18. pants

1Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un

2kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem

3salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas

4vienojošo pazīmi. Divas situācijas nekad nav identiskas, tādēļ

5salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai

6vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam

7elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena

8(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā

9Nr. 2020-14-01 9. punktu).

10Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka konkrētajā

11gadījumā salīdzināmos apstākļos atrodas vīrieši un sievietes. Ne

12Ministru kabinets, ne lietā pieaicinātās personas šādu viedokli

13neapstrīd.

14Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot tiesību normas

15atbilstību Satversmes 91. pantam, jāņem vērā tiesiskās

16attiecības, ko šī norma regulē (sk., piemēram, Satversmes

17tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 9.

18punktu).

19Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts konkretizē Stambulas

20konvencijas 4. panta 1. punktā paredzēto pienākumu veicināt un

21aizsargāt ikviena tiesības uz dzīvi bez vardarbības un attiecas

22uz noteiktas personu grupas - sieviešu - aizsardzību no dzimtē

23balstītas vardarbības. Saskaņā ar Stambulas konvencijas 3. panta

24"a" punktu šāda vardarbība ietver darbības, kuru

25rezultātā var tikt nodarīts fizisks, seksuāls, psiholoģisks vai

26ekonomisks kaitējums vai ciešanas, tostarp piedraudējumu veikt

27šādas darbības. Tātad Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts

28attiecas uz tiesiskajām attiecībām starp valsti un indivīdu

29vardarbības novēršanā.

30No Satversmes 93. pantā ietvertajām tiesībām uz dzīvību izriet

31valsts pienākums sargāt personas dzīvību ne vien no valsts pašas

32darbībām, bet arī no citu personu darbībām (sk. Satversmes

33tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 18.2.

34punktu). Satversmes 95. pants ietver spīdzināšanas un citādas

35cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegumu, kas

36liedz citstarp tādu rīcību, kas var radīt cietušajam baiļu,

37ciešanu un mazvērtības sajūtu (sk. Satversmes tiesas 2010.

38gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1.

39punktu). Savukārt Satversmes 111. pantā ietvertais valsts

40pienākums aizsargāt cilvēku veselību nozīmē citstarp pienākumu

41aizsargāt personu no citu privātpersonu iejaukšanās tās

42pamattiesību realizācijā gan attiecībā uz fizisko, gan garīgo

43veselību (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 9. marta

44sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 8.1. punktu).

45Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir

46pienākums preventīvi rīkoties, lai aizsargātu identificējamas

47personas no tādām citu personu darbībām, kas apdraud dzīvību vai

48ir cietsirdīgas vai necilvēcīgas (sk., piemēram, Eiropas

49Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 9. jūnija sprieduma lietā

50"Opuz v. Turkey", pieteikums Nr. 33401/02, 129. un

51159.-160. punktu). Savukārt ANO Ekonomikas, kultūras un

52sociālo tiesību komiteja norādījusi, ka no Starptautiskā pakta

53par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. panta 1.

54punktā ietvertajām tiesībām sasniegt visaugstāko fiziskās un

55garīgās veselības līmeni izriet dalībvalstu pienākums aizsargāt

56indivīdus no vardarbības (sk.: CESCR General Comment No. 14:

57The Right to the Highest Attainable Standard of Health (Art. 12),

58para. 21 and 35). Arī Pasaules veselības asambleja ir

59atzinusi, ka vardarbība var radīt ar personas veselību saistītas

60sekas, tostarp nāvi, invaliditāti, miesas bojājumus, ietekmi uz

61garīgo, seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī sociālas sekas

62(sk.: World Health Assembly. Strengthening the role of the

63health system in addressing violence, in particular against women

64and girls, and against children. 24 May 2014, A67/VR/9).

65Konkretizējot Satversmes normas kopsakarā ar starptautiskajos

66līgumos ietvertajām cilvēktiesību normām, ir jānodrošina šo normu

67savstarpēja harmonija. Tātad arī Satversmes 93., 95. un 111.

68panta tvērumā ietilpst valsts pienākums aizsargāt ikvienu no

69vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un

70garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un

71cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam. Šis valsts

72pienākums attiecas uz visām valsts jurisdikcijā esošajām personām

73- kā vīriešiem, tā sievietēm. Tātad konkrētajā gadījumā

74Pieteikuma iesniedzēja identificētās grupas vienojošā pazīme ir

75tiesības uz aizsardzību no vardarbības.

76Līdz ar to vīrieši un sievietes, kam

77ir tiesības uz aizsardzību no vardarbības, atrodas vienādos un

78pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.