēgti pirms

122005. gada 26. jūlija. Tāpēc Ministru kabinets uzskata,

13ka Pieteikuma iesniedzējs pamatoti norāda uz apstrīdētās normas

14neatbilstību Satversmes l. pantam.

1Pieaicinātā persona - Iepirkumu uzraudzības

2birojs - pievienojas Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka

3apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 1. pantā ietverto

4tiesiskas valsts principu.

5Iepirkumu uzraudzības birojs uzskata, ka par tiesiski

6noslēgtiem būtu uzskatāmi tikai tādi atkritumu apsaimniekošanas

7līgumi (tostarp līgumi, kas groza sākotnējo līgumu noteikumus),

8kas noslēgti, ievērojot līguma slēgšanas brīdī spēkā esošo

9publiskos iepirkumus vai publisko un privāto partnerību

10regulējošu normatīvo aktu normas.

11Iepirkumu uzraudzības birojs norāda, ka atkritumu

12apsaimniekošanas līgumi bija slēdzami saskaņā ar publiskos

13iepirkumus regulējošiem normatīvajiem aktiem jau kopš

142002. gada 1. janvāra, kad spēkā stājās likums

15"Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām".

16Savukārt tas, ka pienākums veikt iepirkumus saskaņā ar

17normatīvajiem aktiem publisko iepirkumu jomā tika iekļauts

18Atkritumu apsaimniekošanas likumā tikai ar grozījumiem, kas

19izdarīti ar 2005. gada 22. jūnija likumu un stājās

20spēkā 2005. gada 26. jūlijā, esot uzskatāms vienīgi par

21normatīvā regulējuma pilnveidošanu.

22Iepirkumu uzraudzības birojs uzsver, ka apstrīdētā norma rada

23nevienlīdzīgu situāciju arī attiecībā uz to līgumu spēkā esamību,

24kuri, nepiemērojot normatīvos aktus publisko iepirkumu jomā vai

25neatbilstoši tiem, noslēgti līdz 2005. gada 26. jūlijam

26(un ir spēkā līdz līgumā noteiktajam termiņam), un tiem līgumiem,

27kuri noslēgti pēc 2005. gada 26. jūlija (un ir spēkā

28līdz 2013. gada 1. jūlijam).

29Turklāt Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu

3016. punkts paredzot, ka līdz līgumā noteiktā termiņa beigām,

31bet ne ilgāk kā līdz 2015. gada 31. decembrim ir spēkā

32atkritumu apsaimniekošanas līgumi, kurus noslēgušas personas, kas

33ir pasūtītāji publisko iepirkumu regulējošu normatīvo aktu

34izpratnē, un kuri noslēgti līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai.

35Tātad arī šajā gadījumā likumdevējs esot pieļāvis, ka vēl vismaz

36piecus gadus pēc likuma spēkā stāšanās var palikt spēkā tādi

37līgumi, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus publisko

38iepirkumu jomā vai neatbilstoši tiem.

1Pieaicinātā persona - Konkurences padome

2- norāda, ka apstrīdētā norma, atstājot spēkā pašvaldību un

3sadzīves atkritumu apsaimniekotāju noslēgtos līgumus, kuros nav

4ievēroti publiskos iepirkumus regulējoši normatīvie akti, saglabā

5nepamatotas priekšrocības tiem atkritumu apsaimniekotājiem, kuri

6tās ir ieguvuši prettiesiski. Turklāt apstrīdētā norma izslēdzot

7vienlīdzīgas konkurentu iespējas pretendēt uz pakalpojumu

8sniegšanu konkrētai pašvaldībai publiskā iepirkuma rezultātā, kā

9arī ierobežojot labumus (augstākas kvalitātes pakalpojums par

10zemāko cenu), ko konkurences rezultātā gūtu pašvaldība un tās

11iedzīvotāji. Šāds regulējums esot uzskatāms par konkurenci

12kavējošu un tādējādi esot pretrunā gan ar sabiedrības interesēm,

13gan ar Satversmes 1. pantu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Darba devēju

2konfederācija (turpmāk - Darba devēju konfederācija) -

3uzskata, ka būtu jānodrošina, cik vien tas iespējams, vienlīdzīgi

4noteikumi visiem tirgus dalībniekiem un nevar atbalstīt tādu

5priekšrocību saglabāšanu, kuras iegūtas normatīvo aktu

6regulējumam neatbilstošas rīcības rezultātā, taču būtu

7respektējami visi tie līgumi, kas noslēgti, ievērojot normatīvo

8aktu prasības, kādas bija spēkā līguma noslēgšanas brīdī.

9Darba devēju konfederācija norāda: ja Satversmes tiesa

10konstatēs, ka arī līdz 2005. gada 26. jūlijam atkritumu

11izvešanas pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršanā bija

12jāievēro publisko iepirkumu regulējošu normatīvo aktu prasības,

13tad Darba devēju konfederācijas argumenti, kas tika pausti

14apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas procesā, nebūtu

15ņemami vērā.

1Pieaicinātā persona - SIA

2"L&T" - uzskata, ka tiesvedība lietā Nr.

32012-01-01 ir izbeidzama, jo strīds administratīvajā lietā

4vispārējās jurisdikcijas tiesā var tikt izšķirts, apstrīdēto

5normu piemērojot atbilstoši Satversmei. Apstrīdētā norma

6aizsargājot tikai tos līgumus, kas noslēgti saskaņā ar līguma

7slēgšanas brīdī spēkā bijušo normatīvo regulējumu.

8Vienlaikus SIA "L&T" norāda, ka, izvērtējot

9apstrīdētās normas konstitucionalitāti, tā būtu atzīstama par

10atbilstošu Satversmes 1. pantam, ciktāl tā attiecas uz

11tādiem pašvaldības un sadzīves atkritumu apsaimniekotāja līgumiem

12par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un

13uzglabāšanu, kas noslēgti laikā, kad no normatīvajiem aktiem

14neizrietēja pienākums šādus līgumus slēgt, piemērojot iepirkuma

15procedūru.

16Apstrīdētā norma aizsargājot atkritumu apsaimniekošanas

17pakalpojumu sniedzēju tiesisko paļāvību uz to, ka tiesiski

18noslēgtie līgumi nevar tikt atcelti pirms termiņa. Šāda paļāvība

19esot likumīga, jo, pēc SIA "L&T" ieskata, līgumu

20noslēgšanas brīdī likums neparedzēja pienākumu atkritumu

21apsaimniekošanas līgumu slēgt, piemērojot iepirkuma

22procedūru.

23Regulējums, kas paredz tiesiski noslēgta līguma izbeigšanu

24pirms termiņa, pats par sevi nevarētu tikt atzīts par sabiedrības

25interesēm atbilstošu. Turklāt esot jāņem vērā arī negatīvās

26sekas, ko sabiedrībai radītu šāds regulējums. Tiesiski noslēgta

27līguma pirmstermiņa izbeigšana radītu zaudējumus attiecīgajam

28atkritumu apsaimniekotājam, kurš, vēlēdamies panākt to

29atlīdzināšanu, varētu vērsties ar prasību pret pašvaldību. Likuma

30grozījumi, kas paredz līgumu pirmstermiņa izbeigšanu, nevarot

31tikt atzīti par apstākļiem, kas izslēdz valsts vai pašvaldību

32atbildību par līguma laušanu. Atzīstot apstrīdēto normu, ciktāl

33tā attiecas arī uz tiesiski noslēgtiem līgumiem, par neatbilstošu

34Satversmei, tiktu radīti būtiski zaudējumi pašvaldību budžetiem

35un arī iedzīvotājiem. Turklāt esot jāņem vērā, ka apstrīdētā

36norma nodrošinot atkritumu apsaimniekošanas nepārtrauktību un

37veikšanu pienācīgā līmenī.

38Secinājumu

39daļa

1Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu

212. punktā ir divi teikumi. Pirmais teikums attiecas uz

3atkritumu apsaimniekošanas līgumiem, kas noslēgti līdz

42005. gada 26. jūlijam. Savukārt otrais teikums

5attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas līgumiem, kas noslēgti vai

6pagarināti pēc 2005. gada 26. jūlija, nepiemērojot

7normatīvos aktus par publisko iepirkumu. Otrajā teikumā minētie

8līgumi ir spēkā līdz 2013. gada 1. jūlijam.

9No pieteikumā ietvertā faktisko apstākļu izklāsta un juridiskā

10pamatojuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs apstrīd nevis visu

11Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu

1212. punktu, bet tikai tā pirmo teikumu, ciktāl tas attiecas

13uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot vai neatbilstoši

14piemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu

15(sk. pieteikuma 12. punktu, lietas materiālu 1. sēj.

165. lpp.). Lietā nav strīda par pārejas noteikumu 12.

17punkta otro teikumu.

18Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs Atkritumu apsaimniekošanas

19likuma pārejas noteikumu 12. punkta pirmo teikumu, ciktāl

20tas attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot vai

21neatbilstoši piemērojot normatīvos aktus par publisko

22iepirkumu.

1Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām"

215. panta 1. punktu pašvaldību autonoma funkcija ir

3organizēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. Šīs funkcijas

4izpildi reglamentē gan normatīvie akti par publisko iepirkumu,

5gan normatīvie akti par atkritumu apsaimniekošanu.

6Izstrādājot jauno Atkritumu apsaimniekošanas likumu, Ministru

7kabinets ņēma vērā to, ka dažādās pašvaldībās atkritumu

8apsaimniekošanas prakse bija atšķirīga. Proti, vairumā gadījumu

9atkritumu apsaimniekošanas līgumi bija noslēgti, nepiemērojot

10iepirkuma procedūru. Tāpēc Ministru kabinets ierosināja attiecīgo

11praksi vienādot un Atkritumu apsaimniekošanas likuma projektā

12(turpmāk - Likumprojekts) paredzēja termiņu, līdz kuram

13pašvaldībām būtu jānoslēdz atkritumu apsaimniekošanas līgumi

14atbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu.

15Likumprojektam pievienotajā anotācijā tika norādīts:

16"Pārejas noteikumu 12. punktā ir noteikts termiņš, kad

17izbeidzami līgumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, kas

18noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu

19vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu.

20[..] Pārejas noteikumu 15. pants nosaka, ka attiecībā uz

21visiem līgumiem, kas izbeidzami saskaņā ar pārejas noteikumu

2212. punktu, pašvaldībai līdz 2013. gada

2331. decembrim ir jāizvēlas sadzīves atkritumu

24apsaimniekotājs, piemērojot normatīvos aktus par publisko

25iepirkumu vai par publisko un privāto partnerību" (sk.

26likumprojekta Nr.1838/Lp9 "Atkritumu apsaimniekošanas

27likums" anotācijas I sadaļas 4.punktu).

28Piedāvājot šādu pārejas noteikumu redakciju, Ministru kabinets

29atzina to, ka ir tādi atkritumu apsaimniekošanas līgumi, kas

30noslēgti, nerīkojot iepirkuma procedūru, tostarp arī tādi līgumi,

31kas noslēgti jau tajā laikā, kad tiesību normas nepārprotami

32prasīja atkritumu apsaimniekotāju izvēlēties iepirkuma procedūrā

33(sk. Ministru kabineta viedokli, lietas materiālu 2. sēj.

3435.-37. lpp.). Tātad Likumprojekta virzītājs - Ministru

35kabinets - bija apzinājis situāciju atkritumu apsaimniekošanas

36jomā un tās sakārtošanai piedāvāja pārejas periodu, kurā visi

37līgumi tiktu noslēgti saskaņā ar publisko iepirkumu jomu

38regulējošiem normatīvajiem aktiem.

1Apstrīdētās normas pieņemšanas process

2liecina, ka likumdevējs nolēma atkāpties no sākotnēji

3Likumprojektā piedāvātā risinājuma, proti, no tā, ka visi

4sadzīves atkritumu apsaimniekošanas līgumi, kas noslēgti,

5nepiemērojot iepirkuma procedūru, noteiktā laikā zaudē spēku.

6Likumdevējs izšķīrās par tādu risinājumu, ka ar likuma pārejas

7noteikumiem tiks aizsargāta atsevišķu personu tiesiskā paļāvība

8un paredzēts nenoteikts periods pārejai uz likumā noteikto

9kārtību, kādā slēdzami atkritumu apsaimniekošanas līgumi.

10Apstrīdētā norma paredz, ka tie līgumi, kas noslēgti līdz

112005. gada 26. jūlijam, paliek spēkā līdz to termiņa

12beigām.

13Tādējādi likumdevējs ir aizsargājis

14atsevišķu personu tiesisko paļāvību, nosakot, ka agrāk noslēgtie

15atkritumu apsaimniekošanas līgumi paliks spēkā, kaut arī to

16noslēgšanai nav piemērota iepirkuma procedūra.

1No Saeimas atbildes raksta izriet, ka

2izšķiršanās par to tiesisko attiecību aizsardzību, kuras izriet

3no līgumiem, kas noslēgti līdz 2005. gada 26. jūlijam,

4skaidrojama ar to, ka šajā datumā Atkritumu apsaimniekošanas

5likumā expresis verbis tika ietverta prasība piemērot

6publiskos iepirkumus regulējošus normatīvos aktus. Pieņemot

7apstrīdēto normu, likumdevēja mērķis esot bijis aizsargāt

8līgumus, kas noslēgti laikā, kad prasība piemērot iepirkuma

9procedūru normatīvajos aktos nebija ietverta (sk. Saeimas

10atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj.

11110. lpp.).

12Šādu likumdevēja rīcību apstrīd Pieteikuma iesniedzējs,

13norādot, ka attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas līgumiem

14prasība piemērot publiskos iepirkumus regulējošus normatīvos

15aktus bija spēkā jau pirms 2005. gada. Tāpēc līgumi, kas nav

16noslēgti saskaņā ar šiem normatīvajiem aktiem, nebūtu

17aizsargājami. Līdzīgu viedokli pauž Ministru kabinets, Iepirkumu

18uzraudzības birojs un Konkurences padome, norādot, ka arī pirms

192005. gada 26. jūlija līgumus par sadzīves atkritumu

20izvešanas tiesību piešķiršanu privātpersonām pašvaldības varēja

21slēgt tikai rīkojot publisku iepirkumu vai piešķirot

22koncesiju.

23Tādējādi visupirms jānoskaidro, no kura laika bija spēkā

24prasība, ka, slēdzot atkritumu apsaimniekošanas līgumus, ir

25jāpiemēro publiskos iepirkumus regulējoši normatīvie akti.

1No 2002. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 30.

2aprīlim bija spēkā likums "Par iepirkumu valsts vai

3pašvaldību vajadzībām". Šis likums uzlika pasūtītājiem

4pienākumu veikt iepirkumus attiecībā uz preču piegādi, būvdarbu

5veikšanu vai pakalpojumu sniegšanu pasūtītāja vajadzībām.

6Iepirkumu uzraudzības birojs norāda, ka "pakalpojumu

7sniegšana" ietvēra arī atkritumu apsaimniekošanas

8pakalpojumus (sk. Iepirkumu uzraudzības biroja viedokli,

9lietas materiālu 2. sēj. 75. -76. lpp.).

10Iepriekš spēkā bijušais likums "Par valsts un pašvaldību

11pasūtījumu" (spēkā no 1997. gada 1. janvāra līdz

122001. gada 31. decembrim) noteica pienākumu veikt

13iepirkumu tad, ja par preču piegādi, būvdarbu veikšanu vai

14pakalpojumu sniegšanu pilnīgi vai daļēji tiek samaksāts ar valsts

15vai pašvaldības līdzekļiem. Atšķirībā no tā jaunais likums

16"Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām"

17noteica pienākumu veikt iepirkumu likumā noteiktajā kārtībā

18attiecībā uz preču piegādi, būvdarbu veikšanu vai pakalpojumu

19sniegšanu neatkarīgi no tā, kas maksā par līguma izpildi

20(piemēram, atkritumu apsaimniekošanas gadījumā maksātājs var būt

21gan pasūtītājs - pašvaldība, gan tās teritorijā esošie atkritumu

22valdītāji jeb radītāji). Minētais princips tika ievērots arī

23Publisko iepirkumu likumā, kas stājās spēkā 2006. gada

241. maijā.

25Likums "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību

26vajadzībām" 2004. gada 14. aprīlī tika papildināts

27ar pielikumiem (2004. gada 11. marta likums

28"Grozījumi likumā "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību

29vajadzībām""), tostarp 2. pielikumu

30"Pakalpojumu līgumu nomenklatūra", kurā tika

31klasificēti (iedalīti kategorijās) pakalpojumu līgumi atbilstoši

32to noslēgšanai piemērojamam likuma regulējumam. Minētajā

33pielikumā tika norādīts, ka pakalpojumu līgumu

3416. kategorijā ietilpst atkritumu izvešanas pakalpojumi.

35Tomēr tas nenozīmēja, ka tikai no šā brīža būtu piemērojams šā

36likuma regulējums attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas līgumu

37noslēgšanu. Likuma grozījumi noteica, ka uz 2. pielikuma A

38daļas kategorijās (l.-16.kategorija) ietilpstošajiem

39pakalpojumiem (tostarp atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem)

40ir pilnīgi attiecināmi likuma noteikumi par iepirkumu veikšanu.

41Turpretī uz 2. pielikuma B daļas kategorijās

42(17.-27.kategorija) ietilpstošajiem pakalpojumiem bija

43attiecināmi likuma 4. panta ceturtās daļas noteikumi, kas

44pieļāva tikai atsevišķu likuma pantu piemērošanu iepirkuma

45procedūrā. Tādējādi likuma "Par iepirkumu valsts vai

46pašvaldību vajadzībām" noteikumi par publisko iepirkumu

47veikšanu jau no šā likuma spēkā stāšanās brīža - 2002. gada

481. janvāra - bija attiecināmi uz līgumiem par atkritumu

49apsaimniekošanas pakalpojumu sniegšanu.

50Turklāt likuma "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību

51vajadzībām" 33. panta ceturtajā daļā jau kopš tā spēkā

52stāšanās brīža (2002. gada 1. janvāra) bija noteikts

53pakalpojumu līgumu termiņa ierobežojums. Sākotnēji pakalpojumu

54līgumus pasūtītāji bija tiesīgi noslēgt tikai uz četriem gadiem,

55bet vēlāk - ar 2003. gada 5. jūnija likuma grozījumiem,

56kas stājās spēkā 2003. gada 10. jūlijā, - tika

57noteikts, ka pakalpojumu līgumus slēdz uz laiku, kas nav ilgāks

58par pieciem gadiem. Arī Publisko iepirkumu likuma 67. panta

59trešā daļa kopš likuma spēkā stāšanās brīža (2006. gada

601.maija) noteic, ka pakalpojumu līgumi ir noslēdzami uz laiku,

61kas nav ilgāks par pieciem gadiem (izņemot publiskās un privātās

62partnerības gadījumus). Šāds regulējums bija ietverts arī

63Atkritumu apsaimniekošanas likumā.

64Jāņem vērā arī tas, ka Latvijai kopš 2004. gada 1. maija ir

65saistoši Eiropas Savienības tiesību akti, tostarp direktīvas

6689/665/EEK (ar grozījumiem, kas izdarīti ar direktīvu

672007/66/EK), 92/13/EEK (ar grozījumiem, kas izdarīti ar direktīvu

682007/66/EK), 2004/17/EK un 2004/l8/EK, kuru normas pārņemtas

69Latvijas normatīvajos aktos attiecībā uz publisko iepirkumu un

70publisko un privāto partnerību.

71Arī Eiropas Savienības Tiesa ir atklājusi vairākus trūkumus

72publisko iepirkumu procedūru pārraudzībā. Saskaņā ar Eiropas

73Savienības Tiesas nolēmumiem dalībvalstīm jānodrošina efektīvi un

74ātri tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai vērstos pret

75līgumslēdzēju iestāžu un līgumslēdzēju subjektu lēmumiem par

76nelikumīgu līgumu slēgšanu. Līdz ar to tika izstrādāta Eiropas

77Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra direktīva

782007/66/EK, ar ko Padomes direktīvas 89/665/EEK un 92/13/EEK

79groza attiecībā uz pārskatīšanas procedūru efektivitātes

80uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā. Direktīvas 2007/66/EK

81preambulas 14. apsvērumā norādīts, ka šādu līgumu atzīšana

82par spēkā neesošiem ir visiedarbīgākais veids, kā atjaunot

83konkurenci un radīt jaunas uzņēmējdarbības iespējas uzņēmējiem,

84kuriem nelikumīgi liegta iespēja konkurēt.

85Latvijas normatīvajos aktos par publisko iepirkumu netika

86ietverts īpašs regulējums, kas risinātu līgumu prettiesiskas

87noslēgšanas problēmu (piemēram, paredzot sankcijas līgumu

88slēdzējiem). Šāds regulējums Latvijas normatīvajos aktos par

89publisko iepirkumu tika ietverts tikai pēc direktīvas 2007/66/EK

90stāšanās spēkā un ieviešanas termiņa (2009. gada

9120. decembris) beigām, proti, pieņemot jauno Atkritumu

92apsaimniekošanas likumu.

93Līdz ar to prasība piemērot

94publiskos iepirkumus regulējošus normatīvos aktus, slēdzot

95atkritumu apsaimniekošanas līgumus, bija jāievēro jau kopš

962002. gada 1. janvāra. Savukārt iepirkuma līgumu

97termiņa ierobežojums izriet no prasības piemērot iepirkuma

98procedūru ar zināmu regularitāti.

1Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt

2apstrīdētās normas atbilstību tiesiskas valsts principam, kas

3nostiprināts Satversmes 1. pantā.

4Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

5demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā demokrātiskās

6republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot

7virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī samērīguma un

8tiesiskās paļāvības principus [sk. Satversmes tiesas

91998. gada 10. jūnija sprieduma lietā

10Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2000. gada

1124. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu

12daļas 3. punktu].

13Ikviena tiesiska valsts atzīst tiesiskās paļāvības principu.

14Tas noteic, ka valsts iestādēm ir jābūt konsekventām attiecībā uz

15to izdotajiem normatīvajiem aktiem un savā darbībā jāievēro

16tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz konkrētā

17normatīvā akta pamata [sk. Satversmes tiesas 1998. gada

1810. jūnija sprieduma lietā Nr.04-03(98) secinājumu

19daļu]. Taču tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts

20iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu

21(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

22sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. punktu).

23Tiesiskās paļāvības principa galvenais uzdevums ir aizsargāt

24personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu

25rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa

26pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

278. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

28punktu).

29Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt

30paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

31saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

32saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Tomēr tiesiskās

33paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo

34tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas

35reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Grozot tiesisko

36regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru

37saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies

38paļāvība. Vienlaikus tiesiskās paļāvības princips arī prasa, lai

39valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru

40starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas

41labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2009.

42gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

4325. punktu).

44Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, aizsargāja personu

45paļāvību uz to, ka tiks saglabātas konkrētās tiesības, ko tās

46baudīja atbilstoši noslēgtajiem atkritumu apsaimniekošanas

47līgumiem pirms Atkritumu apsaimniekošanas likuma pieņemšanas.

48Tādējādi likumdevējs ir paredzējis aizsardzību tām personām, kuru

49līgumi bija noslēgti, neievērojot iepirkuma procedūru (gan tāpēc,

50ka šāda prasība sākotnēji vēl nebija nostiprināta likumā, gan

51tāpēc, ka vēlāk, slēdzot vai pagarinot līgumus, personas to

52neievēroja). Turklāt minētā aizsardzība tika noteikta uz visu

53šādu līgumu darbības laiku.

54Izveidojot šādu regulējumu, likumdevējs pēc būtības ir centies

55nodrošināt zināmu stabilitāti atkritumu apsaimniekošanas jomā, jo

56paredzējis tiesisko aizsardzību visiem atkritumu apsaimniekošanas

57līgumiem neatkarīgi no tā, vai tie noslēgti atbilstoši spēkā

58esošo normatīvo aktu prasībām.

1Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

2tiesiskās paļāvības aizsardzība nevar būt absolūta un sabiedrībai

3nozīmīgu interešu aizskāruma novēršanai būtu dodama prioritāte

4salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības aizsardzību. Konstatējot

5būtiskus sabiedrības interešu aizskārumus, valsts institūcijām ir

6ne tikai tiesības, bet arī pienākums rīkoties (sk. Satversmes

7tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05

8secinājumu daļas 2. punktu un 2009. gada 6. jūlija sprieduma

9lietā Nr. 2008-38-03 13. punktu). Līdz ar to jāsamēro

10divu pretēju interešu - atsevišķu personu tiesiskās paļāvības

11aizsardzība, no vienas puses, un nepieciešamība konkrēto

12regulējumu grozīt sabiedrības interesēs, no otras puses -

13nozīmīgums, lai secinātu, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars

14(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma

15lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu).

16Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro mērķis, kura

17sasniegšanas labad likumdevējs ir izšķīries par iepirkuma

18procedūras piemērošanu atkritumu apsaimniekošanas jomā.

19Publiskā iepirkuma regulējums attiecas uz noteiktiem

20kritērijiem atbilstošu pasūtītāju (valsts iestādes, pašvaldības

21u.tml.) finansiālās interesēs slēgtiem publiskiem būvdarbu,

22piegādes vai pakalpojumu līgumiem, kuri pārsniedz noteiktās

23līgumcenas robežas, kā arī neatbilst citiem regulējumā

24paredzētajiem izņēmumiem. Ar to ir panākts uzņēmumu

25konkurētspējas pieaugums, pakalpojuma maksas samazinājums un

26labāka pakalpojumu kvalitāte.

27Publiskie iepirkumi veicina valsts budžeta efektīvu

28izlietošanu un ekonomisko attīstību, tiem ir būtiska nozīme, jo

29valsts iepirkumi (tēriņi) veido lielu daļu valsts ekonomikas.

30Eiropas Savienībā iepirkumu līgumu kopsumma veido apmēram

3117 procentus no Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta,

32savukārt Latvijā tā ir nedaudz zem 10 procentiem

33(sk. Iepirkumu uzraudzības biroja Statistisko pārskatu

34apkopojumu, pieejams:

35http://www.iub.gov.lv/files/upload/statistisko_parskatu_apkopojums_par_2011_PIL.pdf,

36aplūkots 03.12.2012.).

37Vienlaikus publiskie iepirkumi ir saistīti ar politiskajiem

38jautājumiem un ietekmē tādus procesus kā bezdarba mazināšanās,

39nodarbinātības apstākļu uzlabošanās, vides jautājumu risināšana,

40nodokļu iekasēšana, korupcijas izskaušana, uzņēmējdarbības

41attīstība u.tml.

42Tādēļ ir būtiski nodrošināt piegādātāju brīvu konkurenci par

43iepirkuma līguma slēgšanu, procesa pārskatāmību un vienādu

44attieksmi pret visiem pretendentiem, lai izvēlētos visizdevīgāko

45piedāvājumu un slēgtu līgumu ar pretendentu, kas piedāvā

46visefektīvāko iespēju, kā izlietojama nodokļu maksātāju nauda.

47Līdz ar to prasība regulāri piemērot iepirkuma procedūru ir

48demokrātiskā tiesiskā valstī nepieciešama un attaisnojama, jo,

49piemērojot iepirkuma procedūru, tiek nodrošināta visas

50sabiedrības labklājība.

51Tādējādi prasība piemērot iepirkuma

52procedūru ir vērsta uz konkurences veicināšanu, valsts un

53pašvaldību līdzekļu efektīvu izmantošanu, iedzīvotājiem sedzamās

54pakalpojumu maksas samazināšanos un galarezultātā nodrošina visas

55sabiedrības labklājību.

1Saeima atbildes rakstā norāda, ka likumdevējs

2vērtēja līdzsvaru starp personu tiesiskās paļāvības aizsardzību

3un sabiedrības interešu nodrošināšanu. Saeima esot samērojusi

4sabiedrības ieinteresētību atkritumu apsaimniekošanas

5nodrošināšanā pašvaldības teritorijā un attiecīgajā komercdarbībā

6iesaistīto personu paļaušanos uz to, ka tās attiecīgajā jomā

7varēs darboties pietiekami ilgu laiku, jo atkritumu

8apsaimniekošana ir sarežģīts komercdarbības veids, kas prasa

9apjomīgas finanšu investīcijas (sk. Saeimas atbildes rakstu,

10lietas materiālu 1. sēj. 112. lpp.). Minēto

11apliecina arī lietā esošie materiāli. Taču vienlaikus secināms,

12ka likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanas procesā nav

13pienācīgu vērību veltījis sabiedrības interesēm publisko

14iepirkumu jomā. Turklāt gan Ministru kabinets, gan citas

15atbildīgās iestādes bija informējušas likumdevēju par to, ka

16atkritumu apsaimniekošanas jomā netiek īstenota publisko

17iepirkumu procedūra (sk. Iepirkumu uzraudzības biroja viedokļa

18pielikumus, lietas materiālu 2. sēj.

1978.-81. lpp.).

20Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu 12. punkts

21paredz, ka līgumi, kas noslēgti, nepiemērojot vai neatbilstoši

22piemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu, izbeidzami ne

23vēlāk kā līdz 2013. gada 1. jūlijam. Tomēr ar apstrīdēto

24normu ir noteikts izņēmums attiecībā uz tiem līgumiem, kas

25noslēgti līdz 2005. gada 26. jūlijam. Pēc būtības tā aizsargā

26agrāk noslēgtos līgumus pat tad, ja tie noslēgti, neievērojot

27normatīvos aktus par publisko iepirkumu. Likumdevējs nav

28ierobežojis šo līgumu spēkā esamības termiņu (kā gadījumā ar

29līgumiem, kas noslēgti pēc 2005. gada 26. jūlija), bet

30noteicis, ka tie būs spēkā līdz līgumā norādītā termiņa

31beigām.

32Satversmes tiesa jau iepriekš ir uzsvērusi, ka saudzējoša

33pāreja uz jauno normatīvo regulējumu var izpausties kā saprātīga

34pārejas termiņa noteikšana vai kompensācijas paredzēšana (sk.

35Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

362002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Savukārt saudzējošas

37pārejas noteikšana aplūkojama kā līdzeklis personu tiesībām

38radītā aizskāruma seku mazināšanai (sk. Satversmes tiesas

392009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

4025. punktu).

41Tādējādi jānoskaidro, vai likumdevējs, aizsargājot konkrētu

42personu tiesisko paļāvību, ir noteicis saprātīgu termiņu pārejai

43uz jauno tiesisko regulējumu un ievērojis līdzsvaru starp personu

44tiesiskās paļāvības aizsardzību un visas sabiedrības interešu

45nodrošināšanu.

1Atkritumu apsaimniekošanas likums stājās spēkā

22010. gada 18. novembrī. Savukārt prasība piemērot

3iepirkuma procedūru attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas

4pakalpojumiem ir spēkā jau kopš 2002. gada, turklāt

52003. gadā likumdevējs ieviesa prasību publisko pakalpojumu

6jomā slēgt terminētus līgumus.

7Apstrīdētā norma rada tādu situāciju, ka atkritumu

8apsaimniekošanas līgumi, kas noslēgti, neievērojot iepirkuma

9procedūru, var palikt spēkā ilgu laiku. Piemēram, Rīgā ir

10noslēgti atkritumu apsaimniekošanas līgumi līdz 2020. gadam,

11Liepājā - līdz 2020. gadam, Jelgavā - līdz pat

122029. gadam (sk. informāciju par pašvaldību slēgtajiem

13līgumiem, lietas materiālu 2.sēj. 39.-62.lpp.). Šo līgumu

14spēkā esamības laikā nav iespējams nodrošināt tirgus dalībnieku

15brīvu konkurenci un pašvaldības līdzekļu efektīvu izmantošanu.

16Šādos gadījumos atkritumu apsaimniekošanas jomā nedarbojas

17konkurences principi, kas vērsti uz patērētājiem izdevīgāko

18tirgus cenu noteikšanu, t.i., ieinteresētību saņemt kvalitatīvāko

19pakalpojumu par atbilstošāko maksu.

20Tādējādi likumdevēja izvēle neierobežoti aizsargāt līgumus,

21kas noslēgti līdz 2005. gada 26. jūlijam, neievērojot prasību par

22publiskā iepirkuma procedūru, rada nepamatotas priekšrocības

23atsevišķu personu grupai un būtiski aizskar sabiedrības

24intereses. Šajā gadījumā sabiedrībai nozīmīgu interešu

25aizsardzībai dodama prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās

26paļāvības principu.

27Atsevišķu personu tiesiskās

28paļāvības aizsardzība neierobežotā laikā nav samērīga ar

29aizskārumu, kas tiek radīts sabiedrības interesēm, jo šādi tiek

30izkropļota konkurence un liegta iespēja saņemt kvalitatīvāku

31pakalpojumu par atbilstošāku maksu.

32Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

33Satversmes 1. pantam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta

2trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi.

6Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta

711. punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu

8atzīst par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai,

9tai jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Šajā

10lietā Pieteikuma iesniedzējs nav lūdzis apstrīdēto normu atzīt

11par spēkā neesošu no tās pieņemšanas dienas.

12Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas likuma

1332. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās

14ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža,

15kad apstrīdētās normas zaudē spēku, neradītu personām Satversmē

16garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku

17kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

18(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

1916. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

2025. punktu).

21Apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no sprieduma

22pieņemšanas dienas var radīt būtiskas sekas atkritumu

23apsaimniekošanas jomā (sk. Ministru kabineta viedokli, lietas

24materiālu 2. sēj. 35.-37.lpp.). Proti, ja Satversmes

25tiesa atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās

26pieņemšanas vai sprieduma spēkā stāšanās brīža, tiktu radīta

27nenoteiktība jomā, kas ir īpaši svarīga sabiedrības labklājības

28nodrošināšanai. Sabiedrības interesēs ir tas, lai šajā jomā būtu

29tiesiskā stabilitāte. Likumdevējs, cenšoties panākt tiesisko

30stabilitāti, jau ir noteicis pārejas periodu, kurā spēku zaudē

31citi atkritumu apsaimniekošanas līgumi, kas noslēgti vai

32pagarināti, nepiemērojot vai neatbilstoši piemērojot normatīvos

33aktus par publisko iepirkumu. Tāpēc būtu pamatoti attiecināt

34vienu pārejas periodu uz visiem atkritumu apsaimniekošanas

35līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot vai neatbilstoši piemērojot

36normatīvos aktus par publisko iepirkumu.

37Tādējādi apstrīdētā norma zaudē

38spēku no 2013. gada 1. jūlija.

39Nolēmumu

40daļa

41Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

42Satversmes tiesa

43nosprieda:

44atzīt Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu

4512. punkta pirmo teikumu, ciktāl tas attiecas uz līgumiem,

46kas noslēgti, nepiemērojot vai neatbilstoši piemērojot normatīvos

47aktus par publisko iepirkumu, par neatbilstošu Latvijas

48Republikas Satversmes 1. pantam un spēkā neesošu no

492013. gada 1. jūlija.

50Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

51Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

52Tiesas sēdes priekšsēdētājs

53G.Kūtris