5. pants

Pieaicinātā persona - Augstākā tiesa -

norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais termiņš, kurā jāiesniedz

pieteikums par valsts nodevas atmaksu, ir prekluzīvs. Tas

tiesības uz valsts nodevas atmaksu ierobežojot laikā un,

izbeidzoties pats, izbeidzot arī šīs tiesības.

Prekluzīvam termiņam seku ziņā esot absolūts raksturs, un tas

nodrošinot tiesiskās noteiktības un citu leģitīmu mērķu

sasniegšanu. Taču Senāts savos nolēmumos līdz šim neesot

vērtējis, vai būtu pieļaujama apstrīdētajā normā noteiktā

prekluzīvā termiņa skaitīšana no brīža, kad radies tāds valsts

nodevas atmaksas pamats, kura rašanās nav atkarīga no lietas

dalībnieku gribas. Tātad Senātā šādā aspektā stabila judikatūra

neesot izveidojusies.

Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskāruma gadījums neesot

atzīstams par netipisku. Tādas situācijas, kad apelācijas vai

kasācijas instances tiesa izbeidz tiesvedību lietā, jo tās

izskatīšana nav pakļauta tiesai, esot regulāras. Ņemot vērā

vidējo tiesvedības ilgumu civillietās, nevarot uzskatīt par

netipisku tādu situāciju, kad nolēmums par tiesvedības izbeigšanu

tiek pieņemts vēlāk nekā pēc trim gadiem no dienas, kad valsts

nodeva iemaksāta valsts budžetā.

Turklāt tiesnesim neesot tiesību lemt par apstrīdētās normas

piemērošanu pretēji tajā noteiktajām tiesiskajām sekām.

Apstrīdētās normas saturs esot skaidrs un neradot šaubas par

likumdevēja mērķi saistīt šajā normā noteiktā prekluzīvā termiņa

sākumu ar brīdi, kad nodeva iemaksāta valsts budžetā, nevis ar

brīdi, kad radies tiesiskais pamats to atmaksāt. To apliecinot

arī Grozījumi, ar kuriem apstrīdētajā normā noteiktais termiņš

tika pagarināts no viena gada līdz trim gadiem. Lai gan

likumdevējs vēlējies ar Grozījumiem novērst gadījumus, kad lietas

dalībniekam nav iespējams atgūt samaksāto nodevu, jo tiesvedības

bieži vien turpinoties ilgāk par vienu gadu, tomēr likumdevējs

esot apzināti pieļāvis to, ka nodeva nebūs atgūstama gadījumos,

kad tiesvedība ilgs vairāk nekā trīs gadus.

Secinājumu

daļa