18. pants

Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai

konkrētajā gadījumā mērķi aizsargāt bērna tiesības nevar sasniegt

ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

kuri būtu tikpat iedarbīgi.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, pastāv arī saudzējošāki

līdzekļi, turklāt tādi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt

tādā pašā kvalitātē. Proti, to varētu sasniegt, īstenojot

Civillikuma 163. panta piektajā daļā un Bāriņtiesu likuma 34.

pantā noteikto bāriņtiesas kompetenci individuāli vērtēt personas

piemērotību adoptētāja statusam. Arī tiesībsargs un Bērnu

aizsardzības centrs uzskata, ka individuāls apstākļu izvērtējums,

ko šādās lietās jau veic bāriņtiesas, spēj līdzvērtīgā kvalitātē

nodrošināt bērna tiesību un interešu aizsardzību katrā konkrētajā

gadījumā.

18.1. Ar 2015. gada 29. oktobra likumu "Grozījumi

Civillikumā" apstrīdētā norma tika izteikta patlaban spēkā

esošajā redakcijā, izslēdzot no Civillikuma 163. panta ceturtās

daļas 1. punkta norādi, ka apstrīdētajā normā minētie noziedzīgie

nodarījumi ir izdarīti tīši.

Lietā Nr. 2019-01-01 Saeima norādīja: nosakot to noziedzīgo

nodarījumu kategorijas, par kuru izdarīšanu notiesātām personām

nav piešķiramas tiesības pretendēt uz adoptētāja statusu,

likumdevējs jau ir izšķīries par tādu līdzekli, kas ir

vissaudzīgākais pret bērnu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 22. punktu). Pēc

Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 apstrīdētā norma

nav grozīta.

Mg. iur., Mg. soc. Evija Vīnkalna norāda, ka

Krimināllikumā paredzētie noziedzīgie nodarījumi, kas saistīti ar

vardarbību vai tās piedraudējumu, pēc to klasifikācijas ir cits

no cita atšķirīgi pēc smaguma un tātad atšķiras arī pēc konkrētu

interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma. Savukārt Bāriņtiesu

darbinieku asociācija norāda, ka, ievērojot bērna labāko interešu

prioritātes principu un noskaidrojot iespējamos bērna drošības

riskus, būtu pieļaujams tas, ka bāriņtiesa katra adopcijas

pieteikuma gadījumā bērna interesēs veic individuālu

izvērtējumu.

18.2. Valstij ir pozitīvs pienākums respektēt un

nodrošināt visas Bērnu tiesību konvencijā paredzētās tiesības

ikvienam bērnam (sk. Bērnu tiesību konvencijas 2. panta 1.

punktu). Tādējādi valstij ir jānodrošina gan bērna tiesības

tikt pasargātam no vardarbības (sk. Bērnu tiesību konvencijas

19. pantu), gan bez vecāku gādības palikuša bērna tiesības uz

īpašu valsts aizsardzību, pēc iespējas nodrošinot tā aprūpi

ģimeniskā vidē (sk. Bērnu tiesību konvencijas 20. panta 1. un

2. punktu). Viens no veidiem, kā nodrošināt bērnam ģimenisku

vidi, ir adopcija.

Par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas iespēja

adoptēt bērnu ir saistīta ar potenciālu bērna drošības

apdraudējumu. Tas ir viens no apstākļiem, kas var negatīvi

ietekmēt bērna tiesības uzaugt no vardarbības brīvā vidē. Tomēr

tas, vai konkrētā adopcijas procesā personas sodāmība ir

apstāklis, kas apdraud bērna tiesības, atbilstoši bērna labāko

interešu prioritātes principam var tikt noskaidrots, izvērtējot

iespējamos riskus. Tāpēc, vērtējot adopciju kā bērna labākajām

interesēm atbilstošu iespēju augt ģimenē, ir jāņem vērā visas

bērna tiesības un katrā gadījumā individuāli jānosaka, kurš no

apsveramiem risinājumiem visefektīvāk nodrošinātu bērna

labklājību.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-01-01 jau ir norādījusi, ka

sodāmība par vardarbīgu nodarījumu ne vienmēr ilgtermiņā liecina

par personas bīstamību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5.

decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu).

Viens no pieteicējiem Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā

esošajā lietā noziedzīgus nodarījumus izdarījis pirms vairāk nekā

20 gadiem. Bērns jau kopš divu gadu vecuma dzīvo pieteicēju

ģimenē, un starp viņu un abiem pieteicējiem bija izveidojušās

ciešas personiskas saites. Bāriņtiesas veiktās ģimenes izpētes un

psiholoģiskās izpētes rezultāti apliecināja, ka pieteicējam nav

agresīvu vai antisociālu noslieču un viņa resocializācijas

process ir bijis sekmīgs.

Individuāls personas izvērtējums dod bāriņtiesai pamatu

secinājumam, vai persona, kas iepriekš bijusi sodīta par

noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības

piedraudējumu, ir resocializējusies un ar savu attieksmi pret

ģimenes vērtībām, kā arī ar savu uzvedību ir pierādījusi to, ka

neapdraudēs adoptējamā bērna drošību. Turklāt atbilstoši

Civillikuma 171. panta pirmajai daļai adopciju apstiprina tiesa,

kuras pienākums ir sniegt galīgo vērtējumu par to, vai adopcija

atbilst bērna labākajām interesēm. Tādējādi adopcijas procesā jau

šobrīd pastāv vairāku līmeņu individuāls personas vērtēšanas

mehānisms, kas spēj nodrošināt apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma leģitīmā mērķa - bērna tiesību aizsardzība -

sasniegšanu tādā pašā kvalitātē, bet mazāk ierobežo personu

tiesības uz ģimenes aizsardzību.

Personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu,

kā arī tās vērtību sistēma laika gaitā var mainīties. Ja šāda

pozitīva maiņa ir notikusi, tad noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

faktam pašam par sevi nevajadzētu ietekmēt visu personas atlikušo

dzīvi. Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka normas, kas

uz mūžu liedz personai noteiktas tiesības, izslēdz prezumpciju,

ka persona dzīves laikā spēj mainīties un mainīt savu uzvedību,

tādēļ šādu normu pieņemšana ir attaisnojama vienīgi īpašos

izņēmuma gadījumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2025. gada 22.

septembra sprieduma lietā Nr. 2024-28-01 12.1. punktu). Lai

noteiktu laulātajiem, no kuriem viens ir par vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu sodīta persona, aizliegumu kopīgi adoptēt

bērnu, nozīme piešķirama arī konkrētās personas attieksmei pret

savulaik izdarīto noziedzīgo nodarījumu un dzīvesveidam pēc tā

izdarīšanas. Tas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu,

pat ja izdarījusi to tīši, vēl nenozīmē, ka tā nekad nespēs

mainīties un sekmīgi iekļauties sabiedrībā (sal. sk.

Satversmes tiesas 2025. gada 22. septembra sprieduma lietā Nr.

2024-28-01 12.4. punktu). Līdz ar to likumdevējs, vērtējot

iespējas pasargāt bērnus no vardarbības, šajā kontekstā nav

apsvēris, vai apstrīdētā norma nodrošina bērna intereses

iespējami labākajā veidā arī tādos gadījumos, kad personai

sodāmība ir dzēsta, šī persona ir veiksmīgi resocializējusies un

spēj radīt bērnam drošu un labvēlīgu ģimenisku vidi.

Mērķi aizsargāt bērnu no vardarbības iespējams tādā pašā

kvalitātē sasniegt arī ar citiem, personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, apstrīdētajā normā paredzot

izņēmumus vai personas individuālu izvērtējumu. Tādējādi tiktu

radīta iespēja ņemt vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus un

nodrošināt samērīgu līdzsvaru starp bērna tiesībām tikt

pasargātam no vardarbības un tiesībām augt ģimenē. Tāpat tiktu

ievērots Satversmes 110. pantā nostiprinātais valsts pienākums

aizsargāt bērnus, īpaši tos, kuri palikuši bez vecāku gādības.

Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nav uzskatāms

par vienīgo līdzekli, ar ko iespējams nodrošināt bērna

aizsardzību pret vardarbību.

Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi iespējamie

saudzējošākie līdzekļi. Piemērotākais līdzeklis, kas ļautu

sasniegt mērķi bez nesamērīgas personu tiesību ierobežošanas, ir

jāizvēlas likumdevējam (sal. sk. Satversmes tiesas 2024. gada

17. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-47-01 17.6. punktu).

Secinot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats

atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas

tiesības.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neatbilst

samērīguma principam.

Līdz ar to apstrīdētā norma

attiecībā uz laulātajiem, kas kopīgi iesniedz pieteikumu par tāda

bērna adopciju, kurš, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes

aprūpē un ar kuru tiem abiem ir izveidojušās faktiskas ģimenes

attiecības, neatbilst Satversmes 110. pantam.