15. pants

1Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētais

2regulējums neatbilst Satversmes 99. pantam.

3Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka apstrīdētais

4regulējums uzliek valstij pienākumu veicināt domāšanas un

5attieksmes maiņu attiecībā uz to personu vienlīdzību, kuras sevi

6neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, un

7nepieciešamību šīs personas aizsargāt no vardarbības. Savukārt

8Ministru kabinets norāda, ka valsts pienākums veikt vispārīgus

9pasākumus sabiedrībā pastāvošo uzvedības modeļu grozīšanai ir

10attiecināms vienīgi uz Stambulas konvencijas ievadā definētajiem

11mērķiem un to īstenošanu, proti, vardarbības pret sievietēm un

12vardarbības ģimenē novēršanu, nevis kādas konkrētas ideoloģijas

13vai stereotipu uzspiešanu.

14Lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99.

15pantā ietvertajām tiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās

16pārliecības brīvību, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai

17apstrīdētais regulējums attiecīgās tiesības ierobežo.

1815.1. Satversmes 99. pants nosaka: "Ikvienam ir

19tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

20Baznīca ir atdalīta no valsts."

21Satversmes tiesa ir atzinusi, ka domas, apziņas un reliģiskās

22pārliecības brīvība ir viena no nozīmīgākajām vērtībām

23demokrātiskā sabiedrībā. Šī brīvība aptver dažāda veida

24reliģiskus, nereliģiskus un ateistiskus uzskatus, kā arī tiesības

25pieņemt reliģiju vai nepiederēt ne pie vienas reliģijas (sk.

26Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr.

272010-50-03 7.1. punktu).

28Konkretizējot Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības, jāņem

29vērā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

30konvencijas 9. pants un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā

31nostiprinātā tā interpretācija (sal. sk. Satversmes tiesas

322018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 18.

33punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka personai ir

34tiesības uz noteiktas pārliecības uzturēšanu un mainīšanu. Šīs

35tiesības ir absolūtas, tādēļ valsts nedrīkst tajās iejaukties,

36piemēram, nosakot, kāda pārliecība personai būtu jāuztur, vai

37vēršot pret personu piespiedu līdzekļus, lai panāktu tās

38pārliecības maiņu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

392007. gada 12. aprīļa sprieduma lietā "Ivanova v.

40Bulgaria", pieteikums Nr. 52436/99, 79. punktu). Tomēr

41minētās tiesības neattiecas uz jebkuru viedokli, proti, šīs

42tiesības aizsargā tikai uzskatus, kurus raksturo noteikta

43skaidrības, nopietnības, saskanības un svarīguma pakāpe (sk.

44Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 15. janvāra sprieduma

45lietā "Eweida and Others v. the United Kingdom",

46pieteikumi Nr. 48420/10 u. c., 81. punktu).

47Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret to un arī

48Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka personas uzskati par

49sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko šī persona

50uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem, var sasniegt to

51skaidrības, nopietnības, saskanības un svarīguma pakāpi, kāda

52raksturo Satversmes 99. panta tvērumā ietilpstošo domas, apziņas

53un reliģiskās pārliecības brīvību. Ievērojot iepriekš minētos

54apsvērumus, Satversmes tiesa secina, ka turēšanās pie šādiem

55uzskatiem ietilpst Satversmes 99. panta tvērumā.

56Līdz ar to personas tiesības turēties pie saviem uzskatiem par

57sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, kas, pēc šīs

58personas domām, atbilst sievietēm vai vīriešiem, ietilpst

59Satversmes 99. panta tvērumā.

6015.2. Apstrīdētais regulējums pēc būtības uzliek

61Stambulas konvencijas dalībvalstīm pienākumu pielikt saprātīgas

62pūles tādu aizspriedumu, paražu un tradīciju izskaušanai, kuras

63sekmē dzimtē balstītu vardarbību pret sievietēm, un šā pienākuma

64īstenošanā nepieļauj diskrimināciju. Proti, apstrīdētajā

65regulējumā paredzētais pienākums neprasa no dalībvalstīm

66konkrētus sasniedzamos rezultātus, bet nosaka vispārīgu rīcības

67modeli.

68Satversmes tiesa uzsver, ka demokrātiskā tiesiskā valstī nav

69pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu

70pārliecību. Tomēr, apzinoties ikvienas personas tiesības uz

71domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, valstij ir

72pienākums veikt plašus un vispusīgus pasākumus, kuru mērķis ir

73mazināt sabiedrības toleranci pret vardarbību un izskaidrot

74vardarbības sekas visām personām (sal. sk. Satversmes tiesas

752021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.2.

76punktu). Proti, valstij ir pienākums saprātīgam un izglītotam

77indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem

78faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu. Tas attiecas

79arī uz dzimtē balstītu vardarbību. Tas vien, ka šāda informācija

80indivīdiem tiek piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts

81pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Šāds secinājums izriet

82citstarp no tā, ka apstrīdētais regulējums neparedz piespiedu

83līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina savu

84pārliecību.

85Satversmes tiesa vērš uzmanību arī uz to, ka vairākos Latvijai

86saistošos starptautiskajos līgumos jau šobrīd ir paredzēti

87pienākumi, kas saistīti ar domāšanas un attieksmes maiņas

88veicināšanu nolūkā mazināt cilvēktiesību pārkāpumus. Piemēram,

89Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu

90(turpmāk - Konvencija par sieviešu diskriminācijas izskaušanu) 5.

91pants uzliek tās dalībvalstīm pienākumu veikt visus attiecīgos

92pasākumus nolūkā mainīt vīriešu un sieviešu izturēšanās sociālos

93un kultūras modeļus, lai panāktu aizspriedumu izskaušanu, tādu

94paražu un jebkuras citas prakses likvidēšanu, kuras pamatojas uz

95ideju par viena dzimuma nepilnvērtību vai pārākumu vai vīriešu un

96sieviešu stereotipiskajām lomām. Savukārt Konvencijas par personu

97ar invaliditāti tiesībām 4. panta 1. punkta "b"

98apakšpunkts uzliek tās dalībvalstīm pienākumu veikt visus

99nepieciešamos, tostarp likumdošanas, pasākumus, lai grozītu vai

100atceltu pastāvošos likumus, noteikumus, paražas un praksi, kas

101diskriminē personas ar invaliditāti.

102Tādējādi apstrīdētais regulējums personai neierobežo

103Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības uz domas, apziņas un

104reliģiskās pārliecības brīvību un pastāv Satversmes tiesas likuma

10529. panta pirmās daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības

106izbeigšanai.

107Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

108apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99. pantam ir

109izbeidzama.