11. pants

1Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013.

2gada 11. decembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj.

3119.-122. lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

4Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013.

5gada 17. decembra sēdē Saeimas Juridiskā biroja pārstāve

6norādīja, ka vēl joprojām priekšlikumos par Bērnu tiesību

7aizsardzības likuma 72. panta grozījumiem nav paredzēta iespēja

8atsevišķos gadījumos tomēr izvērtēt, vai personām pēc sodāmības

9dzēšanas vai noņemšanas, citstarp arī par vardarbīgu noziedzīgu

10nodarījumu sodītai personai, nevarētu ļaut strādāt darbu, kurā ir

11saskarsme ar bērniem. Komisijas sēdē tika apspriests tas, vai ir

12samērīgi ierobežojumu attiecināt ne tikai uz tām personām, kuras

13ir atbildīgas par bērnu laikā, kamēr viņš atrodas skolā, bet arī

14uz citām personām, piemēram, tehniskā nodrošinājuma darbiniekiem.

15Tika norādīts, ka normas subjektu loka paplašināšana apgrūtinās

16procesuālo kārtību un liks iestādēm nodarboties ar lietām, ar

17kurām tām nav jānodarbojas. Vienlaikus tika norādīts arī tas, ka

18tieši tehniskā personāla darbu ir visgrūtāk uzraudzīt. Iestādes

19vadītājam būtu grūti izsekot, piemēram, visām kurinātāja vai

20apkopēja gaitām. Faktiski nemaz neesot iespējams izvērtēt to, vai

21persona, kas sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu vai

22noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, pēc

23sodāmības dzēšanas vai noņemšanas vairs neapdraudēs nevienu

24bērnu. Atsevišķai komisijai, pārbaudot personas tiesības strādāt

25darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem, nebūtu pietiekamas

26informācijas par individuāli pārbaudāmo personu, un pārāk liels

27risks būtu ļaut par attiecīgu nodarījumu sodītai personai strādāt

28ar bērniem un raudzīties, vai tā tiešām neapdraudēs bērnus.

29Samērojot bērna tiesības būt pasargātam citstarp no vardarbības

30un personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, prioritāte

31esot dodama bērna interesēm. Tika norādīts arī uz to, ka

32atsevišķas komisijas veidošana pārbaudes veikšanai būtu

33apgrūtināta, tās darbība būtu komplicēta un līdz ar to

34sabiedrības ieguvums - apšaubāms. Tāpat sēdē tika runāts par to,

35ka attiecīgā persona, regulāri uzturoties iestādes teritorijā,

36var komunicēt ar bērnu. Bērni esot viegli ietekmējami, tāpēc

37vajagot novērst ļaunprātīgas bērna ietekmēšanas riskus.

38Vienlaikus tika uzsvērts, ka, pat nosakot ļoti stingrus

39ierobežojumus, tik un tā nav iespējams pilnībā pasargāt bērnu no

40jebkādiem riskiem. Taču neesot samērīgi izglītības iestādes

41vadītājam, no kura netiek prasīta un kuram amata pienākumu

42izpildei nav nepieciešama juridiskā izglītība, likt katru reizi

43izvērtēt to, vai konkrēta persona nevar apdraudēt bērnu. Turklāt

44iestādes vadītājs nevarot visur būt klāt vai nodrošināt speciāla

45sarga klātbūtni, jo esot arī tādas skolas, kurās darbinieku

46skaits sniedzoties līdz pat trim simtiem (sk. 11. Saeimas

47Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 17.

48decembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 123.-127. lp.

49un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

50Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014.

51gada 5. februāra sēdē, izskatot grozījumus Bērnu tiesību

52aizsardzības likumā pirms trešā lasījuma, Saeimas Juridiskā

53biroja pārstāve uzturēja viedokli, ka darba devējs pēc personas

54sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tomēr varētu vērtēt, vai

55citstarp par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu agrāk sodīta

56persona drīkst strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem.

57Labklājības ministrijas pārstāvis un Tieslietu ministrijas

58pārstāve norādīja, ka attiecībā uz vardarbīgiem noziedzīgiem

59nodarījumiem un noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un

60dzimumneaizskaramību jāatstāj absolūts aizliegums. No šādiem

61nodarījumiem bērni esot īpaši jāaizsargā, un individuāls

62vērtējums attiecībā uz šiem noziedzīgajiem nodarījumiem,

63ievērojot bērna vislabāko interešu prioritātes principu, neesot

64pieļaujams. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvis

65savukārt norādīja, ka nepieciešama dažādu nodarījumu gradācija,

66turklāt vajadzētu izvērtēt alternatīvus leģitīmā mērķa

67sasniegšanas līdzekļus. Ja personu pārbaudi nevar veikt iestādes

68vadītājs, tad varētu piesaistīt Valsts bērnu tiesību aizsardzības

69inspekciju vai citu institūciju. Deputāti diskutēja par to, ka

70situācijas var būt dažādas, tāpēc, iespējams, vajadzētu dot

71iestādes vadītājam tiesības individuāli izvērtēt katru situāciju.

72Taču komisija nolēma, ka attiecībā uz vardarbīgiem noziedzīgiem

73nodarījumiem individuāls izvērtējums nav pieļaujams (sk. 11.

74Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014. gada

755. februāra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 128.-130.

76lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

77Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014.

78gada 25. februāra sēdē Labklājības ministrijas pārstāve

79informēja, ka Tieslietu ministrija, Labklājības ministrija un

80Iekšlietu ministrija ir saskaņojušas Bērnu tiesību aizsardzības

81likuma 72. panta redakciju. Taču Saeimas Juridiskā biroja

82pārstāve vēlreiz vērsa uzmanību uz to, ka atsevišķos gadījumos

83pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tomēr būtu nepieciešams

84izvērtēt, vai attiecīgā persona var strādāt darbu, kurā ir

85saskarsme ar bērniem. Esot iespējamas situācijas, kad aizliegums

86strādāt šādu darbu nav samērīgs ar konkrēto personas nodarījumu.

87Pat ja persona ir sodīta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas

88saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, būtu iespējams

89individuāli izvērtēt šīs personas tiesības strādāt darbu, kurā ir

90saskarsme ar bērniem. Piemēram, gadījumos, kad noziedzīgs

91nodarījums bijis mazāk smags noziegums vai kriminālpārkāpums, pēc

92individuāla izvērtējuma varētu pieļaut, ka par šādu nodarījumu

93sodītas personas strādā ar bērniem saistītās institūcijās. Tomēr

94komisija neatbalstīja Saeimas Juridiskā biroja ierosinājumu, bet

95atbalstīja Tieslietu ministrijas, Labklājības ministrijas un

96Iekšlietu ministrijas saskaņoto redakciju, uzsverot bērna

97vislabāko interešu prioritāti un to, ka iestādes vadītāja

98pieļauta kļūda varētu novest pie nozīmīga kaitējuma bērna

99tiesībām (sk. 11. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu

100komisijas 2014. gada 25. februāra sēdes protokolu lietas

101materiālu 4. sēj. 141.-145. lp. un audioierakstu lietas materiālu

1025. sēj.).

103Tādējādi Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā

104tika vērtēts apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma samērīgums,

105individuāla vērtējuma iespējamība un tiesību brīvi izvēlēties

106nodarbošanos ierobežojums saistībā ar prasību, lai institūcijās,

107kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, būtu

108nodrošināta ikvienam bērnam droša vide. Galu galā, uzsverot

109nepieciešamību nodrošināt ikviena bērna aizsardzību un ievērot

110bērna vislabāko interešu prioritātes principu, tika atbalstīta

111patlaban spēkā esošā apstrīdētās normas redakcija.

112Līdz ar to likumdevējs ir izvērtējis apstrīdētajā normā

113ietvertā absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas.

11419.3. Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja

115likumdevējs ir pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no šāda

116aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

117Likumdevējam, nosakot absolūto aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka

118tas ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. Tikai

119tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūto aizliegumu

120(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma

121lietā Nr. 2020-29-01 24.3. punktu).

122Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā

123pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē

124var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli.

125Proti, to varot sasniegt, individuāli izvērtējot katras par

126vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas personas

127piemērotību darbam iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos,

128kuros piedalās bērni. Šādam viedoklim piekrīt arī Izglītības un

129zinātnes ministrija, tiesībsargs un Valsts bērnu tiesību

130aizsardzības inspekcija. Savukārt Saeima un Tieslietu ministrija

131uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo

132mērķi nevar līdzvērtīgā kvalitātē sasniegt ar citiem, indivīda

133tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

134Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka individuāla novērtējuma

135elements jau ir paredzēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.

136panta sestajā daļā. Tā paredz: ja persona, kas vēlas būt

137nodarbināta iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā

138piedalās bērni, ir sodīta par šā likuma 79., 80., 81. (gadījumos,

139kad kā administratīvais sods piemērots brīdinājums), 82., 83.,

14084. un 85. pantā minēto administratīvo pārkāpumu, Alkoholisko

141dzērienu aprites likuma 14. pantā minēto administratīvo

142pārkāpumu, par tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu,

143elektronisko smēķēšanas ierīču vai elektronisko smēķēšanas ierīču

144uzpildes tvertņu pārdošanu bērnam, par maznozīmīga miesas

145bojājuma tīšu nodarīšanu vai par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas

146nav minēts šā panta piektās daļas 1. punktā (apstrīdētā norma) un

1472. punktā, iestādes vadītājam, darba devējam (par iestādes

148vadītāju) vai pasākuma organizatoram ir pienākums izvērtēt, vai

149persona neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību. Ja tā

150neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību, iestādes vadītājs,

151darba devējs (par iestādes vadītāju) vai pasākuma organizators

152atļauj personai strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā

153ar šīm iestādēm vai pasākumu organizatoriem noslēgto vienošanos

154sniegt pakalpojumus.

155Likumdevējs ir vērtējis, vai ir iespējams paredzēt izņēmumus

156no apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma. Tostarp

157likumdevējs ir apsvēris iespēju, ka individuālu izvērtējumu veic

158darba devējs. Saeimas atbildīgās komisijas sēdēs, apspriežot

159priekšlikumus par apstrīdētās normas redakciju, tika apsvērta arī

160iespēja individuālas vērtēšanas kompetenci uzticēt atsevišķai

161institūcijai, taču šāds risinājums pieminēts vienīgi atsevišķu

162personu argumentācijā. Pamatojoties uz bērna vislabāko interešu

163prioritātes principu, likumdevējs atzinis, ka, paredzot izņēmumus

164no absolūtā aizlieguma, apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma

165mērķis - nodrošināt ikviena bērna tiesību aizsardzību - netiktu

166sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

16719.3.1. Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un

168visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un

169vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie

170normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami

171labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija

172sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu).

173Bērna vislabāko interešu prioritātes princips ļauj ierobežot

174citu personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka bez

175šāda ierobežojuma var tikt apdraudētas bērna intereses

176(sk.: Eekelaar J., Tobin J. Article 3. The Best

177Interests of the Child. In: Tobin J. (ed.) The UN Convention on

178the Rights of the Child. A Commentary. Oxford: Oxford University,

1792019, p. 99). Proaktīva un preventīva bērnu tiesību

180aizsardzība nav iespējama bez prezumpcijām, taču ar potenciālo

181bērna tiesību un interešu apdraudējumu saistītas situācijas

182novērtējumam jābūt balstītam saprātīgos apsvērumos.

183Izstrādājot tiesisko regulējumu, kas skar bērnu, likumdevējam

184ir pienākums izvērtēt tā ietekmi uz skarto bērnu tiesībām un

185pamatot, ka tas atbilst bērna vislabākajām interesēm. Šajā

186aspektā likumdevējam ir jāpamato, ka bērna vislabākās intereses

187ir ņemtas vērā. Proti, likumdevējam jānorāda: 1) kas konkrētā

188tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir uzskatīts par bērna

189vislabākajām interesēm; 2) uz kādiem kritērijiem attiecīgais

190bērna interešu novērtējums ir balstīts; 3) kā bērna vislabākās

191intereses ir svērtas attiecībā pret citiem apsvērumiem (sk.

192Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

1932019-01-01 23.1. punktu).

194Likumdevējs, izsakot apstrīdēto normu spēkā esošajā redakcijā,

195par bērna vislabākajām interesēm uzskatījis bērna tiesības uz

196aizsardzību pret jebkāda veida vardarbību. Likumdevējs ir

197vērtējis apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma

198alternatīvas. Kā viena no alternatīvām aplūkota iespēja, ka

199individuālu izvērtējumu veic iestādes vadītājs. Taču iestādes

200vadītājam netiekot prasīta individuāla izvērtējuma veikšanai

201nepieciešamā juridiskā izglītība, tāpēc būšot apšaubāma šāda

202izvērtējuma objektivitāte, kā arī iestādes vadītājam uzliktās

203atbildības samērīgums. Saeimas atbildīgajā komisijā notikušajās

204diskusijās tika ņemts vērā arī tas, ka iestādes vadībai ir grūti

205izsekot visām tehniskā personāla gaitām. Tostarp norādīts, ka

206kļūda, ko iestādes vadītājs pieļāvis, izvērtējot iepriekš par

207vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas atbilstību

208amatam, var novest pie būtiska kaitējuma bērna tiesībām.

209Likumdevējs apstrīdētās normas izstrādes procesā ņēmis vērā arī

210to, ka personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos netiek

211ierobežotas pilnībā, proti, personai saglabājas iespēja tikt

212nodarbinātai citā darbavietā. Tādējādi bērna vislabākajām

213interesēm tika dota priekšroka salīdzinājumā ar indivīda tiesībām

214brīvi izvēlēties nodarbošanos.

215Bērna vislabāko interešu prioritātes princips nozīmē, ka

216attiecībā uz lēmumiem, kas tiek pieņemti tieši attiecībā uz

217bērnu, prioritāte piešķirama tam risinājumam, kas vislabāk

218nodrošina bērna tiesību un interešu ievērošanu. Savukārt

219gadījumos, kad lēmums tiek pieņemts, izsverot dažādas iesaistītās

220intereses, tostarp bērna intereses, ir jāņem vērā, ka bērna

221interesēm arī šādā gadījumā ir visaugstākā prioritāte. Taču tas

222pats par sevi nenozīmē, ka citas intereses nebūtu jāņem vērā.

223Šādā gadījumā ir jāatrod labākais līdzsvars starp visām

224iesaistītajām interesēm (sal. sk.: Eekelaar J., Tobin J.

225Article 3. The Best Interests of the Child. In: Tobin J.

226(ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary.

227Oxford: Oxford University, 2019, pp. 96-99; sk. arī ANO Bērna

228tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 14 (2013) par bērna

229tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņu intereses (3.

230panta pirmā daļa) 39. punktu).

231Tādējādi bērna vislabāko interešu prioritātes princips pats

232par sevi nenozīmē, ka citas personas tiesības brīvi izvēlēties

233nodarbošanos būtu ierobežojamas vienmēr, kad tiek skartas bērna

234vislabākās intereses, un neatkarīgi no attiecīgā ierobežojuma

235smaguma. Kā jau tika minēts iepriekš, bērna vislabāko interešu

236prioritātes princips un piesardzības princips ļauj ierobežot citu

237personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka bez šāda

238ierobežojuma var tikt apdraudētas bērna intereses. Taču, arī

239ievērojot bērna vislabāko interešu prioritātes principu un

240tādējādi piešķirot bērna vislabāko interešu nodrošināšanai

241augstāko prioritāti, ir jāraugās, lai tā rezultātā citu personu

242pamattiesības, tostarp personas tiesības brīvi izvēlēties

243nodarbošanos, tiek ierobežotas samērīgākajā iespējamajā veidā.

244Jāņem vērā, ka arī tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ir

245nozīmīgas pamattiesības, jo darbs ir neatņemams cilvēciskās

246pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā (sk.

247Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2482017-07-01 19.3.2. punktu).

249Pārbaudot absolūtā aizlieguma satversmību, Satversmes tiesai

250ir jāizvērtē ne tikai tas, vai likumdevējs, nosakot šādu

251aizliegumu, vispār ir izsvēris ar ierobežojumu skartās pretējās

252intereses, bet arī tas, vai likumdevējs to darījis atbilstoši

253vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām,

254tostarp arī tas, vai likumdevējs ir līdzsvarojis pretējas

255intereses iespējami samērīgākajā veidā.

25619.3.2. Likumdevēja pienākums ir izvērtēt, kādas

257intereses apdraud noteikta veida noziedzīgi nodarījumi, kā arī

258pamatot to, ka par jebkuru no šiem noziedzīgiem nodarījumiem

259sodītai personai nosakāms aizliegums jebkad būt nodarbinātai

260saskarsmē ar bērniem (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

26124. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.1. punktu).

262Konkrētajā gadījumā likumdevējs visus vardarbīgos noziedzīgos

263nodarījumus uzskatījis par tik bīstamiem, ka par jebkuru no tiem

264sodītai personai uz mūžu nosakāms aizliegums būt nodarbinātai

265iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

266bērni.

267Likumdevējs ir Latvijas tiesiskajā sistēmā ieviesis sodīto

268personu resocializācijas un probācijas sistēmu, kas vērsta uz

269atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, citstarp veicinot

270sodīto personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas

271pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība

272laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5.

273decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu).

274Satversmes tiesa atzinusi: tas vien, ka persona kādreiz ir

275sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

276tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai

277konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību ilgtermiņā. Personas

278uzvedība laika gaitā var mainīties. Septiņu līdz desmit gadu

279laikā, uzturoties sabiedrībā bez atkārtota noziedzīga nodarījuma

280izdarīšanas, lielai daļai sodīto personu risks atkārtoti izdarīt

281noziedzīgu nodarījumu nokrītas līdz nesodītu personu riska

282līmenim (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

283sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu).

284Turklāt ir būtiski atzīmēt, ka arī to personu tiesības, kuras

285vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu izdara, būdamas nepilngadīgas,

286aizsargā bērna vislabāko interešu prioritātes princips.

287Iespējams, ka šādā vecumā bērns vēl nav sasniedzis pietiekamu

288brieduma pakāpi un līdz ar to arī pienācīgu izpratni par savas

289rīcības sekām, tāpēc šādā gadījumā vardarbīga noziedzīga

290nodarījuma izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst ietekmēt visu

291personas atlikušo dzīvi. Proti, likumdevējs nedrīkst prezumēt, ka

292ikviena persona, kas noziedzīgu nodarījumu izdara, būdama

293nepilngadīga, arī pieaugusi būs vardarbīga un tāda paliks līdz

294pat mūža galam.

295Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi: ņemot vērā

296pieredzi, kas uzkrāta, veicot individuālu izvērtēšanu un lemjot

297par to, vai atļauja strādāt par pedagogu dodama personām, kuras

298izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

299tās piedraudējumu, ir secināms, ka noziedzīgā nodarījuma

300vardarbīgais raksturs, it īpaši gadījumos, kad noziedzīgais

301nodarījums izdarīts nepilngadīgā vecumā un vēlāk persona nekādus

302citus noziedzīgus nodarījumus nav izdarījusi, bet ir ieguvusi

303izglītību un pilnveidojusi savu profesionālo kompetenci, nav

304samērīgs iemesls ierobežojumam personai būt nodarbinātai

305saskarsmē ar bērniem. Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības

306inspekcija uzskata, ka apstrīdētajā normā minētā noziedzīgā

307nodarījuma vardarbīgajam raksturam nevajadzētu būt par vienīgo

308pamatojumu tam, lai turpmāk aizliegtu notiesātajai personai būt

309nodarbinātai tiešā vai pastarpinātā saskarsmē ar bērniem.

310Nozīmīgi norādīt arī uz to, ka būtu kritiski vērtējama tādas

311sistēmas efektivitāte, kas bērna aizsardzību no vardarbības

312veicinātu vienīgi ar to personu sodīšanu, kuras ir vardarbīgi

313izturējušās pret bērnu, un preventīviem pasākumiem pret šādām

314personām, ja līdztekus netiek nodrošināti arī plaši izglītojoši

315un sociāli pasākumi, kas mērķēti uz tādu riska faktoru novēršanu,

316kuri pašos pamatos var novest pie kaitējuma nodarīšanas bērnam

317(sal. sk. arī: Tobin J., Cashmore J. Article 19. The

318Right to Protection against All Forms of Violence. In: Tobin J.

319(ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary.

320Oxford: Oxford University, 2019, p. 707). Valstij ir

321pienākums ne tikai formāli pasargāt ikvienu bērnu no tādām

322personām, kas izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus,

323bet arī veikt plašus, vispusīgus pasākumus, kuru mērķis ir

324mazināt sabiedrības toleranci pret vardarbību un izskaidrot

325vardarbības sekas visām personām, kas saskaras ar bērniem, kā arī

326mācīt pašus bērnus atpazīt pazīmes, kas var liecināt par

327vardarbīgām tieksmēm. Valstij jānodrošina arī skaidra un efektīva

328kārtība ziņošanai par vardarbības faktiem, lai mazinātu

329sabiedrības toleranci pret vardarbību un ilgtermiņā mazinātu arī

330vardarbības riskus.

331Institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros

332piedalās bērni, ir jābūt nodrošinātai ikvienam bērnam drošai

333videi. Taču pilnībā izslēgt visus riskus nav iespējams. Turklāt

334tiesībsargs norādījis, ka arī tādas personas, kas iepriekš nav

335sodītas par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, dažkārt,

336veicot savus darba pienākumus, mēdz pret bērniem izturēties

337vardarbīgi. Tāpēc valstij būtu jāveic plaši un vispusīgi

338pasākumi, lai mazinātu pret bērniem vērstas vardarbības riskus,

339bet aizliegumu agrāk sodītai personai būt nodarbinātai saskarsmē

340ar bērniem likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tad, ja šāda

341persona objektīvi rada bērnam lielāku apdraudējuma risku nekā

342iepriekš nesodīta persona.

343Tas, ka persona reiz tikusi sodīta par vardarbīga noziedzīga

344nodarījuma izdarīšanu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai

345konstatētu, ka šī persona apdraud bērnus ilgtermiņā. Paredzot

346aizliegumu, kas ierobežo personas pamattiesības, ir nevis jāvadās

347no vispārīgām prezumpcijām, bet gan pēc iespējas jāveicina

348individuāla taisnīguma sasniegšana. Ar apstrīdēto normu aptvertās

349situācijas var būt ļoti dažādas. Atšķirīgas var būt gan ar

350noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, gan laiks, kas

351pagājis kopš tā izdarīšanas. Tāpat arī personas brieduma pakāpe

352un izpratne par noziedzīgā nodarījuma sekām var būtiski

353atšķirties atkarībā no tā, vai persona ir nepilngadīga vai

354pilngadīga.

355Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktajam absolūtajam

356aizliegumam ikvienai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai

357personai būt nodarbinātai institūcijās, kurās uzturas bērni, un

358pasākumos, kuros piedalās bērni, nav saprātīga pamata. Pārmērīgu

359personas tiesību ierobežojumu, tāpat kā nepietiekamu

360ierobežojumu, nevar atzīt par efektīvu līdzekli leģitīmā mērķa

361sasniegšanai.

36219.3.3. Satversmes tiesa atzinusi, ka saudzējošāks

363līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

364kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē un

365kurš no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu

366ieguldījumu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28.

367janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3.1. punktu).

368Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija norādījusi, ka

369lēmums par atļaujas piešķiršanu vai atteikumu piešķirt atļauju

370par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai būt

371nodarbinātai saskarsmē ar bērniem būtu jāpieņem valsts iestādes

372vai pašvaldības izveidotai komisijai, kuras sastāvā varētu

373iekļaut citu institūciju pārstāvjus. Valsts bērnu tiesību

374aizsardzības inspekcija saskata riskus tādā gadījumā, ja personas

375izvērtējumu veiktu iestādes vadītājs vai privāto tiesību

376subjekts, jo šāds vienpersonisks izvērtējums varētu nebūt

377pietiekami pamatots. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija

378uzskata, ka šādu izvērtējumu varētu veikt Valsts bērnu tiesību

379aizsardzības inspekcija. Labklājības ministrija norādījusi uz

380iespēju veidot Izglītības likuma 50. pantā ietvertajam

381regulējumam līdzīgu regulējumu, kas mazāk ierobežotu personas

382tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, bet vienlaikus spētu

383garantēt ikviena bērna pasargāšanu no apdraudējuma. Minēto

384risinājumu ietverošus grozījumus likumā plānots pieteikt

385izsludināšanai Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada pirmajā

386ceturksnī.

387Satversmes tiesa norāda, ka objektīvi izvērtēt to, vai par

388vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas nodarbinātība

389iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni,

390apdraud bērnus, var vienīgi tāda persona vai institūcija, kas ir

391kompetenta gan personas radīta potenciālā apdraudējuma

392izvērtēšanā, gan arī bērnu tiesību un interešu aizsardzības

393jautājumos.

394To iestāžu vadītāji, kurās uzturas bērni, un to pasākumu

395organizatori, kuros piedalās bērni, ir atbildīgi par bērna

396veselības un dzīvības aizsardzību, par to, lai bērns būtu

397drošībā, lai viņam tiktu sniegti kvalificēti pakalpojumi un

398ievērotas citas viņa tiesības (sk. Bērnu tiesību aizsardzības

399likuma 72. panta pirmo daļu). Pieņemot darbā bērnu aprūpes,

400izglītības, veselības aprūpes un citu tādu iestāžu, kurās uzturas

401bērni, vadītājus un darbiniekus, darba devēja pienākums ir

402pieprasīt informāciju par attiecīgo personu iepriekšējo darbību,

403kompetenci un pieredzi (sk. Bērnu tiesību aizsardzības likuma

40472. panta trešo daļu). Turklāt jau šobrīd iestādes vadītājam,

405darba devējam (par iestādes vadītāju) un pasākuma organizatoram

406ir pienākums izvērtēt, vai persona, kas sodīta par maznozīmīga

407miesas bojājuma tīšu nodarīšanu vai par tīšu noziedzīgu

408nodarījumu, kas nav minēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.

409panta piektās daļas 1. un 2. punktā, neapdraud bērna drošību,

410veselību vai dzīvību. Ja persona neapdraud bērna drošību,

411veselību vai dzīvību, tai tiek atļauts būt nodarbinātai iestādē,

412kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni (sk.

413Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta sesto daļu).

414Tādējādi Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz iestādes

415vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram paaugstinātu

416atbildību, kā arī kompetenci vērtēt, vai iepriekš par tīšiem

417noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp par smagiem noziegumiem

418(izņemot tādus noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti ar

419vardarbību vai tās piedraudējumu, un noziedzīgus nodarījumus pret

420tikumību un dzimumneaizskaramību), sodītām personām ir tiesības

421būt nodarbinātām saskarsmē ar bērniem. Tādējādi iestādes

422vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram jau šobrīd ir

423pienākums rūpīgi izvērtēt bērna drošības apdraudējuma riskus un

424to, vai konkrēta persona neapdraud bērna drošību. Tāpat iestādes

425vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram jābūt

426kompetentam arī bērnu tiesību un interešu aizsardzības

427jautājumos. Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktās prasības

428iestādes vadītājs, darba devējs un pasākuma organizators var

429izpildīt tikai tad, ja viņš tās pienācīgi saprot un ir spējīgs

430adekvāti nodrošināt arī bērna drošības prasību ievērošanu.

431Turklāt jāņem vērā, ka iestādes vadītājam, darba devējam un

432pasākuma organizatoram ir jāievēro piesardzības princips.

433Pastāvot saprātīgām šaubām par to, vai persona neapdraud bērnu

434drošību, iestādes vadītājam, darba devējam un pasākuma

435organizatoram ir pienākums nenodibināt ar attiecīgo personu

436nodarbinātības tiesiskās attiecības vai, ja šādas attiecības jau

437ir nodibinātas, tās izbeigt vai atbilstoši Bērnu tiesību

438aizsardzības likuma 72. panta septītajai daļai nekavējoties

439nodrošināt to, ka persona tiek atstādināta no amata pienākumu

440pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā un kļuvis nepārsūdzams

441kompetentās institūcijas pieņemtais lēmums vai tiesas

442spriedums.

443Savukārt atbilstoši minētā panta devītajai daļai strīdus par

444apstrīdētās normas subjekta atstādināšanu izskata Civilprocesa

445likumā noteiktajā kārtībā. Tāpat tiesa Civilprocesa likumā

446noteiktajā kārtībā izskata jautājumus par nodarbinātības tiesisko

447attiecību izbeigšanu, kā arī atteikšanos nodibināt nodarbinātības

448tiesiskās attiecības, ja pieļauta atšķirīga attieksme. Līdz ar to

449arī vispārējās jurisdikcijas tiesa var individuāli izvērtēt, vai

450konkrētajā gadījumā personai ir tiesības būt nodarbinātai

451saskarsmē ar bērniem.

45219.3.4. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija

453nodrošina normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli bērnu

454tiesību aizsardzības jomā. Tostarp inspekcija uzrauga un kontrolē

455Bērnu tiesību aizsardzības likuma un citu bērnu tiesību

456aizsardzību regulējošu normatīvo aktu ievērošanu, analizē

457situāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā, sniedz valsts un

458pašvaldību iestādēm un citām institūcijām ieteikumus bērnu

459tiesību aizsardzības nodrošināšanai un pilnveidošanai, kā arī

460sadarbojas ar valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonām bērnu

461tiesību aizsardzības jomā. Turklāt Bērnu tiesību aizsardzības

462likuma 72. panta astotā daļa paredz, ka Valsts bērnu tiesību

463aizsardzības inspekcija var pieprasīt apstrīdētās normas subjekta

464atstādināšanu, ja tai ir pamatotas aizdomas par iespējamiem bērna

465tiesību pārkāpumiem. Tās pieprasījums nav apstrīdams un

466pārsūdzams un ir izpildāms nekavējoties.

467Tādējādi Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai ir

468plaša kompetence bērna tiesību aizsardzības jautājumos. Turklāt

469tai ir pienākums uzraudzīt, lai tiktu ievērotas Bērnu tiesību

470aizsardzības likuma normas, tostarp šā likuma 72. pantā ietvertā

471prasība, lai iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros

472piedalās bērni, ikviens bērns būtu drošībā. Šis pienākums ietver

473arī uzraudzību pār to, lai darbu, kurā ir tieša un ilgstoša vai

474regulāra saskarsme ar bērniem, veiktu tikai tādas personas, kuras

475neapdraud bērnu drošību. Tātad Valsts bērnu tiesību aizsardzības

476inspekcija būtu kompetenta izvērtēt arī to, vai konkrētai

477personai ir tiesības būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem.

47819.3.5. Izņēmumi no absolūtā aizlieguma var būt dažādi,

479piemēram, gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj

480individuālu izvērtējumu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi,

481gan arī regulējums, kas nosaka periodisku aizlieguma

482nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle

483ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk. Satversmes

484tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr.

4852020-29-01 24.3. punktu).

486Salīdzinošā aspektā vērā ņemamas arī citās Eiropas valstīs

487pastāvošās alternatīvas absolūtajam aizliegumam par vardarbīgu

488noziedzīgu nodarījumu sodītām personām būt nodarbinātām saskarsmē

489ar bērniem, piemēram, absolūtais aizliegums saskarsmē ar bērniem

490būt nodarbinātām personām, kas sodītas par noteikta veida

491noziegumiem - dzimumnoziegumiem, cilvēktirdzniecību,

492prostitūcijas atbalstīšanu un sutenerismu, slepkavību, kā arī

493bērnu pornogrāfiju. Savukārt aizliegums personām, kas izdarījušas

494ar miesas bojājumu nodarīšanu vai fizisku vardarbību saistītus

495noziegumus, ir spēkā tik ilgi, kamēr sodāmība par pastrādāto

496noziedzīgo nodarījumu nav dzēsta. Dažās valstīs tiesa var

497personai piespriest aizliegumu strādāt ar bērniem. Ir valstis,

498kur paredzēts arī darba devēja individuāls izvērtējums, bet

499noteikts, ka personas, kas pastrādājušas dzimumnoziegumus,

500nedrīkst būt nodarbinātas saskarsmē ar bērniem un šādām personām

501sodāmība netiek dzēsta. Savukārt citās valstīs pastāv tāda

502kārtība, ka darba devējs individuāli izvērtē potenciālā

503darbinieka piemērotību amatam un paralēli darbojas arī valsts

504pārvaldes institūcijas, kas veic personas izvērtējumu un sniedz

505savu atzinumu. Visbeidzot, ir arī tādas valstis, kur personas

506piemērotību darbam ar bērniem individuāli izvērtē darba devējs

507(sk. tiesībsarga sniegto informāciju lietas materiālu 2. sēj.

5081.-5. lp.).

509Satversmes tiesas uzdevums nav atrast piemērotāko no

510alternatīviem risinājumiem leģitīmā mērķa sasniegšanai.

511Satversmes tiesai arī nav spriedumā jāuzskaita visi iespējamie

512saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk

513ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka apstrīdētā norma

514nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2021.

515gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3.2.

516punktu). Savukārt likumdevējam atbilstoši varas dalīšanas

517principam ir jāizvēlas piemērotāko no tādiem vienlīdz efektīviem

518alternatīviem risinājumiem leģitīmā mērķa sasniegšanai, kas

519personas pamattiesības ierobežo vismazāk.

520Par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības

521būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem var individuāli izvērtēt

522iestādes vadītājs, darba devējs vai pasākuma organizators, ja

523nepieciešams, konsultējoties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības

524inspekciju. Šāda papildu kompetence var tikt noteikta arī Valsts

525bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kurai jau šobrīd ir plaša

526kompetence bērnu tiesību aizsardzības jautājumos un Bērnu tiesību

527aizsardzības likuma prasību ievērošanas kontrolē. Tāpat šādu

528izvērtējumu var veikt arī vispārējās jurisdikcijas tiesa,

529Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā izskatot ar nodarbinātību

530saistītus strīdus. No minētā secināms, ka pamattiesību

531ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar

532indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt

533neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.

534Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.

535Līdz ar to apstrīdētā norma

536neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.