24. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa ir atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma aizskar tās

pamattiesības jau kopš šīs normas spēkā stāšanās brīža, tāpēc

lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu attiecībā uz to par

spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra. Tādējādi Satversmes

tiesai ir jāizvērtē, ar kuru brīdi apstrīdētā norma atzīstama par

spēkā neesošu.

24.1. Apstrīdēto normu ir izdevusi institūcija, kurai

nav bijis atbilstošas demokrātiskā procesā iegūtas leģitimācijas.

Satversmes tiesa šādas normas atzīst par izdotām ultra

vires (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3.

punktu).

Arī tiesību doktrīnā atzīts, ka ultra vires princips

piemērojams divos gadījumos: pirmkārt, ja deleģētās likumdošanas

procesā ir izdota norma ārpus pilnvarojuma jeb pārkāpjot

pilnvarojumu; otrkārt, ja iestāde, kas izdevusi normu, vispār nav

bijusi tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus, jo nav bijusi

atbilstoši leģitimēta (sk.: Kirste S. Theorie der Körperschaft

des öffentlichen Rechts: Verwaltungshistorische,

organisationstheoretische und verwaltungsorganisationsrechtliche

Aspekte. Heidelberg: Books on Demand, 2017, S. 435).

Gadījumos, kad apstrīdētā norma atzīta par izdotu ultra

vires, Satversmes tiesa parasti lemj, ka tā nav spēkā no tās

izdošanas brīža (sk., piemēram, 1998. gada 10. jūnija

sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2014. gada 12.

decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu). Tomēr,

kā Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, atsevišķos gadījumos ir

iespējams un pat nepieciešams tas, ka apstrīdētā norma nezaudē

spēku no sprieduma pasludināšanas dienas vai kāda brīža pagātnē.

Īpaši nozīmīgi tas ir gadījumos, ja pēc apstrīdētās normas spēka

zaudēšanas neviens normatīvais akts kādu jautājumu precīzi

neregulētu, un tas Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā

pašreizējais stāvoklis. Tāpēc izņēmuma gadījumā ir pieļaujams

tas, ka apstrīdētais akts, kaut arī pēc formas ir izdots ultra

vires, tomēr paliek spēkā līdz brīdim, kad stājas spēkā

jaunās normas (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002.

gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas

3. punktu).

24.2. Izmantojot likumdevēja piešķirtās tiesības,

Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija,

kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku,

neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā

arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības

interesēm. Proti, likums Satversmes tiesai ne vien dod pilnvaras,

bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā

realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2019. gada 7. novembra sprieduma

lietā Nr. 2018-25-01 31. punktu).

Lai izvērtētu, vai atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no

2019. gada 1. janvāra, Satversmes tiesai citstarp jāņem vērā

sekas, kādas varētu radīt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā

neesošu ar atpakaļejošu datumu.

Apstrīdētā norma vairs nav piemērojama. Atbilstoši Normatīvo

noteikumu Nr. 198 8. punktam tirgus dalībniekiem maksājums

Komisijas darbības finansēšanai jāveic līdz ceturksnim sekojošā

mēneša 30. datumam. Tātad maksājumi par 2019. gada pēdējo

ceturksni bija jāveic līdz 2020. gada 30. janvārim. Turklāt

Komisija, lai gan tā apstrīdētās normas izdošanas brīdī nebija

atbilstoši demokrātiski leģitimēta ārējo normatīvo aktu

izdošanai, tomēr bija atbildīga par tirgus dalībnieku, arī

Pieteikuma iesniedzējas, uzraudzību likumdevēja noteiktajā

kārtībā.

Pienācīgā finanšu un kapitāla tirgus funkcionēšanā un

uzraudzībā ir ieinteresēti visi tirgus dalībnieki, tostarp

Pieteikuma iesniedzēja, kā arī valsts un sabiedrība kopumā.

Savukārt iespējas uzraudzīt Komisijas darbību, tāpat kā pienākums

nodrošināt tās atbilstošu demokrātisko leģitimāciju, ir

likumdevējam.

Saskaņā ar Komisijas likuma 22. panta pirmo daļu Komisijas

darbība tiek finansēta vienīgi no tirgus dalībnieku maksājumiem.

Kredītiestāžu maksājumu īpatsvars visu tirgus dalībnieku

maksājumu kopsummā 2019. gadā bija 73,7 procenti. Tātad

kredītiestāžu maksājumi Komisijas darbības finansēšanai veido

nozīmīgu daļu jeb gandrīz trīs ceturtdaļas no Komisijas

ieņēmumiem un tie ir būtiski, lai nodrošinātu efektīvu finanšu un

kapitāla tirgus uzraudzību un pilnvērtīgu Komisijas darbību

citstarp atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktiem šajā

jomā.

24.3. Saeima 2019. gada 13. jūnijā pieņēma likumu

"Grozījumi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas

likumā", kas stājās spēkā 2019. gada 29. jūnijā. Ar

minētajiem grozījumiem Saeima noteica, ka Komisijas padome sastāv

no trim padomes locekļiem, tostarp Komisijas priekšsēdētāja. Tos

visus amatā apstiprina Saeima: Komisijas priekšsēdētāju pēc

Ministru kabineta ieteikuma, bet padomes locekļus pēc

priekšsēdētāja ieteikuma, kas saskaņots ar finanšu ministru un

Latvijas Bankas padomi (sk. Komisijas likuma 13. panta otro un

trešo daļu).

Likumprojekta anotācijā, citstarp atsaucoties uz Valsts

prezidenta Ekspertu grupas pārvaldības pilnveidei 2015. gada 22.

maija priekšlikumiem, norādīts, ka atbilstošas demokrātiskās

leģitimitātes nodrošināšanai un Komisijas kā autonomas valsts

iestādes tiesību izdot ārējos normatīvos aktus stiprināšanai

nepieciešams, lai par visu Komisijas padomes locekļu

apstiprināšanu turpmāk lemtu Saeima. Savukārt Komisijas likuma

pārejas noteikumos, citstarp atsaucoties uz Satversmes tiesas

judikatūru, tika noteikta pāreja uz jauno tiesisko regulējumu

(sk. 2019. gada 3. aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr.

292/Lp13"Grozījumi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas

likumā" anotāciju).

Komisijas likuma pārejas noteikumu 23. punkts, ar kuru likums

tika papildināts ar minētajiem grozījumiem, nosaka:

"Ministru kabinets līdz 2019. gada 1. oktobrim izvirza

apstiprināšanai Saeimā priekšsēdētāja amata pretendentu.

Līdzšinējais priekšsēdētājs turpina pildīt savus amata pienākumus

līdz jauna priekšsēdētāja apstiprināšanai vai līdz brīdim, kad

Saeima ir atbrīvojusi viņu no amata saskaņā ar šā likuma 14.

panta 1. punktu. Līdzšinējais priekšsēdētāja vietnieks turpina

pildīt savus amata pienākumus līdz brīdim, kad Saeima apstiprina

amatā pirmo jauno padomes locekli. Līdzšinējie padomes locekļi,

kurus amatā iecēlis priekšsēdētājs, turpina pildīt savus amata

pienākumus līdz brīdim, kad Saeima apstiprina amatā otru jauno

padomes locekli. Saeimas apstiprinātais jaunais priekšsēdētājs

pēc saskaņošanas ar finanšu ministru un Latvijas Bankas padomi

bez kavēšanās virza apstiprināšanai Saeimā jaunos padomes locekļu

amata pretendentus."

Saeima 2019. gada 24. oktobrī apstiprināja amatā jauno

Komisijas priekšsēdētāju, bet 2019. gada 7. novembrī - pirmo

jauno padomes locekli. Darbu Komisijas padomē līdz otra jaunā

padomes locekļa apstiprināšanai amatā turpina līdzšinējie trīs

padomes locekļi.

Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija ir

secinājusi, ka Saeimas gribas izteikuma procedūra un forma nav

noteikta, tāpēc izšķiroši ir konstatēt to, ka šāda griba patiešām

ir vai ir bijusi (sk. Valsts prezidenta Konstitucionālo

tiesību komisijas 2010. gada 18. janvāra viedokļa "Par

Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu

saņemšanai" 49. punktu).

Satversmes tiesa secina: Saeima ir apzinājusies, ka Komisijas

padomei trūka atbilstošas demokrātiskās leģitimācijas ārējo

normatīvo aktu izdošanai, un, grozot Komisijas likuma normas par

padomes locekļu apstiprināšanu kārtību, tā ir demokrātiski

leģitimējusi visus Komisijas padomes locekļus. Savukārt, pieņemot

Komisijas likuma pārejas noteikumu 23. punktu, likumdevējs ir

lēmis arī par konkrētajiem trim Komisijas padomes locekļiem,

kurus Komisijas priekšsēdētājs bija iecēlis amatā saskaņā ar

tiesisko regulējumu, kas bija spēkā līdz 2019. gada 28. jūnijam.

Tomēr no tā, ka Saeima tās apstiprinātajam jaunajam Komisijas

priekšsēdētājam uzdeva "bez kavēšanās" virzīt

apstiprināšanai Saeimā jaunos padomes locekļu amata pretendentus,

izriet, ka likumdevēja mērķis bija pēc iespējas drīzāk nodrošināt

to, lai viss Komisijas padomes sastāvs būtu atbilstoši

demokrātiski leģitimēts, un pārejas noteikumos paredzētais ir

vienīgi situācijas pagaidu noregulējums.

Turklāt tad, ja Satversmes tiesa atzītu apstrīdēto normu par

spēkā neesošu no tās izdošanas brīža, 2019. gadā nebūtu noteikts

precīzs apmērs, kādā kredītiestādēm jāveic maksājumi Komisijas

darbības finansēšanai, un būtu piemērojama Kredītiestāžu likuma

100.1 panta pirmā daļa, kas pieļauj to, ka

kredītiestāžu maksājuma apmērs ir lielāks par apstrīdētajā normā

noteikto.

Tādējādi, ņemot vērā finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības

būtisko nozīmi valsts tautsaimniecības un sabiedrības labklājības

jomā, kredītiestāžu maksājumu īpatsvaru Komisijas budžeta

ieņēmumos, kā arī likumdevēja rīcību, kas vērsta uz atbilstošu

padomes demokrātisko leģitimāciju, izskatāmajā lietā nav

iespējams atzīt apstrīdēto normu par spēku zaudējušu no kāda

brīža pagātnē. Šāds risinājums nebūtu savienojams ar

nepieciešamību nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību un

aizsargāt sabiedrības labklājību.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Finanšu un kapitāla tirgus

komisijas 2018. gada 20. decembra normatīvo noteikumu

Nr. 198 "Finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku

maksājumu apmēra Finanšu un kapitāla tirgus komisijas

finansēšanai 2019. gadā noteikšanas un pārskatu iesniegšanas

normatīvie noteikumi" 2.11. punktu par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele