22. pants

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

tikpat iedarbīgi.

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka alternatīvi līdzekļi

apstrīdētajā likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja

pienākumam dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā ir

vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošana un sodi, kas

piemēroti saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu

vai Krimināllikumu. Turpretī Saeima norāda, ka neviens no

minētajiem līdzekļiem nav piemērots un tikpat efektīvs līdzeklis

apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesa attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem jau

atzina, ka vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošana nav

alternatīvs līdzeklis ne apstrīdētajā likuma normā ietvertajam

mājsaimniecības lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto

dabasgāzi, ne pienākumam maksāt kompensāciju, jo nesasniedz

pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē.

Pienākumu samaksāt par izlietoto dabasgāzi apstrīdētajā likuma

normā minētā pārkāpuma gadījumā ir nepieciešams regulēt, jo nav

zināms faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums. Savukārt,

nepastāvot normatīvi noteiktam kompensācijas samaksas pienākumam,

tiktu apdraudēta kompensācijas funkciju - pārkāpumu prevencija,

kompensēšana un sodīšana - īstenošana (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.1.

punktu).

Līdzīgi Satversmes tiesa attiecībā uz mājsaimniecības

lietotājiem jau ir secinājusi, ka alternatīvs līdzeklis

apstrīdētajā likuma normā ietvertajam kompensācijas maksāšanas

pienākumam nav arī kriminālatbildības vai administratīvās

atbildības piemērošana. Proti, kompensācija disciplinē

mājsaimniecības lietotāju, motivējot viņu ievērot kā Ministru

kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi, tā arī ar

energoapgādes komersantu noslēgto līgumu par dabasgāzes piegādi.

Tas nozīmē, ka apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums

maksāt kompensāciju skar un nodrošina arī energoapgādes

komersanta kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja intereses.

Turpretī likumdevēja noteikta kriminālatbildība un administratīvā

atbildība dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

energoapgādes komersanta interešu aizsardzību tiešā veidā

neveicinātu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta

sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.2. punktu).

Vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošanā mājsaimniecības

lietotājam un enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības

lietotājs, nav būtisku atšķirību. Līdzīgi gadījumos, kad

dabasgāzes lietošanas noteikumus pārkāpis enerģijas lietotājs,

kas nav mājsaimniecības lietotājs, - fiziskā vai juridiskā

persona -, tam atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksa 98.1 un 99. pantam varēja iestāties

administratīvā atbildība tāpat kā mājsaimniecības lietotājam.

Savukārt dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, -

fiziskajai personai - varēja iestāties kriminālatbildība par

Krimināllikuma 182. un 182.1 pantā paredzētajiem

noziedzīgajiem nodarījumiem vai - juridiskajai personai - tikt

piemēroti Krimināllikuma VIII1 nodaļā noteiktie

piespiedu ietekmēšanas līdzekļi. Tātad Pieteikumu iesniedzēju

norādīto apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas alternatīvo līdzekļu

tiesiskās sekas mājsaimniecības lietotājam un enerģijas

lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, būtiski

neatšķiras.

Ņemot vērā minēto, ir pamats lietā Nr. 2019-10-0103 Satversmes

tiesas izdarītos secinājumus par apstrīdētajā likuma normā

ietvertā mājsaimniecības lietotāja pamattiesību ierobežojuma

nepieciešamību attiecināt arī uz enerģijas lietotāju, kas nav

mājsaimniecības lietotājs. Tādējādi Civillikuma vispārīgā

regulējuma piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā

likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt

par izlietoto dabasgāzi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un

kompensācijas maksāšanas pienākumam. Tāpat kriminālatbildības vai

administratīvās atbildības piemērošana nav uzskatāma par

alternatīvu līdzekli apstrīdētajā likuma normā noteiktajam

enerģijas lietotāja kompensācijas maksāšanas pienākumam.

Līdz ar to nepastāv citi,

saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā likuma normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus būtu

iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.