21. pants

Konstatējot, ka atšķirīga attieksme ir noteikta ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, Satversmes tiesai

jāpārliecinās par to, vai šāda attieksme ir attaisnojama.

21.1. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga

attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija

specifikas, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var

atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamība. Proti, pastāv

tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī tādi

kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var attaisnot

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 10. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 14.1. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka valstij ir

nepieciešams norādīt uz ļoti būtiskiem iemesliem, lai varētu tikt

attaisnota atšķirīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1985. gada 28. maija

sprieduma lietā "Abdulaziz, Cabales and Balkandali v. the

United Kingdom", pieteikums Nr. 9214/80 u. c., 78. punktu un

2019. gada 24. oktobra sprieduma lietā "J. D. and A. v. the

United Kingdom", pieteikums Nr. 32949/17 u. c., 89.

punktu).

21.2. Konvencijas par sieviešu diskriminācijas

izskaušanu 3. pants noteic, ka dalībvalstis veic visās jomās, it

īpaši politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un kultūras jomā,

visus attiecīgos pasākumus, arī likumdošanas pasākumus, sieviešu

vispusīgas attīstības un progresa nodrošināšanai, lai garantētu

viņām iespējas īstenot un izmantot cilvēka tiesības un

pamatbrīvības, pamatojoties uz vienlīdzību ar vīriešiem. Turklāt

atbilstoši minētās konvencijas 4. panta 1. punktam tādu

dalībvalsts pagaidu īpašo pasākumu veikšana, kuru mērķis ir

paātrināt vīriešu un sieviešu faktiskas vienlīdzības sasniegšanu,

nav uzskatāma par diskriminējošu, taču tā nekādā ziņā nedrīkst

izraisīt nelīdztiesīgu vai diferencētu standartu saglabāšanos;

šie pasākumi jāatceļ, kad būs sasniegti mērķi, proti, vienādas

iespējas un vienāda attieksme.

Satversmes tiesa, atsaucoties uz starptautisko cilvēktiesību

aizsardzības organizāciju praksi, jau ir atzinusi, ka valsts

drīkst izturēties pret salīdzināmām grupām atšķirīgi, lai labotu

to faktisko nevienlīdzību, turklāt noteiktos apstākļos par

pārkāpumu var tikt atzīts tas, ka valsts necenšas šo

nevienlīdzību novērst ar atšķirīgu attieksmi. Proti, atsevišķos

gadījumos valstij var būt pienākums veikt īpašus pasākumus, lai

mazinātu diskrimināciju veicinošus apstākļus. Šādi pasākumi ir

likumīgi, ciktāl tie ir saprātīgi, objektīvi un proporcionāli

diskriminācijas mazināšanas līdzekļi un tie tiek atcelti līdz ar

vienlīdzības sasniegšanu pēc būtības (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 14.2.

punktu).

Arī ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja (turpmāk

- Komiteja) ir atzinusi, ka, ievērojot starp vīriešiem un

sievietēm pastāvošās ne vien bioloģiskās, bet arī sociāli un

kulturāli izveidojušās atšķirības, atsevišķos gadījumos

attieksmei pret vīriešiem un sievietēm jābūt atšķirīgai. Pagaidu

īpašie pasākumi tiek noteikti uz laiku, kāds nepieciešams īpašā

mērķa - vīriešu un sieviešu faktiskas vienlīdzības nodrošināšana

- sasniegšanai. Šādi pasākumi var ietvert plaša spektra

likumdošanas, administratīvus un citus instrumentus, politikas un

prakses, tostarp atbalsta programmas, resursu piešķiršanu vai

pārdali, labvēlīgu attieksmi, mērķētu nodarbinātības attiecību

nodibināšanu vai paaugstināšanu amatā un kvotu sistēmas (sk.:

UN Committee on the Elimination of Discrimination Against Women,

General Recommendation No. 25: Article 4, paragraph 1, of the

Convention (temporary special measures), UN Doc. A/59/38 (supp),

18 March 2004, paras. 8, 20-22).

21.3. Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts attiecas

uz īpašajiem pasākumiem, kurus konvencijas dalībvalstis var

īstenot, lai uzlabotu sieviešu aizsardzību no dzimtē balstītas

vardarbības, un kuri sniegtu labumu tikai sievietēm. Stambulas

konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā norādīts, ka šādai

atšķirīgai attieksmei esot objektīvs un saprātīgs pamats, jo

sievietes par dzimtē balstītas vardarbības upuriem kļūstot daudz

biežāk nekā vīrieši (sk.: Council of Europe. Explanatory

Report to the Council of Europe Convention on preventing and

combating violence against women and domestic violence, para.

55).

Atbilstoši Stambulas konvencijas 3. panta "d"

punktam dzimtē balstīta vardarbība pret sievietēm nozīmē

vardarbību, kas ir vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir

sieviete, vai kas nesamērīgi ietekmē tieši sievietes. Šī

vardarbība ietver jebkādu kaitējumu, kas tiek nodarīts sievietei

un kas ir gan iemesls, gan sekas sieviešu un vīriešu varas

nevienlīdzīgam sadalījumam, kura pamatā ir starp sievietēm un

vīriešiem saskatītās atšķirības, kas nostādījušas sievietes

pakārtotā stāvoklī gan privātajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Dzimtē

balstīta vardarbība var būt dziļi iesakņojusies sociālajās un

kultūras sistēmās, normās un vērtībās, kas valda sabiedrībā, un

to bieži sekmē noliegšanas un klusēšanas kultūra (sal. sk.

arī: Council of Europe. Explanatory Report to the Council of

Europe Convention on preventing and combating violence against

women and domestic violence, para. 44).

Lai atzītu, ka atšķirīgā attieksme ir daļa no īpašajiem

pasākumiem, vajag izvērtēt, vai šī atšķirīgā attieksme ir vērsta

uz sieviešu un vīriešu faktiskās līdztiesības nodrošināšanu un

vai sievietēm no tās var rasties īpašo pasākumu mērķim atbilstošs

ieguvums.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīga

attieksme pret vīriešiem un sievietēm ir vērsta uz sieviešu un

vīriešu faktiskās līdztiesības sasniegšanu.