23. punkts

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

2leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

3sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

4rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

5sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

6intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu

7piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

8gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.

9punktu).

10Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, lemjot par enerģijas

11lietotāja pienākumu tad, ja tas pārkāpis dabasgāzes lietošanas

12noteikumus, samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzums

13nosakāms atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, un

14samaksāt kompensāciju, bija pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas

15nodrošinātu līdzsvaru starp dabasgāzes lietošanas noteikumus

16pārkāpušā enerģijas lietotāja tiesībām uz īpašumu,

17monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta tiesībām uz

18īpašumu un sabiedrības interesēm uz drošu, nepārtrauktu un

19kvalitatīvu dabasgāzes apgādes sistēmas darbību.

20Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto

21likuma normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm tiesībām un

22likumīgajām interesēm.

2323.1. Likumdevējs, nosakot enerģijas lietotājam

24pienākumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

25samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksāt kompensāciju,

26ir centies veicināt nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu dabasgāzes

27apgādes sistēmas darbību, nodrošinot energoapgādes komersantam

28iespēju saņemt atlīdzību par piegādāto dabasgāzi un paredzot

29kompensāciju kā enerģijas lietotāja saistības pastiprinošu

30līdzekli par labu energoapgādes komersantam.

31Gan enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto

32dabasgāzi, gan pienākumam samaksāt kompensāciju ir disciplinējošs

33raksturs, un šie pienākumi vispār ir vērsti uz dabasgāzes

34lietošanas noteikumu pārkāpumu novēršanu. Minētie pārkāpumi var

35novest ne vien pie dabasgāzes, proti, ierobežota resursa,

36bezatlīdzības patērēšanas un no tās izrietošas tarifu

37paaugstināšanās, bet arī pie dabasgāzes apgādes sistēmas

38funkcionāliem traucējumiem. Tā kā nepārtraukta, droša un

39kvalitatīva energoapgādes sistēmas darbība ir svarīga valsts

40ilgtspējas nodrošināšanai, likumdevējam, apzinot un izvērtējot

41sociālos, ekonomiskos un ekoloģiskos faktorus, bija pienākums

42veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgas tiesiskas sekas

43gadījumā, kad enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas

44noteikumus.

45Konkrētajā gadījumā likumdevējs, īstenojot savu rīcības

46brīvību noteikt speciālu energoapgādes komersanta un enerģijas

47lietotāja - attiecīgi sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja un

48saņēmēja - tiesisko attiecību noregulējumu, izlēmis, ka

49dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā enerģijas

50lietotājs samaksā par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksā

51kompensāciju energoapgādes komersantam. Ar apstrīdēto likuma

52normu šo maksājumu apmērs ir ierobežots, paredzot, ka tas tiks

53precizēts Ministru kabineta noteikumos. Tādējādi tiek veicināts

54tiesisko attiecību dalībnieku interešu līdzsvars tādās

55tiesiskajās attiecībās, kurās viens no dalībniekiem ir

56monopolstāvoklī. Proti, likumdevējam, jo īpaši dabasgāzes apgādes

57nozarē pastāvošā monopola apstākļos, ir no sociāli atbildīgas

58valsts principa izrietošs pienākums sekmēt valsts ilgtspējīgu

59attīstību, sabiedrības resursus sadalot iespējami labākajā

60veidā.

6123.2. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka pati

62kompensācija esot pielīdzināma krimināltiesiska rakstura sodam un

63tādējādi esot pārkāpts dubultās sodīšanas nepieļaujamības

64princips (sk. pieteikumus lietas materiālu 2. sēj. 18. lp. un

6510. sēj. 91. lp.).

66Likumdevējs apstrīdētajā likuma normā minētā pārkāpuma

67gadījumā līdztekus kriminālatbildībai var noteikt un pieļaut arī

68administratīvo atbildību un ārējā normatīvajā aktā noteiktas

69imperatīvas civiltiesiskas sekas, ciktāl tam nav krimināltiesiska

70rakstura (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8.

71jūnija sprieduma lietā "Engel and others v. The

72Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71, 5101/71, 5102/71 un

73530/72, 82. punktu un Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 26.

74februāra sprieduma lietā Nr. C‑617/10 "Åkerberg

75Fransson" 34.-35. punktu) un tas nav pretrunā ar

76vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām,

77starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām. Kompensācija ir

78noteikta kā civiltiesiskas sekas, un tai pašai par sevi nav

79krimināltiesiska rakstura. Proti, apstrīdētajā likuma normā

80noteiktais kompensācijas samaksas pienākums, kamēr tas nav

81saistīts ar ārkārtīgi augstu tās apmēru, nenozīmē, ka

82kompensācijai būtu tāda smaguma pakāpe, ka kompensācija iegūtu

83krimināltiesisku raksturu.

84Ņemot vērā šajā punktā izklāstīto, Satversmes tiesa secina, ka

85sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā likuma normā ietvertā

86ierobežojuma ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas dabasgāzes

87lietošanas noteikumus pārkāpušajiem enerģijas lietotājiem rodas

88to pamattiesību ierobežojuma dēļ.

89Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā

90ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam

91un apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 105. pantam.