15. pants

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētais

regulējums neatbilst Satversmes 99. pantam.

Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka apstrīdētais

regulējums uzliek valstij pienākumu veicināt domāšanas un

attieksmes maiņu attiecībā uz to personu vienlīdzību, kuras sevi

neidentificē ar tām dzimšanas brīdī noteikto dzimumu, un

nepieciešamību šīs personas aizsargāt no vardarbības. Savukārt

Ministru kabinets norāda, ka valsts pienākums veikt vispārīgus

pasākumus sabiedrībā pastāvošo uzvedības modeļu grozīšanai ir

attiecināms vienīgi uz Stambulas konvencijas ievadā definētajiem

mērķiem un to īstenošanu, proti, vardarbības pret sievietēm un

vardarbības ģimenē novēršanu, nevis kādas konkrētas ideoloģijas

vai stereotipu uzspiešanu.

Lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99.

pantā ietvertajām tiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās

pārliecības brīvību, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai

apstrīdētais regulējums attiecīgās tiesības ierobežo.

15.1. Satversmes 99. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

Baznīca ir atdalīta no valsts."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka domas, apziņas un reliģiskās

pārliecības brīvība ir viena no nozīmīgākajām vērtībām

demokrātiskā sabiedrībā. Šī brīvība aptver dažāda veida

reliģiskus, nereliģiskus un ateistiskus uzskatus, kā arī tiesības

pieņemt reliģiju vai nepiederēt ne pie vienas reliģijas (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr.

2010-50-03 7.1. punktu).

Konkretizējot Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības, jāņem

vērā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 9. pants un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā

nostiprinātā tā interpretācija (sal. sk. Satversmes tiesas

2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 18.

punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka personai ir

tiesības uz noteiktas pārliecības uzturēšanu un mainīšanu. Šīs

tiesības ir absolūtas, tādēļ valsts nedrīkst tajās iejaukties,

piemēram, nosakot, kāda pārliecība personai būtu jāuztur, vai

vēršot pret personu piespiedu līdzekļus, lai panāktu tās

pārliecības maiņu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2007. gada 12. aprīļa sprieduma lietā "Ivanova v.

Bulgaria", pieteikums Nr. 52436/99, 79. punktu). Tomēr

minētās tiesības neattiecas uz jebkuru viedokli, proti, šīs

tiesības aizsargā tikai uzskatus, kurus raksturo noteikta

skaidrības, nopietnības, saskanības un svarīguma pakāpe (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 15. janvāra sprieduma

lietā "Eweida and Others v. the United Kingdom",

pieteikumi Nr. 48420/10 u. c., 81. punktu).

Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret to un arī

Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka personas uzskati par

sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko šī persona

uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem, var sasniegt to

skaidrības, nopietnības, saskanības un svarīguma pakāpi, kāda

raksturo Satversmes 99. panta tvērumā ietilpstošo domas, apziņas

un reliģiskās pārliecības brīvību. Ievērojot iepriekš minētos

apsvērumus, Satversmes tiesa secina, ka turēšanās pie šādiem

uzskatiem ietilpst Satversmes 99. panta tvērumā.

Līdz ar to personas tiesības turēties pie saviem uzskatiem par

sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, kas, pēc šīs

personas domām, atbilst sievietēm vai vīriešiem, ietilpst

Satversmes 99. panta tvērumā.

15.2. Apstrīdētais regulējums pēc būtības uzliek

Stambulas konvencijas dalībvalstīm pienākumu pielikt saprātīgas

pūles tādu aizspriedumu, paražu un tradīciju izskaušanai, kuras

sekmē dzimtē balstītu vardarbību pret sievietēm, un šā pienākuma

īstenošanā nepieļauj diskrimināciju. Proti, apstrīdētajā

regulējumā paredzētais pienākums neprasa no dalībvalstīm

konkrētus sasniedzamos rezultātus, bet nosaka vispārīgu rīcības

modeli.

Satversmes tiesa uzsver, ka demokrātiskā tiesiskā valstī nav

pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu

pārliecību. Tomēr, apzinoties ikvienas personas tiesības uz

domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, valstij ir

pienākums veikt plašus un vispusīgus pasākumus, kuru mērķis ir

mazināt sabiedrības toleranci pret vardarbību un izskaidrot

vardarbības sekas visām personām (sal. sk. Satversmes tiesas

2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.2.

punktu). Proti, valstij ir pienākums saprātīgam un izglītotam

indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem

faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu. Tas attiecas

arī uz dzimtē balstītu vardarbību. Tas vien, ka šāda informācija

indivīdiem tiek piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts

pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Šāds secinājums izriet

citstarp no tā, ka apstrīdētais regulējums neparedz piespiedu

līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina savu

pārliecību.

Satversmes tiesa vērš uzmanību arī uz to, ka vairākos Latvijai

saistošos starptautiskajos līgumos jau šobrīd ir paredzēti

pienākumi, kas saistīti ar domāšanas un attieksmes maiņas

veicināšanu nolūkā mazināt cilvēktiesību pārkāpumus. Piemēram,

Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu

(turpmāk - Konvencija par sieviešu diskriminācijas izskaušanu) 5.

pants uzliek tās dalībvalstīm pienākumu veikt visus attiecīgos

pasākumus nolūkā mainīt vīriešu un sieviešu izturēšanās sociālos

un kultūras modeļus, lai panāktu aizspriedumu izskaušanu, tādu

paražu un jebkuras citas prakses likvidēšanu, kuras pamatojas uz

ideju par viena dzimuma nepilnvērtību vai pārākumu vai vīriešu un

sieviešu stereotipiskajām lomām. Savukārt Konvencijas par personu

ar invaliditāti tiesībām 4. panta 1. punkta "b"

apakšpunkts uzliek tās dalībvalstīm pienākumu veikt visus

nepieciešamos, tostarp likumdošanas, pasākumus, lai grozītu vai

atceltu pastāvošos likumus, noteikumus, paražas un praksi, kas

diskriminē personas ar invaliditāti.

Tādējādi apstrīdētais regulējums personai neierobežo

Satversmes 99. pantā ietvertās tiesības uz domas, apziņas un

reliģiskās pārliecības brīvību un pastāv Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktā minētais pamats tiesvedības

izbeigšanai.

Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99. pantam ir

izbeidzama.