Par Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta, ciktāl tas personai noteic aizliegumu būt par adoptētāju bērnam, kurš nav otra laulātā bērns, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama.

3Pēc Saeimas ieskata, pamattiesību ierobežojumu konkrētajā

4gadījumā rada nevis apstrīdētā norma, bet gan tās nepareiza

5interpretācija un piemērošana. Satversmes tiesa lietā Nr.

62019-01-01 ir norādījusi uz apstākļiem, kas jāņem vērā, lemjot

7par adopcijas aizlieguma piemērošanu personām, kuras iepriekš

8sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību

9vai vardarbības piedraudējumu. Proti, situācijā, kad starp bērnu

10un adoptētāju ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības,

11absolūts aizliegums kļūt par adoptētāju nonāk pretrunā ar

12Satversmes 110. pantu.

13Saeima uzskata, ka adopcijas procesā, atsaucoties uz lietā Nr.

142019-01-01 secināto un izmantojot jau pastāvošus tiesību

15institūtus, ir iespējams izvērtēt katra konkrētā gadījuma

16apstākļus un pārliecināties par rezultāta atbilstību bērna

17labākajām interesēm. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai tās

18izskatīšanā esošajā lietā bija iespējams apstrīdēto normu

19interpretēt un piemērot atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai

20adopcijas lietās, kā arī, ja nepieciešams, tieši piemērot

21Satversmes 110. pantu.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertajam aizliegumam ir

3leģitīms mērķis - nodrošināt bērna tiesību un labāko interešu

4aizsardzību. Lai nodrošinātu bērna interešu prioritāti ikvienā

5gadījumā, ir būtiski vērtēt katru situāciju individuāli.

6Atšķirīgi var būt vērtējamas situācijas, kad adoptējamais bērns

7jau atrodas ģimenē un viņam ir izveidojušās ģimeniskas attiecības

8ar faktiskajiem aprūpētājiem, un situācijas, kad jālemj par bērna

9nodošanu potenciālo adoptētāju aprūpē (pirmsadopcijas aprūpē) un

10tuvas attiecības starp bērnu un potenciālajiem adoptētājiem vēl

11nav izveidojušās.

12Konkrētajā situācijā bez ievērības nav atstājams fakts, ka

13viena no personām, kura vēlas adoptēt bērnu, ir bērna aizbildnis

14un bērns dzīvo aizbildņa ģimenē jau vairākus gadus. Adopcijas

15atteikums pats par sevi neizbeidz aizbildnību. Tātad pat pēc

16adopcijas atteikuma bērns faktiski var arī turpmāk dzīvot

17aizbildņa ģimenē, ja aizbildnis spēj nodrošināt bērna veselīgai

18attīstībai atbilstošu vidi. Savukārt bāriņtiesai ir pienākums

19veikt attiecībā uz potenciālā adoptētāja ģimenes dzīvi un

20personību speciālistu sagatavotu dokumentu izpēti, kā arī

21izvērtēt, vai konkrētā situācija atbilst bērna labākajām

22interesēm. Turklāt saskaņā ar Civillikuma 171. panta pirmo daļu

23adopciju apstiprina tiesa, kurai arī ir jāpārliecinās par to, vai

24adopcija atbilst bērna labākajām interesēm.

25Tieslietu ministrija uzskata, ka tiesām, valsts un pašvaldību

26institūcijām un amatpersonām apstrīdētā norma jāpiemēro kopsakarā

27ar citām attiecīgo jautājumu regulējošajām tiesību normām, ņemot

28vērā Satversmes tiesas spriedumos ietverto apstrīdētās normas

29interpretāciju un tādējādi panākot taisnīgu, bērna interesēm un

30tiesībām atbilstošu risinājumu katrā konkrētajā gadījumā.

1Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

2- norāda, ka Pieteikuma iesniedzējai, izvērtējot konkrēto

3gadījumu un tajā esošos apstākļus kopsakarā ar bērna labākajām

4interesēm, bija jāņem vērā Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.

52019-01-01 un jāpiemēro tajā paustās atziņas. Tāpēc tiesvedība

6lietā ir izbeidzama.

7Valstij ir pozitīvs pienākums nodrošināt, lai tās jurisdikcijā

8esošo bērnu dzīvība netiktu apdraudēta. Valstij jānodrošina

9efektīvi un preventīvi pasākumi gadījumos, kad kompetentās

10iestādes uzzina vai tām vajadzēja zināt par pastāvošu bērna

11dzīvības vai fiziskās integritātes apdraudējumu. Svarīgi, ka

12spēkā esošais tiesiskais regulējums par aizliegumu kļūt par

13adoptētāju neattiecas uz visām sodītajām personām, bet tikai uz

14tām personām, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas

15saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu un tādējādi

16ir tieši saistīti ar risku, kam var tikt pakļauta bērna

17labklājība. Iepriekšējas vardarbības fakts norāda uz potenciālu

18apdraudējumu, jo pat pēc soda izciešanas vai sodāmības dzēšanas

19pastāv risks, ka persona vardarbīgu rīcību varētu atkārtot, īpaši

20ģimenes vidē. Vardarbība ģimenē un pret bērniem bieži vien tiek

21slēpta, un laikus to atklāt ir ļoti sarežģīti.

22Apstrīdētā norma ir imperatīva, tomēr lietā Nr. 2019-01-01

23sniegtā šīs normas interpretācija ir obligāta visām valsts un

24pašvaldību institūcijām.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētā norma, ciktāl tā personai aizliedz būt par tāda

3bērna adoptētāju, kurš nav otra laulātā bērns, neatbilst

4Satversmes 110. pantam.

5Apstrīdētās normas satversmība tika vērtēta lietā Nr.

62019-01-01, taču tikai attiecībā uz personām, kuras iesniedz

7pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai. Tātad apstrīdētā norma

8ir absolūts šķērslis, kas liedz personai, kura sodīta par tāda

9noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas saistīts ar vardarbību vai

10vardarbības piedraudējumu, kļūt par adoptētāju, izņemot gadījumu,

11kad persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai.

12Saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra

13noteikumiem Nr. 667 "Adopcijas kārtība" aizbildnībā un

14audžuģimenē (tostarp specializētā) esoša bērna adopcijā

15priekšroka ir aizbildnim un audžuģimenei. Tiesībsarga novērojumi

16liecina, ka praksē šī iespēja tiek bieži izmantota. Personas,

17kuras plāno adoptēt bērnu, sākotnēji iegūst aizbildņa vai

18audžuģimenes statusu un pēc bērna uzņemšanas ģimenē un ģimenes

19attiecību nodibināšanas iesniedz adopcijas pieteikumu. Šādos

20gadījumos, līdzīgi kā otra laulātā bērna adopcijas gadījumos,

21starp adoptētāju un bērnu jau pirms adopcijas procesa uzsākšanas

22izveidojas ģimenes attiecības, kurām saskaņā ar Satversmes 110.

23pantu piešķirama juridiskā aizsardzība.

24Ar 2022. gada 2. jūnija likumu "Grozījums

25Civillikumā", kas stājās spēkā 2022. gada 29. jūnijā,

26Civillikuma 242. panta 5. punkts izteikts jaunā redakcijā,

27paredzot, ka turpmāk par aizbildņiem nevar būt personas, kuras

28sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību

29vai vardarbības piedraudējumu, bet tikai līdz brīdim, kad

30sodāmība ir dzēsta vai noņemta, savukārt pēc sodāmības dzēšanas

31vai noņemšanas bāriņtiesai ir individuāli jāvērtē, vai saistībā

32ar personas iepriekšējo sodāmību vēl aizvien pastāv bērna

33drošības apdraudējums, kas attiecīgi ir šķērslis tam, lai

34jautājums par personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai

35vai personas iecelšanu par aizbildni varētu tikt izskatīts

36tālāk.

37Tādējādi par bērna aizbildni var kļūt arī par vardarbīgu

38noziedzīgu nodarījumu sodīta persona, ja bāriņtiesa ir atzinusi,

39ka bērna drošība nav apdraudēta. Tomēr šādam aizbildnim, ņemot

40vērā apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu, ir liegts adoptēt

41aizbilstamo un nodrošināt viņam adoptētāja bioloģiskā bērna

42tiesisko stāvokli (radniecību) kā personiskajās, tā mantiskajās

43attiecībās. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētajā normā

44noteiktais aizliegums kļūt par adoptētāju šādos gadījumos

45neatbilst samērīguma principam, jo nav līdzīgi kā lietā Nr.

462019-01-01 konstatējams, ka likumdevējs būtu vērtējis un

47pamatojis to, ka arī gadījumos, kad starp potenciālo adoptētāju

48un bērnu jau ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, šis

49aizliegums atbilst bērna labākajām interesēm.

50Gadījumā, kad nav konstatējams risks, ka par vardarbīgu

51noziedzīgu nodarījumu sodīta persona atkal varētu rīkoties

52vardarbīgi, netiek sasniegts apstrīdētajā normā ietvertā

53ierobežojuma leģitīmais mērķis - bērna aizsardzība no vardarbības

54ģimenē. Turklāt ne visos gadījumos šis mērķis var tikt sasniegts,

55jo nav iespējams nodrošināt to, ka bērns pēc adopcijas nenonāk

56saskarsmē ar iepriekš par vardarbīgiem noziegumiem sodītām

57personām.

58Tāpat apstrīdētā norma ierobežo bērna tiesības uzaugt

59ģimeniskā vidē, visbiežāk radinieku vai tuvinieku nodrošinātā

60aprūpē. Tādējādi secināms, ka apstrīdētajā normā ietvertā

61pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem,

62indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

63līdzekļiem, piemēram, bāriņtiesai individuāli izvērtējot katru

64konkrēto gadījumu.

1Pieaicinātā persona - Bērnu aizsardzības

2centrs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

3110. pantam.

4Apstrīdētās normas absolūtais raksturs nepieļauj objektīvu

5izvērtēšanu, vai konkrētajā gadījumā pastāv bērna drošības riski.

6Bērna drošības nodrošināšanai ir iespējams izmantot citus,

7personas tiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus, piemēram,

8paredzēt, ka bāriņtiesa, lemjot par personas piemērotību

9adoptētāja statusam, individuāli izvērtē katru konkrēto gadījumu.

10Būtu jāparedz arī iespēja ņemt vērā resocializācijas faktu,

11psiholoģiskās un ģimenes izpētes rezultātus un citus būtiskus

12apstākļus. Vispārējs aizliegums sodītai personai adoptēt bērnu

13var būt pārāk plašs un ne vienmēr efektīvs. Gadījumos, kad

14sodāmība ir dzēsta, persona ir veiksmīgi resocializējusies un

15atkārtota noziedzīga nodarījuma varbūtība ir neliela, bērnam var

16tikt nepamatoti liegta iespēja iegūt ģimeni.

17Pēc Bērnu aizsardzības centra ieskata, apstrīdētā norma

18pārmērīgi ierobežo bērna tiesības - gan tiesības uz juridiski

19aizsargātu ģimenes vidi, gan tiesības uz ģimenes dzīvi - un ir

20pretrunā ar bērna interešu prioritātes principu un Satversmes

21110. pantā ietverto valsts pienākumu aizsargāt ģimeni un bērnus.

22Apstrīdētās normas absolūtais raksturs un praksē radītie

23sarežģījumi (ko apliecina pirmās instances tiesas spriedums

24konkrētajā lietā) liecina par sistēmisku tiesību piemērošanas

25problēmu, kas prasa Satversmes tiesas izvērtējumu. Tiesvedības

26izbeigšana izskatāmajā lietā liegtu konstitucionāli atrisināt

27būtisku bērna tiesību aizsardzības jautājumu.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Bāriņtiesu darbinieku asociācija" (turpmāk - Bāriņtiesu

3darbinieku asociācija) - pievienojas Pieteikuma iesniedzējas

4apsvērumiem un uzskata, ka personai, kura sodīta par noziedzīgu

5nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības

6piedraudējumu, uz visu mūžu un neatkarīgi no individuālajiem

7apstākļiem noteiktais aizliegums būt par adoptētāju neatbilst

8Satversmes 110. pantam. Pēc Bāriņtiesu darbinieku asociācijas

9ieskata, ir pamats apstrīdēto normu grozīt analoģiski Civillikuma

10242. panta 5. punktam, atbilstoši kuram bāriņtiesa veic

11individuālu apstākļu izvērtējumu attiecībā uz potenciālo bērna

12aizbildni. Ņemot vērā Satversmes tiesas judikatūrā ietvertās

13atziņas, tostarp atziņas par piesardzības principu un bērna

14labāko interešu prioritātes principu, un noskaidrojot visus

15iespējamos bērna drošības apdraudējumus, būtu tikai samērīgi un

16saprātīgi attiecināt šādu izvērtējumu arī uz potenciālajiem

17adoptētājiem.

18Ja persona ir bijusi sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas

19saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, tad

20apstrīdētā norma liedz bāriņtiesai pat uzsākt individuālu pārējo

21apstākļu izvērtējumu attiecībā uz potenciālo adoptētāju, izņemot

22gadījumus, kad tiek iesniegts pieteikums otra laulātā bērna

23adopcijai.

1Pieaicinātā persona - Olaines novada

2bāriņtiesa - norāda, ka tā savus argumentus ir ietvērusi

3lēmumā, ar kuru pieteicēji atzīti par adoptētājiem. Lai gan viens

4no pieteicējiem Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā

5civillietā jau ir miris, Olaines novada bāriņtiesa joprojām

6uzskata, ka adopcija atbilst bērna interesēm.

1Pieaicinātā persona - Saldus novada

2bāriņtiesa - paskaidro, ka adopcijas aprūpes un uzraudzības

3laikā abi laulātie bērnu aprūpējuši, ievērojot viņa intereses un

4vajadzības. Ar pieteicēju saistīti vardarbības riski šajā laika

5periodā netika konstatēti. Abi vecāki vienlīdz rūpējās par bērnu,

6un starp viņiem visiem jau faktiski bija izveidojušās bērna un

7vecāku attiecības. Turklāt jau faktiski bija izveidojusies arī

8cieša ģimeniska saikne starp bērnu un pārējiem ģimenes

9locekļiem.

10Pēc Saldus novada bāriņtiesas ieskata, adopcija atbilst bērna

11labākajām interesēm un tās rezultātā bērns iegūtu pilnvērtīgu

12ģimenes izjūtu un visas likumiskās tiesības.

1Pieaicinātā persona - Dr. iur. Dana

2Rone - uzsver, ka lietā Nr. 2019-01-01 apstrīdētajā normā

3noteiktais aizliegums tika vērtēts vienīgi attiecībā uz personām,

4kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai. Gadījumi,

5kad persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai un

6tāda bērna adopcijai, kurš ievietots bērnu aprūpes iestādē, ir

7savstarpēji nošķirami. Tādējādi tiesas nevar tieši piemērot lietā

8Nr. 2019-01-01 Satversmes tiesas izteiktās atziņas un atšķirīgi

9interpretēt izskatāmajā lietā apstrīdētajā normā ietverto

10aizliegumu kļūt par adoptētāju personai, kura sodīta par

11noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai

12vardarbības piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

13noņemšanas, jo šajā gadījumā adoptējamais nav otra laulātā

14bērns.

15Turklāt pretēja tiesiskās skaidrības un noteiktības principam

16būtu tāda situācija, ka spēkā esošos normatīvajos aktos būtu

17ietverta antikonstitucionāla, defektīva tiesību norma, bet

18pareizo risinājumu būtu iespējams rast tikai Satversmes tiesas

19judikatūrā. Tiesību normu piemērotāji ir arī fiziskās personas,

20kuras normatīvajos aktos meklē skaidras atbildes uz sev aktuāliem

21juridiskajiem jautājumiem. Ja tiktu turpināta tāda prakse, ka

22normatīvajā aktā ietvertas tiesību normas būtiski atšķiras no

23Satversmes tiesas judikatūras, bet netiek precizētas, tad

24juridiskā vide ne tikai neuzlabotos, bet - tieši otrādi - kļūtu

25vēl neskaidrāka un duālāka.

26Dr. iur. Dana Rone vērš uzmanību uz to, ka bāriņtiesa

27var uzsākt Civillikuma 163. panta piektajā daļā noteikto

28potenciālā adoptētāja ģimenes izpēti tikai tad, kad ir konstatēta

29minētā panta ceturtajā daļā noteikto ierobežojumu neesība. Tātad

30arī bāriņtiesai ir nepieciešamas skaidras tiesību normas, lai tā

31varētu uzsākt izpēti par konkrētas personas piemērotību

32adoptētāja statusam. Dr. iur. Dana Rone atsaucas uz

33ārvalstu normatīvajiem aktiem adopcijas jomā un norāda, ka tiem

34ir raksturīgs plašs regulējums attiecībā uz adopcijas

35priekšnoteikumiem, kā arī atturēšanās no vispārējiem aizliegumiem

36un to aizstāšana ar pienākumu individuāli izvērtēt katras

37konkrētās personas piemērotību adoptētāja statusam.

38Latvijā adoptējamie bērni patlaban ir pakļauti atšķirīgam

39normatīvajam regulējumam, jo viņu tiesības tikt adoptētiem ir

40atkarīgas no tā, vai starp adoptētājiem ir vai nav noslēgta

41laulība un vai konkrētais adoptējamais ir vai nav viena laulātā

42bioloģiskais bērns. Fakts, ka adoptētāja ģimenes loceklis ir

43sodīts par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību

44vai vardarbības piedraudējumu, pats par sevi nedod kvalitatīvi

45izšķirošu atbildi uz jautājumu par personas piemērotību

46adoptētāja statusam.

1Pieaicinātā persona - Mg. iur., Mg. soc.

2Evija Vīnkalna - norāda, ka ir vērojama pamatota tendence

3normatīvajos aktos mazināt tajos ietveramu absolūto aizliegumu

4skaitu un paredzēt iespēju veikt individuālu izvērtējumu, ņemot

5vērā ar noziedzīgu nodarījumu klasifikāciju un vainas formu

6saistītus kritērijus. Šo tendenci apliecina arī Satversmes tiesas

7judikatūra.

8Viena no stigmatizācijai pakļautajām personu grupām ir sodītas

9personas. Stigmatizācijas teorijā uzsvērts, ka sodītai personai

10noteiktie tiesību ierobežojumi turpinās arī pēc sodāmības

11dzēšanas un tāpat saglabājas arī pieņēmums, ka stigmatizētai

12personai nepienākas iespēja apmierināt tādas vajadzības, kas

13citiem sabiedrības locekļiem ir minimālais standarts, kurā

14citstarp ietilpst arī tiesības uzturēt ģimenes saites.

15Ievērojama daļa Krimināllikumā paredzēto noziedzīgo nodarījumu

16ir saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu un

17atbilstoši to klasifikācijai cits no cita atšķiras pēc smaguma.

18Apstrīdētā norma nepieļauj tādu katra konkrētā gadījuma

19individuālu izvērtēšanu, kuras gaitā varētu ņemt vērā noziedzīgā

20nodarījuma kaitīguma pakāpi; to, kas ir noziedzīgā nodarījumā

21cietušais (kontekstā ar apstrīdēto normu īpaša nozīme būtu tam,

22vai cietušais nav bijis jaunāks par 18 gadiem); intereses, pret

23kurām noziedzīgais nodarījums bija vērsts, un apstākļus, kādos

24tas tika izdarīts. Noziedzīgi nodarījumi, kuri saistīti ar

25vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, bet nav bijuši vērsti

26pret bērna interesēm, arī atšķiras cits no cita, un par šādu

27nodarījumu sodītas personas individuālā izvērtējumā var tikt

28ņemta vērā virkne dažādu kritēriju, piemēram: 1) konkrētā

29noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija; 2) kaitīguma pakāpe; 3)

30personas vainas forma; 4) laiks, kad noziedzīgais nodarījums

31izdarīts; 5) intereses, pret kurām noziedzīgais nodarījums

32vērsts; 6) vecums, kādā attiecīgā persona izdarījusi noziedzīgo

33nodarījumu.

34Soda izpildes laikā personas ģimene (arī tuvinieki un atbalsta

35personas) var nodrošināt tai atbalstu, kas ir būtisks personas

36turpmākai likumpaklausīgai dzīvei sabiedrībā pēc soda izciešanas.

37Ja uz konkrētu cilvēku attiecas absolūts aizliegums, tad nav

38iespēju izvērtēt viņa personību un ņemt vērā tādus būtiskus

39aspektus kā, piemēram, vecumu, kādā viņš izdarījis noziedzīgo

40nodarījumu, laiku, kas pagājis pēc tā izdarīšanas, un to, vai

41persona turpmāk nav pārkāpusi likumu.

42Secinājumu

43daļa

1Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties

2uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, un

3norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja tās izskatīšanā esošajā lietā

4varēja atsaukties uz spriedumā lietā Nr. 2019-01-01 paustajām

5Satversmes tiesas atziņām un, ja nepieciešams, tieši piemērot

6Satversmes 110. pantu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja kā tiesu

7varas institūcija pati varēja attiecīgo jautājumu atrisināt,

8nodrošinot Satversmei atbilstošu rezultātu.

9Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tās izskatīšanā esošajā

10lietā starp abiem laulātajiem un bērnu, ar kuru tie dzīvo kopā,

11ir izveidojušās bērna un vecāku attiecības. Pēc Pieteikuma

12iesniedzējas ieskata, apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 110.

13pantam, jo tajā ietvertais aizliegums kļūt par adoptētāju liedz

14juridisku aizsardzību adopcijas veidā faktiskajām ģimenes

15attiecībām, kas tās izskatīšanā esošajā lietā ir izveidojušās

16starp pieteicēju un viņa laulātās aizbildnībā esošo bērnu.

1713.1. Civillikuma 164. pants noteic, ka laulātie bērnu

18adoptē kopīgi, izņemot gadījumus, kad adoptē otra laulātā bērnu

19vai otrs laulātais atzīts par pazudušu (bezvēsts promesošu). No

20lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicēji Pieteikuma

21iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā vēlējās adoptēt bērnu kā

22laulātie. Apstrīdētajā normā personai, kura sodīta par noziedzīgu

23nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības

24piedraudējumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas ir

25noteikts aizliegums kļūt par adoptētāju, izņemot gadījumu, kad

26persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai.

27Apstrīdētā norma personai, uz kuru attiecas tajā noteiktais

28aizliegums, neļauj adoptēt bērnu, kas nav otra laulātā bērns.

29Tādējādi laulāto adopcijas pieteikuma gadījumā likumdevējs nav

30paredzējis iespēju vērtēt personas piemērotību adoptētāja

31statusam, ja tiek konstatēti apstrīdētajā normā noteiktie

32apstākļi.

33Spriedumā lietā Nr. 2019-01-01 Satversmes tiesa atzina, ka

34otra laulātā bērna adopcija ir nošķirama no citiem adopcijas

35gadījumiem. Tāpēc Satversmes tiesa vērtēja apstrīdētās normas

36satversmību tikai attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu

37otra laulātā bērna adopcijai (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

385. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 15. punktu). No

39spriedumā lietā Nr. 2019-01-01 ietvertās argumentācijas izriet,

40ka apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu Satversmes 110.

41pantam tikai attiecībā uz tām personām, kuras iesniedz pieteikumu

42otra laulātā bērna adopcijai. Tātad attiecībā uz citiem

43gadījumiem apstrīdētās normas satversmība nav vērtēta.

44Pieteikuma iesniedzējai lietā par adopcijas apstiprināšanu

45bija jāpiemēro apstrīdētā norma. Lietu izskatīšana par likuma

46normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām saskaņā

47ar Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma 1. pantu un 16.

48panta 1. punktu ir vienīgi Satversmes tiesas kompetencē. Savukārt

49Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 1.

50punkts nosaka: ja tiesa, izskatot civillietu apelācijas kārtībā,

51uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst

52augstāka juridiska spēka tiesību normai, tā iesniedz pieteikumu

53Satversmes tiesā. Attiecīgi Pieteikuma iesniedzēja ar motivētu

54lēmumu ir vērsusies Satversmes tiesā un lūgusi izvērtēt

55apstrīdētās normas satversmību, ņemot vērā faktiskos apstākļus,

56kas nav tādi paši kā lietā Nr. 2019-01-01.

5713.2. No lietas materiāliem izriet, ka viens no

58pieteicējiem Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā ir

59miris.

60Atbilstoši Civilprocesa likuma 223. panta 7. punktam tiesa

61izbeidz tiesvedību lietā, ja mirusi fiziskā persona, kura ir

62viena no pusēm lietā, un apstrīdētā tiesiskā attiecība nepieļauj

63tiesību pārņemšanu. Tomēr saskaņā ar Civilprocesa likuma 251.

64panta 1. punktu lietas par adopcijas apstiprināšanu tiesa izskata

65sevišķā tiesāšanas kārtībā. Šā likuma 261. panta ceturtā daļa

66nosaka: ja adoptētājs mirst, līdz tiesa adopciju apstiprinājusi,

67tas nav šķērslis adopcijas apstiprināšanai. Olaines novada

68bāriņtiesa savā Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī norāda, ka

69pat pēc pieteicēja nāves adopcija joprojām ir bērna interesēs.

70Arī Pieteikuma iesniedzēja nav informējusi Satversmes tiesu par

71apstākļiem, kas varētu liecināt par nepieciešamību izbeigt

72tiesvedību izskatāmajā lietā.

73Līdz ar to tiesvedība lietā nav

74izbeidzama.

1Ja apstrīdētā norma attiecas uz atšķirīgiem dzīves

2gadījumiem, Satversmes tiesa precizē, ciktāl tā šo normu vērtēs.

3Turklāt, izskatot lietu, kas ierosināta pēc tiesas pieteikuma,

4Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma prasības un

5situācija jāvērtē tiktāl, ciktāl tas nepieciešams konkrētās

6civillietas izspriešanai. Tāpat Satversmes tiesai jāvērtē arī

7visu to personu situācija, kuras atrodas apstākļos, kas ir

8vienādi un salīdzināmi ar tiesā izskatāmās lietas apstākļiem

9(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

10sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 15. punktu).

11Kā jau tas norādīts šajā spriedumā, apstrīdētā norma attiecas

12uz dažādiem savstarpēji nošķiramiem adopcijas gadījumiem. Proti,

13tiesību normās adopcijas kārtība ir regulēta atšķirīgi attiecībā

14uz personu, kas neatrodas laulībā, un laulātajiem. Tāpat

15atšķirīgi regulēti gadījumi, kad starp adoptētājiem un adoptējamo

16ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, īstenojot kādu no

17ārpusģimenes aprūpes formām, no tiem gadījumiem, kad persona

18vēlas kļūt par adoptētāju.

19Pieteicēji Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā

20bija laulībā un vēlējās adoptēt bērnu, kura aizbildne ir viena no

21pieteicējiem. No lietas materiāliem izriet, ka bērns ilgstoši

22dzīvo pieteicēju ģimenē ārpusģimenes aprūpes ietvaros un starp

23viņiem bija izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības.

24Līdz ar to izskatāmajā lietā

25Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas satversmību attiecībā

26uz laulātajiem, kas kopīgi iesniedz pieteikumu par tāda bērna

27adopciju, kurš, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes aprūpē

28un ar kuru tiem abiem ir izveidojušās faktiskas ģimenes

29attiecības.

1Satversmes 110. pants noteic, ka valsts aizsargā un

2atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni,

3vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem,

4bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no

5varmācības.

615.1. Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 110.

7pantu kopsakarā ar starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos

8ietvertajām normām un to piemērošanas praksi, ir atzinusi, ka

9valstij ir pienākums nodrošināt ģimenes juridisko, sociālo un

10ekonomisko aizsardzību. Šajā normā ietvertais valsts pienākums

11paredz nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību, citstarp

12ieviešot tādu tiesisko regulējumu, kas nosaka ģimenes attiecību

13tiesisko ietvaru (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

1415. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 9. punktu un 2019.

15gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.1. un

1616.2.2. punktu).

17Savukārt Satversmes 110. panta otrajā teikumā paredzēts valsts

18pienākums nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna

19labāko interešu aizsardzību, cik vien tas iespējams, veicinot

20viņa uzaugšanu ģimeniskā vidē (sk. Satversmes tiesas 2021.

21gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2021-05-01 10.2.

22punktu). Identificējot bērna labākās intereses, nepieciešams

23tiekties uz tādu ilgtspējīgu situācijas risinājumu, kas

24nodrošinātu bērnam pastāvīgas ģimeniskas attiecības, kā arī drošu

25un labvēlīgu vidi, kurā viņš varētu augt un attīstīties.

26Ne vienmēr, kad bērns palicis bez vecāku gādības, viņu un

27pieaugušo, kas to aprūpē, vieno radnieciskas saites vai juridiski

28atzītas tiesiskās attiecības. Tomēr dažkārt šādos gadījumos starp

29bērnu un viņa aprūpētāju var veidoties noturīgas un ciešas

30personiskās saites, kas nozīmē faktisku ģimenes attiecību

31pastāvēšanu. Gadījumos, kad starp bērnu un pieaugušo izveidojušās

32faktiskas ģimenes attiecības, valstij ir jānodrošina to juridiska

33aizsardzība tādā veidā, lai arī turpmāk, pēc bērna integrēšanās

34ģimenē, šīs attiecības varētu attīstīties un vienlaikus tiktu

35ievērotas bērna labākās intereses (sal. sk. Eiropas

36Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 28. jūnija sprieduma lietā

37"Wagner and J. M. W. L. v. Luxembourg", pieteikums Nr.

3876240/01, 119. punktu). Tādējādi no Satversmes 110. panta

39izriet prasība pēc šādu attiecību juridiskas aizsardzības.

4015.2. Viens no veidiem, kā valsts nodrošina Satversmes

41110. pantā noteikto pienākumu aizsargāt ģimeni, ir ģimenes

42attiecību tiesiskā ietvara noteikšana.

43Savukārt adopcijas institūts un tā tiesiskais regulējums ir

44viens no līdzekļiem, kas nodrošina bez vecāku gādības palikuša

45bērna uzaugšanu ģimeniskā vidē un aizsargā šāda bērna un viņa

46faktiskās ģimenes attiecības. Adopcija rada tādas pašas

47personiskās un mantiskās tiesības un pienākumus kā radniecība

48sakarā ar izcelšanos, un ģimenes tiesiskās attiecības var tikt

49radītas arī adopcijas rezultātā (sk. Satversmes tiesas 2019.

50gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.3.1.

51punktu).

52Arī no Eiropas Padomes 1967. gada 24. aprīļa Konvencijas par

53bērnu adopciju 8. panta 2. punkta izriet, ka adopcijas uzdevums

54ir nodrošināt bērnam stabilu un harmonisku dzīves vidi. Valstij,

55cik vien tas iespējams, jānodrošina tas, ka bērns uzaug šādā

56vidē.

57No izskatāmās lietas apstākļiem konstatējams, ka apstrīdētajā

58normā ietvertais aizliegums, lai gan attiecas tikai uz vienu no

59laulātajiem, tomēr ietekmē abu laulāto iespējas adoptēt bērnu, ar

60kuru viņiem izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības. Gadījumos,

61kad starp laulātajiem un bērnu, kas nav viņu bioloģiskais bērns,

62ārpusģimenes aprūpes ietvaros ir izveidojušās faktiskas ģimenes

63attiecības, valstij jānodrošina tas, lai šīs attiecības arī

64turpmāk, pēc bērna integrēšanās ģimenē, varētu attīstīties

65atbilstoši bērna labākajām interesēm. Taču apstrīdētā norma šādos

66gadījumos liedz adopcijas institūtu izmantot kā faktisku ģimenes

67attiecību juridiskas aizsardzības līdzekli.

68Līdz ar to izskatāmajā lietā

69Satversmes tiesa vērtēs, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu,

70ir izpildījusi Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu

71nodrošināt juridisko aizsardzību adopcijas veidā ģimenei, kuras

72pamatā ir faktiskas ģimenes attiecības starp laulātajiem un

73bērnu, kas, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes

74aprūpē.

1Lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir

2izpildījusi tai Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu

3nodrošināt juridisko aizsardzību adopcijas veidā ģimenei, kuras

4pamatā ir faktiskas ģimenes attiecības starp laulātajiem un

5bērnu, kas, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes aprūpē,

6Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda, vai likumdevējs ir veicis

7pasākumus šādas ģimenes juridiskās aizsardzības nodrošināšanai,

8proti, vai un kā likumdevējs ir noteicis adopcijas tiesisko

9regulējumu.

10Adopcijas tiesiskos pamatus nosaka Civillikums, bet kārtību,

11kādā adoptējami bērni, - Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra

12noteikumi Nr. 667 "Adopcijas kārtība" (turpmāk -

13Noteikumi Nr. 667). Civillikuma 172. panta pirmais teikums

14paredz, ka adoptētais kļūst par adoptētāja ģimenes locekli.

15Tādējādi, adoptētajam iegūstot adoptētāja bioloģiskā bērna

16tiesisko stāvokli, starp adoptētāju un adoptēto tiek nodibinātas

17bērna un vecāka tiesiskās attiecības. Saskaņā ar Civillikuma 162.

18pantu nepilngadīga bērna adopcija ir atļauta, ja tā ir bērna

19interesēs. Nepilngadīgu bērnu var adoptēt, ja pirms adopcijas

20apstiprināšanas viņš ir atradies adoptētāja aprūpē un uzraudzībā

21un ir konstatēta bērna un adoptētāja savstarpējā piemērotība, kā

22arī ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju

23un adoptējamo izveidosies patiesas bērna un vecāka

24attiecības.

25Noteikumos Nr. 667 ir atšķirīgi regulēti gadījumi, kad persona

26vēlas adoptēt savu aizbilstamo (sk. Noteikumu Nr. 667 13.

27punktu) vai audžuģimenē ievietotu bērnu (sk. Noteikumu Nr.

28667 16. punktu), un gadījumi, kad persona vēlas kļūt par

29adoptētāju (sk. Noteikumu Nr. 667 23. punktu). Aizbildnim

30un audžuģimenei ir priekšroka lemt par sava aizbilstamā vai

31audžuģimenes aprūpē ievietota bērna adopciju (sk. Noteikumu

32Nr. 667 11. un 15. punktu). Turklāt tad, ja aizbildnis

33nepiekrīt bērna adopcijai citā ģimenē, informāciju par bērnu

34neiekļauj adopcijas reģistrā (sk. Noteikumu Nr. 667 12.

35punktu). Ja bērns dzīvo ģimenē, tad bāriņtiesa, vērtējot

36personas piemērotību adoptētāja statusam, vienlaikus izvērtē

37adoptētāja un bērna savstarpējās attiecības, ģimenes vidi un

38spēju nodrošināt bērna intereses, un lemj par adopcijas

39atbilstību adoptējamā interesēm (sk. Noteikumu Nr. 667 28.

40punktu). Šādā gadījumā bērns netiek nodots pirmsadopcijas

41aprūpē, un bāriņtiesa vienlaikus var atzīt personu par adoptētāju

42un konstatēt, ka adopcija ir bērna labākajās interesēs. Līdz ar

43to likumdevējs ir nošķīris adopcijas procesu gadījumos, kad bērns

44atrodas ārpusģimenes aprūpē un dzīvo ģimenē, no gadījumiem, kad

45starp bērnu un adoptētāju vēl nav izveidojušās faktiskas ģimenes

46attiecības.

47Gadījumos, kad starp adoptētāju un bērnu ir izveidojušās

48faktiskas ģimenes attiecības, bērnam dzīvojot ģimenē kādā no

49ārpusģimenes aprūpes formām, apstrīdētā norma tiek piemērota tajā

50adopcijas procesa stadijā, kad bāriņtiesa veic personas un

51ģimenes izpēti. Šīs izpētes ietvaros bāriņtiesa pieprasa

52informāciju par Sodu reģistrā iekļautajām ziņām attiecībā uz

53adoptētāju.

54Tādējādi likumdevējs kopumā ir noteicis adopcijas tiesisko

55regulējumu, kas vērsts uz bērna un laulāto, kuri īsteno viņa

56ārpusģimenes aprūpi, faktisko ģimenes attiecību juridisko

57aizsardzību.

58Līdz ar to likumdevējs ir veicis

59pasākumus, lai ģimenei, kuras pamatā ir faktiskas ģimenes

60attiecības starp laulātajiem un bērnu, kas, dzīvojot viņu ģimenē,

61atrodas ārpusģimenes aprūpē, būtu nodrošināta juridiskā

62aizsardzība adopcijas veidā.

1Izskatāmajā lietā, pārbaudot, vai pasākumi ģimenes

2juridiskās aizsardzības nodrošināšanai ir veikti pienācīgi,

3noskaidrojams, vai ir ievēroti no demokrātiskas tiesiskas valsts

4pamatnormas atvasinātie vispārējie tiesību principi.

5Pieteikuma iesniedzēja apšauba apstrīdētās normas atbilstību

6samērīguma principam. Lai vērtētu, vai apstrīdētajā normā

7noteiktais aizliegums atbilst samērīguma principam, ir

8jānoskaidro, kāda mērķa sasniegšanas labad šāds aizliegums

9pieņemts.

1017.1. Saeima apsvērumus par apstrīdētajā normā ietvertā

11aizlieguma samērīgumu nav sniegusi, jo uzskata, ka izskatāmajā

12lietā, tāpat kā lietā Nr. 2019-01-01, starp bērnu un pieteicējiem

13jau pastāv faktiskas ģimenes attiecības, kas ir aizsargājamas.

14Tomēr lietā Nr. 2019-01-01 Saeima norādīja, ka apstrīdētā norma

15ir vērsta uz bērnu tiesību aizsardzību un tajā ietvertais

16aizliegums noteikts ar mērķi aizsargāt adoptējamos no vardarbības

17ģimenē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma

18lietā Nr. 2019-01-01 19.1. punktu).

19Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20.

20novembra Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk - Bērnu tiesību

21konvencija) 19. pantu nav pieļaujama nekāda veida vardarbība pret

22bērnu neatkarīgi no tās rakstura un valstij ir pienākums veikt

23visus atbilstošos pasākumus nolūkā pilnībā īstenot ikviena bērna

24tiesības. Vardarbība pret bērnu var nodarīt būtisku kaitējumu

25viņa sociālajai un emocionālajai attīstībai un radīt smagas sekas

26(sk.: UN General Assembly Report of the Independent Expert for

27the United Nations Study on Violence against Children.

2829.08.2006., A/61/299, para. 36). Valstij, izstrādājot un

29īstenojot visaptverošu bērnu aizsardzības sistēmu, uzmanības

30centrā ir jāpatur arī preventīvie pasākumi (sk.: ANO Bērna

31tiesību komitejas vispārējais komentārs Nr. 13 (2011) par bērna

32tiesībām būt brīvam no visu veidu vardarbības. 18.04.2011.,

33CRC/C/GC/13, 46. punkts). Tāpēc bērna interesēs balstītā

34pieejā būtiska nozīme ir piesardzības principam, kas prasa

35izvērtēt arī to, kāds risks, kaitējums vai citas negatīvas sekas

36nākotnē varētu izrietēt no jautājumā par bērna drošību pieņemta

37lēmuma (sk.: ANO Bērna tiesību komitejas vispārējais komentārs

38Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums

39būtu viņa intereses (3. panta 1. punkts). 29.05.2013.,

40CRC/C/GC/14, 73.-74. punkts).

41Apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķis ir nodrošināt

42to, ka persona, kura ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas

43saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, nevar kļūt

44par adoptētāju. Tādā veidā tiek nodrošinātas adoptējamo bērnu

45tiesības uz drošu un labvēlīgu vidi.

46Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā

47aizlieguma mērķis ir bērnu, proti, citu cilvēku, tiesību

48aizsardzība.

4917.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka bērna

50aizsardzībai pret vardarbību jābūt efektīvai un jāietver gan

51preventīvi pasākumi ikviena bērna pasargāšanai no vardarbības,

52gan arī pienācīga valsts un atbildīgo personu reakcija uz

53vardarbību. Bērna labāko interešu prioritātes princips ļauj

54ierobežot citu personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt,

55ka bez šāda ierobežojuma tiks apdraudētas bērna intereses

56(sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma

57lietā Nr. 2020-36-01 15. un 19.3.1. punktu). Tādējādi bērna

58tiesības netikt pakļautam vardarbībai kopsakarā ar piesardzības

59principu nozīmē, ka ir pamatoti veikt pasākumus bērna

60aizsardzībai arī tad, ja vardarbība vēl nav notikusi, bet pastāv

61tās risks.

62Valstij ir pienākums nodrošināt drošu un labvēlīgu vidi bērnu

63attīstībai, un apstrīdētā norma var kalpot kā līdzeklis šā mērķa

64sasniegšanai.

65Līdz ar to apstrīdētajā normā

66ietvertais aizliegums ir piemērots mērķa - bērna tiesību

67aizsardzība - sasniegšanai.

1Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai

2konkrētajā gadījumā mērķi aizsargāt bērna tiesības nevar sasniegt

3ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

4kuri būtu tikpat iedarbīgi.

5Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, pastāv arī saudzējošāki

6līdzekļi, turklāt tādi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt

7tādā pašā kvalitātē. Proti, to varētu sasniegt, īstenojot

8Civillikuma 163. panta piektajā daļā un Bāriņtiesu likuma 34.

9pantā noteikto bāriņtiesas kompetenci individuāli vērtēt personas

10piemērotību adoptētāja statusam. Arī tiesībsargs un Bērnu

11aizsardzības centrs uzskata, ka individuāls apstākļu izvērtējums,

12ko šādās lietās jau veic bāriņtiesas, spēj līdzvērtīgā kvalitātē

13nodrošināt bērna tiesību un interešu aizsardzību katrā konkrētajā

14gadījumā.

1518.1. Ar 2015. gada 29. oktobra likumu "Grozījumi

16Civillikumā" apstrīdētā norma tika izteikta patlaban spēkā

17esošajā redakcijā, izslēdzot no Civillikuma 163. panta ceturtās

18daļas 1. punkta norādi, ka apstrīdētajā normā minētie noziedzīgie

19nodarījumi ir izdarīti tīši.

20Lietā Nr. 2019-01-01 Saeima norādīja: nosakot to noziedzīgo

21nodarījumu kategorijas, par kuru izdarīšanu notiesātām personām

22nav piešķiramas tiesības pretendēt uz adoptētāja statusu,

23likumdevējs jau ir izšķīries par tādu līdzekli, kas ir

24vissaudzīgākais pret bērnu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

255. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 22. punktu). Pēc

26Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 apstrīdētā norma

27nav grozīta.

28Mg. iur., Mg. soc. Evija Vīnkalna norāda, ka

29Krimināllikumā paredzētie noziedzīgie nodarījumi, kas saistīti ar

30vardarbību vai tās piedraudējumu, pēc to klasifikācijas ir cits

31no cita atšķirīgi pēc smaguma un tātad atšķiras arī pēc konkrētu

32interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma. Savukārt Bāriņtiesu

33darbinieku asociācija norāda, ka, ievērojot bērna labāko interešu

34prioritātes principu un noskaidrojot iespējamos bērna drošības

35riskus, būtu pieļaujams tas, ka bāriņtiesa katra adopcijas

36pieteikuma gadījumā bērna interesēs veic individuālu

37izvērtējumu.

3818.2. Valstij ir pozitīvs pienākums respektēt un

39nodrošināt visas Bērnu tiesību konvencijā paredzētās tiesības

40ikvienam bērnam (sk. Bērnu tiesību konvencijas 2. panta 1.

41punktu). Tādējādi valstij ir jānodrošina gan bērna tiesības

42tikt pasargātam no vardarbības (sk. Bērnu tiesību konvencijas

4319. pantu), gan bez vecāku gādības palikuša bērna tiesības uz

44īpašu valsts aizsardzību, pēc iespējas nodrošinot tā aprūpi

45ģimeniskā vidē (sk. Bērnu tiesību konvencijas 20. panta 1. un

462. punktu). Viens no veidiem, kā nodrošināt bērnam ģimenisku

47vidi, ir adopcija.

48Par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas iespēja

49adoptēt bērnu ir saistīta ar potenciālu bērna drošības

50apdraudējumu. Tas ir viens no apstākļiem, kas var negatīvi

51ietekmēt bērna tiesības uzaugt no vardarbības brīvā vidē. Tomēr

52tas, vai konkrētā adopcijas procesā personas sodāmība ir

53apstāklis, kas apdraud bērna tiesības, atbilstoši bērna labāko

54interešu prioritātes principam var tikt noskaidrots, izvērtējot

55iespējamos riskus. Tāpēc, vērtējot adopciju kā bērna labākajām

56interesēm atbilstošu iespēju augt ģimenē, ir jāņem vērā visas

57bērna tiesības un katrā gadījumā individuāli jānosaka, kurš no

58apsveramiem risinājumiem visefektīvāk nodrošinātu bērna

59labklājību.

60Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-01-01 jau ir norādījusi, ka

61sodāmība par vardarbīgu nodarījumu ne vienmēr ilgtermiņā liecina

62par personas bīstamību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5.

63decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu).

64Viens no pieteicējiem Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā

65esošajā lietā noziedzīgus nodarījumus izdarījis pirms vairāk nekā

6620 gadiem. Bērns jau kopš divu gadu vecuma dzīvo pieteicēju

67ģimenē, un starp viņu un abiem pieteicējiem bija izveidojušās

68ciešas personiskas saites. Bāriņtiesas veiktās ģimenes izpētes un

69psiholoģiskās izpētes rezultāti apliecināja, ka pieteicējam nav

70agresīvu vai antisociālu noslieču un viņa resocializācijas

71process ir bijis sekmīgs.

72Individuāls personas izvērtējums dod bāriņtiesai pamatu

73secinājumam, vai persona, kas iepriekš bijusi sodīta par

74noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības

75piedraudējumu, ir resocializējusies un ar savu attieksmi pret

76ģimenes vērtībām, kā arī ar savu uzvedību ir pierādījusi to, ka

77neapdraudēs adoptējamā bērna drošību. Turklāt atbilstoši

78Civillikuma 171. panta pirmajai daļai adopciju apstiprina tiesa,

79kuras pienākums ir sniegt galīgo vērtējumu par to, vai adopcija

80atbilst bērna labākajām interesēm. Tādējādi adopcijas procesā jau

81šobrīd pastāv vairāku līmeņu individuāls personas vērtēšanas

82mehānisms, kas spēj nodrošināt apstrīdētajā normā ietvertā

83ierobežojuma leģitīmā mērķa - bērna tiesību aizsardzība -

84sasniegšanu tādā pašā kvalitātē, bet mazāk ierobežo personu

85tiesības uz ģimenes aizsardzību.

86Personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu,

87kā arī tās vērtību sistēma laika gaitā var mainīties. Ja šāda

88pozitīva maiņa ir notikusi, tad noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

89faktam pašam par sevi nevajadzētu ietekmēt visu personas atlikušo

90dzīvi. Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka normas, kas

91uz mūžu liedz personai noteiktas tiesības, izslēdz prezumpciju,

92ka persona dzīves laikā spēj mainīties un mainīt savu uzvedību,

93tādēļ šādu normu pieņemšana ir attaisnojama vienīgi īpašos

94izņēmuma gadījumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2025. gada 22.

95septembra sprieduma lietā Nr. 2024-28-01 12.1. punktu). Lai

96noteiktu laulātajiem, no kuriem viens ir par vardarbīgu

97noziedzīgu nodarījumu sodīta persona, aizliegumu kopīgi adoptēt

98bērnu, nozīme piešķirama arī konkrētās personas attieksmei pret

99savulaik izdarīto noziedzīgo nodarījumu un dzīvesveidam pēc tā

100izdarīšanas. Tas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu,

101pat ja izdarījusi to tīši, vēl nenozīmē, ka tā nekad nespēs

102mainīties un sekmīgi iekļauties sabiedrībā (sal. sk.

103Satversmes tiesas 2025. gada 22. septembra sprieduma lietā Nr.

1042024-28-01 12.4. punktu). Līdz ar to likumdevējs, vērtējot

105iespējas pasargāt bērnus no vardarbības, šajā kontekstā nav

106apsvēris, vai apstrīdētā norma nodrošina bērna intereses

107iespējami labākajā veidā arī tādos gadījumos, kad personai

108sodāmība ir dzēsta, šī persona ir veiksmīgi resocializējusies un

109spēj radīt bērnam drošu un labvēlīgu ģimenisku vidi.

110Mērķi aizsargāt bērnu no vardarbības iespējams tādā pašā

111kvalitātē sasniegt arī ar citiem, personas tiesības mazāk

112ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, apstrīdētajā normā paredzot

113izņēmumus vai personas individuālu izvērtējumu. Tādējādi tiktu

114radīta iespēja ņemt vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus un

115nodrošināt samērīgu līdzsvaru starp bērna tiesībām tikt

116pasargātam no vardarbības un tiesībām augt ģimenē. Tāpat tiktu

117ievērots Satversmes 110. pantā nostiprinātais valsts pienākums

118aizsargāt bērnus, īpaši tos, kuri palikuši bez vecāku gādības.

119Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nav uzskatāms

120par vienīgo līdzekli, ar ko iespējams nodrošināt bērna

121aizsardzību pret vardarbību.

122Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi iespējamie

123saudzējošākie līdzekļi. Piemērotākais līdzeklis, kas ļautu

124sasniegt mērķi bez nesamērīgas personu tiesību ierobežošanas, ir

125jāizvēlas likumdevējam (sal. sk. Satversmes tiesas 2024. gada

12617. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-47-01 17.6. punktu).

127Secinot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats

128atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas

129tiesības.

130Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neatbilst

131samērīguma principam.

132Līdz ar to apstrīdētā norma

133attiecībā uz laulātajiem, kas kopīgi iesniedz pieteikumu par tāda

134bērna adopciju, kurš, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes

135aprūpē un ar kuru tiem abiem ir izveidojušās faktiskas ģimenes

136attiecības, neatbilst Satversmes 110. pantam.

1Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

2trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

6Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

7var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

8tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska

9spēka tiesību normai.

10Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošā lieta ierosināta pēc

11laulāto pieteikuma par adopcijas apstiprināšanu. Satversmes tiesa

12jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

13(akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc iespējas

14novērst personām pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes

15tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

1625. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr.

172014-13-01 22. punktu). Tādēļ, lai aizsargātu pieteicēju

18Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā pamattiesības,

19ir atzīstams, ka apstrīdētā norma attiecībā uz viņiem zaudē spēku

20no brīža, kad Rīgas rajona tiesa to piemēroja abiem pieteicējiem,

21proti, no 2024. gada 12. jūlija.

22Lai aizsargātu to personu pamattiesības, kuras uzsākušas savu

23tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

24līdzekļiem, un šajos tiesību aizsardzības procesos izvērtējamās

25iesaistīto bērnu labākās intereses, attiecībā uz šīm personām

26apstrīdētā norma zaudē spēku no brīža, kad tā attiecīgajai

27personai tika piemērota.

28Nolēmumu

29daļa

30Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

31Satversmes tiesa

32nosprieda: