Par Civilprocesa likuma 483.panta daļā par Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja tiesībām iesniegt protestu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam

1Pieteikuma iesniedzēji - sabiedrības ar ierobežotu

2atbildību "IAG", "IAG Industrieanlagen GmbH",

3"Yelverton Investment B.V." un "Yelverton

4Investments B.V." - lūdz Satversmes tiesu atzīt CPL 483.

5pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

6Satversme) 92. pantam, ciktāl tas paredz Augstākās tiesas Senāta

7Civillietu departamenta priekšsēdētājam tiesības iesniegt

8protestu par spēkā stājušos pirmās instances tiesas spriedumu, ar

9kuru aizskartas to personu tiesības, kuras nav bijušas lietas

10dalībnieki.

11Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

12Satversmes 92. pantam, jo valsts amatpersona - Senāta Civillietu

13departamenta priekšsēdētājs, kas iesniedz protestu par spēkā

14stājušos tiesas spriedumu, vienlaikus nosaka arī kārtību, kādā

15šis protests izskatāms, proti, nosaka rīcības sēdes sastāvā

16ietilpstošos senatorus un lietas izskatīšanas datumu un laiku.

17Turklāt, iesniedzot protestu, Senāta Civillietu departamenta

18priekšsēdētājs jau paužot viedokli, ka spēkā stājies spriedums ir

19prettiesisks. Šāds viedoklis varot radīt spiedienu uz senatoriem,

20bet tas neesot pieļaujams. Sacīkstes princips civilprocesā prasot

21abu pušu vienlīdzīgu iespēju ietekmēt lietas iznākumu ar saviem

22argumentiem un pieejamiem procesuālajiem instrumentiem, taču

23protesta iesniedzējam esot lielākas iespējas panākt sev vēlamo

24rezultātu. Apstrīdētā norma nenodrošinot procesuālo vienlīdzību,

25kas ir neatņemama tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa, un

26neatbilstot Satversmes 92. pantam.

27Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji zvērināti

28advokāti Daimārs Škutāns un Oskars Jonāns uzturēja

29prasījumu. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

30(turpmāk - ECT) praksi, viņi norādīja, ka apstrīdētajā normā

31ietvertais protesta institūts pēc būtības neatbilst Satversmes

3292.pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo kalpo par

33pamatu spēkā stājušos tiesas spriedumu atcelšanai. Saskaņā ar ECT

34praksi būtu jāatzīst, ka noteiktu amatpersonu tiesības šādā formā

35vērsties pret spēkā stājušos tiesas spriedumu nonāk pretrunā ar

36tiesībām uz taisnīgu tiesu. Turklāt pat Augstākās tiesas

37priekšsēdētājs esot norādījis, ka Augstākās tiesas amatpersonām

38nevajadzētu iesniegt protestus.

39Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji tiesas sēdē uzsvēra: lai gan

40apstrīdētā norma ir grozīta, lietā pastāv būtiski apsvērumi, kas

41nosaka nepieciešamību turpināt tiesvedību. Turklāt Pieteikuma

42iesniedzēju pamattiesību aizskārumu novērsīšot tikai tāds

43spriedums, kuram piešķirts atpakaļejošs spēks. Tāpēc Pieteikuma

44iesniedzēji lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās

45pieņemšanas brīža vai brīža, kad tā tika piemērota Pieteikuma

46iesniedzējiem.

47Kaut arī apstrīdētā norma ar 2013. gada 1. janvāri ir

48zaudējusi spēku, CPL pārejas noteikumu (turpmāk - Pārejas

49noteikumi) 63. punkts paredzot, ka attiecīgajām amatpersonām

50iesniegtās sūdzības izskatāmas saskaņā ar tiem noteikumiem, kādi

51bija spēkā sūdzības iesniegšanas dienā. Pēc Pieteikuma

52iesniedzēju ieskata, ar šiem CPL grozījumiem nav novērsts to

53pamattiesību aizskārums, jo apstrīdētā norma attiecībā uz

54Pieteikuma iesniedzējiem turpina darboties.

55Apstrīdētās normas grozījumi nevarot novērst tās radītās

56negatīvās sekas. Satversmes tiesas spriedums šajā gadījumā esot

57vienīgais līdzeklis, ar kuru Pieteikuma iesniedzēji varot panākt

58savu aizskarto tiesību aizsardzību.

59Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka konstitucionālās sūdzības

60iesniegšanas brīdī tiem nevarēja būt zināms Pārejas noteikumu 63.

61punkta saturs. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēji lūdz Satversmes

62tiesu atzīt par neatbilstošu Satversmes 92. pantam un spēkā

63neesošu arī Pārejas noteikumu 63. punktu. Pretējā gadījumā

64Pieteikuma iesniedzēju tiesību aizskārums būšot novērsts tikai

65šķietami. Tieši Pārejas noteikumu 63.punkts pieļaujot to, ka pret

66Pieteikuma iesniedzēju interesēm vērstā protesta procedūra tiek

67turpināta, lai gan apstrīdētā norma vairs nav spēkā.

68Vienlaikus Pieteikuma iesniedzēji nenoliedz, ka Pārejas

69noteikumu 63.punkta pienācīga piemērošana, proti, protesta

70izskatīšana kasācijas tiesvedības kārtībā pilnā Senāta Civillietu

71departamenta sastāvā, var novērst viņu pamattiesību

72aizskārumu.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

2- lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību lietā,

3pamatojoties uz to, ka 2013. gada 1. janvārī CPL 483. pants

4apstrīdētajā redakcijā ir zaudējis savu spēku. Turklāt arī

5protests, kas iesniegts saistībā ar Pieteikuma iesniedzējiem

6labvēlīgā sprieduma atcelšanu, vēl neesot izskatīts pēc

7būtības.

8Saeimas pārstāvis Saeimas Juridiskā biroja juridiskais

9padomnieks Jānis Pleps norādīja, ka apstrīdētā norma vairs

10nav spēkā tādā redakcijā, kādā tā tika apstrīdēta. Apstrīdētā

11norma esot grozīta procesuālā regulējuma tiesībpolitiskai

12uzlabošanai, proti, civilprocesuālā regulējuma attīstīšanai,

13nevis tādēļ, ka būtu uzskatāma par antikonstitucionālu. Lai lemtu

14par apstrīdētās normas atpakaļejošo spēku, visupirms esot

15nepieciešams izvērtēt tās atbilstību Satversmes 92.pantam. Pēc

16Saeimas ieskata, apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92.panta

17pirmajam teikumam.

18J. Pleps norādīja, ka apstrīdētā norma ir kompetences norma.

19Tā piešķirot noteiktām amatpersonām kompetenci iesniegt protestu.

20Protests civilprocesuālajā regulējumā neesot pielīdzināms lietu

21izskatīšanai uzraudzības kārtībā. Latvijas normatīvais

22regulējums, atšķirībā no Pieteikuma iesniedzēju minētajās ECT

23lietās vērtētā protesta uzraudzības kārtībā, paredzot noteiktu

24pamatu protesta iesniegšanai, noteiktas lietu kategorijas, šauru

25protesta iesniedzēju loku, kā arī protesta iesniegšanas termiņu.

26ECT spriedumi norādītajās lietās neesot attiecināmi uz Latvijas

27normatīvo regulējumu par Senāta Civillietu departamenta

28priekšsēdētāja protestu, jo tajās bijuši atšķirīgi faktiskie

29apstākļi.

30Saeima uzsver, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un

31noteiktos gadījumos tās var ierobežot. Lietā neesot strīda par

32to, ka apstrīdētajā normā paredzētā iespēja pārskatīt spēkā

33stājušos spriedumu ir noteikta ar likumu. Apstrīdētajai normai

34esot leģitīms mērķis - citu personu tiesību un demokrātiskās

35valsts iekārtas aizsardzība. Taisnīguma princips prasot noteikt

36procedūru, kādā būtu iespējams revidēt prettiesisku spriedumu,

37kas ir stājies spēkā. Taisnīgas tiesas procesam neesot jēgas, ja

38tā rezultātā varētu tikt pieņemts netaisnīgs spriedums.

39Apstrīdētajā normā ietvertā procedūra esot piemērota leģitīmā

40mērķa sasniegšanai.

41J. Pleps norādīja, ka Pieteikuma iesniedzēju piedāvātais

42risinājums - spēkā stājušos tiesas spriedumu atkārtotu

43izskatīšanu rosināt pēc lietā iesaistīto personu pieteikumiem,

44nevis pēc attiecīgo amatpersonu protestiem - nav uzskatāms par

45saudzējošāku līdzekli, jo tas būtiski noslogotu Senāta Civillietu

46departamentu. Savukārt Civillietu departamenta priekšsēdētājs,

47iesniedzot protestu, darbojoties kā "filtrs", kas uz

48Senāta rīcības sēdi protesta formā novirza tikai tādus personu

49pieteikumus, kuri atbilst likuma prasībām. Turklāt šī rīcības

50sēde esot tikai vēl viens filtrs, kas nodrošinot, lai līdz

51izvērtēšanai kasācijas kārtībā nonāktu tikai patiesi pamatoti

52protesti par būtiskiem personu tiesību aizskārumiem.

53Saeima noraida arī Pieteikuma iesniedzēju argumentu par to, ka

54protesta iesniegšana un izskatīšana Civillietu departamentā

55neatbilstot objektīvas tiesas kritērijiem. Saskaņā ar Satversmes

5683. pantu tiesneši (arī senatori) ir neatkarīgi un tikai likumam

57padoti. Tiesnešu neatkarība esot ne tikai ārēja, bet arī iekšēja,

58proti, neatkarība no tiesas organizatoriskajām struktūrām.

59Tiesnešu neatkarība tiekot prezumēta vienmēr, to nodrošinot

60tiesnešu iecelšanas procedūra, turklāt vēl īpaši garantējot

61augstās senatoriem izvirzītās kvalifikācijas prasības un Senāta

62darba specifika. CPL 464. panta pirmā daļa paredz, ka lietas, kas

63ienākušas Senātā, tiek izskatītas Augstākās tiesas Senāta

64Civillietu departamenta priekšsēdētāja noteiktajā kārtībā. Šī

65kārtība tiekot noregulēta ar iekšēju normatīvo aktu un balstoties

66uz likumā noteiktiem principiem, tostarp lietu nejaušu jeb

67automātisku sadali. Turklāt savas šaubas par tiesas objektivitāti

68puses esot tiesīgas paust tiesas sēdē, piesakot tiesnesim

69noraidījumu.

70J. Pleps norādīja, ka Pārejas noteikumu 63.punkts ir norma,

71kas noregulē jau ievadītas tiesiskās attiecības, proti, attiecas

72uz Augstākajā tiesā saņemtajām, bet vēl neizskatītajām sūdzībām.

73Pārejas noteikumu 63. punktā iekļautais regulējums esot vērsts uz

74tiesiskās paļāvības un iegūto tiesību aizsardzību, nodrošinot

75tiesas pieejamību personām un tādējādi aizsargājot ikvienai

76personai Satversmes 92. pantā garantētās tiesības. Tas paredzot,

77ka iesniegtās sūdzības tiek izskatītas. Turklāt Senātam esot

78iespēja piemērot Pārejas noteikumu 63. punktu atbilstoši

79Satversmes 92. pantam.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija,

2atsaucoties uz Satversmes tiesas likuma 29.panta pirmās daļas 2.

3punktu, lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo apstrīdētā norma ir

4zaudējusi spēku.

5Tieslietu ministrijas pārstāve valsts sekretāra vietniece

6tiesību politikas jautājumos Laila Medina tiesas sēdē

7norādīja, ka Pārejas noteikumu 63. punkts iekļauts Civilprocesa

8likumā pēc Ģenerālprokuratūras lūguma un nodrošina to, ka līdz

9grozījumu spēkā stāšanās brīdim saņemtās un vēl neizskatītās

10personu sūdzības tiks izskatītas pēc iepriekšējā regulējuma

11(tāda, kāds bija spēkā sūdzības saņemšanas brīdī). Tas esot

12saistīts arī ar resursiem, jo nepieciešamais finansējums

13Ģenerālprokuratūrai piešķirts tikai no 2013. gada 1. janvāra.

14Pieņemot Pārejas noteikumu 63.punktu, esot apsvērts arī jautājums

15par procesuālās ekonomijas principa ievērošanu un atzīts, ka

16iesniegto sūdzību pārsūtīšana Ģenerālprokuratūrai nebūtu

17efektīva.

18Savukārt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu ar

19atpakaļejošu datumu būtiski aizskartu kasācijas tiesvedībā

20iesaistīto personu tiesisko paļāvību un tiesības uz taisnīgu

21tiesu. Šādu lietu izskatīšana no jauna, ko varētu panākt,

22vēršoties ar iesniegumu pie ģenerālprokurora, lai tas vēlreiz

23lemtu par protesta iesniegšanu, būtiski paildzinātu jau

24ierosināto lietu izskatīšanu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

3norma neatbilst Satversmes 92. pantam.

4Tiesībsarga pārstāve Tiesībsarga biroja Pilsonisko un

5politisko tiesību nodaļas juriskonsulte Santa Tivaņenkova

6tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētajā normā paredzētā protesta

7iesniegšanas kārtība neatbilst objektīvas tiesas kritērijiem.

8Pirmkārt, viena un tā paša jautājuma izskatīšana vienas un tās

9pašas tiesu instances ietvaros notiekot atkārtoti - sākotnēji

10Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs pieteikumu

11izvērtējot un pēc tam protesta formā iesniedzot izvērtēšanai

12Senāta Civillietu departamentā. Tātad gan lēmums par protesta

13iesniegšanu tiekot pieņemts, gan arī šā protesta izskatīšana pēc

14būtības notiekot Senāta Civillietu departamentā. Otrkārt, Senāta

15Civillietu departamenta darba organizācija esot atkarīga no

16priekšsēdētāja, kas nosaka protesta izskatīšanas kārtību gan

17rīcības sēdē, gan Senāta sēdē.

18S. Tivaņenkova norādīja, ka, grozot apstrīdēto normu, bija

19nepieciešams noregulēt uz tās pamata izveidojušās tiesiskās

20attiecības. Taču regulējumam vajadzējis būt tādam, lai izslēgtu

21pat šķietamu tiesas neobjektivitāti, proti, visi protesti būtu

22jānovirza ģenerālprokuroram, kas nepieciešamības gadījumā varētu

23vērsties Senāta Civillietu departamentā.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrijas darba grupas

2Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei loceklis, Latvijas

3Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Mg. iur.

4Mārcis Krūmiņš - norādīja, ka protesta institūts aplūkojams

5kopsakarā ar visu tiesu sistēmu un visiem civilprocesuālo tiesību

6aizsardzības līdzekļiem. Tas būtiski atšķiroties no tiesvedības

7uzraudzības kārtībā, kas bijusi raksturīga padomju tiesību

8sistēmai. Tāpēc, atsaucoties uz ECT praksi un citu valstu

9normatīvo regulējumu, būtu rūpīgi jāizvērtē visi lietas faktiskie

10apstākļi un jāņem vērā Latvijas normatīvā regulējuma īpatnības.

11Apstrīdētā norma atbilstot Satversmes 92. pantam, jo esot vērsta

12uz trešo personu aizsardzību civilprocesā. Turklāt protestu varot

13iesniegt tikai likumā noteiktos gadījumos un noteiktā termiņā.

14Protestu izskatīšanas kārtība atbilstot arī objektīvas tiesas

15kritērijiem, jo Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja

16amats esot organizatorisks amats, kas neietekmējot tiesas

17spriešanu tiesas sēžu zālē konkrētā lietā. Savukārt senatori esot

18neatkarīgi un padoti vienīgi likumam. Tāpēc neesot pamata

19uzskatīt, ka Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs kaut

20kādā veidā varētu ietekmēt senatorus, kuri izskata protestu

21kasācijas tiesvedības kārtībā.

22Savukārt Pārejas noteikumu 63. punkts esot paredzēts jau

23iesniegto protestu izskatīšanas kārtības noregulēšanai un

24aizsargājot personu tiesības uz taisnīgu tiesu gadījumos, kad

25taisīti prettiesiski spriedumi. Tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka

26šāds regulējums būtu pretrunā ar Satversmes 92. pantu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās

2fakultātes doktorants Mg. iur. Martins Osis -

3norādīja, ka apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - stiprināt

4tiesiskumu un nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu. Tajā esot

5nostiprināts mehānisms, kas noteiktos apstākļos ļaujot aizstāvēt

6Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās personu tiesības

7uz taisnīgu tiesu pat tad, ja lietā pasludinātais spriedums jau

8stājies likumīgā spēkā. Tādējādi apstrīdētā norma nevis

9ierobežojot kāda tiesības uz taisnīgu tiesu, bet, tieši otrādi,

10ļaujot efektīvi aizsargāt personu tiesības uz taisnīgu tiesu

11prettiesiska sprieduma gadījumā. Savukārt protesta iesniegšanas

12tiesību deleģēšana noteiktām amatpersonām esot vērsta uz tiesu

13sistēmas atslogošanu. Tā darbojoties kā filtrs. Noteiktas

14amatpersonas, kvalificētākie speciālisti savā jomā, saņemot

15iesniegumu no privāto tiesību personas, izvērtējot tā atbilstību

16materiālo un procesuālo tiesību normām un pieņemot kvalificētu

17lēmumu par protesta iesniegšanu. Savukārt rīcības sēde šajā

18mehānismā esot otrs filtrs, kas izšķir jautājumu par kasācijas

19tiesvedības ierosināšanu. Un tikai pēc tam Senāts konkrēto

20jautājumu, nu jau pēc būtības, skatot kasācijas instancē.

21Minētā kārtība atbilstot arī objektīvai tiesai izvirzītajiem

22kritērijiem. Likuma "Par tiesu varu" normas nosakot,

23kāda kvalifikācija, stāžs, pieredze un citas kvalitatīvas un

24kvantitatīvas īpašības ir nepieciešamas, lai kļūtu par Augstākās

25tiesas tiesneša amata kandidātu. Tiesneši esot neatkarīgi un

26padoti vienīgi likumam. Turklāt tiesās pastāvot noteikta lietu

27sadales kārtība, kas esot balstīta uz noteiktiem principiem un

28nodrošinot lietu sadali pēc nejaušības principa.

29Savukārt Pārejas noteikumu 63. punkts nosakot tikai to, kā

30izskatāmas jau iesniegtās sūdzības. Nekas nemainītos arī tad, ja

31šādas normas nebūtu, jo visas procesuālās darbības tik un tā esot

32veicamas saskaņā ar izskatīšanas laikā spēkā esošo regulējumu, ja

33vien likumdevējs nav noteicis citādi. Šajā gadījumā likumdevējs

34Pārejas noteikumos paredzējis, ka līdz grozījumu spēkā stāšanās

35dienai saņemto sūdzību izskatīšanu lietas ierosināšanas stadijā

36nosaka iepriekšējais regulējums. Pārejas noteikumu 63. punkts

37neesot attiecināms uz jau iesniegto protestu izskatīšanu pēc

38būtības Senātā. Pēc M. Oša ieskata, apstrīdētā norma un Pārejas

39noteikumu 63. punkts atbilst Satversmes 92.pantam.

40Secinājumu

41daļa

1Apstrīdētā norma 2013. gada 1. janvārī zaudēja

2spēku.

3Saeima izteikusi lūgumu izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā.

4Savukārt Pieteikuma iesniedzēji lūguši tiesvedību turpināt,

5izvērtēt apstrīdēto normu kopsakarā ar Pārejas noteikumu 63.

6punktu un piešķirt spriedumam atpakaļvērstu spēku.

7Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

8noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

9pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību

10norma ir zaudējusi spēku.

11Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

122. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to, lai

13nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes

14tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs

15nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12.

16februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu).

17Apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr

18var būt pamats lietas izbeigšanai. Proti, lai pieņemtu lēmumu par

19tiesvedības izbeigšanu, ne vienmēr var aprobežoties ar Satversmes

20tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktā paredzēto pamatu

21konstatēšanu. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt

22tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir

23jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par

24tiesvedības turpināšanas nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas

252011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6.

26punktu).

27Tādējādi, apsverot jautājumu par

28tiesvedības izbeigšanu lietā, Satversmes tiesai jāņem vērā

29nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē noteiktās

30pamattiesības un novērst visas negatīvās sekas, kas personām

31radušās sakarā ar apstrīdēto normu.

1Likumdevējs ar Pārejas noteikumu 63. punktu ir

2noteicis, ka tiek saglabātas no apstrīdētās normas izrietošās

3tiesiskās attiecības. Tāpēc Pieteikuma iesniedzēji lūdz

4Satversmes tiesu izvērtēt arī Pārejas noteikumu 63. punkta

5atbilstību Satversmes 92. pantam, izskatāmajā lietā paplašinot

6prasījuma robežas.

7Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka noteiktos gadījumos

8prasījuma robežas jau ierosinātās lietās var tikt paplašinātas

9(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra

10sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 6. punktu un 2008. gada 17.

11janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 18. punktu).

12Satversmes tiesa prasījuma robežas var paplašināt, ievērojot

13zināmus kritērijus, visupirms "ciešās saistības"

14koncepciju. Lai secinātu, vai kādā konkrētā gadījumā prasījuma

15robežas ir iespējams un nepieciešams paplašināt, jānoskaidro,

16pirmkārt, vai tās normas, attiecībā uz kurām prasījums tiek

17paplašināts, ir tik cieši saistītas ar lietā expressis

18verbis apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana iespējama tā

19paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas

20izlemšanai, un, otrkārt, vai prasījuma robežu paplašināšana ir

21nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai

22(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

23sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu, 2010. gada 25.

24novembra sprieduma lietā Nr. 2010-06-01 17.1. punktu un 2011.

25gada 20. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-01 15.

26punktu).

27Prasījums izvērtēt Pārejas noteikumu 63.punkta atbilstību

28Satversmei ir cieši saistīts ar prasījumu par apstrīdētās normas

29atbilstību Satversmei, jo nosaka spēkā neesošas apstrīdētās

30normas piemērošanu noteiktam personu lokam.

1Lietā nav strīda par to, ka pati apstrīdētā norma

2ir aizskārusi Pieteikuma iesniedzēju tiesības. Likumdevējs šo

3normu ir grozījis, paredzot, ka turpmāk (sākot ar 2013. gada 1.

4janvāri) Augstākās tiesas priekšsēdētājam un Senāta Civillietu

5departamenta priekšsēdētājam vairs nebūs tiesību iesniegt

6protestus.

7Konstitucionālā sūdzība ir individuāls tiesību aizsardzības

8līdzeklis. Tātad, lai pēc Pieteikuma iesniedzēju lūguma

9paplašinātu prasījumu un izvērtētu Pārejas noteikumu 63. punkta

10atbilstību Satversmes 92. pantam, jāpārliecinās, vai minētā norma

11ir aizskārusi Pieteikuma iesniedzējiem Satversmē noteiktās

12pamattiesības.

13Civilprocesa likuma 3. pants nosaka tiesvedību regulējošo

14tiesību normu spēku laikā. Ievērojot šajā pantā nostiprināto

15principu un civilprocesa zinātnē akceptēto procesuālo darbību

16teoriju (sk.: Bukovskis V. Civilprocesa mācību grāmata. Rīga:

17Autora izdevums, 1933, 129. lpp.), tiesvedība civillietās

18notiek saskaņā ar to civilprocesuālo regulējumu, kas ir spēkā

19lietas izskatīšanas, atsevišķu procesuālo darbību izdarīšanas vai

20tiesas nolēmumu izpildīšanas laikā neatkarīgi no tā, kad izcēlies

21tiesiskais strīds un ierosināta civillieta, un kādu civilprocesa

22stadiju tā sasniegusi. Taču likumdevējs attiecībā uz atsevišķām

23procesuālajām darbībām var piešķirt likumam atpakaļejošu spēku

24(sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa. Autoru kolektīvs

25prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu

26aģentūra, 2011, 23. lpp.).

27Tieši šis izņēmums no vispārējā principa par civilprocesuālā

28regulējuma spēku laikā ir attiecināms uz Pārejas noteikumu 63.

29punktu, kas noteic, ka visas sūdzības, kas jau ir saņemtas

30Augstākajā tiesā, izskatīs tās amatpersonas, kurām sūdzības

31adresētas (saskaņā ar iepriekšējo regulējumu), nevis tās

32amatpersonas, kuras var izskatīt sūdzības un iesniegt protestus

33saskaņā ar jauno regulējumu. Arī Augstākā tiesa ir norādījusi, ka

34līdz 2013. gada 1. janvārim tās lietvedībā bija palikuši 58

35iesniegumi ar lūgumu iesniegt protestu, kuri, ievērojot Pārejas

36noteikumu 63. punktu, ir izskatāmi saskaņā ar apstrīdēto normu

37(sk. lietas materiālu 1. sēj. 193. lpp.).

38No lietas materiāliem un Pieteikuma iesniedzēju sniegtajiem

39paskaidrojumiem gūstams apstiprinājums tam, ka protests par

40Pieteikuma iesniedzējiem labvēlīgu tiesas spriedumu iesniegts

412012. gada 23. martā. Pēc minētā protesta ierosināta lieta, kas

42šobrīd jau ir nodota iztiesāšanai, proti, nonākusi citā

43civilprocesa stadijā, uz kuru vairs nav attiecināmi CPL noteikumi

44par lietas ierosināšanu. Tātad Pieteikuma iesniedzēji nav to

45personu lokā, uz kurām būtu attiecināms Pārejas noteikumu 63.

46punkts.

47Līdz ar to Pārejas noteikumu 63.punkts neskar Pieteikuma

48iesniedzējus un nevar radīt tiem Satversmes 92. pantā noteikto

49pamattiesību aizskārumu. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

5019.2 panta pirmo daļu konstitucionālo sūdzību var

51iesniegt tikai tad, ja apstrīdētā norma, kas, iespējams, ir

52pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normu, aizskar pašu

53personu. Tāpēc Pieteikuma iesniedzēju lūgums konstitucionālajā

54sūdzībā ietverto prasījumu paplašināt, iekļaujot tajā arī Pārejas

55noteikumu 63. punktu, neatbilst Satversmes tiesas likuma

5619.2 panta pirmās daļas prasībām un ir noraidāms.

57Tādējādi tiesvedība izskatāmajā

58lietā ir turpināma, nepaplašinot prasījuma robežas un izvērtējot

59tikai apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. pantam.

1Civilprocesa likuma 483. pants (redakcijā, kas bija

2spēkā līdz 2013. gada 1. janvārim) noteica, ka protestu par spēkā

3stājušos tiesas nolēmumu Senātam var iesniegt Augstākās tiesas

4priekšsēdētājs, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs vai

5ģenerālprokurors, ja kopš nolēmuma spēkā stāšanās nav pagājuši

6vairāk kā 10 gadi. Satversmes tiesas kolēģija 2012. gada 8.

7jūnijā pēc Pieteikuma iesniedzēju konstitucionālās sūdzības

8ierosināja lietu "Par Civilprocesa likuma 483. panta daļā

9par Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

10priekšsēdētāja tiesībām iesniegt protestu atbilstību Latvijas

11Republikas Satversmes 92. pantam". Lēmuma par lietas

12ierosināšanu 6.4. punktā norādīts, ka pieteikumā nav ietverts

13juridiskais pamatojums tam, ka Civilprocesa likuma 484. pantā

14noteiktā spēkā esošā sprieduma pārsūdzēšanas forma - protests -

15un tā pamats būtu pretrunā ar Satversmes 92. pantu.

16Tādējādi izskatāmās lietas ietvaros vērtējami tikai tie

17Pieteikuma iesniedzēju argumenti, kas attiecināmi uz ierosinātās

18lietas priekšmetu, proti, ir jānoskaidro, vai Senāta Civillietu

19departamenta priekšsēdētāja tiesības iesniegt protestu un

20vienlaikus noteikt šā protesta izskatīšanas kārtību Senāta

21Civillietu departamentā atbilst Satversmes 92. pantam.

1Satversmes 92. pants nosaka: "Ikviens var

2aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

3Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta

4saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā

5ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir

6tiesības uz advokāta palīdzību." Lai gan pieteikumā ietverts

7prasījums par apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 92.

8pantam, tomēr no pieteikuma un tiesas sēdē sniegtā juridiskā

9pamatojuma izriet, ka tiek apstrīdēta normas atbilstība

10Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, proti, tam, ka

11"ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

12intereses taisnīgā tiesā".

1312.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa,

14ka Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga

15tiesa" ietver divus aspektus: taisnīga tiesa kā neatkarīga

16tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā

17pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek

18izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens tulkojams kopsakarā ar

19Satversmes 6. nodaļu, otrajā - ar tiesiskas valsts principu, kas

20izriet no Satversmes 1. panta (sk., piemēram, Satversmes

21tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01

22secinājumu daļas 2. punktu un 2006. gada 20. decembra sprieduma

23lietā Nr. 2006-12-01 9.3. punktu). Satversmes tiesa ir

24uzsvērusi, ka taisnīgas tiesas jēdziens nav pilnīgs bez tiesas

25objektivitātes garantijām, kas atzītas par vienu no Satversmes

2692. panta elementiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20.

27jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 2.

28punktu un 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā

29Nr.2004-19-01 6.3. punktu).

30Tādējādi Satversmes 92. pantā garantētās tiesības uz

31taisnīgu tiesu ietver tiesības uz tiesas objektivitāti.

1Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma

2aizskar tiesības uz objektīvu tiesu, savukārt gan Saeima, gan

3atsevišķas pieaicinātās personas pauž viedokli, ka šīs tiesības

4netiek aizskartas. Līdz ar to Satversmes tiesa noskaidros

5jēdziena "objektīva tiesa" saturu.

613.1. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa,

7ka no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un

8aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

9Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, izriet valsts

10pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

11Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē

12ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām

13cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000.

14gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas

155. punktu).

16Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

17konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas

18līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu

19saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

20pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram,

21Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

222004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Tātad, ja no

23Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

24(turpmāk - Konvencija) normām un to interpretācijas ECT praksē

25izriet, ka noteiktas Konvencijā nostiprinātas cilvēktiesības

26aptver konkrēto situāciju, tad tā parasti ietilpst arī Satversmē

27nostiprināto attiecīgo pamattiesību tvērumā. Savukārt tad, ja

28Konvencijā nostiprinātās cilvēktiesības konkrēto situāciju

29neaptver, tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka šī situācija

30attiecīgo Satversmē nostiprināto pamattiesību tvērumā neietilpst.

31Šādā gadījumā Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai nepastāv

32apstākļi, kas norāda uz to, ka Satversmē ir paredzēts augstāks

33pamattiesību aizsardzības līmenis (sk. Satversmes tiesas 2011.

34gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 12.1.

35punktu).

3613.2. Konvencijas 6. pants nosaka: "Ikvienam ir

37tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz

38taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un

39objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā." ECT savos spriedumos

40vairākkārt analizējusi tiesības uz objektīvu tiesu un atklājusi

41to saturu.

42Saskaņā ar ECT praksi tiesas objektivitātes jeb neitralitātes

43prasībai ir divi aspekti - subjektīvais un objektīvais. Pirmkārt,

44tiesai jābūt subjektīvi neitrālai, proti, nevienam tiesnesim

45nedrīkst būt personiski aizspriedumi. Subjektīvā jeb personīgā

46neitralitāte tiek prezumēta, ja vien nav pierādījumu par pretējo.

47Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai no objektīvā viedokļa. Tas

48nozīmē, ka jāsniedz pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu

49jebkādas lietas dalībnieku vai sabiedrības pamatotas šaubas par

50tiesas objektivitāti (plašāk sk. ECT 1993. gada 24. februāra

51sprieduma lietā "Fey v. Austria", pieteikums Nr.

5214396/88, 28. - 30. punktu un 2000. gada 4. aprīļa sprieduma

53lietā "Academy Trading Ltd. and Others v. Greece" ,

54pieteikums Nr. 30342/96, 43. punktu).

1Izskatāmās lietas ietvaros netiek apšaubīta tiesas

2objektivitāte no subjektīvā aspekta. Pieteikuma iesniedzēji pauž

3viedokli, ka Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja

4protesta iesniegšanas un izskatīšanas kārtība rada bažas par

5tiesas objektivitāti, jo Senāta Civillietu departamenta

6priekšsēdētājs, iesniedzot protestu par spēkā stājušos spriedumu,

7vienlaikus nosaka arī kārtību, kādā šis protests izskatāms,

8proti, nosaka rīcības sēdes sastāvu, kā arī senatorus, kuri lietu

9izskatīs pēc būtības. Turklāt, jau iesniedzot protestu, Senāta

10Civillietu departamenta priekšsēdētājs paužot viedokli, ka

11konkrēts spēkā stājies spriedums ir prettiesisks.

12Tādējādi apstrīdētās normas pārbaude attiecībā uz tiesas

13neitralitāti veicama objektīvajā aspektā.

1414.1. Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā

15aspektā, ir jānoskaidro, vai pastāv pārbaudāmi fakti, kas var

16radīt šaubas par tiesas objektivitāti. Šajā sakarā zināma nozīme

17var būt pat šķietamībai. Tomēr šķietamību nevar pārbaudīt,

18raugoties tikai no procesa dalībnieka viedokļa. Ir jāvērtē, vai

19šaubas par tiesas neitralitāti ir objektīvi pamatotas, jo

20demokrātiskā valstī tiesām ir jābauda gan konkrētas lietas

21dalībnieku, gan visas sabiedrības uzticība (sk., piemēram, ECT

222000. gada 4. aprīļa sprieduma lietā "Academy Trading Ltd.

23and Others v. Greece", iesniegums Nr. 30342/96, 45.

24punktu). Proti, izvērtējot tiesas neitralitāti, nozīme ir arī

25tam, kāds iespaids rodas sabiedrībai, raugoties uz tiesu no

26malas. Lai konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu, pietiek

27pat ar to, ka pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu

28neitralitātes apdraudējuma risku (sk. Grabenwarter C.

29Europäische Menschenrechts konvention. München: C. H. Beck, 2005,

30303. lpp.).

31Lietas izskatīšanas gaitā lietas dalībnieki ir pauduši

32pretējus viedokļus par to, vai apstrīdētajā normā ietvertais

33regulējums atbilst izpratnei par objektīvu tiesu. Saeimas

34pārstāvis J. Pleps tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdētā norma ir

35grozīta civilprocesuālā regulējuma tiesībpolitiskai uzlabošanai,

36nevis tādēļ, ka būtu aizskārusi personu tiesības uz taisnīgu

37tiesu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 177. lpp.).

38Tomēr gan no lietas materiāliem, gan tiesas sēdē paustajiem

39viedokļiem var secināt, ka apstrīdētās normas grozīšanas mērķis

40bija novērst visas šaubas par tiesas objektivitāti. Minēto

41apliecina Tieslietu ministrijas 2011. gada 22. decembra vēstule

42Nr. 1-11/5101 Saeimas Juridiskajai komisijai par priekšlikumiem

43likumprojektam "Grozījumi Civilprocesa likumā". Tajā

44norādīts, ka grozījumi apstrīdētajā normā izdarāmi, lai

45"atbrīvotu Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāju no

46protesta iesniegšanas funkcijas, jo protesta iesniegšanu un

47izskatīšanu veic vienas tiesas tiesneši, kas zināmā mērā ir

48saistīti ar protestos izteiktajiem argumentiem". Vienlaikus

49tika uzsvērts arī tas, ka "pienākums tiesai iniciēt lietas

50ir pretrunā ar tiesas spriešanas funkciju" (lietas

51materiālu 2. sēj. 45. lpp.). Līdzīgu viedokli vairākkārt

52paudusi arī pati Augstākā tiesa, norādot, ka protestus izskata

53senatori, kuri zināmā mērā atrodas protestu iesniedzēja - Senāta

54Civillietu departamenta priekšsēdētāja - organizatoriskajā

55pakļautībā. Tas radot iespaidu, ka šādā situācijā senatori ir

56saistīti ar protestos izteiktajiem argumentiem (sk., piemēram,

57Augstākās tiesas 2011. gada 28. novembra vēstuli Nr. 10.1/3-2951

58par grozījumiem Civilprocesa likuma 483. pantā; lietas materiālu

592. sēj. 34.-35.lpp.). Augstākā tiesa pati rosināja izdarīt

60grozījumus apstrīdētajā normā, lai sekmētu sabiedrības

61uzticēšanos tiesām un novērstu nepamatotas sūdzības (sk.

62Augstākās tiesas viedokli lietā; 1. sēj. 192. lpp.).

63Līdz ar to apstrīdētā norma

64kopsakarā ar protesta iesniedzēja tiesībām noteikt protesta

65izskatīšanā iesaistītos tiesnešus var radīt šaubas par tiesas

66objektivitāti.

6714.2. Lai konstatētu, vai ir aizskartas personu

68tiesības uz objektīvu tiesu, jāpārliecinās par to, vai šaubas par

69tiesas objektivitāti ir pamatotas.

7014.2.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Senāta

71Civillietu departamenta priekšsēdētājs pats nosaka iesniegto

72protestu izskatīšanas kārtību, proti, var brīvi noteikt to

73tiesnesi vai tiesas sastāvu, kas izskatīs attiecīgo protestu.

74Var piekrist Saeimas argumentiem par to, ka protestu

75izskatīšana Senātā neatšķiras no kasācijas sūdzību

76izskatīšanas.

77Ienākošo lietu izskatīšanu regulē iekšējais normatīvais akts

78"Senāta Civillietu departamenta lietu sadales plāns"

79(sk. lietas materiālu 2.sēj. 194.-196. lpp.), kuru

80apstiprina Augstākās tiesas priekšsēdētājs katram kalendārajam

81gadam. Minētais normatīvais akts reglamentē Civillietu

82departamenta tiesvedībā ienākušo lietu sadales un izskatīšanas

83kārtību. Tā tiek balstīta uz noteiktiem kritērijiem. Tāpēc

84Senāta Civillietu departamentā lietas nevarētu tikt sadalītas

85tikai pēc priekšsēdētāja ieskata. Tādējādi nav pamatots

86Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka priekšsēdētājam ir iespējams

87pēc sava ieskata izvēlēties senatorus, kuri skatīs iesniegto

88protestu.

8914.2.2. Pieteikuma iesniedzēji vērš tiesas uzmanību uz

90to, ka Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs, iesniedzot

91protestu, pauž viedokli par pirmās instances tiesas nolēmuma

92prettiesiskumu, kas zināmā mērā var ietekmēt senatorus, kuri

93izskata protestu. Līdzīgu viedokli pauž Tiesībsargs. Arī

94apstrīdētās normas grozīšanas pamatojums balstīts uz šādu

95argumentu.

96Satversmes 83. pants nosaka: "Tiesneši ir neatkarīgi un

97vienīgi likumam padoti." Šajā konstitucionālajā normā

98noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no demokrātiskas

99un tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tiesu varas uzdevums ir

100gādāt par to, lai, spriežot tiesu, tiktu nodrošināta valsts

101konstitūcijas, likumu un citu tiesību aktu īstenošana, tiesiskuma

102principa ievērošana, kā arī tiktu aizsargātas cilvēka tiesības un

103brīvības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra

104sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 26. punktu). Kā tiesu un

105tiesnešu neatkarības institucionālās garantijas Satversme nosaka

106tiesneša padotību vienīgi likumam (Satversmes 83. pants),

107tiesneša iecelšanu vai apstiprināšanu amatā ar likumdevēja lēmumu

108(Satversmes 84. pants) un tiesneša neatceļamību no amata

109(Satversmes 84. pants). Līdz ar to gan Satversme, gan likums

110"Par tiesu varu", kurā noteiktas tiesnešiem izvirzāmās

111prasības, paredz noteiktas garantijas tiesnešu neatkarības

112nodrošināšanai.

11314.2.3. Nav pamatots Saeimas arguments, ka Civillietu

114departamenta priekšsēdētājs pilda tikai filtra funkciju, protesta

115formā virzot tālāk personu iesniegtos pieteikumus par būtiskiem

116materiālo vai procesuālo normu pārkāpumiem. Civilprocesa

117regulējums ļāva Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājam

118iesniegt protestus arī pēc paša iniciatīvas vai papildināt

119personu iesniegto sūdzību ar saviem motīviem. Faktiski

120šādā situācijā Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs

121uzņēmās lietas dalībnieka (kasatora) funkcijas, jo tieši protestā

122izteiktie argumenti kļūst par kasācijas tiesvedības priekšmetu,

123strīds par kuru tiek izskatīts Senātā.

124Arī ECT līdzīgā lietā, izskatot jautājumu par Lietuvas

125Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta

126priekšsēdētāja tiesībām iesniegt protestu un noteikt tā

127izskatīšanas kārtību, konstatēja, ka ir pārkāptas Konvencijas 6.

128panta pirmajā daļā nostiprinātās tiesības uz objektīvu tiesu. ECT

129norādīja, ka, iesniedzot protestu, departamenta priekšsēdētājs

130faktiski uzņēmies apsūdzības uzturētāja funkcijas. Lai gan

131departamenta priekšsēdētājs pats nebija tajā tiesas sastāvā, kas

132izskatīja protestu, viņš izvēlējās referējošo tiesnesi un

133departamenta locekļus no paša vadītā Krimināllietu departamenta.

134Tāpēc nevar apgalvot, ka objektīvi pastāv pietiekamas garantijas,

135kas izslēdz jebkādas pamatotas šaubas par to, ka netiek izdarīts

136nepieļaujams spiediens (sk. ECT 2000. gada 10. oktobra

137sprieduma lietā "Daktaras v. Lithuania", iesniegums Nr.

13842095/98, 35. - 38. punktu).

139Izskatāmā lieta pēc tajā esošajiem apstākļiem daudzējādā ziņā

140ir līdzīga minētajai ECT izspriestajai lietai. Tā kā ECT

141secināja, ka šāda situācija ir pretrunā ar tiesībām uz objektīvu

142tiesu, arī Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja tiesības

143iesniegt protestu varētu nonākt pretrunā ar Konvencijas 6. pantā

144paredzētajām tiesībām uz objektīvu tiesu.

145Apstrīdētā norma pieļauj to, ka Senātā tiek izskatītas lietas,

146kas ierosinātas pēc pašas tiesas iniciatīvas. Šāds regulējums ir

147pretrunā ar taisnīgas tiesas principu. "Taisnīgums var

148pastāvēt tikai tad, ja pastāv distance starp tiesnesi un pusēm,

149tiesnesi un strīdu" (Latvijas Republikas Satversmes

150komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru

151kolektīvs prof. R. Baloža vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013,

15262. lpp.). Tātad, ja Senāta Civillietu departamenta

153priekšsēdētājs izmanto minētās tiesības, sabiedrībā var rasties

154šaubas par tiesas objektivitāti.

155Tiesas sēdē izskanēja argumenti, kas varētu šīs šaubas

156atspēkot. Tā, piemēram, lai gan Senāta Civillietu departamenta

157priekšsēdētājs, iesniedzot protestu, pauž savu attieksmi pret

158iesniegto sūdzību (iesniegumu), tas tomēr nenozīmējot, ka viņa

159izteiktais viedoklis a priori liek tiesnešiem piekrist

160protestā norādītajai motivācijai. Arī prakse liecina, ka

161priekšsēdētāja protesti var tikt noraidīti (sk. lietas

162materiālu 1. sēj. 198. lpp.). Tomēr, kā jau tika norādīts,

163tiesības uz taisnīgu tiesu prasa novērst pat šķietamu tiesas

164neobjektivitāti. Apstrīdētā norma šādu šķietamību rada un līdz ar

165to neatbilst tiesībām uz objektīvu tiesu.

166Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

167Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

1Ņemot vērā to, ka apstrīdētā norma ir zaudējusi

2spēku, Satversmes tiesai tā nav jāatzīst par spēku zaudējušu.

3Taču Pieteikuma iesniedzēji lūguši apstrīdēto normu atzīt par

4spēkā neesošu no cita brīža - tās pieņemšanas vai piemērošanas

5brīža.

6Līdz ar to Satversmes tiesai ir

7jāapsver, vai lietā pastāv apstākļi, kas ļauj apstrīdēto normu

8attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem atzīt par spēkā neesošu no

9tās pieņemšanas brīža.

1015.1. Saeima un vairākas pieaicinātās personas

11norādījušas, ka, piešķirot spriedumam atpakaļejošu spēku, tiktu

12aizskarta citu konkrētās civillietās iesaistīto personu tiesiskā

13paļāvība un tiesības uz taisnīgu tiesu. Šādā gadījumā minēto

14personu pamattiesību ierobežojums varētu būt lielāks nekā

15iespējamās (šķietamās) šaubas par tiesas objektivitāti.

16Praksē protestu iesniegšana lielākoties ir saistīta ar tiesību

17aizskārumiem, kurus konstatē nevis likumā noteiktās amatpersonas

18(CPL 483. pants), bet gan tās personas, kuru intereses ir

19aizskartas ar kādu spēkā stājušos tiesas spriedumu (sk. lietas

20materiālu 1. sēj. 198. lpp.) Kad šāda persona konstatē

21aizskārumu, tai ir tiesības ar motivētu iesniegumu vērsties pie

22noteiktām amatpersonām un lūgt, lai tās iesniedz protestu par

23konkrētu tiesas nolēmumu.

24Protests ir civilprocesa institūts, kura mērķis ir likumā

25noteiktajos gadījumos panākt lietas jaunu izskatīšanu. Par tā

26iesniegšanas tiesisko pamatu CPL izvirza vairākus faktorus: 1)

27būtiskus materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumus, kas

28konstatēti lietās, kuras izskatītas tikai pirmās instances tiesā

29un kurās nolēmums stājies spēkā, turklāt tas nav pārsūdzēts

30likumā noteiktajā kārtībā no lietas dalībniekiem neatkarīgu

31iemeslu dēļ; 2) būtiskus materiālo un procesuālo tiesību normu

32pārkāpumus lietās, kuras izskatītas tikai pirmās instances tiesā

33un kurās nolēmums, kas aizskar valsts vai pašvaldību iestāžu

34tiesības, ir stājies spēkā; 3) būtiskus materiālo un procesuālo

35tiesību normu pārkāpumus lietās, kuras izskatītas tikai pirmās

36instances tiesā un kurās nolēmums, kas aizskar nevis lietas

37dalībnieku, bet citu personu tiesības, ir stājies spēkā.

38Protesta iesniegšana nav pielīdzināma tiesībām vērsties tiesā,

39turklāt to arī nevar uzskatīt par pārsūdzību. Tāpēc protesta

40iesniegšana nav saistāma ar privātpersonas subjektīvajām tiesībām

41vērsties tiesā vai pārsūdzēt tās nolēmumus. Protesta, respektīvi,

42procesuāla dokumenta iesniegšana ir tāda procesuālas darbības

43forma, kas atšķiras no parastās tiesvedības kārtības un uzskatāma

44par izņēmuma gadījumu, kurā res juridicata var tikt

45pārskatīts noteiktu apsvērumu dēļ. Protesta leģitīmais mērķis ir

46efektivizēt tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu, uzraudzīt

47procesuālo un materiālo normu piemērošanas pareizību (sk.:

48Osis M. Īpašs protests civilprocesā. Jurista Vārds, 2009. gada

4910. novembris, Nr. 45). Tātad tikai tad, ja pēc protesta ir

50ierosināta kasācijas tiesvedība, lietas dalībniekiem rodas

51tiesības uz taisnīgu tiesu un līdz ar to arī tiesiskā paļāvība uz

52to, ka attiecīgā lieta tiks izskatīta saskaņā ar spēkā esošo

53normatīvo regulējumu.

54Tādējādi Satversmes tiesai jāsamēro

55divu pušu intereses - no vienas puses, Pieteikuma iesniedzēju

56tiesības uz objektīvu tiesu un, no otras puses, nepieciešamība

57aizsargāt citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesisko

58paļāvību.

5915.2. Jebkuras lietas izskatīšanā svarīgs ir tās

60rezultāts - taisnīgs spriedums, kas ir neatņemams taisnīgas

61tiesas elements. Ja Satversmes tiesa nolemtu, ka apstrīdētā norma

62attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem atzīstama par spēkā neesošu

63no tās pieņemšanas brīža, tad lieta, kas ierosināta par

64Pieteikuma iesniedzējiem labvēlīgo spriedumu, kasācijas

65tiesvedībā būtu jāizbeidz. Tādējādi tiktu būtiski aizskartas to

66personu tiesības, kuras bija vērsušās pie Senāta Civillietu

67departamenta priekšsēdētāja ar lūgumu iesniegt protestu par

68attiecīgo spriedumu. Vienīgā iespēja, kā minētās personas varētu

69aizstāvēt savas tiesības, būtu vērsties ar lūgumu par protesta

70iesniegšanu pie ģenerālprokurora. Taču Senāta rīcības sēde

71protestu jau ir atzinusi par pamatotu un ierosinājusi kasācijas

72tiesvedību, tā ka ģenerālprokurora protesta iesniegšana varētu

73novest pie tādas pašas situācijas, kāda ir šobrīd. Turklāt šādai

74procedūrai būtu nepieciešams papildu laiks un tādējādi tiktu

75atlikta attiecīgās lietas izskatīšana pēc būtības Senāta

76Civillietu departamentā.

77Tātad, atzīstot apstrīdēto normu par

78spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža, var tikt būtiski

79aizskartas citu personu pamattiesības.

8015.3. Satversmes tiesai jāgādā par to, lai iespēju

81robežās novērstu Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu,

82kas radies antikonstitucionālas apstrīdētās normas piemērošanas

83rezultātā.

84Satversmes tiesas likuma 31. panta 12. punkts noteic, ka

85Satversmes tiesas spriedumā var tikt ietverti "citi tiesas

86nolēmumi". Līdz ar to Satversmes tiesa ir tiesīga noregulēt

87arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētās normas

88atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto

89pamattiesību aizskārumi un attiecīgo normu "izņemšana no

90aprites" neradītu traucējumus tiesiskajā regulējumā (sk.

91Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

922005-12-0103 25. punktu).

93Tā kā pēc Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja

94protesta kasācijas tiesvedībā ierosinātā lieta vēl nav izskatīta,

95Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu ir iespējams

96novērst, piemērojot CPL normas atbilstoši Satversmes 92. panta

97pirmajam teikumam. Lai novērstu pat šķietamas šaubas par tiesas

98objektivitāti, kasācijas tiesvedībā ierosinātā lieta būtu

99jāizskata paplašinātā - vismaz septiņu - senatoru tiesas sastāvā.

100Arī Pieteikuma iesniedzēji piekrīt, ka pilnā sastāva noteikšana

101lietas izskatīšanai varētu novērst to pamattiesību aizskārumu

102(sk. lietas materiālu 2. sēj. 171. lpp.).

103Nolēmumu

104daļa

105Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

106daļas 3. un 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

107nosprieda:

1081) atzīt Civilprocesa likuma 483.

109pantu daļā par Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

110priekšsēdētāja tiesībām iesniegt protestu (redakcijā, kas bija

111spēkā līdz 2013. gada 1. janvārim) par neatbilstošu Latvijas

112Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam;

1132) lietas, kas ierosinātas pēc

114Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja protesta,

115izspriežamas paplašinātā Senāta sastāvā, nodrošinot Satversmes

11692. pantā garantētās personu tiesības uz objektīvu tiesu.

117Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

118Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

119Tiesas sēdes priekšsēdētājs

120G.Kūtris