6. pants

Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību šajā lietā,

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

6. punktu.

Ja lietā ir sniegti argumenti par tiesvedības izbeigšanu,

Satversmes tiesa tos izvērtē pirms apstrīdētās normas

satversmības vērtējuma (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 7. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai ir pamats

tiesvedības izbeigšanai lietā.

6.1. Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju

pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan

tās nepareiza piemērošana.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesību normas kļūdaina

piemērošana nav pamats tiesību normas satversmības izvērtēšanai

Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17.

novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01

11. punktu). Tiesību normu piemērošanas jautājumi ir

vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu

kompetencē. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana

ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu

iztulkošanas jeb interpretācijas metožu izmantošanu,

intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu,

judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību

tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. marta

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-16-01 13.

punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai ar apstrīdēto

normu radītais Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums

izriet no pašas apstrīdētās normas vai no tās piemērošanas.

6.2. Atbilstoši Civilprocesa likuma 34. panta pirmajai

daļai par katru prasības pieteikumu - sākotnējo prasību vai

pretprasību, trešās personas pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu

par strīda priekšmetu, kas iesniegts jau iesāktā procesā,

pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās, kā arī citiem

šajā pantā paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā, -

maksājama valsts nodeva šīs panta daļas apakšpunktos un šā panta

septītajā daļā noteiktajā apmērā atkarībā no iesniedzamā

procesuālā dokumenta veida. Arī par apelācijas sūdzību maksājama

valsts nodeva atbilstoši likmei, kāda jāmaksā, iesniedzot

prasības pieteikumu (pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības

lietā), bet mantiska rakstura strīdos - likmei, kuru aprēķina

atbilstoši strīda summai pirmās instances tiesā (sk.

Civilprocesa likuma 34. panta ceturto daļu). Tādējādi valsts

nodevas samaksa ir paredzēta gan gadījumā, kad tiek iesniegts

prasības pieteikums civilprocesā, gan gadījumā, kad tiek

iesniegta apelācijas sūdzība civilprocesā.

Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 3. punkts paredz,

ka valsts nodeva atmaksājama citstarp tādā gadījumā, ja lietā

tiek izbeigta tiesvedība uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav

pakļauta tiesai. Apstrīdētā norma tiesības uz valsts nodevas

atmaksu ierobežo ar noteikumu, ka pieteikumam par valsts nodevas

atmaksu jābūt iesniegtam tiesā triju gadu laikā no summas

iemaksas valsts budžetā.

6.3. Tieslietu ministrija norāda: ja radusies tāda

izņēmuma situācija kā Pieteikuma iesniedzēju gadījumā,

Civilprocesa likuma 51. panta pirmā daļa pieļauj nokavētā

procesuālā termiņa atjaunošanu. Minētā norma paredz vispārīgo

regulējumu attiecībā uz procesuālajiem termiņiem, tostarp paredz,

ka nokavētos procesuālos termiņus pēc lietas dalībnieka

pieteikuma atjauno tiesa, ja tā atzīst nokavēšanas iemeslus par

attaisnojošiem.

Tiesību normu nevar izprast ārpus tiesību sistēmas, kurā tā

funkcionē. Par prasības pieteikumu un apelācijas sūdzību

civilprocesā samaksātās valsts nodevas atmaksas termiņu ir

noteicis likumdevējs. Taču Civilprocesa likumā šā termiņa

atjaunošana tiešā tekstā nav paredzēta. Atbilstoši Civilprocesa

likuma 5. panta sestajai daļai tiesa, piemērojot tiesību normas,

ņem vērā judikatūru. Augstākās tiesas Senāts atzinis, ka

Civilprocesa likuma 37. panta otrajā daļā noteiktais termiņš,

kurā jāiesniedz pieteikums par valsts nodevas atmaksu, ir

prekluzīvs (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu

departamenta 2012. gada 14. novembra lēmumu lietā Nr.

SKC-1915/2012).

Civilprocesa likumā ir paredzēti vairāki termiņa veidi,

tostarp procesuāli termiņi, kas noteikti ar kādu tiesību

īstenošanu saistītu procesuālo tiesību izmantošanai. Tie ir

noteikti likumā, vai arī tos paredz tiesa vai tiesnesis. Tiesas

vai tiesneša noteikto termiņu ir iespējams pēc personas motivēta

lūguma pagarināt, iekams tas nav nokavēts, vai atjaunot, bet

likumā noteiktu termiņu pēc personas motivēta lūguma ir iespējams

vienīgi atjaunot. Turklāt termiņa atjaunošana pieļaujama vienīgi

tad, ja konstatējami kādi attaisnojoši apstākļi, kuru dēļ termiņš

nokavēts. Tāpat likumā ir paredzēti arī materiāltiesiski termiņi,

kas atšķirībā no procesuālajiem termiņiem tiek noteikti pašu

konkrēto tiesību, nevis ar tām saistīto procesuālo darbību

īstenošanai. Turklāt atsevišķiem procesuālajiem un

materiāltiesiskajiem termiņiem ir prekluzīvs raksturs.

Prekluzīvs termiņš noteic tiesību pastāvēšanu laikā. Ar tā

noslēgšanos izbeidzas tiesības, kuras persona varēja īstenot.

Prekluzīvā termiņa ilgumu noteic likumdevējs, izvērtējot šāda

tiesību ierobežojuma samērīgumu. Tāpēc prekluzīvs termiņš pēc

vispārīgā principa nav atjaunojams.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs nav

paredzējis apstrīdētajā normā noteiktā termiņa atjaunošanas

iespēju.

6.4. Apstrīdētā norma skaidri paredz, ka tiesības

iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu personai ir trīs

gadus pēc valsts nodevas samaksas. Turklāt Satversmes tiesa

atzinusi, ka par tiesvedību civilprocesā samaksātā valsts nodeva

vispārīgi nav atmaksājama un tās atmaksa paredzēta tikai izņēmuma

gadījumos, kuri nav interpretējami un piemērojami paplašināti

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2020-05-01 10. punktu).

Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju gadījums ir

atzīstams par netipisku, jo likumdevēja mērķis nav bijis liegt

valsts nodevas atmaksu personai tādos gadījumos, kad tai

tiesvedības procesa ilguma dēļ nav bijusi iespēja iesniegt

pieteikumu par valsts nodevas atmaksu triju gadu laikā pēc tās

samaksas. Apstrīdētā norma esot grozīta, pagarinot tajā noteikto

viena gada termiņu līdz trim gadiem, tāpēc, ka tiesvedības bieži

vien bijušas ilgākas par vienu gadu un līdz ar to nodevas

atmaksas institūtu neesot bijis iespējams izmantot.

Kaut arī apstrīdētā norma pēc Grozījumu spēkā stāšanās paredz

garāku termiņu pieteikuma par valsts nodevas atmaksu

iesniegšanai, tomēr arī ar to nav novērstas un nevarēja tikt

novērstas tādas situācijas, kad tiesvedības ilgums šo termiņu

pārsniedz, jo termiņa sākuma brīdis ir saistīts nevis ar konkrēto

tiesvedību, bet gan ar nodevas samaksas brīdi.

Arī Augstākā tiesa uzsvērusi, ka likumdevējs gan ir vēlējies

ar Grozījumiem novērst tādus gadījumus, kad lietas dalībniekam

nav iespējams atgūt samaksāto nodevu, jo tiesvedības bieži vien

turpinās ilgāk par vienu gadu, tomēr apzināti pieļāvis to, ka

nodeva nebūs atgūstama gadījumos, kad tiesvedība ilgs vairāk nekā

trīs gadus.

Satversmes tiesa secina, ka likumdevēja mērķis bija nodrošināt

paredzamību valsts budžeta administrēšanā, nosakot konkrētu

termiņu, kādā valsts nodeva var tikt atmaksāta, un vienlaikus

paplašināt personu iespējas izmantot tiesības uz valsts nodevas

atmaksu.

Turklāt Grozījumi un Augstākās tiesas judikatūra, ar kuru

apstrīdētajā normā noteiktais termiņš atzīts par prekluzīvu, bija

saistīti ar tādu valsts nodevas atmaksas pamatu, kas var būt

atkarīgs no procesa dalībnieku gribas, proti, ar izlīguma

noslēgšanu civilprocesā. Šādos gadījumos prekluzīvam termiņam var

būt papildu mērķis - veicināt pušu izlīguma noslēgšanu pēc

iespējas agrākā tiesvedības procesa stadijā (sk.

likumprojekta "Grozījumi Civilprocesa likumā"

(Nr. 1078/Lp 11) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu

(anotāciju) un Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

2012. gada 14. novembra lēmumu lietā Nr. SKC-1915/2012).

Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast

ārpus tās piemērošanas prakses (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.2.

punktu). Vispārējās jurisdikcijas tiesas arī citos gadījumos

atsaka valsts nodevas atmaksu, ja tāds tiesas nolēmums, kas var

būt par pamatu valsts nodevas atmaksai atbilstoši Civilprocesa

likuma 37. panta pirmajai daļai, pieņemts pēc apstrīdētajā normā

noteiktā termiņa (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas 2016. gada 11. oktobra lēmumu lietā

Nr. C04356910). Arī Augstākā tiesa viedoklī Satversmes tiesai

norādījusi, ka apstrīdētajā normā noteiktais termiņš ierobežo

tiesības uz valsts nodevas atmaksu laikā un, izbeidzoties pats,

izbeidz arī šīs tiesības. Apstrīdētās normas piemērošanas prakse,

kā arī Augstākās tiesas sniegtā informācija apliecina, ka šī

norma tiek interpretēta un piemērota tādējādi, ka tā liedz

personai tiesības uz valsts nodevas atmaksu, ja tās atmaksai

noteiktais triju gadu termiņš ir beidzies tādu no šīs personas

neatkarīgu apstākļu dēļ kā, piemēram, tiesvedības ilgums.

Likumdevējs ar apstrīdēto normu ir noteicis galīgu termiņu,

kādā izmantojamas tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Apstrīdētās

normas teksts atbilst tam mērķim, kuru likumdevējs tiecās

sasniegt ar Grozījumu pieņemšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēju

pamattiesību aizskārums izriet no apstrīdētās normas.

Līdz ar to tiesvedība lietā ir

turpināma.