11. pants

Satversmes 96. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences

neaizskaramību."

11.1. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir

tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta,

saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu

personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu

iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda tiesības būt

atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas viņu

atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10.

punktu).

Satversmes tiesas praksē jau atzīts, ka arī pamattiesību jomā

valstij ir trīskāršs pienākums: ievērot, aizsargāt un nodrošināt

personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām,

tai jāizpilda virkne pienākumu - gan pasīvie, piemēram,

neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram,

nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2007-23-01 7. punktu).

11.2. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

saturu, ir jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par

interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un

2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11.

punktu).

Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību

citastarp ir garantētas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. pantā. Šīs

Latvijas Republikai saistošās starptautiskās normas mērķis ir

visupirms aizsargāt indivīdu pret nepamatotu valsts iejaukšanos

personas privātajā dzīvē. Papildus šim negatīvajam pienākumam

valstij ir arī pozitīvs pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai

nepieciešamās darbības (sk. ECT spriedumu lietā "Biriuk

v. Lithuania", judgment of 25 November 2008, application no.

23373/03, para. 35).

Lemjot par saviem pozitīvajiem pienākumiem, valstij tomēr ir

piešķirama noteikta rīcības brīvība, proti, šie pozitīvie

pienākumi ir vērtējami Konvencijas 8. panta otrajā daļā noteikto

mērķu kontekstā, un ar to palīdzību ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars

starp sabiedrības un privātpersonas interesēm (sk., piemēram,

ECT spriedumus lietās "Lopez Ostra v. Spain", judgment

of 9 December 1994, Series A, no. 303-C, p. 54, para. 51, un

"Giacomelli v. Italy", judgment of 2 November 2006,

para. 78).

Izšķirošas nozīmes nav arī tam, vai normās noteiktais ir

vērtējams kā ierobežojums vai tieši pretēji - kā valsts

pozitīvais pienākums. Izšķirošais apstāklis jebkurā gadījumā ir

tas, vai konkrētajā situācijā tiek panākts taisnīgs līdzsvars

starp sabiedrības interesēm, no vienas puses, un attiecīgas

personas interesēm, no otras puses (sk. ECT spriedumu lietā

"Dickson v. the United Kingdom", judgment of 4 December

2007, application no. 44362, para. 71).