13. pants

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma

aizskar tiesības uz objektīvu tiesu, savukārt gan Saeima, gan

atsevišķas pieaicinātās personas pauž viedokli, ka šīs tiesības

netiek aizskartas. Līdz ar to Satversmes tiesa noskaidros

jēdziena "objektīva tiesa" saturu.

13.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa,

ka no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un

aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, izriet valsts

pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē

ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām

cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000.

gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas

5. punktu).

Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas

līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu

saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Tātad, ja no

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

(turpmāk - Konvencija) normām un to interpretācijas ECT praksē

izriet, ka noteiktas Konvencijā nostiprinātas cilvēktiesības

aptver konkrēto situāciju, tad tā parasti ietilpst arī Satversmē

nostiprināto attiecīgo pamattiesību tvērumā. Savukārt tad, ja

Konvencijā nostiprinātās cilvēktiesības konkrēto situāciju

neaptver, tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka šī situācija

attiecīgo Satversmē nostiprināto pamattiesību tvērumā neietilpst.

Šādā gadījumā Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai nepastāv

apstākļi, kas norāda uz to, ka Satversmē ir paredzēts augstāks

pamattiesību aizsardzības līmenis (sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 12.1.

punktu).

13.2. Konvencijas 6. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz

taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un

objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā." ECT savos spriedumos

vairākkārt analizējusi tiesības uz objektīvu tiesu un atklājusi

to saturu.

Saskaņā ar ECT praksi tiesas objektivitātes jeb neitralitātes

prasībai ir divi aspekti - subjektīvais un objektīvais. Pirmkārt,

tiesai jābūt subjektīvi neitrālai, proti, nevienam tiesnesim

nedrīkst būt personiski aizspriedumi. Subjektīvā jeb personīgā

neitralitāte tiek prezumēta, ja vien nav pierādījumu par pretējo.

Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai no objektīvā viedokļa. Tas

nozīmē, ka jāsniedz pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu

jebkādas lietas dalībnieku vai sabiedrības pamatotas šaubas par

tiesas objektivitāti (plašāk sk. ECT 1993. gada 24. februāra

sprieduma lietā "Fey v. Austria", pieteikums Nr.

14396/88, 28. - 30. punktu un 2000. gada 4. aprīļa sprieduma

lietā "Academy Trading Ltd. and Others v. Greece" ,

pieteikums Nr. 30342/96, 43. punktu).