6. pants

1Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību šajā lietā,

2pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

36. punktu.

4Ja lietā ir sniegti argumenti par tiesvedības izbeigšanu,

5Satversmes tiesa tos izvērtē pirms apstrīdētās normas

6satversmības vērtējuma (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

716. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 7. punktu).

8Tādējādi Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai ir pamats

9tiesvedības izbeigšanai lietā.

106.1. Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju

11pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan

12tās nepareiza piemērošana.

13Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesību normas kļūdaina

14piemērošana nav pamats tiesību normas satversmības izvērtēšanai

15Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17.

16novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01

1711. punktu). Tiesību normu piemērošanas jautājumi ir

18vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu

19kompetencē. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana

20ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu

21iztulkošanas jeb interpretācijas metožu izmantošanu,

22intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu,

23judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību

24tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. marta

25lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-16-01 13.

26punktu).

27Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai ar apstrīdēto

28normu radītais Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums

29izriet no pašas apstrīdētās normas vai no tās piemērošanas.

306.2. Atbilstoši Civilprocesa likuma 34. panta pirmajai

31daļai par katru prasības pieteikumu - sākotnējo prasību vai

32pretprasību, trešās personas pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu

33par strīda priekšmetu, kas iesniegts jau iesāktā procesā,

34pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās, kā arī citiem

35šajā pantā paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā, -

36maksājama valsts nodeva šīs panta daļas apakšpunktos un šā panta

37septītajā daļā noteiktajā apmērā atkarībā no iesniedzamā

38procesuālā dokumenta veida. Arī par apelācijas sūdzību maksājama

39valsts nodeva atbilstoši likmei, kāda jāmaksā, iesniedzot

40prasības pieteikumu (pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības

41lietā), bet mantiska rakstura strīdos - likmei, kuru aprēķina

42atbilstoši strīda summai pirmās instances tiesā (sk.

43Civilprocesa likuma 34. panta ceturto daļu). Tādējādi valsts

44nodevas samaksa ir paredzēta gan gadījumā, kad tiek iesniegts

45prasības pieteikums civilprocesā, gan gadījumā, kad tiek

46iesniegta apelācijas sūdzība civilprocesā.

47Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 3. punkts paredz,

48ka valsts nodeva atmaksājama citstarp tādā gadījumā, ja lietā

49tiek izbeigta tiesvedība uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav

50pakļauta tiesai. Apstrīdētā norma tiesības uz valsts nodevas

51atmaksu ierobežo ar noteikumu, ka pieteikumam par valsts nodevas

52atmaksu jābūt iesniegtam tiesā triju gadu laikā no summas

53iemaksas valsts budžetā.

546.3. Tieslietu ministrija norāda: ja radusies tāda

55izņēmuma situācija kā Pieteikuma iesniedzēju gadījumā,

56Civilprocesa likuma 51. panta pirmā daļa pieļauj nokavētā

57procesuālā termiņa atjaunošanu. Minētā norma paredz vispārīgo

58regulējumu attiecībā uz procesuālajiem termiņiem, tostarp paredz,

59ka nokavētos procesuālos termiņus pēc lietas dalībnieka

60pieteikuma atjauno tiesa, ja tā atzīst nokavēšanas iemeslus par

61attaisnojošiem.

62Tiesību normu nevar izprast ārpus tiesību sistēmas, kurā tā

63funkcionē. Par prasības pieteikumu un apelācijas sūdzību

64civilprocesā samaksātās valsts nodevas atmaksas termiņu ir

65noteicis likumdevējs. Taču Civilprocesa likumā šā termiņa

66atjaunošana tiešā tekstā nav paredzēta. Atbilstoši Civilprocesa

67likuma 5. panta sestajai daļai tiesa, piemērojot tiesību normas,

68ņem vērā judikatūru. Augstākās tiesas Senāts atzinis, ka

69Civilprocesa likuma 37. panta otrajā daļā noteiktais termiņš,

70kurā jāiesniedz pieteikums par valsts nodevas atmaksu, ir

71prekluzīvs (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu

72departamenta 2012. gada 14. novembra lēmumu lietā Nr.

73SKC-1915/2012).

74Civilprocesa likumā ir paredzēti vairāki termiņa veidi,

75tostarp procesuāli termiņi, kas noteikti ar kādu tiesību

76īstenošanu saistītu procesuālo tiesību izmantošanai. Tie ir

77noteikti likumā, vai arī tos paredz tiesa vai tiesnesis. Tiesas

78vai tiesneša noteikto termiņu ir iespējams pēc personas motivēta

79lūguma pagarināt, iekams tas nav nokavēts, vai atjaunot, bet

80likumā noteiktu termiņu pēc personas motivēta lūguma ir iespējams

81vienīgi atjaunot. Turklāt termiņa atjaunošana pieļaujama vienīgi

82tad, ja konstatējami kādi attaisnojoši apstākļi, kuru dēļ termiņš

83nokavēts. Tāpat likumā ir paredzēti arī materiāltiesiski termiņi,

84kas atšķirībā no procesuālajiem termiņiem tiek noteikti pašu

85konkrēto tiesību, nevis ar tām saistīto procesuālo darbību

86īstenošanai. Turklāt atsevišķiem procesuālajiem un

87materiāltiesiskajiem termiņiem ir prekluzīvs raksturs.

88Prekluzīvs termiņš noteic tiesību pastāvēšanu laikā. Ar tā

89noslēgšanos izbeidzas tiesības, kuras persona varēja īstenot.

90Prekluzīvā termiņa ilgumu noteic likumdevējs, izvērtējot šāda

91tiesību ierobežojuma samērīgumu. Tāpēc prekluzīvs termiņš pēc

92vispārīgā principa nav atjaunojams.

93Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs nav

94paredzējis apstrīdētajā normā noteiktā termiņa atjaunošanas

95iespēju.

966.4. Apstrīdētā norma skaidri paredz, ka tiesības

97iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu personai ir trīs

98gadus pēc valsts nodevas samaksas. Turklāt Satversmes tiesa

99atzinusi, ka par tiesvedību civilprocesā samaksātā valsts nodeva

100vispārīgi nav atmaksājama un tās atmaksa paredzēta tikai izņēmuma

101gadījumos, kuri nav interpretējami un piemērojami paplašināti

102(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

103Nr. 2020-05-01 10. punktu).

104Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju gadījums ir

105atzīstams par netipisku, jo likumdevēja mērķis nav bijis liegt

106valsts nodevas atmaksu personai tādos gadījumos, kad tai

107tiesvedības procesa ilguma dēļ nav bijusi iespēja iesniegt

108pieteikumu par valsts nodevas atmaksu triju gadu laikā pēc tās

109samaksas. Apstrīdētā norma esot grozīta, pagarinot tajā noteikto

110viena gada termiņu līdz trim gadiem, tāpēc, ka tiesvedības bieži

111vien bijušas ilgākas par vienu gadu un līdz ar to nodevas

112atmaksas institūtu neesot bijis iespējams izmantot.

113Kaut arī apstrīdētā norma pēc Grozījumu spēkā stāšanās paredz

114garāku termiņu pieteikuma par valsts nodevas atmaksu

115iesniegšanai, tomēr arī ar to nav novērstas un nevarēja tikt

116novērstas tādas situācijas, kad tiesvedības ilgums šo termiņu

117pārsniedz, jo termiņa sākuma brīdis ir saistīts nevis ar konkrēto

118tiesvedību, bet gan ar nodevas samaksas brīdi.

119Arī Augstākā tiesa uzsvērusi, ka likumdevējs gan ir vēlējies

120ar Grozījumiem novērst tādus gadījumus, kad lietas dalībniekam

121nav iespējams atgūt samaksāto nodevu, jo tiesvedības bieži vien

122turpinās ilgāk par vienu gadu, tomēr apzināti pieļāvis to, ka

123nodeva nebūs atgūstama gadījumos, kad tiesvedība ilgs vairāk nekā

124trīs gadus.

125Satversmes tiesa secina, ka likumdevēja mērķis bija nodrošināt

126paredzamību valsts budžeta administrēšanā, nosakot konkrētu

127termiņu, kādā valsts nodeva var tikt atmaksāta, un vienlaikus

128paplašināt personu iespējas izmantot tiesības uz valsts nodevas

129atmaksu.

130Turklāt Grozījumi un Augstākās tiesas judikatūra, ar kuru

131apstrīdētajā normā noteiktais termiņš atzīts par prekluzīvu, bija

132saistīti ar tādu valsts nodevas atmaksas pamatu, kas var būt

133atkarīgs no procesa dalībnieku gribas, proti, ar izlīguma

134noslēgšanu civilprocesā. Šādos gadījumos prekluzīvam termiņam var

135būt papildu mērķis - veicināt pušu izlīguma noslēgšanu pēc

136iespējas agrākā tiesvedības procesa stadijā (sk.

137likumprojekta "Grozījumi Civilprocesa likumā"

138(Nr. 1078/Lp 11) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu

139(anotāciju) un Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

1402012. gada 14. novembra lēmumu lietā Nr. SKC-1915/2012).

141Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast

142ārpus tās piemērošanas prakses (sk., piemēram, Satversmes

143tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.2.

144punktu). Vispārējās jurisdikcijas tiesas arī citos gadījumos

145atsaka valsts nodevas atmaksu, ja tāds tiesas nolēmums, kas var

146būt par pamatu valsts nodevas atmaksai atbilstoši Civilprocesa

147likuma 37. panta pirmajai daļai, pieņemts pēc apstrīdētajā normā

148noteiktā termiņa (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas

149Civillietu tiesas kolēģijas 2016. gada 11. oktobra lēmumu lietā

150Nr. C04356910). Arī Augstākā tiesa viedoklī Satversmes tiesai

151norādījusi, ka apstrīdētajā normā noteiktais termiņš ierobežo

152tiesības uz valsts nodevas atmaksu laikā un, izbeidzoties pats,

153izbeidz arī šīs tiesības. Apstrīdētās normas piemērošanas prakse,

154kā arī Augstākās tiesas sniegtā informācija apliecina, ka šī

155norma tiek interpretēta un piemērota tādējādi, ka tā liedz

156personai tiesības uz valsts nodevas atmaksu, ja tās atmaksai

157noteiktais triju gadu termiņš ir beidzies tādu no šīs personas

158neatkarīgu apstākļu dēļ kā, piemēram, tiesvedības ilgums.

159Likumdevējs ar apstrīdēto normu ir noteicis galīgu termiņu,

160kādā izmantojamas tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Apstrīdētās

161normas teksts atbilst tam mērķim, kuru likumdevējs tiecās

162sasniegt ar Grozījumu pieņemšanu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēju

163pamattiesību aizskārums izriet no apstrīdētās normas.

164Līdz ar to tiesvedība lietā ir

165turpināma.