13. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkta, 4.

panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Satversmes

ievadam un 1. pantam, kā arī 99. un 110. pantam.

13.1. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka

Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta 3.

punkts un 12. panta 1. punkts neatbilst Satversmei, jo prasot

mainīt domāšanu un attieksmi pret personām, kas sevi neidentificē

ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Proti, minētās Stambulas

konvencijas normas neatbilstot Satversmei kā vienots

regulējums.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai minētās Stambulas

konvencijas normas var atzīt par vienotu tiesisko regulējumu.

13.1.1. Atbilstoši Vīnes konvencijas par starptautisko

līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija) 6. pantam katrai

valstij ir tiesībspēja slēgt līgumus. Ievērojot Vīnes konvencijas

11. pantā noteikto, valsts piekrišana līguma saistošajam

raksturam var būt izteikta ar parakstīšanu, līgumu sastādošu

dokumentu apmaiņu, ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai

pievienošanos vai jebkādā citā veidā, par kuru ir vienošanās.

Tas, kurš no minētajiem piekrišanas veidiem ir piemērojams

attiecībā uz konkrētu līgumu, saskaņā ar Vīnes konvencijas

12.-15. pantu ir atkarīgs citstarp no tā, kādu piekrišanas veidu

paredz attiecīgais līgums.

No Stambulas konvencijas 75. panta izriet, ka Stambulas

konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis, valstis,

kas nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs

konvencijas izstrādāšanā, un Eiropas Savienība, taču šī

konvencija stājas spēkā tikai pēc tās ratifikācijas, pieņemšanas

vai apstiprināšanas. Tā kā izskatāmajā lietā Satversmes tiesa

vērtē Stambulas konvencijas normu atbilstību Satversmei, bet

Stambulas konvencija vēl nav apstiprināta Saeimā, Satversmes

tiesai jāpārbauda, vai Latvija Stambulas konvenciju ir

parakstījusi atbilstoši Vīnes konvencijas un likuma "Par

Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem"

prasībām.

Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka konkrētajā gadījumā

Ministru kabinetam bija tiesības pieņemt lēmumu par Stambulas

konvencijas parakstīšanu.

Saskaņā ar Vīnes konvencijas 7. panta 1. punktu persona tiek

uzskatīta par valsti pārstāvošu nolūkā izteikt valsts piekrišanu

līguma saistošajam raksturam, ja persona uzrāda attiecīgās valsts

pilnvaras vai no attiecīgo valstu prakses vai no citiem

apstākļiem izriet, ka to nolūks bijis uzskatīt šo personu kā

valsti pārstāvošu, nepieprasot pilnvaras. Savukārt likuma

"Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 6.

panta otrā daļa nosaka: ja lēmumu par starptautiskā līguma

noslēgšanu pieņem Ministru kabinets, pilnvaru sarunu vešanai un

līguma parakstīšanai izsniedz ar Ministru kabineta lēmumu.

Ievērojot minēto, Ministru kabineta 2016. gada 10. maija sēdē

tika nolemts pilnvarot labklājības ministru parakstīt Stambulas

konvenciju. Tātad labklājības ministram bija tiesības Latvijas

vārdā parakstīt Stambulas konvenciju.

Tādējādi Latvija ir parakstījusi Stambulas konvenciju

atbilstoši Vīnes konvencijā un likumā "Par Latvijas

Republikas starptautiskajiem līgumiem" noteiktajām

prasībām.

13.1.2. Starptautisko līgumu iztulkošanas noteikumi ir

ietverti Vīnes konvencijā. Atbilstoši Vīnes konvencijas 31. panta

1. punktam starptautisks līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar

parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un

atbilstoši tā objektam un mērķim. Savukārt saskaņā ar minētā

panta 2. un 3. punktu līguma iztulkošanas nolūkā līdz ar tekstu,

ieskaitot preambulu un pielikumu, izmantojamas citstarp līguma

dalībnieku vienošanās, kas saistītas ar līguma noslēgšanu,

piemērošanu un iztulkošanu. Turklāt Vīnes konvencijas 32. pants

noteic, ka var izmantot papildu iztulkošanas paņēmienus, tostarp

līguma sagatavošanas materiālus un līguma noslēgšanas apstākļus,

lai apstiprinātu nozīmi, kas izriet no 31. panta piemērošanas,

vai lai noteiktu nozīmi, kad iztulkošana saskaņā ar 31. pantu

piešķir nozīmei divdomīgumu vai neskaidrību vai noved pie

rezultāta, kas ir klaji absurds vai nesaprātīgs.

Tādējādi arī izskatāmajā lietā, iztulkojot Stambulas

konvencijas normas, Satversmes tiesa ņems vērā gan Stambulas

konvencijas objektu un mērķi, gan tās attiecīgo normu tekstu.

Turklāt Stambulas konvencijas normu iztulkošanā, ievērojot Vīnes

konvencijas 32. pantā noteikto, kā papildlīdzeklis attiecīgajā

gadījumā izmantojams arī ar Stambulas konvenciju vienlaikus

pieņemtais tās paskaidrojošais ziņojums, kas ir atzīstams par

Stambulas konvencijas sagatavošanas materiālu.

13.1.3. Starptautisko tiesību praksē ir atzīts, ka

starptautiska līguma objekta un mērķa noteikšanā labā ticībā

jāņem vērā citstarp attiecīgā līguma nosaukums, ievads, līguma

pamattekstā postulētais attiecīgā līguma mērķis, kā arī līguma

sagatavošanas materiāli un tā saturs un būtība kopumā (sk.:

United Nations. Report of the International Law Commission.

Sixty-third session. New York: United Nations, 2011, pp.

360-361).

No Stambulas konvencijas nosaukuma izriet, ka tā ir paredzēta

vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai un

apkarošanai. Savukārt Stambulas konvencijas ievadā noteikts, ka

konvencijas dalībvalstis nosoda jebkādu vardarbību pret sievietēm

un vardarbību ģimenē, atzīst, ka galvenais veids, kā novērst

vardarbību pret sievietēm, ir sieviešu un vīriešu līdztiesības

juridiska un faktiska īstenošana, atzīst, ka vardarbība pret

sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos nevienlīdzību starp

sievietēm un vīriešiem, atzīst, ka ar vardarbību pret sievietēm

viņas tiek nostādītas pakārtotā stāvoklī, atzīst, ka sievietes un

meitenes bieži tiek pakļautas dažādiem nopietniem vardarbības

veidiem un tas ir būtisks cilvēktiesību pārkāpums un galvenais

šķērslis dzimumu līdztiesībai, atzīst, ka sievietes un meitenes

ir pakļautas lielākam dzimtē balstītas vardarbības riskam nekā

vīrieši, atzīst, ka vardarbība ģimenē nesamērīgi skar sievietes,

taču arī vīrieši var kļūt par upuriem, atzīst, ka bērni ir

vardarbības ģimenē upuri un liecinieki, kā arī tiecas izveidot

Eiropu, kurā nebūtu vardarbības pret sievietēm un vardarbības

ģimenē.

Stambulas konvencijas mērķi ir definēti tās 1. panta 1.

punktā. Tie ir šādi:

1) aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst

vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un

to izskaust;

2) sekmēt jebkādas vardarbības pret sievietēm izskaušanu un

veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, tostarp

nodrošinot sieviešu tiesību un iespēju paplašināšanu;

3) izstrādāt visaptverošu sistēmu, politiku un pasākumus, lai

aizsargātu visus upurus, kas cietuši no vardarbības pret

sievietēm un vardarbības ģimenē, un palīdzētu šādas vardarbības

upuriem;

4) veicināt starptautisku sadarbību, lai izskaustu vardarbību

pret sievietēm un vardarbību ģimenē;

5) nodrošināt atbalstu un palīdzību organizācijām un

tiesībaizsardzības institūcijām, lai tās varētu efektīvi

sadarboties, izmantojot vienotu pieeju vardarbības pret sievietēm

un vardarbības ģimenē izskaušanai.

Stambulas konvencijas objekta un mērķa noskaidrošanā jāņem

vērā arī tās materiālā darbības joma. Proti, Stambulas konvencija

atbilstoši tās 2. panta 1. punktam ir piemērojama attiecībā uz

jebkāda veida vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību

ģimenē, kas sievietes ietekmē nesamērīgi. Savukārt Stambulas

konvencijas 2. panta 2. punktā dalībvalstis tiek aicinātas

konvenciju piemērot visiem vardarbības ģimenē upuriem. Tādējādi

Stambulas konvencija tās dalībvalstīm paredz pienākumus tieši

sieviešu aizsardzībai no vardarbības, tostarp vardarbības ģimenē.

Lēmums par to, vai Stambulas konvencijā paredzētos pasākumus

attiecināt uz citiem vardarbības ģimenē upuriem, ir jāpieņem

konkrētajai dalībvalstij (sk. arī: Council of Europe.

Explanatory Report to the Council of Europe Convention on

preventing and combating violence against women and domestic

violence, para. 37).

Apkopojot iepriekš izklāstīto, Satversmes tiesa secina, ka

Stambulas konvencijas objekts un mērķis ir vardarbības pret

sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot

dzimumu līdztiesību. Līdz ar to arī visi ar Stambulas konvenciju

dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecas vienīgi uz Stambulas

konvencijas piemērošanas jomu atbilstoši tās objektam un mērķim -

jautājumiem par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē

izskaušanu.

13.1.4. Stambulas konvencijas 12. panta 1. punkts

paredz konvencijas dalībvalstu pienākumu veikt visus vajadzīgos

pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras

noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust

aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras

pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un

vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem. Šīs normas mērķis,

apzinoties vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē

izskaušanu kā Stambulas konvencijas objektu un mērķi, ir veicināt

izmaiņas domāšanā un attieksmē, lai mazinātu dzimtē balstītu

vardarbību, kas rodas tieši šajā normā minēto uzvedības modeļu

dēļ (sk. arī: Council of Europe. Explanatory Report to the

Council of Europe Convention on preventing and combating violence

against women and domestic violence, paras. 84-85). Stambulas

konvencijas 4. panta 3. punkts nosaka konvencijas dalībvalstīm

diskriminācijas aizliegumu konvencijā ietverto pienākumu izpildē

citstarp uz dzimuma, dzimtes un dzimtes identitātes pamata.

Proti, Stambulas konvencija tajā ietverto pienākumu izpildē

aizliedz diskriminēt arī personas, kuras sevi neidentificē ar tām

dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Savukārt Stambulas konvencijas

3. panta "c" punktā ir skaidrots jēdziens

"dzimte", ar to saprotot sociālās lomas, uzvedību,

nodarbes un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par

atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Par šīs normas saturu lietas

materiālos rodami atšķirīgi viedokļi (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 4., 53.-54., 90.-95. lp.). Tādēļ šīs normas satura

noskaidrošanā izmantojams Stambulas konvencijas paskaidrojošais

ziņojums. Proti, jēdziens "dzimte" Stambulas konvencijā

iekļauts, lai skaidrotu to, ka atsevišķas sociālās lomas vai

stereotipi vairo nevēlamas un kaitīgas situācijas, kā arī noved

pie tā, ka vardarbība pret sievietēm tiek uzskatīta par

pieņemamu. Ar šo jēdzienu nav paredzēts aizstāt jēdzienus

"vīrietis" un "sieviete" (sk.: Council of

Europe. Explanatory Report to the Council of Europe Convention on

preventing and combating violence against women and domestic

violence, para. 43).

Satversmes tiesa atzīst, ka Stambulas konvencijas 12. panta 1.

punktā paredzētā pienākuma izpildē konvencijas dalībvalstīm

atbilstoši Stambulas konvencijas 4. panta 3. punktam ir aizliegts

pieļaut diskrimināciju citstarp uz dzimtes identitātes un dzimtes

pamata. Jēdziena "dzimte" saturs ir izskaidrots

Stambulas konvencijas 3. panta "c" punktā. Tādējādi

minētās Stambulas konvencijas normas paredz valsts pienākumu

veicināt izmaiņas domāšanā un attieksmē, nediskriminējot citstarp

tās personas, kuras sevi neidentificē ar tām dzimšanas brīdī

noteikto dzimumu. Ievērojot pieteikumā paustā prasījuma būtību,

Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta 3.

punkts un 12. panta 1. punkts (turpmāk - apstrīdētais regulējums)

ir atzīstami par savstarpēji cieši saistītiem, tādēļ tie

izskatāmajā lietā nevar tikt aplūkoti atrauti cits no cita.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir vērtējams kā vienots

tiesiskais regulējums.

13.2. Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesiska

regulējuma atbilstība vairākām Satversmes normām, Satversmes

tiesai jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības vērtēšanai

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra

sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 14. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētais regulējums

uzliktu Latvijai pienākumu veicināt sabiedrības domāšanas un

attieksmes maiņu attiecībā uz personām, kuras sevi neidentificē

ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu. Tas būtu pretrunā ar

Latvijas konstitucionālo identitāti, kuru aptverot Satversmes 1.

pants un kuras satura atklāšanā esot izmantojamas Satversmes

ievadā minētās vērtības: ģimene un kristīgās vērtības. Savukārt

ar to, ka apstrīdētais regulējums paredz domāšanas un attieksmes

maiņu, tiekot pārkāptas Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības

uz domas un apziņas brīvību. Turklāt apstrīdētajā regulējumā

noteiktais pienākums veicināt domāšanas un attieksmes maiņu

apdraudot izpratni par ģimeni, kuru veido bērns un viņa māte un

tēvs, tādēļ esot pretrunā ar Satversmes 110. pantu.

Tā kā prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību

Satversmes ievadam un 1. pantam ir saistīts ar vieniem un tiem

pašiem Pieteikuma iesniedzēja apsvērumiem par Latvijas

konstitucionālo identitāti, apstrīdētā regulējuma atbilstība

Satversmes ievadam un 1. pantam ir vērtējama to kopsakarā. Ņemot

vērā lietas faktiskos apstākļus un Pieteikuma iesniedzēja

argumentus par apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību

Satversmei, Satversmes tiesa visupirms vērtēs tā atbilstību

Satversmes ievadam kopsakarā ar 1. pantu, savukārt pēc tam

izvērtēs apstrīdētā regulējuma atbilstību attiecīgi Satversmes

99. pantam un 110. pantam.