18. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un

kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas

vienojošo pazīmi. Divas situācijas nekad nav identiskas, tādēļ

salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai

vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam

elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā

Nr. 2020-14-01 9. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka konkrētajā

gadījumā salīdzināmos apstākļos atrodas vīrieši un sievietes. Ne

Ministru kabinets, ne lietā pieaicinātās personas šādu viedokli

neapstrīd.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot tiesību normas

atbilstību Satversmes 91. pantam, jāņem vērā tiesiskās

attiecības, ko šī norma regulē (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 9.

punktu).

Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts konkretizē Stambulas

konvencijas 4. panta 1. punktā paredzēto pienākumu veicināt un

aizsargāt ikviena tiesības uz dzīvi bez vardarbības un attiecas

uz noteiktas personu grupas - sieviešu - aizsardzību no dzimtē

balstītas vardarbības. Saskaņā ar Stambulas konvencijas 3. panta

"a" punktu šāda vardarbība ietver darbības, kuru

rezultātā var tikt nodarīts fizisks, seksuāls, psiholoģisks vai

ekonomisks kaitējums vai ciešanas, tostarp piedraudējumu veikt

šādas darbības. Tātad Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts

attiecas uz tiesiskajām attiecībām starp valsti un indivīdu

vardarbības novēršanā.

No Satversmes 93. pantā ietvertajām tiesībām uz dzīvību izriet

valsts pienākums sargāt personas dzīvību ne vien no valsts pašas

darbībām, bet arī no citu personu darbībām (sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 18.2.

punktu). Satversmes 95. pants ietver spīdzināšanas un citādas

cietsirdīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegumu, kas

liedz citstarp tādu rīcību, kas var radīt cietušajam baiļu,

ciešanu un mazvērtības sajūtu (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1.

punktu). Savukārt Satversmes 111. pantā ietvertais valsts

pienākums aizsargāt cilvēku veselību nozīmē citstarp pienākumu

aizsargāt personu no citu privātpersonu iejaukšanās tās

pamattiesību realizācijā gan attiecībā uz fizisko, gan garīgo

veselību (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 9. marta

sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 8.1. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir

pienākums preventīvi rīkoties, lai aizsargātu identificējamas

personas no tādām citu personu darbībām, kas apdraud dzīvību vai

ir cietsirdīgas vai necilvēcīgas (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 9. jūnija sprieduma lietā

"Opuz v. Turkey", pieteikums Nr. 33401/02, 129. un

159.-160. punktu). Savukārt ANO Ekonomikas, kultūras un

sociālo tiesību komiteja norādījusi, ka no Starptautiskā pakta

par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. panta 1.

punktā ietvertajām tiesībām sasniegt visaugstāko fiziskās un

garīgās veselības līmeni izriet dalībvalstu pienākums aizsargāt

indivīdus no vardarbības (sk.: CESCR General Comment No. 14:

The Right to the Highest Attainable Standard of Health (Art. 12),

para. 21 and 35). Arī Pasaules veselības asambleja ir

atzinusi, ka vardarbība var radīt ar personas veselību saistītas

sekas, tostarp nāvi, invaliditāti, miesas bojājumus, ietekmi uz

garīgo, seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī sociālas sekas

(sk.: World Health Assembly. Strengthening the role of the

health system in addressing violence, in particular against women

and girls, and against children. 24 May 2014, A67/VR/9).

Konkretizējot Satversmes normas kopsakarā ar starptautiskajos

līgumos ietvertajām cilvēktiesību normām, ir jānodrošina šo normu

savstarpēja harmonija. Tātad arī Satversmes 93., 95. un 111.

panta tvērumā ietilpst valsts pienākums aizsargāt ikvienu no

vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un

garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un

cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam. Šis valsts

pienākums attiecas uz visām valsts jurisdikcijā esošajām personām

- kā vīriešiem, tā sievietēm. Tātad konkrētajā gadījumā

Pieteikuma iesniedzēja identificētās grupas vienojošā pazīme ir

tiesības uz aizsardzību no vardarbības.

Līdz ar to vīrieši un sievietes, kam

ir tiesības uz aizsardzību no vardarbības, atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.