23. pants

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu

piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.

punktu).

Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, lemjot par enerģijas

lietotāja pienākumu tad, ja tas pārkāpis dabasgāzes lietošanas

noteikumus, samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzums

nosakāms atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, un

samaksāt kompensāciju, bija pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas

nodrošinātu līdzsvaru starp dabasgāzes lietošanas noteikumus

pārkāpušā enerģijas lietotāja tiesībām uz īpašumu,

monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta tiesībām uz

īpašumu un sabiedrības interesēm uz drošu, nepārtrauktu un

kvalitatīvu dabasgāzes apgādes sistēmas darbību.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto

likuma normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm tiesībām un

likumīgajām interesēm.

23.1. Likumdevējs, nosakot enerģijas lietotājam

pienākumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksāt kompensāciju,

ir centies veicināt nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu dabasgāzes

apgādes sistēmas darbību, nodrošinot energoapgādes komersantam

iespēju saņemt atlīdzību par piegādāto dabasgāzi un paredzot

kompensāciju kā enerģijas lietotāja saistības pastiprinošu

līdzekli par labu energoapgādes komersantam.

Gan enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto

dabasgāzi, gan pienākumam samaksāt kompensāciju ir disciplinējošs

raksturs, un šie pienākumi vispār ir vērsti uz dabasgāzes

lietošanas noteikumu pārkāpumu novēršanu. Minētie pārkāpumi var

novest ne vien pie dabasgāzes, proti, ierobežota resursa,

bezatlīdzības patērēšanas un no tās izrietošas tarifu

paaugstināšanās, bet arī pie dabasgāzes apgādes sistēmas

funkcionāliem traucējumiem. Tā kā nepārtraukta, droša un

kvalitatīva energoapgādes sistēmas darbība ir svarīga valsts

ilgtspējas nodrošināšanai, likumdevējam, apzinot un izvērtējot

sociālos, ekonomiskos un ekoloģiskos faktorus, bija pienākums

veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgas tiesiskas sekas

gadījumā, kad enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas

noteikumus.

Konkrētajā gadījumā likumdevējs, īstenojot savu rīcības

brīvību noteikt speciālu energoapgādes komersanta un enerģijas

lietotāja - attiecīgi sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja un

saņēmēja - tiesisko attiecību noregulējumu, izlēmis, ka

dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā enerģijas

lietotājs samaksā par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksā

kompensāciju energoapgādes komersantam. Ar apstrīdēto likuma

normu šo maksājumu apmērs ir ierobežots, paredzot, ka tas tiks

precizēts Ministru kabineta noteikumos. Tādējādi tiek veicināts

tiesisko attiecību dalībnieku interešu līdzsvars tādās

tiesiskajās attiecībās, kurās viens no dalībniekiem ir

monopolstāvoklī. Proti, likumdevējam, jo īpaši dabasgāzes apgādes

nozarē pastāvošā monopola apstākļos, ir no sociāli atbildīgas

valsts principa izrietošs pienākums sekmēt valsts ilgtspējīgu

attīstību, sabiedrības resursus sadalot iespējami labākajā

veidā.

23.2. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka pati

kompensācija esot pielīdzināma krimināltiesiska rakstura sodam un

tādējādi esot pārkāpts dubultās sodīšanas nepieļaujamības

princips (sk. pieteikumus lietas materiālu 2. sēj. 18. lp. un

10. sēj. 91. lp.).

Likumdevējs apstrīdētajā likuma normā minētā pārkāpuma

gadījumā līdztekus kriminālatbildībai var noteikt un pieļaut arī

administratīvo atbildību un ārējā normatīvajā aktā noteiktas

imperatīvas civiltiesiskas sekas, ciktāl tam nav krimināltiesiska

rakstura (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8.

jūnija sprieduma lietā "Engel and others v. The

Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71, 5101/71, 5102/71 un

530/72, 82. punktu un Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 26.

februāra sprieduma lietā Nr. C‑617/10 "Åkerberg

Fransson" 34.-35. punktu) un tas nav pretrunā ar

vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām,

starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām. Kompensācija ir

noteikta kā civiltiesiskas sekas, un tai pašai par sevi nav

krimināltiesiska rakstura. Proti, apstrīdētajā likuma normā

noteiktais kompensācijas samaksas pienākums, kamēr tas nav

saistīts ar ārkārtīgi augstu tās apmēru, nenozīmē, ka

kompensācijai būtu tāda smaguma pakāpe, ka kompensācija iegūtu

krimināltiesisku raksturu.

Ņemot vērā šajā punktā izklāstīto, Satversmes tiesa secina, ka

sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā likuma normā ietvertā

ierobežojuma ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas dabasgāzes

lietošanas noteikumus pārkāpušajiem enerģijas lietotājiem rodas

to pamattiesību ierobežojuma dēļ.

Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam

un apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 105. pantam.