14. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam un

Satversmes 1. pantam.

Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka no Satversmes

ievada kopsakarā ar tās 1. pantu izriet valsts pienākums

aizsargāt citstarp to Latvijas valsts konstitucionālās

identitātes daļu, kuru raksturo kristīgās vērtības un postulāts,

ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Satversmes ievadā

minētās kristīgās vērtības un postulāts, ka ģimene ir saliedētas

sabiedrības pamats, esot Latvijas konstitucionālo identitāti

veidojoši elementi. Šie elementi to kopsakarā prasot aizsargāt

tādu ģimeni, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs. Sekmējot

domāšanas un attieksmes maiņu attiecībā uz kristīgajām vērtībām

un iepriekš minēto izpratni par ģimeni, jo īpaši to, ka persona

drīkst sevi identificēt tikai ar tai dzimšanas brīdī noteikto

dzimumu, tiktu grozīta Latvijas konstitucionālā identitāte.

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētais regulējums

neskar Satversmes ievadu un 1. pantu. Turklāt Satversmes ievadā

minētās kristīgās vērtības un postulātu, ka ģimene ir saliedētas

sabiedrības pamats, nevarot interpretēt tādā veidā, kas nepieļauj

demokrātiskas tiesiskas valsts centienus novērst un izskaust

cilvēktiesību pārkāpumus.

14.1. Ikvienu valsti raksturo tās konstitucionālā

identitāte, kas palīdz to nošķirt no citām valstīm. Identitātes,

tostarp konstitucionālās identitātes, veidošanās ir ilgs process,

kas atkarīgs no vēsturiskiem apstākļiem (sk.: Osipova S.

Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2020, 27. lpp.; Jacobsohn G. J. Constitutional

Identity. The Review of Politics. 2006, Vol. 68, No. 3, p.

363). No tā savukārt izriet, ka konstitucionālā identitāte

nav statiska.

Konstitucionālā identitāte aptver konkrētu valsti raksturojošo

valststiesisko identitāti un valsts iekārtas identitāti. Tā

atbild gan uz jautājumu par to, kāda ir konkrētā valsts, proti,

atspoguļo klasiskos starptautiskajās tiesībās atzītos

konstitutīvos valsts elementus - teritoriju, tautu un suverēnu

valsts varu -, gan uz jautājumu par to, kāda ir konkrētās valsts

iekārta. Atspoguļojot valsts teritoriju, tautu un valsts varu

konstitūcijā, tiek ņemti vērā tādi ārpusjuridiski faktori kā

vēsture, politika, nacionālie, kultūras un citi faktori, kas

identificē attiecīgo valsti. Savukārt konkrētās valsts iekārtas

identitāti nosaka šo valsts iekārtu raksturojošie vispārējie

tiesību virsprincipi. Tātad konstitucionālā identitāte ir

saturiski ietilpīgs, plašs fenomens, kas sastāv no pēc savas

dabas atšķirīgiem elementiem, no kuriem tikai daļa ir

vispārsaistošas tiesību normas. Tādi, piemēram, ir Latvijas

valsts iekārtas identitāti noteicošie demokrātijas, tiesiskuma,

nacionālas un sociāli atbildīgas valsts virsprincipi. Savukārt

konstitūcijā ietvertās norādes citstarp uz valsts un nācijas

vēsturi, tradīcijām, valsts dibināšanas apstākļiem, valsts

mērķiem vai citiem elementiem, kas no konstitucionālo tiesību

viedokļa palīdz atpazīt konkrēto valsti, piešķirt tai specifisku

jēgu, to raksturot, ir konkrētās valsts pamatā esošās valsts

identitātes elementi (sal. sk.: Konstitucionālo tiesību

komisija. Viedoklis par Latvijas valsts konstitucionālajiem

pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. 2012. gada 17.

septembris, 79., 95., 104. un 105. sadaļa). Šie elementi

ietver norādes gan uz konkrētās valsts tiesību principiem, gan uz

vērtībām, kas noteica šīs valsts konstitucionālās identitātes

veidošanās ceļu un tomēr pašas par sevi nav vispārsaistošas

tiesību normas.

14.2. Daļa no Latvijas konstitucionālās identitātes ir

ietverta Satversmes 1. pantā un ievadā.

Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika. Savukārt Satversmes ievadā citstarp

minēts, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš

senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā

dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās

vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts

valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums,

darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Šīs

atziņas raksturo Latvijas tautas kultūras identitātes saknes - šī

identitāte sakņojas gan latviskajās tradīcijās un dzīvesziņā, gan

vispārcilvēciskajās vērtībās, kas cēlušās no apgaismības idejām,

gan visu Eiropas kultūrtelpu ietekmējušās kristīgajās vērtībās.

Kristīgo vērtību pieminēšana ir atsauce nevis uz reliģiju, bet

gan piederību Eiropas vai Rietumu civilizācijai. Savukārt atsauce

uz ģimeni nozīmē to, ka šāda sociālās dzīves forma ir morāli un

tiesiski atzīstama (sk. arī 11. Saeimai iesniegtā

likumprojekta Nr. 1075/Lp11 "Grozījums Latvijas Republikas

Satversmē" anotāciju; Balodis R. Komentārs Latvijas

Republikas Satversmes ievadam. Grām.: Balodis R. (red.) Latvijas

Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie

noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 131.-132.

lpp.).

Apspriežot Satversmes ievadu Saeimā, tika norādīts, ka tas

iezīmē Latvijas valsts pamatus, taču atšķirībā no Satversmes

pamatdaļas nesatur konkrētu tiesisku regulējumu (sk. 11.

Saeimas 2014. gada 5. jūnija sēdes stenogrammu). Tas gan

nenozīmē, ka Satversmes ievadā nevarētu būt ietverti vispārējie

tiesību principi. Tādējādi Satversmes ievads ir tiesību normu un

vērtību kopums, no kura valstij izriet noteikti konstitucionāli

pienākumi (sk.: Balodis R. Komentārs Latvijas Republikas

Satversmes ievadam. Grām.: Balodis R. (red.) Latvijas Republikas

Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi.

Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 93. lpp.). Starp Satversmes

ievadā atspoguļotajām vērtībām, tostarp kristīgajām un

vispārcilvēciskajām vērtībām un latvisko dzīvesziņu, un Satversmē

ietvertajiem vispārējiem tiesību principiem jānodrošina

harmonija, ievērojot Latvijas suverēna - tautas - gribu dzīvot

demokrātiskā tiesiskā valstī.

Gan kristīgās vērtības, gan postulāts, ka ģimene ir saliedētas

sabiedrības pamats, ir vieni no Latvijas konstitucionālo

identitāti veidojošajiem elementiem, kuri palīdz identificēt

Latvijas valsti. Šie elementi ir ārpusjuridiski faktori, kas

izriet no vēsturiskiem un socioloģiskiem faktiem un atspoguļo

vērtības, tomēr paši par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas.

Tas nozīmē, ka prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību

kristīgajām vērtībām un postulātam par to, ka ģimene ir

saliedētas sabiedrības pamats, nav prasījums par apstrīdētā

regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību

normām.

14.3. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 16. panta 2.

punktam Satversmes tiesa izskata lietas par Latvijas parakstīto

vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu

apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei. Proti, Satversmes

tiesas kompetencē ietilpst lietas par Latvijas parakstīto vai

noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu

apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmē ietvertajām tiesību

normām. Tā kā Satversmes ievadā minētās kristīgās vērtības un

postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav

vispārsaistošas tiesību normas, pieteikumā norādītais prasījums

par apstrīdētā regulējuma atbilstību šiem Latvijas

konstitucionālo identitāti veidojošajiem elementiem nav

piekritīgs Satversmes tiesai.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un pieteikumā

ietvertā prasījuma būtību, Satversmes tiesa secina, ka lēmums par

lietas ierosināšanu daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību

Satversmes ievadam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu neatbilst

Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 1. punktam un

izskatāmajā lietā pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 3. punktā paredzētais pamats tiesvedības

izbeigšanai.

Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar

Satversmes 1. pantu ir izbeidzama.