16. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas ierobežo vairāku subjektu - augstskolu, to mācībspēku un

studējošo - pamattiesības. Satversmes tiesa atsevišķi pārbaudīs,

vai pamattiesības ir ierobežotas katram no minētajiem

subjektiem.

16.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētās

normas ierobežo augstskolu tiesības pieņemt lēmumus par to

akadēmisko darbību un stratēģiju, kā arī sadarbību ar citām

augstskolām.

Satversmes 112. pantā kopsakarā ar 113. pantu ietverta

augstskolu autonomija. Tās mērķis ir aizsargāt augstāko izglītību

no politiskas un ekonomiskas iejaukšanās un nodrošināt

akadēmiskās kopienas pašpārvaldi (sk.: Academic Freedom and

Institutional Autonomy: Commitments Must Be Followed by Action.

Joint Statement by ALLEA, EUA and Science Europe, April 2019.

Pieejams: eua.eu). Augstskolu autonomija nav skatāma atrauti

no akadēmiskās brīvības. Augstskolas savas autonomijas ietvaros,

ciktāl tas saskan ar vispārējiem tiesību principiem un Satversmi,

var pieņemt no ārējā spiediena brīvus lēmumus akadēmiskās

brīvības nodrošināšanai. Augstskolu autonomija ietver augstākās

izglītības iestādes tiesības veidot savu institucionālo

stratēģiju, nosakot savus mērķus un misiju, kā arī to

sasniegšanas un īstenošanas veidus, tostarp studiju programmu

īstenošanas valodas izvēli (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 25.2. punktu).

Apstrīdētās normas ierobežo augstskolu tiesības pieņemt

lēmumus par to akadēmisko darbību un stratēģiju, kā arī sadarbību

ar citām augstskolām. Proti, tās ierobežo augstskolu brīvību

veidot svešvalodās īstenojamas studiju programmas, jo to

iespējams darīt tikai noteiktā apmērā un noteiktos gadījumos.

Tātad apstrīdētās normas, ierobežojot augstskolu iespējas

veidot un īstenot studiju programmas svešvalodās, ierobežo

augstskolu autonomiju.

16.2. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas

ierobežo mācībspēku akadēmisko brīvību izstrādāt un docēt

augstskolu studiju kursus svešvalodās, kā arī iespējas

sadarboties ar ārvalstu kolēģiem studiju kursu un programmu

īstenošanā.

Akadēmiskā brīvība ir viens no Satversmes 112. pantā kopsakarā

ar 113. pantu ietverto tiesību uz izglītību un zinātniskās

jaunrades brīvības aspektiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 25.1. punktu).

Akadēmiskā brīvība ir būtiska kvalitatīvas izglītības un

pētniecības nodrošināšanai (sk.: State of Play of Academic

Freedom in the EU Member States: Overview of de facto Trends and

Developments. European Parliamentary Research Service, March

2023, p. 4. Pieejams: europarl.europa.eu). Akadēmiskās

brīvības jēdziens saprotams plaši un tas aptver brīvību izplatīt

informāciju, nodarboties ar pētniecību, dalīties ar zināšanām, kā

arī paust savus uzskatus un viedokļus (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2020. gada 6. oktobra sprieduma lietā C-66/18

"Komisija/Ungārija (Enseignement supérieur)" 225. un

226. punktu; sk. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 27.

maija sprieduma lietā "Mustafa Erdoğan and others v.

Turkey", pieteikumi Nr. 346/04 u. c., 40. punktu).

Mācībspēku akadēmiskā brīvība ietver brīvību veikt pasniedzēja

darbu, tostarp tiesības izvēlēties, kas tiks mācīts un kāda

mācību metode tiks izmantota (sk.: Vrielink J., Lemmens P.,

Parmentier S., Academic Freedom as a Fundamental Right. Procedia

- Social and Behavioral Sciences, 2011, Vol. 13, pp.

124-125). Pedagoģiskais darbs nav nošķirams no zinātniskās

pētniecības (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 29.1. punktu). Akadēmiskā

brīvība saistāma arī ar augstskolu mācībspēku tiesībām brīvi, gan

individuāli, gan kolektīvi veikt pētījumus tos interesējošās

jomās, izplatīt šo pētījumu rezultātus un citas zināšanas,

apmainīties ar idejām un paust savus viedokļus, nepakļaujoties

noteiktu doktrīnu spiedienam, arī studiju procesa ietvaros,

piemēram, vadot nodarbības un zinātniski pētnieciskos darbus

(sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2018‑15‑01 11.3. punktu un 2020. gada 11. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 25.1. punktu).

Apstrīdētās normas neierobežo augstskolu mācībspēku iespējas

veikt pētījumus vai apmainīties ar idejām svešvalodās, taču,

ierobežojot augstskolu iespējas veidot un īstenot studiju

programmas svešvalodās, ietekmē augstskolu mācībspēku iespējas

iesaistīties studiju programmu īstenošanā svešvalodās, tostarp

sadarboties ar ārvalstu kolēģiem. Regulējot studiju programmu

īstenošanas valodu, tiek ierobežota mācībspēku akadēmiskā

brīvība, tostarp brīvība izvēlēties, kādā valodā komunicēt ar

studējošajiem studiju procesā. Satversmes tiesa jau iepriekš ir

atzinusi, ka ierobežojums izstrādāt un docēt studiju kursus

svešvalodās uzskatāms par Satversmes 112. pantā kopsakarā ar 113.

pantu ietvertās mācībspēku akadēmiskās brīvības ierobežojumu

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019‑12‑01 29.1. punktu).

Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežo augstskolu mācībspēku

akadēmisko brīvību, proti, brīvību izstrādāt un docēt studiju

kursus svešvalodās.

16.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas ierobežo arī studējošo tiesības izvēlēties tādas studiju

programmas, kas tiek īstenotas svešvalodās.

Satversmes 112. pantā kopsakarā ar 113. pantu ietvertā

akadēmiskā brīvība prasa, lai zinātne un izglītība būtu pasargāta

no cenzūras, ļaujot studējošajiem izmantot savu izteiksmes

brīvību akadēmiskā darba kontekstā. Akadēmiskā brīvība aptver

studējošo tiesības nodarboties ar zinātnisko jaunradi un

izvēlēties studiju virzienus un programmas valsts izveidotās

izglītības sistēmas ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 25.1. punktu).

Apstrīdētās normas noteic, ka studiju programmas īstenojamas

valsts valodā, izņemot šajās normās paredzētos gadījumus, kad

pieļaujama studiju programmu īstenošana svešvalodās. Tādējādi

apstrīdētās normas ietekmē studējošo iespējas studēt svešvalodās

īstenojamās studiju programmās, pēc kuru pabeigšanas augstskola

izsniedz valsts atzītu diplomu par augstākās izglītības iegūšanu.

Taču Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka no Satversmes 112.

panta kopsakarā ar 113. pantu neizriet studējošo tiesības prasīt

sev vēlamā svešvalodā īstenojamas studiju programmas akreditāciju

un iegūt valsts atzītu augstākās izglītības diplomu par sekmīgu

šādas studiju programmas apguvi (sk. Satversmes tiesas 2020.

gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 29.2. punktu).

Līdz ar to apstrīdētās normas neierobežo augstskolās studējošo

akadēmisko brīvību.

Tātad apstrīdētās normas ierobežo

Satversmes 112. pantā kopsakarā ar 113. pantu ietverto augstskolu

autonomiju un ar to saistīto mācībspēku akadēmisko brīvību.