14. pants

Izskatāmās lietas ietvaros netiek apšaubīta tiesas

objektivitāte no subjektīvā aspekta. Pieteikuma iesniedzēji pauž

viedokli, ka Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja

protesta iesniegšanas un izskatīšanas kārtība rada bažas par

tiesas objektivitāti, jo Senāta Civillietu departamenta

priekšsēdētājs, iesniedzot protestu par spēkā stājušos spriedumu,

vienlaikus nosaka arī kārtību, kādā šis protests izskatāms,

proti, nosaka rīcības sēdes sastāvu, kā arī senatorus, kuri lietu

izskatīs pēc būtības. Turklāt, jau iesniedzot protestu, Senāta

Civillietu departamenta priekšsēdētājs paužot viedokli, ka

konkrēts spēkā stājies spriedums ir prettiesisks.

Tādējādi apstrīdētās normas pārbaude attiecībā uz tiesas

neitralitāti veicama objektīvajā aspektā.

14.1. Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā

aspektā, ir jānoskaidro, vai pastāv pārbaudāmi fakti, kas var

radīt šaubas par tiesas objektivitāti. Šajā sakarā zināma nozīme

var būt pat šķietamībai. Tomēr šķietamību nevar pārbaudīt,

raugoties tikai no procesa dalībnieka viedokļa. Ir jāvērtē, vai

šaubas par tiesas neitralitāti ir objektīvi pamatotas, jo

demokrātiskā valstī tiesām ir jābauda gan konkrētas lietas

dalībnieku, gan visas sabiedrības uzticība (sk., piemēram, ECT

2000. gada 4. aprīļa sprieduma lietā "Academy Trading Ltd.

and Others v. Greece", iesniegums Nr. 30342/96, 45.

punktu). Proti, izvērtējot tiesas neitralitāti, nozīme ir arī

tam, kāds iespaids rodas sabiedrībai, raugoties uz tiesu no

malas. Lai konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu, pietiek

pat ar to, ka pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu

neitralitātes apdraudējuma risku (sk. Grabenwarter C.

Europäische Menschenrechts konvention. München: C. H. Beck, 2005,

303. lpp.).

Lietas izskatīšanas gaitā lietas dalībnieki ir pauduši

pretējus viedokļus par to, vai apstrīdētajā normā ietvertais

regulējums atbilst izpratnei par objektīvu tiesu. Saeimas

pārstāvis J. Pleps tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdētā norma ir

grozīta civilprocesuālā regulējuma tiesībpolitiskai uzlabošanai,

nevis tādēļ, ka būtu aizskārusi personu tiesības uz taisnīgu

tiesu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 177. lpp.).

Tomēr gan no lietas materiāliem, gan tiesas sēdē paustajiem

viedokļiem var secināt, ka apstrīdētās normas grozīšanas mērķis

bija novērst visas šaubas par tiesas objektivitāti. Minēto

apliecina Tieslietu ministrijas 2011. gada 22. decembra vēstule

Nr. 1-11/5101 Saeimas Juridiskajai komisijai par priekšlikumiem

likumprojektam "Grozījumi Civilprocesa likumā". Tajā

norādīts, ka grozījumi apstrīdētajā normā izdarāmi, lai

"atbrīvotu Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāju no

protesta iesniegšanas funkcijas, jo protesta iesniegšanu un

izskatīšanu veic vienas tiesas tiesneši, kas zināmā mērā ir

saistīti ar protestos izteiktajiem argumentiem". Vienlaikus

tika uzsvērts arī tas, ka "pienākums tiesai iniciēt lietas

ir pretrunā ar tiesas spriešanas funkciju" (lietas

materiālu 2. sēj. 45. lpp.). Līdzīgu viedokli vairākkārt

paudusi arī pati Augstākā tiesa, norādot, ka protestus izskata

senatori, kuri zināmā mērā atrodas protestu iesniedzēja - Senāta

Civillietu departamenta priekšsēdētāja - organizatoriskajā

pakļautībā. Tas radot iespaidu, ka šādā situācijā senatori ir

saistīti ar protestos izteiktajiem argumentiem (sk., piemēram,

Augstākās tiesas 2011. gada 28. novembra vēstuli Nr. 10.1/3-2951

par grozījumiem Civilprocesa likuma 483. pantā; lietas materiālu

2. sēj. 34.-35.lpp.). Augstākā tiesa pati rosināja izdarīt

grozījumus apstrīdētajā normā, lai sekmētu sabiedrības

uzticēšanos tiesām un novērstu nepamatotas sūdzības (sk.

Augstākās tiesas viedokli lietā; 1. sēj. 192. lpp.).

Līdz ar to apstrīdētā norma

kopsakarā ar protesta iesniedzēja tiesībām noteikt protesta

izskatīšanā iesaistītos tiesnešus var radīt šaubas par tiesas

objektivitāti.

14.2. Lai konstatētu, vai ir aizskartas personu

tiesības uz objektīvu tiesu, jāpārliecinās par to, vai šaubas par

tiesas objektivitāti ir pamatotas.

14.2.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Senāta

Civillietu departamenta priekšsēdētājs pats nosaka iesniegto

protestu izskatīšanas kārtību, proti, var brīvi noteikt to

tiesnesi vai tiesas sastāvu, kas izskatīs attiecīgo protestu.

Var piekrist Saeimas argumentiem par to, ka protestu

izskatīšana Senātā neatšķiras no kasācijas sūdzību

izskatīšanas.

Ienākošo lietu izskatīšanu regulē iekšējais normatīvais akts

"Senāta Civillietu departamenta lietu sadales plāns"

(sk. lietas materiālu 2.sēj. 194.-196. lpp.), kuru

apstiprina Augstākās tiesas priekšsēdētājs katram kalendārajam

gadam. Minētais normatīvais akts reglamentē Civillietu

departamenta tiesvedībā ienākušo lietu sadales un izskatīšanas

kārtību. Tā tiek balstīta uz noteiktiem kritērijiem. Tāpēc

Senāta Civillietu departamentā lietas nevarētu tikt sadalītas

tikai pēc priekšsēdētāja ieskata. Tādējādi nav pamatots

Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka priekšsēdētājam ir iespējams

pēc sava ieskata izvēlēties senatorus, kuri skatīs iesniegto

protestu.

14.2.2. Pieteikuma iesniedzēji vērš tiesas uzmanību uz

to, ka Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs, iesniedzot

protestu, pauž viedokli par pirmās instances tiesas nolēmuma

prettiesiskumu, kas zināmā mērā var ietekmēt senatorus, kuri

izskata protestu. Līdzīgu viedokli pauž Tiesībsargs. Arī

apstrīdētās normas grozīšanas pamatojums balstīts uz šādu

argumentu.

Satversmes 83. pants nosaka: "Tiesneši ir neatkarīgi un

vienīgi likumam padoti." Šajā konstitucionālajā normā

noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no demokrātiskas

un tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tiesu varas uzdevums ir

gādāt par to, lai, spriežot tiesu, tiktu nodrošināta valsts

konstitūcijas, likumu un citu tiesību aktu īstenošana, tiesiskuma

principa ievērošana, kā arī tiktu aizsargātas cilvēka tiesības un

brīvības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 26. punktu). Kā tiesu un

tiesnešu neatkarības institucionālās garantijas Satversme nosaka

tiesneša padotību vienīgi likumam (Satversmes 83. pants),

tiesneša iecelšanu vai apstiprināšanu amatā ar likumdevēja lēmumu

(Satversmes 84. pants) un tiesneša neatceļamību no amata

(Satversmes 84. pants). Līdz ar to gan Satversme, gan likums

"Par tiesu varu", kurā noteiktas tiesnešiem izvirzāmās

prasības, paredz noteiktas garantijas tiesnešu neatkarības

nodrošināšanai.

14.2.3. Nav pamatots Saeimas arguments, ka Civillietu

departamenta priekšsēdētājs pilda tikai filtra funkciju, protesta

formā virzot tālāk personu iesniegtos pieteikumus par būtiskiem

materiālo vai procesuālo normu pārkāpumiem. Civilprocesa

regulējums ļāva Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājam

iesniegt protestus arī pēc paša iniciatīvas vai papildināt

personu iesniegto sūdzību ar saviem motīviem. Faktiski

šādā situācijā Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs

uzņēmās lietas dalībnieka (kasatora) funkcijas, jo tieši protestā

izteiktie argumenti kļūst par kasācijas tiesvedības priekšmetu,

strīds par kuru tiek izskatīts Senātā.

Arī ECT līdzīgā lietā, izskatot jautājumu par Lietuvas

Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta

priekšsēdētāja tiesībām iesniegt protestu un noteikt tā

izskatīšanas kārtību, konstatēja, ka ir pārkāptas Konvencijas 6.

panta pirmajā daļā nostiprinātās tiesības uz objektīvu tiesu. ECT

norādīja, ka, iesniedzot protestu, departamenta priekšsēdētājs

faktiski uzņēmies apsūdzības uzturētāja funkcijas. Lai gan

departamenta priekšsēdētājs pats nebija tajā tiesas sastāvā, kas

izskatīja protestu, viņš izvēlējās referējošo tiesnesi un

departamenta locekļus no paša vadītā Krimināllietu departamenta.

Tāpēc nevar apgalvot, ka objektīvi pastāv pietiekamas garantijas,

kas izslēdz jebkādas pamatotas šaubas par to, ka netiek izdarīts

nepieļaujams spiediens (sk. ECT 2000. gada 10. oktobra

sprieduma lietā "Daktaras v. Lithuania", iesniegums Nr.

42095/98, 35. - 38. punktu).

Izskatāmā lieta pēc tajā esošajiem apstākļiem daudzējādā ziņā

ir līdzīga minētajai ECT izspriestajai lietai. Tā kā ECT

secināja, ka šāda situācija ir pretrunā ar tiesībām uz objektīvu

tiesu, arī Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja tiesības

iesniegt protestu varētu nonākt pretrunā ar Konvencijas 6. pantā

paredzētajām tiesībām uz objektīvu tiesu.

Apstrīdētā norma pieļauj to, ka Senātā tiek izskatītas lietas,

kas ierosinātas pēc pašas tiesas iniciatīvas. Šāds regulējums ir

pretrunā ar taisnīgas tiesas principu. "Taisnīgums var

pastāvēt tikai tad, ja pastāv distance starp tiesnesi un pusēm,

tiesnesi un strīdu" (Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru

kolektīvs prof. R. Baloža vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013,

62. lpp.). Tātad, ja Senāta Civillietu departamenta

priekšsēdētājs izmanto minētās tiesības, sabiedrībā var rasties

šaubas par tiesas objektivitāti.

Tiesas sēdē izskanēja argumenti, kas varētu šīs šaubas

atspēkot. Tā, piemēram, lai gan Senāta Civillietu departamenta

priekšsēdētājs, iesniedzot protestu, pauž savu attieksmi pret

iesniegto sūdzību (iesniegumu), tas tomēr nenozīmējot, ka viņa

izteiktais viedoklis a priori liek tiesnešiem piekrist

protestā norādītajai motivācijai. Arī prakse liecina, ka

priekšsēdētāja protesti var tikt noraidīti (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 198. lpp.). Tomēr, kā jau tika norādīts,

tiesības uz taisnīgu tiesu prasa novērst pat šķietamu tiesas

neobjektivitāti. Apstrīdētā norma šādu šķietamību rada un līdz ar

to neatbilst tiesībām uz objektīvu tiesu.

Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.