5. pants

Institūcija, kuras pilnvarotais pārstāvis parakstījis

Stambulas konvenciju, - Ministru kabinets - uzskata,

ka Stambulas konvencijas 3. panta "c" punkts, 4. panta

3. punkts un 12. panta 1. punkts atbilst Satversmes ievadam, 1.,

99. un 110. pantam, Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts

atbilst Satversmes 91. pantam, bet Stambulas konvencijas 14.

pants - Satversmes 112. pantam.

5.1. Satversmes ievadā minētās kristīgās un ģimeniskās

vērtības neesot saprotamas tā, ka tās būtu pretējas vai

neatbilstu demokrātiskas tiesiskas valsts centieniem novērst un

izskaust cilvēktiesību pārkāpumus, kas konkrētajā gadījumā

izpaužas kā vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē, un ka

tās jebkādā veidā pieļautu sieviešu cieņas un dzīvības

apdraudējumu, sieviešu pazemošanu un diskrimināciju.

Valsts pienākums veikt vispārīgus pasākumus sabiedrībā

pastāvošo uzvedības modeļu grozīšanai esot attiecināms vienīgi uz

Stambulas konvencijas ievadā definētajiem mērķiem un to

īstenošanu, proti, vardarbības pret sievietēm un vardarbības

ģimenē novēršanu, nevis kādas konkrētas ideoloģijas vai

stereotipu uzspiešanu. Jebkādi pasākumi vardarbības pret

sievietēm un vardarbības ģimenē kā cilvēktiesību pārkāpumu

novēršanai esot definējami vienīgi kā valsts pozitīvo pienākumu

īstenošana, kas izrietot citstarp no Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normām, nevis no kādas

uzspiestas ideoloģijas.

Stambulas konvencijas mērķis neesot regulēt laulības institūtu

vai grozīt no nacionālā regulējuma izrietošo laulības institūta

izpratni. Tā nedefinējot jēdzienus "laulība" un

"ģimene" un neprasot pieņemt vai ieviest noteiktu

laulības vai ģimenes formu. Dalībvalstīm vajagot aizsargāt

vardarbības upurus, kuri tiek pakļauti riskam savā mājvietā,

laulībā vai ģimenē vai kurus apdraud ģimenes locekļi, laulātie

vai partneri. Vienīgais, kas patiesi apdraud ģimeni un laulību,

esot pati vardarbība - gan fiziska, gan emocionāla -, nevis

pasākumi, kas vērsti uz vardarbības upuru aizsardzību un

atbalstu.

5.2. Vienlīdzīga vai neitrāla attieksme pret sievietēm

un vīriešiem esot uzskatāma par diskrimināciju pret sievietēm, ja

šādas attieksmes rezultātā sievietēm tiek liegtas tiesību

īstenošanas iespējas tāpēc, ka netiek atzīts iepriekšējas ar

dzimumu saistītas sievietēm nelabvēlīgas situācijas pastāvēšanas

fakts un tas, ka sievietes joprojām saskaras ar nevienlīdzību.

Šādos apstākļos īpašu pasākumu īstenošana esot pieļaujama.

Stambulas konvencijas 4. panta 4. punkts neprasot veikt

speciālus pasākumus, kas attiecas vienīgi uz sievietēm, bet gan

nosakot, ka tad, ja valsts īsteno īpašus pasākumus sieviešu

aizsardzībai no vardarbības, citstarp no vardarbības ģimenē, šādi

pasākumi nav uzskatāmi par diskriminējošiem. Šīs normas

piemērošanas rezultātā tikšot panākta faktiskās sieviešu un

vīriešu nevienlīdzības novēršana, bet nekādā gadījumā netikšot

atcelta vienlīdzība likuma priekšā, leģitimējot vīriešu

diskrimināciju uz dzimuma pamata.

Ministru kabinets vērš uzmanību arī uz to, ka konkrētajā

gadījumā nepieciešamie pasākumi esot īstenojami līdz Stambulas

konvencijas mērķu sasniegšanai, jo no tā brīža zūdot gan

faktiskais, gan tiesiskais pamats turpmāku pasākumu

veikšanai.

5.3. Stambulas konvencijas 14. pantā paredzētie

pasākumi atbilstot Satversmes 112. pantā ietvertajām tiesībām uz

izglītību. Proti, Stambulas konvencijas 14. panta mērķis esot

panākt to, ka ar izglītības sistēmas palīdzību tiek veicināta

izpratne par vīriešu un sieviešu līdztiesību, savstarpējo cieņu,

no vardarbības brīvām savstarpējām attiecībām, par dzimtes lomām,

kas nav padarītas par stereotipiem, tiesībām uz personīgo

integritāti, vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē un

nepieciešamību to izskaust. Turklāt šī norma neierobežojot vecāku

tiesības izglītot viņu bērnus atbilstoši savai reliģiskajai vai

filozofiskajai pārliecībai.

Bērnu uzvedības modeļi veidojoties jau agrā bērnībā un tiekot

nodoti no paaudzes paaudzē. Tomēr dažkārt sabiedrībā pastāvošās

tradīcijas, paražas un ieradumi esot pretrunā ar meiteņu un

sieviešu interesēm un tiesībām un pakļaujot viņas vardarbības

riskam. Izglītība, ko bērni saņem skolā, būtiski ietekmējot to,

kā viņi domā un uztver paši sevi un kā viņi uzvedas attiecībās ar

cita dzimuma cilvēkiem. Tāpēc neesot pieļaujama izglītības satura

papildināšana ar jebko, kas varētu novest pie tā, ka bērni sāktu

pret sievietēm vērstu diskrimināciju un vardarbību uzskatīt par

pieņemamu.