4. pants

1Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes

2ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

3Satversmes 105., 112. un 113. pantam.

4Likumdevējs apstrīdēto normu izstrādes gaitā esot apspriedies

5ar nozares pārstāvjiem, kas piedalījušies komisijas sēdē, un

6likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

7sasniegšanai. Gan valsts augstskolām, gan privātajām augstskolām

8esot piemērojami vienādi studiju programmu īstenošanas un

9akreditācijas kritēriji, tātad arī noteikumiem par studiju

10programmu īstenošanas valodu vajagot būt vienādiem. Tāpat

11ministrija nepiekrīt pieteikumā norādītajam, ka augstākā

12izglītība latviešu valodā esot pieļaujama zemākā kvalitātē nekā

13augstākā izglītība, kura tiek īstenota svešvalodā. Izglītības

14sistēma kopumā esot vērsta uz to, lai augstskolās būtu iegūstama

15tikai kvalitatīva izglītība.

16Daļa no pieteikumā norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem

17neesot uzskatāmi par alternatīviem pēc būtības, bet citi līdzekļi

18nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Ministrija

19norāda, ka, piemēram, iespēja īstenot studiju programmas

20svešvalodās un ar to sasaistīts pienākums nodrošināt līdzvērtīgu

21programmu valsts valodā novestu pie studiju programmu un

22akadēmiskā personāla slodzes fragmentācijas un izmaksu

23palielināšanās, turklāt neveicinot konkurētspējīgu

24atalgojumu.

25Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pilnvarotās

26pārstāves norādīja, ka diskusijas par augstākās izglītības

27internacionalizāciju notiekot nepārtraukti, un līdz ar to nevarot

28apgalvot, ka diskusijas par studiju programmu īstenošanas valodu

29nav notikušas. Esot jāņem vērā tas, ka laikā, kad likumdevējam

30bija jāizstrādā apstrīdētās normas, ministrijai paralēli

31vajadzēja gatavot vairākus apjomīgus likumprojektus. Apstrīdētās

32normas pieļaujot visai plašu svešvalodu lietošanu, taču to

33ierobežojot pieprasījums darba tirgū.