11. pants

1Satversmes 96. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences

3neaizskaramību."

411.1. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir

5tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta,

6saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu

7personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu

8iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda tiesības būt

9atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas viņu

10atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē (sk. Satversmes

11tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10.

12punktu).

13Satversmes tiesas praksē jau atzīts, ka arī pamattiesību jomā

14valstij ir trīskāršs pienākums: ievērot, aizsargāt un nodrošināt

15personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām,

16tai jāizpilda virkne pienākumu - gan pasīvie, piemēram,

17neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram,

18nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk.

19Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

202007-23-01 7. punktu).

2111.2. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

22saturu, ir jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

23cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to

24piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par

25interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

26valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

27Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

28(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

29sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un

302007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11.

31punktu).

32Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību

33citastarp ir garantētas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

34aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. pantā. Šīs

35Latvijas Republikai saistošās starptautiskās normas mērķis ir

36visupirms aizsargāt indivīdu pret nepamatotu valsts iejaukšanos

37personas privātajā dzīvē. Papildus šim negatīvajam pienākumam

38valstij ir arī pozitīvs pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai

39nepieciešamās darbības (sk. ECT spriedumu lietā "Biriuk

40v. Lithuania", judgment of 25 November 2008, application no.

4123373/03, para. 35).

42Lemjot par saviem pozitīvajiem pienākumiem, valstij tomēr ir

43piešķirama noteikta rīcības brīvība, proti, šie pozitīvie

44pienākumi ir vērtējami Konvencijas 8. panta otrajā daļā noteikto

45mērķu kontekstā, un ar to palīdzību ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars

46starp sabiedrības un privātpersonas interesēm (sk., piemēram,

47ECT spriedumus lietās "Lopez Ostra v. Spain", judgment

48of 9 December 1994, Series A, no. 303-C, p. 54, para. 51, un

49"Giacomelli v. Italy", judgment of 2 November 2006,

50para. 78).

51Izšķirošas nozīmes nav arī tam, vai normās noteiktais ir

52vērtējams kā ierobežojums vai tieši pretēji - kā valsts

53pozitīvais pienākums. Izšķirošais apstāklis jebkurā gadījumā ir

54tas, vai konkrētajā situācijā tiek panākts taisnīgs līdzsvars

55starp sabiedrības interesēm, no vienas puses, un attiecīgas

56personas interesēm, no otras puses (sk. ECT spriedumu lietā

57"Dickson v. the United Kingdom", judgment of 4 December

582007, application no. 44362, para. 71).