12. pants

Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta

pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan

tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tiesības

brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā

tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver

tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103

secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu).

Ar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu

"nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa

atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā

arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību

kopumā. Jēdziens "nodarbošanās" attiecināms uz

nodarbinātību gan publiskajā, gan privātajā sektorā, turklāt arī

uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek

dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

2003-12-01 7. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2015-03-01 14.1. punktu).

Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

visām valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties

nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr šī norma neliedz valstij

noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu

nodarbošanos varētu īstenot. Likumdevējam ir rīcības brīvība

izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību,

ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 13.1. punktu). Valstij ir pienākums arī atturēties

no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu

personai īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2020-29-01 17. punktu).

Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā

ikvienas personas, arī tādas personas, kas vēlas strādāt, veikt

brīvprātīgo darbu vai būt nodarbināta, pamatojoties uz vienošanos

par pakalpojumu sniegšanu, iestādē, kurā uzturas bērni, vai

pasākumā, kurā piedalās bērni, tiesības izvēlēties un saglabāt

nodarbošanos.

12.1. Apstrīdētā norma paredz, ka bērnu aprūpes,

izglītības, veselības aprūpes un citās tādās iestādēs, kurās

uzturas bērni, bērnu pasākumos un tādos pasākumos, kuros piedalās

bērni, nedrīkst strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā

ar noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus persona, kura sodīta

par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās

piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Šī norma paredz arī atsevišķus izņēmumus, proti, tā neattiecas uz

personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus,

kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot.

12.2. Ar jēdzienu "bērns" atbilstoši Bērnu

tiesību aizsardzības likuma 3. panta pirmajai daļai šā likuma

izpratnē saprotama tāda persona, kas nav sasniegusi 18 gadu

vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu

izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu

vecuma sasniegšanas. Savukārt apstrīdētajā normā lietotais

jēdziens "iestāde, kurā uzturas bērni" saprotams plaši,

proti, ar to saprotot ikvienu iestādi, kuru ikdienā apmeklē

bērni. Par šādām iestādēm uzskatāmas arī, piemēram, interešu

izglītības iestādes un sporta skolas (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 71. lp.).

Par apstrīdētajā normā noteiktajiem izņēmuma gadījumiem, uz

kuriem apstrīdētā norma nav attiecināma, Saeima norāda, ka šajā

normā ietvertais ierobežojums ir vērsts uz to, lai būtu spēkā

tikai attiecībā uz tām personām, kurām ir tieša un regulāra

saskarsme ar bērniem, neatkarīgi no nodarbību vietas.

Apstrīdētā norma paredz atsevišķus izņēmuma gadījumus, taču

tie attiecas uz pakalpojumu sniegšanu un vienīgi sašaurina šajā

normā noteiktā ierobežojuma subjektu loku. Apstrīdētā norma,

ievērojot šos izņēmuma gadījumus, tomēr skaidri paredz to, ka

iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

bērni, ikvienai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai

personai ir aizliegts strādāt, veikt brīvprātīgo darbu un saskaņā

ar noslēgto vienošanos sniegt tādus pakalpojumus, kas nav

vienreizēji pakalpojumi, īslaicīgi pakalpojumi vai pakalpojumi,

kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot.

12.3. Apstrīdētā norma paredz ierobežojumu ikvienai

personai, kas sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu un ir

vai vēlas būt nodarbināta iestādē, kurā uzturas bērni, vai

pasākumā, kurā piedalās bērni. Tātad apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums attiecas uz jebkuru tādu personu, kura

sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts

ar vardarbību vai tās piedraudējumu.

Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietvertas daudzas tiesību

normas, kurās tieši norādīts uz vardarbību vai tās piedraudējumu

kā uz noziedzīga nodarījuma pamatsastāva vai kvalificēta sastāva

pazīmi, vai arī vardarbību var prezumēt pēc attiecīgā panta

dispozīcijas satura. Minētie noziedzīgie nodarījumi var apdraudēt

dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram,

dzīvību, veselību, mājokļa neaizskaramību, personisko brīvību,

dzimumneaizskaramību, tikumību, īpašumu, vispārējo drošību un

sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Tie var atšķirties arī

pēc klasifikācijas, kuru, ievērojot Krimināllikuma 7. pantu,

nosaka atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma

raksturam un kaitīgumam. Turklāt vardarbība var izpausties ne

vien kā fizisku sāpju nodarīšana cietušajam, bet arī kā aktīvas

darbības bez fizisku sāpju nodarīšanas, ierobežojot cietušā

kustības vai pārvietošanās spēju, viņu sasienot vai izolējot kādā

slēgtā telpā, turot, pagrūžot, atgrūžot vai kā citādi pielietojot

fizisko spēku. Vardarbība var izpausties arī kā personas

apreibināšana vai novešana bezsamaņas (bezpalīdzības) stāvoklī ar

narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgu vai citu apreibinošo

vielu palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punktu).

Apstrīdētā norma neattiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas

vērsti pret tikumību un dzimumneaizskaramību, jo liegums

personai, kas izdarījusi šāda veida noziedzīgus nodarījumus, būt

nodarbinātai iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros

piedalās bērni, ir paredzēts citā Bērnu tiesību aizsardzības

likuma normā, proti, šā likuma 72. panta piektās daļas 2.

punktā.

Informāciju par personas sodāmību no Sodu reģistra pieprasa

iestādes, kurā uzturas bērni, vadītājs (par iestādes vadītāja

sodāmību informāciju pieprasa viņa darba devējs) vai arī

pasākuma, kurā piedalās bērni, organizators. Informācija

pieprasāma brīdī, kad tiek lemts par personas tiesībām pildīt

pienākumus iestādē vai piedalīties pasākumu organizēšanā. Turklāt

ziņas par personas sodāmību atkārtoti pārbaudāmas ne retāk kā

reizi gadā (sk. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta

ceturto daļu).

Tādējādi apstrīdētā norma ikvienai personai, kura sodīta par

noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts ar

vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret

tikumību vai dzimumneaizskaramību, ierobežo tiesības brīvi

izvēlēties nodarbošanos.

12.4. Apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi

izvēlēties nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas. Sodāmības dzēšana ir automātiska sodāmības

izbeigšanās pēc Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā

termiņa beigām. Savukārt sodāmības noņemšana nozīmē ar sodāmību

saistīto krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad

sodāmība būtu automātiski dzēsta. Atbilstoši Krimināllikuma 63.

panta devītajai daļai sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas

izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas, izņemot

tās, kuras likumā paredzētas, ja pirms sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iepriekšējā sodāmība pēc tās

dzēšanas vai noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā

kriminālprocesā. Tomēr citās, ar krimināltiesību jomu nesaistītās

tiesiskajās attiecībās sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr

nozīmē to, ka būtu izbeigušās arī ar sodāmību saistītās personai

nelabvēlīgās tiesiskās sekas. Ja speciālajā likumā ir noteikts,

ka ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas, tad tas turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība

tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā

kārtībā. Sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas

juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi

izvēlēties nodarbošanos ierobežojums un pastāvēt arī pēc

sodāmības noņemšanas vai dzēšanas (sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3.1.

punktu).

Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas un

šis ierobežojums ir spēkā uz nenoteiktu laiku.

12.5. Iztulkojot apstrīdēto normu gramatiski, varētu

šķist, ka tā regulē arī pedagogu tiesības būt nodarbinātiem

iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

bērni. Uz šādu normas interpretāciju vērsusi uzmanību arī Saeima

un Tieslietu ministrija. Bērnu tiesību aizsardzības likuma normas

attiecoties uz visām personām, kas strādā iestādē, kurā uzturas

bērni. Savukārt Izglītības likuma normas kā speciālās tiesību

normas attiecoties uz izglītības iestādē strādājošajiem

pedagogiem.

Satversmes tiesa 2017. gada 24. novembra spriedumā lietā Nr.

2017-07-01 izvērtēja Izglītības likuma 50. panta 1. punkta,

ciktāl tas liedz personai, kura tikusi sodīta par smagu vai

sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu,

atbilstību Satversmei. Šajā spriedumā tika atzīts, ka minētā

norma attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par tīšu smagu vai

sevišķi smagu noziegumu, un ka šajā normā ietvertais ierobežojums

aizsargā arī bērna tiesības atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības

likumam. Izvērtējot šā ierobežojuma atbilstību Satversmei, tiesa

secināja, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, kas, ņemot vērā ar

noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, mazāk ierobežotu

personas pamattiesības. Tostarp Satversmes tiesa konstatēja, ka

Izglītības kvalitātes valsts dienesta izveidota komisija,

izvērtējot to, vai atļauja agrāk sodītai personai strādāt par

pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, ņem vērā arī to, vai

šādas atļaujas izsniegšana nebūs pretrunā ar Bērnu tiesību

aizsardzības likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Līdz ar to

Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ietvertais absolūtais

aizliegums par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai

personai strādāt par pedagogu tika atzīts par neatbilstošu

Satversmes 106. pantam.

Ņemot vērā minēto, Saeima ar 2018. gada 20. septembra likumu

"Grozījumi Izglītības likumā", kas stājās spēkā 2018.

gada 18. oktobrī, mainīja regulējumu attiecībā uz aizliegumu

iepriekš sodītai personai strādāt par pedagogu. Proti, Izglītības

likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkts redakcijā, kas ir spēkā

šīs lietas izskatīšanas laikā, paredz, ka pēc sodāmības dzēšanas

vai noņemšanas jautājums par to, vai personai, kas agrāk sodīta

par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, var tikt dota atļauja

strādāt par pedagogu jeb vai atļauja šādai personai strādāt par

pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, visos gadījumos tiek

izvērtēts individuāli.

Tādējādi par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas

tiesības veikt pedagoģisko darbību saskarsmē ar bērniem šobrīd

noteic par apstrīdēto normu jaunāka tiesību norma jeb Izglītības

likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkts.

Līdz ar to apstrīdētā norma kā vecāka tiesību norma atbilstoši

normu kolīziju risināšanas principam, kas paredz, ka jaunāka

norma stājas vecākas normas vietā, vairs nav piemērojama

attiecībā uz nodarbinātību pedagoga profesijā un ierobežo

tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos vien tādām personām, kas

iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumos, kuros piedalās bērni,

ir vai vēlas būt nodarbinātas citā, nevis pedagoga, amatā.

Lai gan apstrīdētā norma vairs nav piemērojama attiecībā uz

personas tiesībām veikt pedagoģisko darbību, tā ierobežo tiesības

brīvi izvēlēties citu nodarbošanos ikvienai personai, kura sodīta

par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts ar

vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret

tikumību un dzimumneaizskaramību, - neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas. Apstrīdētā norma ierobežo personas

tiesības strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā ar

noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus (izņemot vienreizējus vai

īslaicīgus pakalpojumus, kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti,

bērnam klāt neesot) (turpmāk arī - būt nodarbinātai)

institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

bērni.

Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo

personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības

brīvi izvēlēties nodarbošanos.