16. pants

Lai izvērtētu apstrīdētās likuma normas atbilstību

Satversmes 105. pantam, jānoskaidro, vai tā ierobežo enerģijas

lietotāja pamattiesības.

Apstrīdētā likuma norma pēc būtības nosaka: ja energoapgādes

komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs pārkāpis Ministru

kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai

līgumu par dabasgāzes piegādi (turpmāk - dabasgāzes lietošanas

noteikumi) un šā pārkāpuma rezultātā enerģijas lietotājam ir

samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa daudzums vai radīta

iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, enerģijas lietotājs samaksā

energoapgādes komersantam par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzuma

noteikšanas kārtību energoapgādes komersantam nosaka Ministru

kabinets (turpmāk - samaksa par izlietoto dabasgāzi), un

kompensāciju, kuras apmērs aprēķināts Ministru kabineta

noteiktajā kārtībā (turpmāk - kompensācija).

Normatīvajos tiesību aktos noteikts obligāta, citstarp

apstrīdētajā likuma normā noteiktā, maksājuma veikšanas pienākums

vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

2019-10-0103 23. punktu). Konkrētāk - apstrīdētajā likuma

normā noteiktais pienākums veikt tajā paredzētos maksājumus

aizskar personas īpašumu, proti, samazina tās naudas līdzekļu

apmēru, un tādējādi apstrīdētā likuma norma ietver īpašuma

tiesību ierobežojumu Satversmes 105. panta izpratnē.

Līdz ar to apstrīdētā likuma norma

ierobežo personas - enerģija lietotāja, kas nav mājsaimniecības

lietotājs, - pamattiesības, kas ietvertas Satversmes 105.

pantā.