11. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Vēstures un filozofijas fakultātes docents Dr. phil. Artis

Svece - uzskata, ka Satversmes ievadā minētās vērtības nav

uzskatāmas par juridiski saistošiem priekšrakstiem.

Neesot tāda pašsaprotama un vispārpieņemta saraksta, kurā būtu

uzskaitītas Satversmes ievada piektajā rindkopā minētās latviešu

un lībiešu tradīcijas, kā arī vispārcilvēciskās un kristīgās

vērtības. Ja par kristīgām vērtībām atzītu jebkuru abstraktu

konceptu, piemēram, mīlestību, līdzcietību vai taisnīgumu, tādā

interpretācijā, kāda kristietības vēsturē ir pastāvējusi, vai

jebkuru vērtību kopumu, ko kristieši kādā laika posmā vai

ģeogrāfiskā areālā ir aizstāvējuši, tad šīs vērtības varot nonākt

cita ar citu pretrunā.

Lai nodrošinātu to, ka Satversmē nav iekšēju pretrunu,

Satversmes ievadā minētās vērtības nevarot uzskatīt par tādām,

kuras noteiktu to, kas Latvijas valstī ir vai nav pieļaujams.

Atsaukšanās uz kristīgajām vērtībām konkrētajā Satversmes teksta

daļā esot interpretējama drīzāk kā aicinājums apzināties Latvijas

vēsturi, tai skaitā vērtību mantojumu.

Latvijas valsts neesot veidojusies tukšā vietā, un tās

sabiedrību vienojot ne tikai praktisks izdevīgums vai nejauša

atrašanās noteiktā teritorijā. Identitātes un piederības apziņa

esot viens no faktoriem, kas nosaka pilsoņu lojalitāti valstij un

sabiedrības pastāvēšanu ilgtermiņā. Identitāti veidojot citstarp

arī pagātnes, tai skaitā sabiedrības kopīgās vēstures,

apzināšanās.

Kristietība, tāpat kā pirmskristīgā kultūra Latvijā un Eiropā,

apgaismības idejas, Eiropas modernitāte un citas idejas esot daļa

no Latvijas vēstures, un šis kultūras mantojums vēl aizvien

ietekmējot daudzu Latvijas pilsoņu pasaules skatījumu. Domājot

par Latvijas šodienas un nākotnes sabiedrību, no šā mantojuma

nevajagot vairīties. Satversmes ievads norādot koordinātas, kas

iezīmējot vēstures gaitā veidojušos telpu sabiedrības lēmumu

pieņemšanai, nevis sliedes, kuras kādreiz kāds būtu uzlicis un pa

kurām nu sabiedrībai būtu jābrauc par spīti tam, ka katra sliede

ved uz savu pusi.

Doma, ka papildus dzimumam pastāv arī dzimte, neesot ne

kontroversiāla, ne ideoloģiska. Vēsturiski sabiedrības, kurās

dominējuši vīrieši, esot centušās kā dabiskas pozicionēt tādas

sociālās normas, kas sievietēm piedēvējušas noteiktu rīcību vai

īpašības. Daudzi stereotipi par to, kādai jābūt sievietei vai

vīrietim, esot veidojušies sociāli, un tos visus neesot iespējams

skaidrot ar iedzimtību.