11. pants

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013.

gada 11. decembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj.

119.-122. lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013.

gada 17. decembra sēdē Saeimas Juridiskā biroja pārstāve

norādīja, ka vēl joprojām priekšlikumos par Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 72. panta grozījumiem nav paredzēta iespēja

atsevišķos gadījumos tomēr izvērtēt, vai personām pēc sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas, citstarp arī par vardarbīgu noziedzīgu

nodarījumu sodītai personai, nevarētu ļaut strādāt darbu, kurā ir

saskarsme ar bērniem. Komisijas sēdē tika apspriests tas, vai ir

samērīgi ierobežojumu attiecināt ne tikai uz tām personām, kuras

ir atbildīgas par bērnu laikā, kamēr viņš atrodas skolā, bet arī

uz citām personām, piemēram, tehniskā nodrošinājuma darbiniekiem.

Tika norādīts, ka normas subjektu loka paplašināšana apgrūtinās

procesuālo kārtību un liks iestādēm nodarboties ar lietām, ar

kurām tām nav jānodarbojas. Vienlaikus tika norādīts arī tas, ka

tieši tehniskā personāla darbu ir visgrūtāk uzraudzīt. Iestādes

vadītājam būtu grūti izsekot, piemēram, visām kurinātāja vai

apkopēja gaitām. Faktiski nemaz neesot iespējams izvērtēt to, vai

persona, kas sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu vai

noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, pēc

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas vairs neapdraudēs nevienu

bērnu. Atsevišķai komisijai, pārbaudot personas tiesības strādāt

darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem, nebūtu pietiekamas

informācijas par individuāli pārbaudāmo personu, un pārāk liels

risks būtu ļaut par attiecīgu nodarījumu sodītai personai strādāt

ar bērniem un raudzīties, vai tā tiešām neapdraudēs bērnus.

Samērojot bērna tiesības būt pasargātam citstarp no vardarbības

un personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, prioritāte

esot dodama bērna interesēm. Tika norādīts arī uz to, ka

atsevišķas komisijas veidošana pārbaudes veikšanai būtu

apgrūtināta, tās darbība būtu komplicēta un līdz ar to

sabiedrības ieguvums - apšaubāms. Tāpat sēdē tika runāts par to,

ka attiecīgā persona, regulāri uzturoties iestādes teritorijā,

var komunicēt ar bērnu. Bērni esot viegli ietekmējami, tāpēc

vajagot novērst ļaunprātīgas bērna ietekmēšanas riskus.

Vienlaikus tika uzsvērts, ka, pat nosakot ļoti stingrus

ierobežojumus, tik un tā nav iespējams pilnībā pasargāt bērnu no

jebkādiem riskiem. Taču neesot samērīgi izglītības iestādes

vadītājam, no kura netiek prasīta un kuram amata pienākumu

izpildei nav nepieciešama juridiskā izglītība, likt katru reizi

izvērtēt to, vai konkrēta persona nevar apdraudēt bērnu. Turklāt

iestādes vadītājs nevarot visur būt klāt vai nodrošināt speciāla

sarga klātbūtni, jo esot arī tādas skolas, kurās darbinieku

skaits sniedzoties līdz pat trim simtiem (sk. 11. Saeimas

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 17.

decembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 123.-127. lp.

un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014.

gada 5. februāra sēdē, izskatot grozījumus Bērnu tiesību

aizsardzības likumā pirms trešā lasījuma, Saeimas Juridiskā

biroja pārstāve uzturēja viedokli, ka darba devējs pēc personas

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tomēr varētu vērtēt, vai

citstarp par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu agrāk sodīta

persona drīkst strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem.

Labklājības ministrijas pārstāvis un Tieslietu ministrijas

pārstāve norādīja, ka attiecībā uz vardarbīgiem noziedzīgiem

nodarījumiem un noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un

dzimumneaizskaramību jāatstāj absolūts aizliegums. No šādiem

nodarījumiem bērni esot īpaši jāaizsargā, un individuāls

vērtējums attiecībā uz šiem noziedzīgajiem nodarījumiem,

ievērojot bērna vislabāko interešu prioritātes principu, neesot

pieļaujams. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvis

savukārt norādīja, ka nepieciešama dažādu nodarījumu gradācija,

turklāt vajadzētu izvērtēt alternatīvus leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzekļus. Ja personu pārbaudi nevar veikt iestādes

vadītājs, tad varētu piesaistīt Valsts bērnu tiesību aizsardzības

inspekciju vai citu institūciju. Deputāti diskutēja par to, ka

situācijas var būt dažādas, tāpēc, iespējams, vajadzētu dot

iestādes vadītājam tiesības individuāli izvērtēt katru situāciju.

Taču komisija nolēma, ka attiecībā uz vardarbīgiem noziedzīgiem

nodarījumiem individuāls izvērtējums nav pieļaujams (sk. 11.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014. gada

5. februāra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 128.-130.

lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014.

gada 25. februāra sēdē Labklājības ministrijas pārstāve

informēja, ka Tieslietu ministrija, Labklājības ministrija un

Iekšlietu ministrija ir saskaņojušas Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 72. panta redakciju. Taču Saeimas Juridiskā biroja

pārstāve vēlreiz vērsa uzmanību uz to, ka atsevišķos gadījumos

pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tomēr būtu nepieciešams

izvērtēt, vai attiecīgā persona var strādāt darbu, kurā ir

saskarsme ar bērniem. Esot iespējamas situācijas, kad aizliegums

strādāt šādu darbu nav samērīgs ar konkrēto personas nodarījumu.

Pat ja persona ir sodīta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas

saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, būtu iespējams

individuāli izvērtēt šīs personas tiesības strādāt darbu, kurā ir

saskarsme ar bērniem. Piemēram, gadījumos, kad noziedzīgs

nodarījums bijis mazāk smags noziegums vai kriminālpārkāpums, pēc

individuāla izvērtējuma varētu pieļaut, ka par šādu nodarījumu

sodītas personas strādā ar bērniem saistītās institūcijās. Tomēr

komisija neatbalstīja Saeimas Juridiskā biroja ierosinājumu, bet

atbalstīja Tieslietu ministrijas, Labklājības ministrijas un

Iekšlietu ministrijas saskaņoto redakciju, uzsverot bērna

vislabāko interešu prioritāti un to, ka iestādes vadītāja

pieļauta kļūda varētu novest pie nozīmīga kaitējuma bērna

tiesībām (sk. 11. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu

komisijas 2014. gada 25. februāra sēdes protokolu lietas

materiālu 4. sēj. 141.-145. lp. un audioierakstu lietas materiālu

5. sēj.).

Tādējādi Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā

tika vērtēts apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma samērīgums,

individuāla vērtējuma iespējamība un tiesību brīvi izvēlēties

nodarbošanos ierobežojums saistībā ar prasību, lai institūcijās,

kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, būtu

nodrošināta ikvienam bērnam droša vide. Galu galā, uzsverot

nepieciešamību nodrošināt ikviena bērna aizsardzību un ievērot

bērna vislabāko interešu prioritātes principu, tika atbalstīta

patlaban spēkā esošā apstrīdētās normas redakcija.

Līdz ar to likumdevējs ir izvērtējis apstrīdētajā normā

ietvertā absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas.

19.3. Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja

likumdevējs ir pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no šāda

aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

Likumdevējam, nosakot absolūto aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka

tas ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. Tikai

tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūto aizliegumu

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2020-29-01 24.3. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē

var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli.

Proti, to varot sasniegt, individuāli izvērtējot katras par

vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas personas

piemērotību darbam iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos,

kuros piedalās bērni. Šādam viedoklim piekrīt arī Izglītības un

zinātnes ministrija, tiesībsargs un Valsts bērnu tiesību

aizsardzības inspekcija. Savukārt Saeima un Tieslietu ministrija

uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo

mērķi nevar līdzvērtīgā kvalitātē sasniegt ar citiem, indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka individuāla novērtējuma

elements jau ir paredzēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.

panta sestajā daļā. Tā paredz: ja persona, kas vēlas būt

nodarbināta iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā

piedalās bērni, ir sodīta par šā likuma 79., 80., 81. (gadījumos,

kad kā administratīvais sods piemērots brīdinājums), 82., 83.,

84. un 85. pantā minēto administratīvo pārkāpumu, Alkoholisko

dzērienu aprites likuma 14. pantā minēto administratīvo

pārkāpumu, par tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu,

elektronisko smēķēšanas ierīču vai elektronisko smēķēšanas ierīču

uzpildes tvertņu pārdošanu bērnam, par maznozīmīga miesas

bojājuma tīšu nodarīšanu vai par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas

nav minēts šā panta piektās daļas 1. punktā (apstrīdētā norma) un

2. punktā, iestādes vadītājam, darba devējam (par iestādes

vadītāju) vai pasākuma organizatoram ir pienākums izvērtēt, vai

persona neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību. Ja tā

neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību, iestādes vadītājs,

darba devējs (par iestādes vadītāju) vai pasākuma organizators

atļauj personai strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā

ar šīm iestādēm vai pasākumu organizatoriem noslēgto vienošanos

sniegt pakalpojumus.

Likumdevējs ir vērtējis, vai ir iespējams paredzēt izņēmumus

no apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma. Tostarp

likumdevējs ir apsvēris iespēju, ka individuālu izvērtējumu veic

darba devējs. Saeimas atbildīgās komisijas sēdēs, apspriežot

priekšlikumus par apstrīdētās normas redakciju, tika apsvērta arī

iespēja individuālas vērtēšanas kompetenci uzticēt atsevišķai

institūcijai, taču šāds risinājums pieminēts vienīgi atsevišķu

personu argumentācijā. Pamatojoties uz bērna vislabāko interešu

prioritātes principu, likumdevējs atzinis, ka, paredzot izņēmumus

no absolūtā aizlieguma, apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma

mērķis - nodrošināt ikviena bērna tiesību aizsardzību - netiktu

sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

19.3.1. Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un

visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un

vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie

normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami

labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija

sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu).

Bērna vislabāko interešu prioritātes princips ļauj ierobežot

citu personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka bez

šāda ierobežojuma var tikt apdraudētas bērna intereses

(sk.: Eekelaar J., Tobin J. Article 3. The Best

Interests of the Child. In: Tobin J. (ed.) The UN Convention on

the Rights of the Child. A Commentary. Oxford: Oxford University,

2019, p. 99). Proaktīva un preventīva bērnu tiesību

aizsardzība nav iespējama bez prezumpcijām, taču ar potenciālo

bērna tiesību un interešu apdraudējumu saistītas situācijas

novērtējumam jābūt balstītam saprātīgos apsvērumos.

Izstrādājot tiesisko regulējumu, kas skar bērnu, likumdevējam

ir pienākums izvērtēt tā ietekmi uz skarto bērnu tiesībām un

pamatot, ka tas atbilst bērna vislabākajām interesēm. Šajā

aspektā likumdevējam ir jāpamato, ka bērna vislabākās intereses

ir ņemtas vērā. Proti, likumdevējam jānorāda: 1) kas konkrētā

tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir uzskatīts par bērna

vislabākajām interesēm; 2) uz kādiem kritērijiem attiecīgais

bērna interešu novērtējums ir balstīts; 3) kā bērna vislabākās

intereses ir svērtas attiecībā pret citiem apsvērumiem (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

2019-01-01 23.1. punktu).

Likumdevējs, izsakot apstrīdēto normu spēkā esošajā redakcijā,

par bērna vislabākajām interesēm uzskatījis bērna tiesības uz

aizsardzību pret jebkāda veida vardarbību. Likumdevējs ir

vērtējis apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma

alternatīvas. Kā viena no alternatīvām aplūkota iespēja, ka

individuālu izvērtējumu veic iestādes vadītājs. Taču iestādes

vadītājam netiekot prasīta individuāla izvērtējuma veikšanai

nepieciešamā juridiskā izglītība, tāpēc būšot apšaubāma šāda

izvērtējuma objektivitāte, kā arī iestādes vadītājam uzliktās

atbildības samērīgums. Saeimas atbildīgajā komisijā notikušajās

diskusijās tika ņemts vērā arī tas, ka iestādes vadībai ir grūti

izsekot visām tehniskā personāla gaitām. Tostarp norādīts, ka

kļūda, ko iestādes vadītājs pieļāvis, izvērtējot iepriekš par

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas atbilstību

amatam, var novest pie būtiska kaitējuma bērna tiesībām.

Likumdevējs apstrīdētās normas izstrādes procesā ņēmis vērā arī

to, ka personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos netiek

ierobežotas pilnībā, proti, personai saglabājas iespēja tikt

nodarbinātai citā darbavietā. Tādējādi bērna vislabākajām

interesēm tika dota priekšroka salīdzinājumā ar indivīda tiesībām

brīvi izvēlēties nodarbošanos.

Bērna vislabāko interešu prioritātes princips nozīmē, ka

attiecībā uz lēmumiem, kas tiek pieņemti tieši attiecībā uz

bērnu, prioritāte piešķirama tam risinājumam, kas vislabāk

nodrošina bērna tiesību un interešu ievērošanu. Savukārt

gadījumos, kad lēmums tiek pieņemts, izsverot dažādas iesaistītās

intereses, tostarp bērna intereses, ir jāņem vērā, ka bērna

interesēm arī šādā gadījumā ir visaugstākā prioritāte. Taču tas

pats par sevi nenozīmē, ka citas intereses nebūtu jāņem vērā.

Šādā gadījumā ir jāatrod labākais līdzsvars starp visām

iesaistītajām interesēm (sal. sk.: Eekelaar J., Tobin J.

Article 3. The Best Interests of the Child. In: Tobin J.

(ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary.

Oxford: Oxford University, 2019, pp. 96-99; sk. arī ANO Bērna

tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 14 (2013) par bērna

tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņu intereses (3.

panta pirmā daļa) 39. punktu).

Tādējādi bērna vislabāko interešu prioritātes princips pats

par sevi nenozīmē, ka citas personas tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos būtu ierobežojamas vienmēr, kad tiek skartas bērna

vislabākās intereses, un neatkarīgi no attiecīgā ierobežojuma

smaguma. Kā jau tika minēts iepriekš, bērna vislabāko interešu

prioritātes princips un piesardzības princips ļauj ierobežot citu

personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka bez šāda

ierobežojuma var tikt apdraudētas bērna intereses. Taču, arī

ievērojot bērna vislabāko interešu prioritātes principu un

tādējādi piešķirot bērna vislabāko interešu nodrošināšanai

augstāko prioritāti, ir jāraugās, lai tā rezultātā citu personu

pamattiesības, tostarp personas tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos, tiek ierobežotas samērīgākajā iespējamajā veidā.

Jāņem vērā, ka arī tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ir

nozīmīgas pamattiesības, jo darbs ir neatņemams cilvēciskās

pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 19.3.2. punktu).

Pārbaudot absolūtā aizlieguma satversmību, Satversmes tiesai

ir jāizvērtē ne tikai tas, vai likumdevējs, nosakot šādu

aizliegumu, vispār ir izsvēris ar ierobežojumu skartās pretējās

intereses, bet arī tas, vai likumdevējs to darījis atbilstoši

vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām,

tostarp arī tas, vai likumdevējs ir līdzsvarojis pretējas

intereses iespējami samērīgākajā veidā.

19.3.2. Likumdevēja pienākums ir izvērtēt, kādas

intereses apdraud noteikta veida noziedzīgi nodarījumi, kā arī

pamatot to, ka par jebkuru no šiem noziedzīgiem nodarījumiem

sodītai personai nosakāms aizliegums jebkad būt nodarbinātai

saskarsmē ar bērniem (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.1. punktu).

Konkrētajā gadījumā likumdevējs visus vardarbīgos noziedzīgos

nodarījumus uzskatījis par tik bīstamiem, ka par jebkuru no tiem

sodītai personai uz mūžu nosakāms aizliegums būt nodarbinātai

iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

bērni.

Likumdevējs ir Latvijas tiesiskajā sistēmā ieviesis sodīto

personu resocializācijas un probācijas sistēmu, kas vērsta uz

atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, citstarp veicinot

sodīto personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas

pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība

laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5.

decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu).

Satversmes tiesa atzinusi: tas vien, ka persona kādreiz ir

sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai

konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību ilgtermiņā. Personas

uzvedība laika gaitā var mainīties. Septiņu līdz desmit gadu

laikā, uzturoties sabiedrībā bez atkārtota noziedzīga nodarījuma

izdarīšanas, lielai daļai sodīto personu risks atkārtoti izdarīt

noziedzīgu nodarījumu nokrītas līdz nesodītu personu riska

līmenim (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu).

Turklāt ir būtiski atzīmēt, ka arī to personu tiesības, kuras

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu izdara, būdamas nepilngadīgas,

aizsargā bērna vislabāko interešu prioritātes princips.

Iespējams, ka šādā vecumā bērns vēl nav sasniedzis pietiekamu

brieduma pakāpi un līdz ar to arī pienācīgu izpratni par savas

rīcības sekām, tāpēc šādā gadījumā vardarbīga noziedzīga

nodarījuma izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst ietekmēt visu

personas atlikušo dzīvi. Proti, likumdevējs nedrīkst prezumēt, ka

ikviena persona, kas noziedzīgu nodarījumu izdara, būdama

nepilngadīga, arī pieaugusi būs vardarbīga un tāda paliks līdz

pat mūža galam.

Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi: ņemot vērā

pieredzi, kas uzkrāta, veicot individuālu izvērtēšanu un lemjot

par to, vai atļauja strādāt par pedagogu dodama personām, kuras

izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

tās piedraudējumu, ir secināms, ka noziedzīgā nodarījuma

vardarbīgais raksturs, it īpaši gadījumos, kad noziedzīgais

nodarījums izdarīts nepilngadīgā vecumā un vēlāk persona nekādus

citus noziedzīgus nodarījumus nav izdarījusi, bet ir ieguvusi

izglītību un pilnveidojusi savu profesionālo kompetenci, nav

samērīgs iemesls ierobežojumam personai būt nodarbinātai

saskarsmē ar bērniem. Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības

inspekcija uzskata, ka apstrīdētajā normā minētā noziedzīgā

nodarījuma vardarbīgajam raksturam nevajadzētu būt par vienīgo

pamatojumu tam, lai turpmāk aizliegtu notiesātajai personai būt

nodarbinātai tiešā vai pastarpinātā saskarsmē ar bērniem.

Nozīmīgi norādīt arī uz to, ka būtu kritiski vērtējama tādas

sistēmas efektivitāte, kas bērna aizsardzību no vardarbības

veicinātu vienīgi ar to personu sodīšanu, kuras ir vardarbīgi

izturējušās pret bērnu, un preventīviem pasākumiem pret šādām

personām, ja līdztekus netiek nodrošināti arī plaši izglītojoši

un sociāli pasākumi, kas mērķēti uz tādu riska faktoru novēršanu,

kuri pašos pamatos var novest pie kaitējuma nodarīšanas bērnam

(sal. sk. arī: Tobin J., Cashmore J. Article 19. The

Right to Protection against All Forms of Violence. In: Tobin J.

(ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary.

Oxford: Oxford University, 2019, p. 707). Valstij ir

pienākums ne tikai formāli pasargāt ikvienu bērnu no tādām

personām, kas izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus,

bet arī veikt plašus, vispusīgus pasākumus, kuru mērķis ir

mazināt sabiedrības toleranci pret vardarbību un izskaidrot

vardarbības sekas visām personām, kas saskaras ar bērniem, kā arī

mācīt pašus bērnus atpazīt pazīmes, kas var liecināt par

vardarbīgām tieksmēm. Valstij jānodrošina arī skaidra un efektīva

kārtība ziņošanai par vardarbības faktiem, lai mazinātu

sabiedrības toleranci pret vardarbību un ilgtermiņā mazinātu arī

vardarbības riskus.

Institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros

piedalās bērni, ir jābūt nodrošinātai ikvienam bērnam drošai

videi. Taču pilnībā izslēgt visus riskus nav iespējams. Turklāt

tiesībsargs norādījis, ka arī tādas personas, kas iepriekš nav

sodītas par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, dažkārt,

veicot savus darba pienākumus, mēdz pret bērniem izturēties

vardarbīgi. Tāpēc valstij būtu jāveic plaši un vispusīgi

pasākumi, lai mazinātu pret bērniem vērstas vardarbības riskus,

bet aizliegumu agrāk sodītai personai būt nodarbinātai saskarsmē

ar bērniem likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tad, ja šāda

persona objektīvi rada bērnam lielāku apdraudējuma risku nekā

iepriekš nesodīta persona.

Tas, ka persona reiz tikusi sodīta par vardarbīga noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai

konstatētu, ka šī persona apdraud bērnus ilgtermiņā. Paredzot

aizliegumu, kas ierobežo personas pamattiesības, ir nevis jāvadās

no vispārīgām prezumpcijām, bet gan pēc iespējas jāveicina

individuāla taisnīguma sasniegšana. Ar apstrīdēto normu aptvertās

situācijas var būt ļoti dažādas. Atšķirīgas var būt gan ar

noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, gan laiks, kas

pagājis kopš tā izdarīšanas. Tāpat arī personas brieduma pakāpe

un izpratne par noziedzīgā nodarījuma sekām var būtiski

atšķirties atkarībā no tā, vai persona ir nepilngadīga vai

pilngadīga.

Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktajam absolūtajam

aizliegumam ikvienai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai

personai būt nodarbinātai institūcijās, kurās uzturas bērni, un

pasākumos, kuros piedalās bērni, nav saprātīga pamata. Pārmērīgu

personas tiesību ierobežojumu, tāpat kā nepietiekamu

ierobežojumu, nevar atzīt par efektīvu līdzekli leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

19.3.3. Satversmes tiesa atzinusi, ka saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē un

kurš no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu

ieguldījumu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3.1. punktu).

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija norādījusi, ka

lēmums par atļaujas piešķiršanu vai atteikumu piešķirt atļauju

par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai būt

nodarbinātai saskarsmē ar bērniem būtu jāpieņem valsts iestādes

vai pašvaldības izveidotai komisijai, kuras sastāvā varētu

iekļaut citu institūciju pārstāvjus. Valsts bērnu tiesību

aizsardzības inspekcija saskata riskus tādā gadījumā, ja personas

izvērtējumu veiktu iestādes vadītājs vai privāto tiesību

subjekts, jo šāds vienpersonisks izvērtējums varētu nebūt

pietiekami pamatots. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija

uzskata, ka šādu izvērtējumu varētu veikt Valsts bērnu tiesību

aizsardzības inspekcija. Labklājības ministrija norādījusi uz

iespēju veidot Izglītības likuma 50. pantā ietvertajam

regulējumam līdzīgu regulējumu, kas mazāk ierobežotu personas

tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, bet vienlaikus spētu

garantēt ikviena bērna pasargāšanu no apdraudējuma. Minēto

risinājumu ietverošus grozījumus likumā plānots pieteikt

izsludināšanai Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada pirmajā

ceturksnī.

Satversmes tiesa norāda, ka objektīvi izvērtēt to, vai par

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas nodarbinātība

iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni,

apdraud bērnus, var vienīgi tāda persona vai institūcija, kas ir

kompetenta gan personas radīta potenciālā apdraudējuma

izvērtēšanā, gan arī bērnu tiesību un interešu aizsardzības

jautājumos.

To iestāžu vadītāji, kurās uzturas bērni, un to pasākumu

organizatori, kuros piedalās bērni, ir atbildīgi par bērna

veselības un dzīvības aizsardzību, par to, lai bērns būtu

drošībā, lai viņam tiktu sniegti kvalificēti pakalpojumi un

ievērotas citas viņa tiesības (sk. Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 72. panta pirmo daļu). Pieņemot darbā bērnu aprūpes,

izglītības, veselības aprūpes un citu tādu iestāžu, kurās uzturas

bērni, vadītājus un darbiniekus, darba devēja pienākums ir

pieprasīt informāciju par attiecīgo personu iepriekšējo darbību,

kompetenci un pieredzi (sk. Bērnu tiesību aizsardzības likuma

72. panta trešo daļu). Turklāt jau šobrīd iestādes vadītājam,

darba devējam (par iestādes vadītāju) un pasākuma organizatoram

ir pienākums izvērtēt, vai persona, kas sodīta par maznozīmīga

miesas bojājuma tīšu nodarīšanu vai par tīšu noziedzīgu

nodarījumu, kas nav minēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.

panta piektās daļas 1. un 2. punktā, neapdraud bērna drošību,

veselību vai dzīvību. Ja persona neapdraud bērna drošību,

veselību vai dzīvību, tai tiek atļauts būt nodarbinātai iestādē,

kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni (sk.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta sesto daļu).

Tādējādi Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz iestādes

vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram paaugstinātu

atbildību, kā arī kompetenci vērtēt, vai iepriekš par tīšiem

noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp par smagiem noziegumiem

(izņemot tādus noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti ar

vardarbību vai tās piedraudējumu, un noziedzīgus nodarījumus pret

tikumību un dzimumneaizskaramību), sodītām personām ir tiesības

būt nodarbinātām saskarsmē ar bērniem. Tādējādi iestādes

vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram jau šobrīd ir

pienākums rūpīgi izvērtēt bērna drošības apdraudējuma riskus un

to, vai konkrēta persona neapdraud bērna drošību. Tāpat iestādes

vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram jābūt

kompetentam arī bērnu tiesību un interešu aizsardzības

jautājumos. Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktās prasības

iestādes vadītājs, darba devējs un pasākuma organizators var

izpildīt tikai tad, ja viņš tās pienācīgi saprot un ir spējīgs

adekvāti nodrošināt arī bērna drošības prasību ievērošanu.

Turklāt jāņem vērā, ka iestādes vadītājam, darba devējam un

pasākuma organizatoram ir jāievēro piesardzības princips.

Pastāvot saprātīgām šaubām par to, vai persona neapdraud bērnu

drošību, iestādes vadītājam, darba devējam un pasākuma

organizatoram ir pienākums nenodibināt ar attiecīgo personu

nodarbinātības tiesiskās attiecības vai, ja šādas attiecības jau

ir nodibinātas, tās izbeigt vai atbilstoši Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 72. panta septītajai daļai nekavējoties

nodrošināt to, ka persona tiek atstādināta no amata pienākumu

pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā un kļuvis nepārsūdzams

kompetentās institūcijas pieņemtais lēmums vai tiesas

spriedums.

Savukārt atbilstoši minētā panta devītajai daļai strīdus par

apstrīdētās normas subjekta atstādināšanu izskata Civilprocesa

likumā noteiktajā kārtībā. Tāpat tiesa Civilprocesa likumā

noteiktajā kārtībā izskata jautājumus par nodarbinātības tiesisko

attiecību izbeigšanu, kā arī atteikšanos nodibināt nodarbinātības

tiesiskās attiecības, ja pieļauta atšķirīga attieksme. Līdz ar to

arī vispārējās jurisdikcijas tiesa var individuāli izvērtēt, vai

konkrētajā gadījumā personai ir tiesības būt nodarbinātai

saskarsmē ar bērniem.

19.3.4. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija

nodrošina normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli bērnu

tiesību aizsardzības jomā. Tostarp inspekcija uzrauga un kontrolē

Bērnu tiesību aizsardzības likuma un citu bērnu tiesību

aizsardzību regulējošu normatīvo aktu ievērošanu, analizē

situāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā, sniedz valsts un

pašvaldību iestādēm un citām institūcijām ieteikumus bērnu

tiesību aizsardzības nodrošināšanai un pilnveidošanai, kā arī

sadarbojas ar valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonām bērnu

tiesību aizsardzības jomā. Turklāt Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 72. panta astotā daļa paredz, ka Valsts bērnu tiesību

aizsardzības inspekcija var pieprasīt apstrīdētās normas subjekta

atstādināšanu, ja tai ir pamatotas aizdomas par iespējamiem bērna

tiesību pārkāpumiem. Tās pieprasījums nav apstrīdams un

pārsūdzams un ir izpildāms nekavējoties.

Tādējādi Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai ir

plaša kompetence bērna tiesību aizsardzības jautājumos. Turklāt

tai ir pienākums uzraudzīt, lai tiktu ievērotas Bērnu tiesību

aizsardzības likuma normas, tostarp šā likuma 72. pantā ietvertā

prasība, lai iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros

piedalās bērni, ikviens bērns būtu drošībā. Šis pienākums ietver

arī uzraudzību pār to, lai darbu, kurā ir tieša un ilgstoša vai

regulāra saskarsme ar bērniem, veiktu tikai tādas personas, kuras

neapdraud bērnu drošību. Tātad Valsts bērnu tiesību aizsardzības

inspekcija būtu kompetenta izvērtēt arī to, vai konkrētai

personai ir tiesības būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem.

19.3.5. Izņēmumi no absolūtā aizlieguma var būt dažādi,

piemēram, gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj

individuālu izvērtējumu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi,

gan arī regulējums, kas nosaka periodisku aizlieguma

nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle

ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk. Satversmes

tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr.

2020-29-01 24.3. punktu).

Salīdzinošā aspektā vērā ņemamas arī citās Eiropas valstīs

pastāvošās alternatīvas absolūtajam aizliegumam par vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu sodītām personām būt nodarbinātām saskarsmē

ar bērniem, piemēram, absolūtais aizliegums saskarsmē ar bērniem

būt nodarbinātām personām, kas sodītas par noteikta veida

noziegumiem - dzimumnoziegumiem, cilvēktirdzniecību,

prostitūcijas atbalstīšanu un sutenerismu, slepkavību, kā arī

bērnu pornogrāfiju. Savukārt aizliegums personām, kas izdarījušas

ar miesas bojājumu nodarīšanu vai fizisku vardarbību saistītus

noziegumus, ir spēkā tik ilgi, kamēr sodāmība par pastrādāto

noziedzīgo nodarījumu nav dzēsta. Dažās valstīs tiesa var

personai piespriest aizliegumu strādāt ar bērniem. Ir valstis,

kur paredzēts arī darba devēja individuāls izvērtējums, bet

noteikts, ka personas, kas pastrādājušas dzimumnoziegumus,

nedrīkst būt nodarbinātas saskarsmē ar bērniem un šādām personām

sodāmība netiek dzēsta. Savukārt citās valstīs pastāv tāda

kārtība, ka darba devējs individuāli izvērtē potenciālā

darbinieka piemērotību amatam un paralēli darbojas arī valsts

pārvaldes institūcijas, kas veic personas izvērtējumu un sniedz

savu atzinumu. Visbeidzot, ir arī tādas valstis, kur personas

piemērotību darbam ar bērniem individuāli izvērtē darba devējs

(sk. tiesībsarga sniegto informāciju lietas materiālu 2. sēj.

1.-5. lp.).

Satversmes tiesas uzdevums nav atrast piemērotāko no

alternatīviem risinājumiem leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesai arī nav spriedumā jāuzskaita visi iespējamie

saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk

ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka apstrīdētā norma

nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2021.

gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3.2.

punktu). Savukārt likumdevējam atbilstoši varas dalīšanas

principam ir jāizvēlas piemērotāko no tādiem vienlīdz efektīviem

alternatīviem risinājumiem leģitīmā mērķa sasniegšanai, kas

personas pamattiesības ierobežo vismazāk.

Par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības

būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem var individuāli izvērtēt

iestādes vadītājs, darba devējs vai pasākuma organizators, ja

nepieciešams, konsultējoties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības

inspekciju. Šāda papildu kompetence var tikt noteikta arī Valsts

bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kurai jau šobrīd ir plaša

kompetence bērnu tiesību aizsardzības jautājumos un Bērnu tiesību

aizsardzības likuma prasību ievērošanas kontrolē. Tāpat šādu

izvērtējumu var veikt arī vispārējās jurisdikcijas tiesa,

Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā izskatot ar nodarbinātību

saistītus strīdus. No minētā secināms, ka pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt

neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.

Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.