4. pants

Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes

ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 105., 112. un 113. pantam.

Likumdevējs apstrīdēto normu izstrādes gaitā esot apspriedies

ar nozares pārstāvjiem, kas piedalījušies komisijas sēdē, un

likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Gan valsts augstskolām, gan privātajām augstskolām

esot piemērojami vienādi studiju programmu īstenošanas un

akreditācijas kritēriji, tātad arī noteikumiem par studiju

programmu īstenošanas valodu vajagot būt vienādiem. Tāpat

ministrija nepiekrīt pieteikumā norādītajam, ka augstākā

izglītība latviešu valodā esot pieļaujama zemākā kvalitātē nekā

augstākā izglītība, kura tiek īstenota svešvalodā. Izglītības

sistēma kopumā esot vērsta uz to, lai augstskolās būtu iegūstama

tikai kvalitatīva izglītība.

Daļa no pieteikumā norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem

neesot uzskatāmi par alternatīviem pēc būtības, bet citi līdzekļi

nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Ministrija

norāda, ka, piemēram, iespēja īstenot studiju programmas

svešvalodās un ar to sasaistīts pienākums nodrošināt līdzvērtīgu

programmu valsts valodā novestu pie studiju programmu un

akadēmiskā personāla slodzes fragmentācijas un izmaksu

palielināšanās, turklāt neveicinot konkurētspējīgu

atalgojumu.

Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pilnvarotās

pārstāves norādīja, ka diskusijas par augstākās izglītības

internacionalizāciju notiekot nepārtraukti, un līdz ar to nevarot

apgalvot, ka diskusijas par studiju programmu īstenošanas valodu

nav notikušas. Esot jāņem vērā tas, ka laikā, kad likumdevējam

bija jāizstrādā apstrīdētās normas, ministrijai paralēli

vajadzēja gatavot vairākus apjomīgus likumprojektus. Apstrīdētās

normas pieļaujot visai plašu svešvalodu lietošanu, taču to

ierobežojot pieprasījums darba tirgū.