12. pants

1Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

2"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

3darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

4Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta

5pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan

6tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tiesības

7brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā

8tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver

9tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk. Satversmes

10tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103

11secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma

12lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu).

13Ar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu

14"nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa

15atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā

16arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību

17kopumā. Jēdziens "nodarbošanās" attiecināms uz

18nodarbinātību gan publiskajā, gan privātajā sektorā, turklāt arī

19uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek

20dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk.

21Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

222003-12-01 7. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

23Nr. 2015-03-01 14.1. punktu).

24Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

25visām valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties

26nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr šī norma neliedz valstij

27noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu

28nodarbošanos varētu īstenot. Likumdevējam ir rīcības brīvība

29izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību,

30ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sal. sk.

31Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

322017-07-01 13.1. punktu). Valstij ir pienākums arī atturēties

33no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu

34personai īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos

35(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā

36Nr. 2020-29-01 17. punktu).

37Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā

38ikvienas personas, arī tādas personas, kas vēlas strādāt, veikt

39brīvprātīgo darbu vai būt nodarbināta, pamatojoties uz vienošanos

40par pakalpojumu sniegšanu, iestādē, kurā uzturas bērni, vai

41pasākumā, kurā piedalās bērni, tiesības izvēlēties un saglabāt

42nodarbošanos.

4312.1. Apstrīdētā norma paredz, ka bērnu aprūpes,

44izglītības, veselības aprūpes un citās tādās iestādēs, kurās

45uzturas bērni, bērnu pasākumos un tādos pasākumos, kuros piedalās

46bērni, nedrīkst strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā

47ar noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus persona, kura sodīta

48par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās

49piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

50Šī norma paredz arī atsevišķus izņēmumus, proti, tā neattiecas uz

51personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus,

52kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot.

5312.2. Ar jēdzienu "bērns" atbilstoši Bērnu

54tiesību aizsardzības likuma 3. panta pirmajai daļai šā likuma

55izpratnē saprotama tāda persona, kas nav sasniegusi 18 gadu

56vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu

57izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu

58vecuma sasniegšanas. Savukārt apstrīdētajā normā lietotais

59jēdziens "iestāde, kurā uzturas bērni" saprotams plaši,

60proti, ar to saprotot ikvienu iestādi, kuru ikdienā apmeklē

61bērni. Par šādām iestādēm uzskatāmas arī, piemēram, interešu

62izglītības iestādes un sporta skolas (sk. lietas materiālu 1.

63sēj. 71. lp.).

64Par apstrīdētajā normā noteiktajiem izņēmuma gadījumiem, uz

65kuriem apstrīdētā norma nav attiecināma, Saeima norāda, ka šajā

66normā ietvertais ierobežojums ir vērsts uz to, lai būtu spēkā

67tikai attiecībā uz tām personām, kurām ir tieša un regulāra

68saskarsme ar bērniem, neatkarīgi no nodarbību vietas.

69Apstrīdētā norma paredz atsevišķus izņēmuma gadījumus, taču

70tie attiecas uz pakalpojumu sniegšanu un vienīgi sašaurina šajā

71normā noteiktā ierobežojuma subjektu loku. Apstrīdētā norma,

72ievērojot šos izņēmuma gadījumus, tomēr skaidri paredz to, ka

73iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

74bērni, ikvienai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai

75personai ir aizliegts strādāt, veikt brīvprātīgo darbu un saskaņā

76ar noslēgto vienošanos sniegt tādus pakalpojumus, kas nav

77vienreizēji pakalpojumi, īslaicīgi pakalpojumi vai pakalpojumi,

78kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot.

7912.3. Apstrīdētā norma paredz ierobežojumu ikvienai

80personai, kas sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu un ir

81vai vēlas būt nodarbināta iestādē, kurā uzturas bērni, vai

82pasākumā, kurā piedalās bērni. Tātad apstrīdētajā normā

83ietvertais ierobežojums attiecas uz jebkuru tādu personu, kura

84sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts

85ar vardarbību vai tās piedraudējumu.

86Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietvertas daudzas tiesību

87normas, kurās tieši norādīts uz vardarbību vai tās piedraudējumu

88kā uz noziedzīga nodarījuma pamatsastāva vai kvalificēta sastāva

89pazīmi, vai arī vardarbību var prezumēt pēc attiecīgā panta

90dispozīcijas satura. Minētie noziedzīgie nodarījumi var apdraudēt

91dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram,

92dzīvību, veselību, mājokļa neaizskaramību, personisko brīvību,

93dzimumneaizskaramību, tikumību, īpašumu, vispārējo drošību un

94sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Tie var atšķirties arī

95pēc klasifikācijas, kuru, ievērojot Krimināllikuma 7. pantu,

96nosaka atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma

97raksturam un kaitīgumam. Turklāt vardarbība var izpausties ne

98vien kā fizisku sāpju nodarīšana cietušajam, bet arī kā aktīvas

99darbības bez fizisku sāpju nodarīšanas, ierobežojot cietušā

100kustības vai pārvietošanās spēju, viņu sasienot vai izolējot kādā

101slēgtā telpā, turot, pagrūžot, atgrūžot vai kā citādi pielietojot

102fizisko spēku. Vardarbība var izpausties arī kā personas

103apreibināšana vai novešana bezsamaņas (bezpalīdzības) stāvoklī ar

104narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgu vai citu apreibinošo

105vielu palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

106sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punktu).

107Apstrīdētā norma neattiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas

108vērsti pret tikumību un dzimumneaizskaramību, jo liegums

109personai, kas izdarījusi šāda veida noziedzīgus nodarījumus, būt

110nodarbinātai iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros

111piedalās bērni, ir paredzēts citā Bērnu tiesību aizsardzības

112likuma normā, proti, šā likuma 72. panta piektās daļas 2.

113punktā.

114Informāciju par personas sodāmību no Sodu reģistra pieprasa

115iestādes, kurā uzturas bērni, vadītājs (par iestādes vadītāja

116sodāmību informāciju pieprasa viņa darba devējs) vai arī

117pasākuma, kurā piedalās bērni, organizators. Informācija

118pieprasāma brīdī, kad tiek lemts par personas tiesībām pildīt

119pienākumus iestādē vai piedalīties pasākumu organizēšanā. Turklāt

120ziņas par personas sodāmību atkārtoti pārbaudāmas ne retāk kā

121reizi gadā (sk. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta

122ceturto daļu).

123Tādējādi apstrīdētā norma ikvienai personai, kura sodīta par

124noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts ar

125vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret

126tikumību vai dzimumneaizskaramību, ierobežo tiesības brīvi

127izvēlēties nodarbošanos.

12812.4. Apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi

129izvēlēties nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

130noņemšanas. Sodāmības dzēšana ir automātiska sodāmības

131izbeigšanās pēc Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā

132termiņa beigām. Savukārt sodāmības noņemšana nozīmē ar sodāmību

133saistīto krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad

134sodāmība būtu automātiski dzēsta. Atbilstoši Krimināllikuma 63.

135panta devītajai daļai sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas

136izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas, izņemot

137tās, kuras likumā paredzētas, ja pirms sodāmības dzēšanas vai

138noņemšanas izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums.

139Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iepriekšējā sodāmība pēc tās

140dzēšanas vai noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā

141kriminālprocesā. Tomēr citās, ar krimināltiesību jomu nesaistītās

142tiesiskajās attiecībās sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr

143nozīmē to, ka būtu izbeigušās arī ar sodāmību saistītās personai

144nelabvēlīgās tiesiskās sekas. Ja speciālajā likumā ir noteikts,

145ka ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

146noņemšanas, tad tas turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība

147tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā

148kārtībā. Sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas

149juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi

150izvēlēties nodarbošanos ierobežojums un pastāvēt arī pēc

151sodāmības noņemšanas vai dzēšanas (sk. Satversmes tiesas 2017.

152gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3.1.

153punktu).

154Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties

155nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas un

156šis ierobežojums ir spēkā uz nenoteiktu laiku.

15712.5. Iztulkojot apstrīdēto normu gramatiski, varētu

158šķist, ka tā regulē arī pedagogu tiesības būt nodarbinātiem

159iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

160bērni. Uz šādu normas interpretāciju vērsusi uzmanību arī Saeima

161un Tieslietu ministrija. Bērnu tiesību aizsardzības likuma normas

162attiecoties uz visām personām, kas strādā iestādē, kurā uzturas

163bērni. Savukārt Izglītības likuma normas kā speciālās tiesību

164normas attiecoties uz izglītības iestādē strādājošajiem

165pedagogiem.

166Satversmes tiesa 2017. gada 24. novembra spriedumā lietā Nr.

1672017-07-01 izvērtēja Izglītības likuma 50. panta 1. punkta,

168ciktāl tas liedz personai, kura tikusi sodīta par smagu vai

169sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu,

170atbilstību Satversmei. Šajā spriedumā tika atzīts, ka minētā

171norma attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par tīšu smagu vai

172sevišķi smagu noziegumu, un ka šajā normā ietvertais ierobežojums

173aizsargā arī bērna tiesības atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības

174likumam. Izvērtējot šā ierobežojuma atbilstību Satversmei, tiesa

175secināja, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, kas, ņemot vērā ar

176noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, mazāk ierobežotu

177personas pamattiesības. Tostarp Satversmes tiesa konstatēja, ka

178Izglītības kvalitātes valsts dienesta izveidota komisija,

179izvērtējot to, vai atļauja agrāk sodītai personai strādāt par

180pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, ņem vērā arī to, vai

181šādas atļaujas izsniegšana nebūs pretrunā ar Bērnu tiesību

182aizsardzības likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Līdz ar to

183Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ietvertais absolūtais

184aizliegums par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai

185personai strādāt par pedagogu tika atzīts par neatbilstošu

186Satversmes 106. pantam.

187Ņemot vērā minēto, Saeima ar 2018. gada 20. septembra likumu

188"Grozījumi Izglītības likumā", kas stājās spēkā 2018.

189gada 18. oktobrī, mainīja regulējumu attiecībā uz aizliegumu

190iepriekš sodītai personai strādāt par pedagogu. Proti, Izglītības

191likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkts redakcijā, kas ir spēkā

192šīs lietas izskatīšanas laikā, paredz, ka pēc sodāmības dzēšanas

193vai noņemšanas jautājums par to, vai personai, kas agrāk sodīta

194par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, var tikt dota atļauja

195strādāt par pedagogu jeb vai atļauja šādai personai strādāt par

196pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, visos gadījumos tiek

197izvērtēts individuāli.

198Tādējādi par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas

199tiesības veikt pedagoģisko darbību saskarsmē ar bērniem šobrīd

200noteic par apstrīdēto normu jaunāka tiesību norma jeb Izglītības

201likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkts.

202Līdz ar to apstrīdētā norma kā vecāka tiesību norma atbilstoši

203normu kolīziju risināšanas principam, kas paredz, ka jaunāka

204norma stājas vecākas normas vietā, vairs nav piemērojama

205attiecībā uz nodarbinātību pedagoga profesijā un ierobežo

206tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos vien tādām personām, kas

207iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumos, kuros piedalās bērni,

208ir vai vēlas būt nodarbinātas citā, nevis pedagoga, amatā.

209Lai gan apstrīdētā norma vairs nav piemērojama attiecībā uz

210personas tiesībām veikt pedagoģisko darbību, tā ierobežo tiesības

211brīvi izvēlēties citu nodarbošanos ikvienai personai, kura sodīta

212par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts ar

213vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret

214tikumību un dzimumneaizskaramību, - neatkarīgi no sodāmības

215dzēšanas vai noņemšanas. Apstrīdētā norma ierobežo personas

216tiesības strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā ar

217noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus (izņemot vienreizējus vai

218īslaicīgus pakalpojumus, kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti,

219bērnam klāt neesot) (turpmāk arī - būt nodarbinātai)

220institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

221bērni.

222Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo

223personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības

224brīvi izvēlēties nodarbošanos.