Par Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2018. gada 20. decembra normatīvo noteikumu Nr. 198 "Finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku maksājumu apmēra Finanšu un kapitāla tirgus komisijas finansēšanai 2019. gadā noteikšanas un pārskatu iesniegšanas normatīvie noteikumi" 2.11. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

1Saeima 2000. gada 1. jūnijā ir pieņēmusi Finanšu un

2kapitāla tirgus komisijas likumu (turpmāk - Komisijas likums),

3kas stājās spēkā 2001. gada 1. jūlijā.

4Komisijas likuma 2. panta pirmā daļa noteic, ka Finanšu un

5kapitāla tirgus komisija (turpmāk arī - Komisija) ir pilntiesīga

6autonoma valsts iestāde, kas atbilstoši savam darbības mērķim un

7uzdevumiem regulē un pārrauga finanšu un kapitāla tirgu un tā

8dalībnieku darbību.

9Atbilstoši Komisijas likuma 22. panta pirmajai daļai Komisijas

10darbība tiek finansēta no finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku

11(turpmāk - tirgus dalībnieki) maksājumiem padomes noteiktajā

12apmērā, kas nepārsniedz šajā likumā noteikto apmēru. Komisijas

13likuma 23. pantā ir noteikti tie tirgus dalībnieki, kuriem ir

14pienākums veikt maksājumus Komisijas darbības finansēšanai.

15Atbilstoši šā panta pirmajai daļai tirgus dalībnieku maksājumu

16pieļaujamo apmēru un maksāšanas kārtību nosaka attiecīgo tirgus

17dalībnieku darbību regulējošie likumi. Savukārt Komisijas likuma

1824. panta otrā daļa citstarp noteic, ka Komisija izdod normatīvus

19noteikumus par minēto maksājumu aprēķināšanas kārtību.

20Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 100.1 panta pirmo

21daļu kredītiestāde maksā Komisijai tās darbības finansēšanai līdz

220,033 procentiem ieskaitot no kredītiestādes vidējā aktīvu apmēra

23ceturksnī. Šā panta otrā daļa noteic, ka Komisija izdod

24normatīvos noteikumus par minēto maksājumu aprēķināšanas un

25pārskatu iesniegšanas kārtību.

26Komisija 2018. gada 20. decembrī izdeva ikgadējos normatīvos

27noteikumus Nr. 198 "Finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku

28maksājumu apmēra Finanšu un kapitāla tirgus komisijas

29finansēšanai 2019. gadā noteikšanas un pārskatu iesniegšanas

30normatīvie noteikumi" (turpmāk - Normatīvie noteikumi Nr.

31198). Šie noteikumi citstarp izdoti saskaņā ar Komisijas likuma

3224. panta otro daļu un Kredītiestāžu likuma 100.1

33panta otro daļu.

34Normatīvo noteikumu Nr. 198 2. punkts nosaka tirgus dalībnieku

35maksājumu apmēru Komisijas darbības finansēšanai 2019. gadā.

36Saskaņā ar šo noteikumu 2.11. punktu kredītiestādēm noteikts

37maksājums 0,0106 procentu apmērā no kredītiestādes vidējā aktīvu

38apmēra ceturksnī (turpmāk - apstrīdētā norma).

1Pieteikuma iesniedzēja - AS "PNB

2Banka" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka

3apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

4(turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam.

5Pieteikuma iesniedzēja ir Latvijā reģistrēta kredītiestāde. No

62017. gada līdz 2019. gadam Komisijas darbības finansēšanai

7veicamo maksājumu apmērs esot palielināts vienīgi kredītiestādēm.

8Atsaucoties uz Komisijas 2019. gada budžeta projektu, Pieteikuma

9iesniedzēja norāda, ka kredītiestādēm veicamā maksājuma apmērs

10palielināts citstarp tāpēc, ka atsevišķi tirgus dalībnieki nespēj

11ar saviem maksājumiem pilnībā segt savas uzraudzības

12izmaksas.

13Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, vienādos un salīdzināmos

14apstākļos atrodas kredītiestādes un visi pārējie tirgus

15dalībnieki, kuri pakļauti Komisijas uzraudzībai un kuriem ar

16likumu noteikts pienākums veikt maksājumus Komisijas darbības

17finansēšanai. Tam, ka katra tirgus dalībnieka darbības

18specifikācija ir atšķirīga un katrā segmentā noteikts atšķirīgs

19maksājumu apmērs, neesot izšķirošas nozīmes. Atšķirīgā attieksme

20pret kredītiestādēm, tostarp Pieteikuma iesniedzēju, izpaužoties

21tādējādi, ka Komisija ar apstrīdēto normu ir palielinājusi

22Komisijas darbības finansēšanai veicamā maksājuma apmēru vienīgi

23kredītiestādēm. Tādējādi esot pārkāpts Satversmes 91. pantā

24nostiprinātais vienlīdzības princips kopsakarā ar Pieteikuma

25iesniedzējai Satversmes 105. pantā ietvertajām tiesībām uz

26īpašumu.

27Pieteikuma iesniedzēja pieļauj, ka kredītiestādēm veicamo

28maksājumu apmēra palielināšana saistīta ar banku aktīvu bāzes

29lieluma prognozes samazināšanos un attiecīgi nepieciešamību

30nodrošināt, lai tiktu iegūti Komisijas darbības finansēšanai

31nepieciešamie līdzekļi. Tomēr tas neesot pietiekams pamats

32palielināt kredītiestādēm veicamo maksājumu apmēru, īpaši ņemot

33vērā to, ka, lai gan likumā noteiktais maksimālais apmērs nav

34sasniegts, citiem tirgus dalībniekiem veicamo maksājumu apmērs

35nav palielināts vai pat ir samazināts. Turklāt par kredītiestāžu

36vidējā aktīvu apmēra kritumu esot atbildīga arī pati Komisija, jo

37tā neesot pietiekami rūpējusies par finanšu tirgus stabilitāti un

38attīstību. Tādējādi samazināta vidējā kredītiestāžu aktīvu līmeņa

39prognoze neesot uzskatāma par leģitīmu mērķi kredītiestāžu

40maksājumu apmēra palielināšanai.

41Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, normālos tirgus apstākļos

42katram tirgus dalībniekam vajadzētu būt spējīgam pašam segt savas

43uzraudzības izmaksas. Ja tas tomēr nav iespējams, tad Komisijai

44vajadzējis izvērtēt, vai nepastāv iespēja palielināt konkrētā

45tirgus dalībnieka maksājuma apmēru spēkā esošā normatīvā

46regulējuma ietvaros. Komisija arī neesot rosinājusi grozīt

47attiecīgo tirgus dalībnieku darbību regulējošus normatīvos aktus,

48lai palielinātu tiem noteikto pieļaujamo maksājuma apmēru.

49Tādējādi apstrīdētajai normai neesot leģitīma mērķa.

50Pieteikuma iesniedzēja par tās tiesības mazāk ierobežojošu

51līdzekli konkrētajā situācijā uzskata proporcionālu maksājumu

52apmēra palielināšanu visiem tirgus dalībniekiem, ja nav sasniegts

53likumā pieļautais maksājuma apmērs. Maksimālie Komisijas darbības

54finansēšanas maksājumu apmēri vēl neesot sasniegti, piemēram,

55apdrošināšanas segmentā. Tāpat alternatīvs līdzeklis varētu būt

56savlaicīga ārēja funkciju audita veikšana nolūkā pilnveidot

57Komisijas darbību un izvērtēt tās izdevumu lietderību.

58Pieteikuma iesniedzēja neapšaubot nepieciešamību finansēt

59Komisijas darbību no tirgus dalībnieku maksājumiem un to, ka

60sabiedrība kopumā gūst labumu no Komisijas darbības pienācīgas

61finansēšanas, kas nepieciešama, lai Komisija varētu pilnvērtīgi

62veikt savas galvenās funkcijas. Tomēr neesot iespējams saskatīt

63nozīmīgas sabiedrības intereses tajā apstāklī, ka Komisijas

64darbības finansēšanas maksājumu apmērs ir palielināts vienīgi

65kredītiestādēm. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilstot arī

66samērīguma principam.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Finanšu kapitāla un tirgus komisija - uzskata, ka

3apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

4teikumam.

5Kopš 2007. gada visa Komisijas darbība (gan tā, kas saistīta

6ar tirgus dalībnieku uzraudzību, gan tā, kas tieši ar to nav

7saistīta) tiekot finansēta vienīgi no tirgus dalībnieku

8maksājumiem. Plānojot nākamā gada ieņēmumus, tostarp aprēķinot

9tirgus dalībnieku maksājumu apmēru, Komisijas darbības

10nodrošināšanai nepieciešamo ieņēmumu apmērs tiekot maksimāli

11tuvināts Komisijas izmaksu īpatsvaram pa uzraudzības segmentiem.

12Tomēr ne vienmēr esot iespējams viennozīmīgi noteikt konkrētu

13jomu, uz kuru attiecināmas izmaksas. Turklāt tirgus dalībnieki

14dažkārt darbojoties vairākos finanšu un kapitāla tirgus

15segmentos.

16Komisijas finansēšanas modelis un tirgus dalībnieku maksājumu

17maksimālais apmērs varot būt balstīts ne tikai uz tirgus

18dalībnieku vai to grupu uzraudzības faktiskajām izmaksām, bet arī

19uz citiem apsvērumiem. Piemēram, likumdevējs varot izšķirties par

20apzinātu labvēlīgāka režīma veidošanu kādai atsevišķai tirgus

21dalībnieku grupai. Atbilstoši likumdevēja noteiktajam Komisijas

22darbības nodrošināšana esot balstīta uz tirgus dalībnieku

23solidaritātes principu, un neesot pamatots Pieteikuma

24iesniedzējas arguments par to, ka katram tirgus dalībniekam jābūt

25spējīgam ar maksājumiem Komisijai pilnībā segt savas uzraudzības

26faktiskās izmaksas. Komisija atzīst, ka kredītiestādes sedz ne

27tikai savas uzraudzības izmaksas, bet arī citu tirgus dalībnieku

28uzraudzības izmaksas, tomēr līdzīgā situācijā esot arī

29apdrošināšanas tirgus dalībnieki. Vienīgi finanšu instrumentu

30tirgus dalībnieki iemaksājot Komisijas budžetā mazāk par šā

31segmenta uzraudzības izmaksu apmēru.

32Kredītiestāžu maksājumi 2019. gadā veidojot tikai 32 procentus

33no likumdevēja maksimāli pieļautā apmēra, taču vairums citu

34tirgus dalībnieku maksājumus veicot tiem noteiktajā maksimālajā

35apmērā vai tuvu tam. Turklāt likumdevējs kredītiestādēm noteikto

36pieļaujamo maksājuma apmēru neesot grozījis kopš tā pieņemšanas.

37Tādējādi kredītiestādēm uzliktais slogs neesot pārlieku

38liels.

39Apstrīdētā norma esot izdota, ievērojot normatīvajos aktos

40paredzēto kārtību. Tā esot izsludināta un publiski pieejama, kā

41arī pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no

42tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

43piemērošanas sekas. Komisijas tiesības izdot ārējos normatīvos

44aktus sniedzoties vien tiktāl, ciktāl tai šīs tiesības ir nodotas

45ar likumu. Komisija, izdodot Normatīvos noteikumus Nr. 198, esot

46rīkojusies likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros.

47Normatīvie noteikumi Nr. 198 esot izstrādāti kopā ar Komisijas

482019. gada budžetu. Komisija tirgus dalībnieku maksājumu apmēru

49noteikusi, ņemot vērā konkrētās tirgus dalībnieku grupas reālās

50spējas segt faktiskās uzraudzības izmaksas, un ieņēmumu plānošanā

51ievērojusi arī piesardzības principu, citstarp to, ka

52kredītiestāžu aktīvi - tām nosakāmā maksājuma aprēķināšanas bāze

53- 2019. gadā salīdzinājumā ar 2018. gadu varētu samazināties par

5425 procentiem. Likumā noteiktais Komisijas finansēšanas modelis

55liedzot Komisijai saņemt finansējumu no tirgus dalībniekiem tieši

56proporcionāli to uzraudzībai veltīto resursu patēriņam. Taču

57bankas kā būtiskākā finanšu tirgus segmenta daļa esot visvairāk

58ieinteresētas, lai valstiskā finanšu un kapitāla tirgus

59uzraudzība netiktu ierobežota resursu trūkuma dēļ un Komisija

60būtu spējīga pilnvērtīgi veikt tai likumā noteiktās funkcijas.

61Gan Normatīvo noteikumu Nr. 198, gan Komisijas 2019. gada budžeta

62projektu esot apspriedusi un atbalstījusi arī Komisijas

63konsultatīvā finanšu un kapitāla tirgus padome. Pret Komisijas

642019. gada budžetu neesot iebildusi arī biedrība "Latvijas

65Finanšu nozares asociācija".

66Vērtējot to, vai kredītiestādes atrodas vienādos un

67salīdzināmos apstākļos ar citiem tirgus dalībniekiem, esot jāņem

68vērā tas, ka Saeima gan ir noteikusi tirgus dalībniekiem vienotu

69pienākumu veikt maksājumus Komisijas darbības finansēšanai, tomēr

70dažādām tirgus dalībnieku grupām būtiski atšķiras gan maksājuma

71pieļaujamais apmērs, gan bāze un aprēķināšanas kārtība. Tātad

72likumdevējs jau esot radījis atšķirīgu tiesisko regulējumu

73attiecībā uz katru tirgus dalībnieku grupu un šis regulējums

74Komisijai vairs neļaujot attiecīgos subjektus vērtēt kā tādus,

75kas atrodas vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos.

76Tādējādi šajā situācijā kredītiestādes un pārējie tirgus

77dalībnieki neatrodoties salīdzināmos apstākļos.

78Apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis - nodrošināt

79Komisijas 2019. gada budžeta finansēšanu, vienlaikus arī

80saprātīgu un taisnīgu balansu starp to tirgus dalībnieku

81interesēm, kuriem ir pienākums veikt maksājumus Komisijas

82darbības finansēšanai, un tādējādi nodrošināt finanšu un kapitāla

83tirgus stabilitāti.

84Komisijas lietotais līdzeklis, proti, kredītiestādēm noteiktā

85maksājuma apmēra procentuālā izteiksmē palielināšana, esot

86piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, turklāt arī nepieciešams

87un atbilstošs, lai Komisija varētu pilnvērtīgi darboties.

88Tādējādi esot ievērots arī samērīguma princips. Turklāt ne

89Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicinātās personas, nedz arī

90Satversmes tiesa nevarot stāties atbildīgās valsts pārvaldes

91iestādes vietā un aizstāt tās apsvērumus ar savu viedokli. Kaut

92arī Komisijas noteiktie maksājumi uzraudzības izmaksu segšanai

93pēc to apmēra ir atšķirīgi, Komisija esot nodrošinājusi

94taisnīgāko sadalījumu starp tirgus dalībniekiem, ņemot vērā katra

95tirgus dalībnieka darbības specifiku, sniegto pakalpojumu apjomu

96un Komisijas faktiskās uzraudzības izmaksas katrā segmentā.

97Komisija lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai nav pamata

98izbeigt tiesvedību lietā atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29.

99panta pirmās daļas 3. punktam, jo pieteikums neatbilstot šā

100likuma 19.2 panta prasībām. Proti, apstrīdētā norma

101neradot konkrētu un tiešu Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

102aizskārumu, un pieteikuma pamatā esot tādi argumenti, kas vērsti

103uz citu tiesību normu apstrīdēšanu.

104Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Komisija atkārtoti

105norādīja, ka praksē nav iespējama tāda situācija, ka katrs tirgus

106dalībnieks segtu vienīgi savas uzraudzības izmaksas, jo daudzi

107tirgus dalībnieki darbojoties ne tikai vienā, bet vairākos

108finanšu un kapitāla tirgus segmentos. Visām Latvijā reģistrētajām

10914 kredītiestādēm esot tiesības darboties arī finanšu instrumentu

110tirgū, neveicot papildu maksājumus kā šā tirgus segmenta

111dalībniekiem. Arī Pieteikuma iesniedzēja sniegusi šos

112pakalpojumus līdz brīdim, kad tās darbība tika apturēta.

113Komisija informē, ka tās 2020. gada budžetā plānots

114kredītiestādēm noteikt mazāku maksājuma apmēru procentuālā

115izteiksmē nekā 2019. gadā, jo prognozētais banku aktīvu apmērs ir

116pieaudzis. Komisija katru gadu no jauna izsverot finanšu un

117kapitāla tirgus rādītāju izmaiņas un attīstības tendences, lai

118pēc iespējas taisnīgāk sabalansētu budžetu.

1Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka

2apstrīdētā norma ir izdota, ievērojot likumdevēja piešķirto

3pilnvarojumu, jo kredītiestāžu maksājumi Komisijas noteiktajā

4apmērā ir nepieciešami Komisijas darbības finansēšanai un

5nepārsniedz likumā noteikto maksimālo apmēru.

6Likumdevējs esot izvērtējis un Kredītiestāžu likuma

7100.1 panta pirmajā daļā iekļāvis tādu maksājuma

8maksimālo apmēru, kādu, pēc tā ieskata, būtu samērīgi un

9pieļaujami no kredītiestādes prasīt Komisijas darbības

10finansēšanai. Šāds pilnvarojums piešķirot Komisijai rīcības

11brīvību lemt par kredītiestādēm nosakāmo maksājumu apmēru tiktāl,

12ciktāl tas nepieciešams likumā noteiktajam mērķim - Komisijas

13darbības finansēšanai - un nepārsniedz likumā noteikto maksimālo

14apmēru. Šāda rīcības brīvība attiecībā uz iestādes budžetu

15citstarp izrietot no Komisijas pilnvērtīgai darbībai

16nepieciešamās autonomijas. Komisijai tāpat kā jebkuram citam

17likumpakārtotu tiesību normu izdevējam esot saistoši gan augstāka

18juridiska spēka normatīvie akti, tostarp Satversme, gan

19vispārējie tiesību principi.

20Tas, ka atsevišķu tirgus dalībnieku uzraudzības izmaksas

21pilnībā vai daļēji tiek segtas no citu tirgus dalībnieku

22maksājumiem, esot pieļaujams. Atbilstoši Komisijas likumam kopš

232007. gada Komisijas darbība tiekot finansēta vienīgi no tirgus

24dalībnieku maksājumiem un Komisija nesaņemot finansējumu ne no

25valsts budžeta, ne no kāda cita stabila un pastāvīga ienākumu

26avota. Komisijas likuma 22. pants skaidri nosakot, ka tirgus

27dalībnieku maksājumi ir paredzēti Komisijas darbības finansēšanai

28kopumā, nevis uzraudzības funkcijas veikšanai attiecībā uz

29konkrētu nozari vai konkrētu tirgus dalībnieku. Tāpat arī vienas

30nozares ietvaros kāda tirgus dalībnieka uzraudzības izmaksas

31varot segt citi šīs pašas nozares tirgus dalībnieki. Piemēram,

32lielāka kredītiestāde veikšot lielākus maksājumus Komisijai,

33tomēr tas ne vienmēr nozīmējot to, ka šīs iestādes uzraudzībai

34būs jāizlieto vairāk resursu. Savukārt tad, ja Komisija

35konstatējusi augstākus riskus mazākas kredītiestādes darbībā, tā

36šo iestādi uzraudzīšot intensīvāk, attiecīgi atvēlot tās

37uzraudzībai vairāk resursu.

38Saeima piekrīt atbildes rakstā norādītajam, ka Komisijas

39funkcijas dažkārt nevar strikti sadalīt pa nozarēm vai

40atsevišķiem tirgus dalībniekiem. Atsaucoties uz Bāzeles Banku

41uzraudzības komitejas izstrādātajiem Efektīvas banku uzraudzības

42pamatprincipiem (turpmāk - Bāzeles pamatprincipi), Saeima norāda,

43ka banku uzraudzības iestādei jābūt nodrošinātiem efektīvas

44uzraudzības īstenošanai pietiekamiem resursiem un šo resursu

45pieejamībai jābūt nodrošinātai tādā veidā, kas nemazinātu

46iestādes autonomiju un darbības neatkarību. Turklāt Komisijas

47darbības nodrošināšanai esot nepieciešams arī tās administratīvo

48izdevumu finansējums - tas gan tieši neattiecoties uz Komisijas

49veikto uzraudzības funkciju, bet bez tā neesot iespējama

50Komisijas pilnvērtīga un efektīva funkcionēšana.

51Tātad, lai sasniegtu likumā noteikto Komisijas darbības mērķi,

52esot pieļaujams tas, ka vienu tirgus dalībnieku uzraudzības

53izmaksas tiek segtas no citu tirgus dalībnieku maksājumiem

54Komisijas darbības finansēšanai. To, cik lielā mērā tas

55nepieciešams un kā atbilstoši šai nepieciešamībai nosakāms katra

56tirgus dalībnieka maksājumu apmērs, vērtējot un nosakot pati

57Komisija, izdodot normatīvos noteikumus.

1Pieaicinātā persona - Valsts kontrole -

2norāda, ka tās uzdevums atbilstoši Valsts kontroles likumā

3noteiktajam ir veikt revīzijas, lai noskaidrotu, vai rīcība ar

4publiskā sektora finanšu līdzekļiem un mantu ir tiesiska un

5lietderīga, kā arī sniegt revidējamām vienībām ieteikumus

6revīzijās konstatēto trūkumu novēršanai un informēt

7tiesībaizsardzības iestādes par revīzijās konstatētajiem tiesību

8normu pārkāpumiem. Viedokli Valsts kontrole sniedzot revīzijas

9noslēgumā, kad tās revidenti ir iepazinušies ar konkrētu faktisko

10situāciju, izvērtējuši kontrolējamo jomu reglamentējošus

11normatīvos aktus, rīcības atbilstību šo normatīvo aktu prasībām

12un izdarījuši secinājumus par konkrētas rīcības likumību un

13lietderību.

14Savukārt Komisija kā pilntiesīga autonoma valsts iestāde

15patstāvīgi pieņemot lēmumus savas kompetences ietvaros, veicot

16tai ar likumu noteiktos uzdevumus un atbildot par to izpildi.

17Neviens neesot tiesīgs iejaukties Komisijas darbībā, izņemot tās

18institūcijas un amatpersonas, kurām šādas tiesības ir noteiktas

19Komisijas likumā. Atbilstoši šim likumam Komisijas darbību katru

20gadu revidējot neatkarīgs zvērināts revidents. Turklāt Komisijas

21darbība tiekot finansēta no tirgus dalībnieku maksājumiem, nevis

22no valsts budžeta līdzekļiem. Līdz ar to Komisija neesot pakļauta

23Valsts kontroles revīzijām.

1Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

3pirmajam teikumam.

4Tirgus dalībniekiem noteiktie maksājumi Komisijas darbības

5finansēšanai esot pielīdzināmi valsts noteiktai nodevai par

6tirgus dalībnieku darbības uzraudzību. Taču saskaņā ar

7normatīvajiem aktiem ne visiem tirgus dalībniekiem vajagot šādus

8maksājumus veikt. Tādējādi tirgus dalībnieku starpā un arī

9kredītiestāžu līmenī darbojoties solidaritātes princips un tiekot

10pieļauts tas, ka vienu tirgus dalībnieku uzraudzības izmaksas

11tiek segtas no citu tirgus dalībnieku maksājumiem Komisijas

12darbības finansēšanai. Turklāt Komisija esot kredītiestādēm

13radījusi labvēlīgākus apstākļus, nenosakot maksājumu likumdevēja

14pieļautajā maksimālajā apmērā.

15Tirgus dalībnieku uzraudzība esot komplekss pasākumu kopums,

16kas vērsts uz Komisijas likumā noteikto Komisijas darbības mērķu

17sasniegšanu. Tādējādi katram tirgus dalībniekam vai dalībnieku

18grupai neesot pilnībā jāsedz savas uzraudzības faktiskās

19izmaksas, bet gan visiem tirgus dalībniekiem kopā jāspēj

20nodrošināt Komisijas darbības nepārtrauktību un neatkarību.

21Komisijai, izdodot normatīvos noteikumus, ar kuriem tiek

22noteikts Komisijas darbības finansēšanai veicamo maksājumu

23apmērs, esot jāņem vērā tirgus dalībnieku darbību regulējošos

24likumos noteiktais pilnvarojums, pieļautais maksājuma apmērs un

25tā aprēķināšanas kārtība. Kredītiestādes un citi tirgus

26dalībnieki neatrodoties salīdzināmos apstākļos attiecībā uz

27maksājumiem Komisijas darbības finansēšanai, jo likumdevējs

28noteicis atšķirīgu normatīvo regulējumu katrai tirgus dalībnieku

29grupai. Tāpat esot jāņem vērā tas, ka kredītiestādes var būt ne

30tikai monetāro finanšu iestāžu jomas dalībnieces, bet, piemēram,

31arī finanšu instrumentu tirgus dalībnieces, taču šajā aspektā

32neveic maksājumus Komisijas darbības finansēšanai. Tādējādi ar

33apstrīdēto normu neesot pieļauta atšķirīga attieksme pret

34kredītiestādēm.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka visi tirgus dalībnieki, kuru darbības uzraudzību veic

3Komisija un kuriem likums nosaka pienākumu veikt maksājumus

4Komisijas darbības finansēšanai, atrodas vienādos un salīdzināmos

5apstākļos.

6Ar apstrīdēto normu kredītiestādēm esot noteikts procentuālā

7izteiksmē lielāka apmēra maksājums nekā iepriekš, savukārt citiem

8tirgus dalībniekiem tas esot noteikts iepriekšējā apmērā.

9Tādējādi apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret

10vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personām.

11Neesot šaubu par Komisijas kompetenci izdot apstrīdēto normu

12un to, ka šī norma ir izdota pienācīgā kārtībā. Savukārt

13kredītiestāžu vidējā aktīvu līmeņa prognozi nevarot uzskatīt par

14leģitīmu mērķi atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret

15kredītiestādēm. Tomēr Komisija esot sniegusi matemātiskā loģikā

16un kredītiestāžu darbībā balstītu pamatojumu par šā apstākļa

17sasaisti ar nepieciešamību palielināt maksājuma apmēru

18kredītiestādēm un Tieslietu ministrija neesot kompetenta apšaubīt

19Komisijas sniegtos argumentus.

20Normatīvie akti nenosakot, ka konkrētas tirgus dalībnieku

21grupas maksājumi būtu izlietojami vienīgi tās uzraudzības

22nodrošināšanai. Komisijai, nosakot tirgus dalībnieku maksājumu

23apmēru, esot tiesības piemērot solidaritātes principu un

24konkrētai tirgus dalībnieku grupai noteikt tādu maksājumu, lai

25tiktu segts arī citu tirgus dalībnieku uzraudzības pašfinansējuma

26deficīts. Tomēr šāda lēmuma samērīgums esot atkarīgs no tā, vai

27Komisija lēmuma pieņemšanā ir ievērojusi tādus pašas norādītos

28apsvērumus kā konkrētas tirgus dalībnieku grupas spēja segt

29uzraudzības izmaksas ar faktiskajiem uzraudzības maksājumiem,

30katra tirgus dalībnieka darbības specifika, tirgus rādītāji, visu

31tirgus dalībnieku interešu saskaņošana.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

3teikumam.

4Pieteikuma iesniedzējas norādītās tirgus dalībniekus

5vienojošās pazīmes esot virspusējas. Saskaņā ar normatīvajiem

6aktiem maksājumi Komisijas darbības finansēšanai pēc apmēra un to

7aprēķināšanas kārtības atšķiroties, turklāt esot arī tādi tirgus

8dalībnieki, kuriem šie maksājumi nav jāveic. Esot svarīgi ņemt

9vērā, ka visi tie tirgus dalībnieki, kuriem ar likumu noteikts

10pienākums veikt maksājumus Komisijas darbības finansēšanai,

11finansē arī to tirgus dalībnieku uzraudzību, kuri neveic nekādus

12maksājumus. Tādējādi Komisijas darbība tiekot finansēta solidāri

13un tirgus dalībnieki neveicot maksājumus tieši un vienīgi par

14savu uzraudzību. Lai gan lielākajai daļai tirgus dalībnieku esot

15vienots pienākums ar saviem maksājumiem uzturēt Komisijas

16darbību, tomēr maksājumu aprēķināšanas kārtība esot tik

17atšķirīga, ka šajā ziņā tirgus dalībniekus nevarot

18salīdzināt.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Banka -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

3pirmajam teikumam.

4Komisijas finansēšanas modelis esot vērtējams, ievērojot

5budžeta veidošanas tiesiskajam regulējumam raksturīgos principus,

6kā arī Satversmes tiesas judikatūru nodokļu jomā, jo tirgus

7dalībnieku maksājumi Komisijas darbības finansēšanai esot

8līdzvērtīgi valsts nodevai. No normatīvajiem aktiem neizrietot

9tas, ka tirgus dalībnieku maksājumiem būtu jebkādā veidā

10jāatbilst to izdevumu apmēram, kuri Komisijai radušies saistībā

11ar konkrēta tirgus dalībnieka vai dalībnieku grupas uzraudzību.

12Komisijas budžeta mērķis esot vispārējs - segt ar pienācīgiem

13ieņēmumiem izdevumus, kas Komisijai rodas, pilnvērtīgi īstenojot

14visas tai likumā noteiktās funkcijas un savu darbību kopumā.

15Tādējādi Komisijas budžets esot tās darbības finanšu plāns, kurā

16ieņēmumi un izdevumi tiekot plānoti tā, lai nodrošinātu Komisijas

17spēju pildīt visas tās funkcijas atbilstoši attiecīgajā gadā

18paredzētajām prioritātēm un ekonomiskajai situācijai sabiedrības

19kopējā labuma vārdā.

20Attiecībā uz to, vai kredītiestādes un pārējie tirgus

21dalībnieki atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, Latvijas

22Banka norāda, ka dažādu nozaru pakļaušana vienam vai vairākiem

23regulatoriem primāri ir politiska izšķiršanās un to apliecina arī

24citu Eiropas valstu prakse uzraudzības kompetenču noteikšanā.

25Tirgus dalībnieku pakļautība vienam regulatoram nenozīmējot, ka

26šāda politiskā izšķiršanās būtu notikusi tādēļ, ka visi tirgus

27dalībnieki ir savstarpēji salīdzināmi.

28Tieši tirgus dalībnieku darbības specifikācijai esot izšķiroša

29nozīme, identificējot, nošķirot un salīdzinot dažādas personu

30grupas vienlīdzības principa kontekstā. Kredītiestādes būtu

31salīdzināmas ar citiem tirgus dalībniekiem tikai tiktāl, ciktāl

32to sniegtie finanšu pakalpojumi ir aizvietojami un ciktāl tās

33konkurē ar citiem tirgus dalībniekiem. Piemēram, starp

34kredītiestādes un apdrošināšanas tirgus dalībnieka sniegtajiem

35pakalpojumiem esot tik būtiska atšķirība, ka tie neesot

36savstarpēji aizvietojami, - tātad šie tirgus dalībnieki veicot

37komercdarbību atšķirīgos tirgos un savstarpēji nekonkurējot.

38Tā kā kredītiestādes licence dod tiesības sniegt arī tādus

39finanšu pakalpojumus, kurus citi tirgus dalībnieki var sniegt

40vienīgi tad, ja ir saņēmuši speciālu licenci šo pakalpojumu

41sniegšanai, kredītiestādes ar šiem tirgus dalībniekiem varot

42salīdzināt daļēji. Kredītiestādei šie pakalpojumi būtu tikai daļa

43no visiem tās sniegtajiem pakalpojumiem, turpretī tirgus

44dalībnieki ar speciālo licenci sniegtu tikai šos konkrētos

45finanšu pakalpojumus. Tomēr tirgus dalībniekiem noteikto

46maksājumu apmērs esot piesaistīts tirgus dalībnieku darbības

47nozarei, nevis sniegto finanšu pakalpojumu veidiem. Vērā esot

48ņemama arī tirgus dalībnieku uzraudzības jomai raksturīgā risku

49pieeja, atbilstoši kurai uzraudzība tiekot veikta ne tikai

50konkrētu finanšu pakalpojumu sniedzēju dalījumā, bet arī

51institucionāli saistītu finanšu pakalpojumu sniedzēju grupu

52ietvaros. Komisijai neesot pienākuma individualizēt maksājumu

53apmēru pa finanšu pakalpojumu veidiem, jo tai esot rīcības

54brīvība maksājumu apmēra noteikšanā. Tādējādi kredītiestādes kā

55tirgus dalībnieki neatrodoties salīdzināmos apstākļos ar citiem

56tirgus dalībniekiem, kuri pakļauti Komisijas uzraudzībai un veic

57maksājumus tās darbības finansēšanai.

1Pieaicinātā persona - Konkurences padome -

2uzskata, ka tirgus dalībnieki, kas darbojas atšķirīgos tirgus

3segmentos, neatrodas salīdzināmos konkurences apstākļos un

4atšķirīga attieksme pret tiem konkurences tiesību izpratnē nav

5saskatāma.

6Normatīvā akta izdevējam, paredzot viena konkrētā tirgus

7dalībniekiem atšķirīgus maksājumus, esot jāspēj objektīvi pamatot

8šīs atšķirības arī kontekstā ar valsts atbalsta regulējumu, kas

9vērsts uz vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanu

10konkrētajā tirgū. Lai vērtētu tirgus dalībniekiem noteikto

11maksājumu atšķirības, esot jāņem vērā tas, vai tirgus dalībnieki

12atrodas salīdzināmos apstākļos šajā tirgus kontekstā. Turklāt arī

13atšķirīgu maksājumu noteikšanu viena konkrētā tirgus dalībniekiem

14varot neuzskatīt par diskriminējošu, ja tā ir objektīvi

15pamatojama ar citiem tiesiskiem mērķiem.

16Konkurences padome tirgus dalībnieku atrašanos salīdzināmos

17apstākļos varot konstatēt, nosakot konkrēto tirgu. Vērtējot

18konkurences ierobežojumus normatīvā regulējuma kontekstā,

19Konkurences padome veicot tikai pirmšķietamu tirgus

20identificēšanu, tostarp vadoties no iepriekšējiem lēmumiem, ja

21tādi ir. Piemēram, kredītiestādes, visticamāk, varot tikt

22vērtētas kā faktiski vai vismaz potenciāli konkurenti, savukārt

23apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēji pilnīgi noteikti

24nekonkurējot ar kredītiestādēm.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Finanšu nozares asociācija" (turpmāk - Finanšu nozares

3asociācija) - uzskata, ka attiecībā uz maksājumiem Komisijas

4darbības finansēšanai salīdzināmos apstākļos atrodas visi tirgus

5dalībnieki, kuriem šādi maksājumi jāveic.

6Finanšu nozares asociācija uzsver, ka kredītiestāžu un arī

7citu tirgus dalībnieku uzraudzībai ir nepieciešams adekvāts

8finansējums un Latvijā, it īpaši pašreizējos apstākļos,

9nepieciešams spējīgs un stiprs finanšu jomas regulators, lai

10tiktu nodrošināta to uzdevumu izpilde, kuri paredzēti ar Ministru

11kabineta 2018. gada 11. oktobra rīkojumu Nr. 512 apstiprinātajā

12Pasākumu plānā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

13terorisma finansēšanas novēršanai laika periodam līdz 2019. gada

1431. decembrim.

15Komisija jau ilgstoši daļu no kredītiestāžu maksājumiem par

16uzraudzību izmantojot, lai segtu ar kredītiestāžu riskiem

17nesaistītas citu tirgus dalībnieku uzraudzības izmaksas. Šāda

18kārtība neesot ilgtspējīga. Visiem tirgus dalībniekiem, kuru

19uzraudzību īsteno Komisija, vajadzētu būt spējīgiem segt savas

20uzraudzības izmaksas. Ja tas nav iespējams spēkā esošo likumu

21ietvaros, tad normatīvajos aktos vajadzētu izdarīt grozījumus.

22Darbības uzsākšana finanšu un kapitāla sektorā esot katra

23komersanta brīva izvēle, un komersants nedrīkstot attaisnoties ar

24to, ka uzraudzības izmaksas objektīvi nav iespējams segt resursu

25trūkuma dēļ. Šobrīd attiecībā uz vienu tirgus dalībnieku daļu

26faktiski tiekot īstenots zināms valsts atbalsts neproporcionālas

27nodevu politikas veidā.

28Atšķirīga attieksme pret kredītiestādēm tiekot pieļauta tāpēc,

29ka monetāro finanšu iestāžu maksājumi veidojot lielāko daļu no

30Komisijas ieņēmumiem, un tādējādi šīs iestādes finansējot arī

31citu tirgus dalībnieku uzraudzību. Pēc Finanšu nozares

32asociācijas ieskata, atšķirīga attieksme uz laiku būtu pieļaujama

33tikai tādā gadījumā, ja likumdevējs par prioritāti uzskatītu kāda

34atsevišķa uzņēmējdarbības segmenta attīstīšanu vai būtu

35nepieciešami kādi būtiski ieguldījumi infrastruktūrā. Savukārt

36ilgtermiņā šāda attieksme neesot pieļaujama.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Apdrošinātāju asociācija" - uzskata, ka apstrīdētā norma

3atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

4Varot piekrist Pieteikuma iesniedzējas argumentam, ka katram

5tirgus dalībniekam būtu jāspēj segt savas uzraudzības izmaksas,

6tomēr tas neatbilstot Komisijas likuma regulējumam. Starp tirgus

7dalībniekiem darbojoties solidaritātes princips, un atsevišķu

8tirgus segmentu uzraudzība tiekot subsidēta no citu tirgus

9dalībnieku maksājumiem. Nedzīvības apdrošināšanas sektora tirgus

10dalībnieki ar saviem maksājumiem sedzot daļu no apdrošināšanas

11starpnieku uzraudzības izmaksām, tādējādi apdrošināšanas tirgus

12dalībnieki pilnībā sedzot sava segmenta uzraudzības izmaksas. Arī

13turpmākie maksājumu aprēķināšanas bāzes rādītāji esot augoši.

14Paaugstinoties apdrošināšanas tirgus dalībnieku finanšu

15rādītājiem, palielinoties arī veicamo maksājumu apmērs un

16proporcionāla maksājumu apmēra celšana visiem tirgus dalībniekiem

17neesot nepieciešama. Savukārt tad, ja vidējais aktīvu apmērs

18samazinās, esot jāpalielina maksājumu apmērs, lai iegūtu

19Komisijas darbībai nepieciešamo finansējumu.

20Finanšu un kapitāla tirgus sastāvot no dažādiem segmentiem ar

21atšķirīgiem finanšu rādītājiem, tirgus daļām un aktīvu apjomiem.

22Arī viena kopēja tirgus uzrauga esība neesot pamats atzīt, ka

23tirgus dalībnieki atrodas salīdzināmos apstākļos. Katrs segments

24tiekot regulēts saskaņā ar citiem noteikumiem un principiem.

25Tādējādi tirgus dalībnieki neatrodoties vienādos un salīdzināmos

26apstākļos.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Profesionālo Apdrošināšanas brokeru Asociācija" -

3norāda, ka katram Komisijas uzraudzītajam segmentam ir sava

4specifika, tostarp atšķirīgi uzraudzības plāni un mērķi.

5Kredītiestādes sniedzot arī tādus pakalpojumus, kuru uzraudzības

6finansēšanā tās nepiedaloties. Piemēram, gandrīz visas Latvijā

7reģistrētās kredītiestādes darbojoties kā apdrošināšanas

8starpnieki, turklāt dažas no tām - lielā mērogā.

9Apdrošināšanas segmentā tirgus dalībnieki vienmēr esot pilnā

10apjomā seguši uzraudzības izdevumus, tostarp kopš 2016. gada 1.

11janvāra daļu uzraudzības izdevumu sedzot arī apdrošināšanas

12brokeru sabiedrības. Tādējādi kredītiestādes neesot finansējušas

13un nefinansējot apdrošināšanas segmenta tirgus dalībnieku

14uzraudzību. Tieši otrādi - kredītiestāžu sniegto apdrošināšanas

15starpniecības pakalpojumu uzraudzības izdevumi tiekot segti no

16apdrošināšanas segmenta tirgus dalībnieku maksājumiem.

17Komisijas veiktajām uzraudzības darbībām un to finansēšanai

18nepieciešamajiem tirgus dalībnieku maksājumiem vajagot būt

19samērīgiem ar sabiedrībai sniegto labumu un mērķiem, kuri būtu

20jāsasniedz. Sabiedrības mērķis esot ne tikai uzraudzīt, bet arī

21attīstīt kādu nozari, tāpēc esot kritiski jāvērtē prasība, ka

22visi kādas nozares uzraudzības maksājumi būtu jāsedz tieši šīs

23uzraugāmās nozares tirgus dalībniekiem. Strikta prasība katrai

24nozarei jau no pirmās dienas pilnībā segt savas uzraudzības

25izmaksas kavētu vai pat padarītu neiespējamu atsevišķu nozaru

26attīstību, tādējādi kaitējot Latvijas tautsaimniecībai, kā arī

27apgrūtinot iedzīvotāju pieeju svarīgiem nākotnes finanšu nozares

28pakalpojumiem.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību savienība" -

3pievienojas Komisijas atbildes rakstā sniegtajai argumentācijai

4un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

5pirmajam teikumam.

1Pieaicinātā persona - Banku augstskolas

2Vadībzinību katedras asociētais profesors Dr. iur. Jānis

3Grasis - uzskata, ka visi tirgus dalībnieki nav pilnīgi

4vienādos apstākļos.

5Komisijas finansēšanas modelis, kas darbojas Latvijā, radot

6zināmu interešu konfliktu, jo Komisiju finansējot uzraugāmie

7tirgus dalībnieki un pastāvot saistība starp tirgus dalībnieku

8aktīvu apmēru vai veicamajām finanšu operācijām un Komisijas

9budžetu.

10Ņemot vērā to, cik pašreizējā Komisijas finansēšanas modeļa

11ietvaros ir grūti aprēķināt katra finanšu un kapitāla tirgus

12segmenta uzraudzības izmaksas, tas, ka tirgus dalībnieki nesedz

13tieši savas uzraudzības izmaksas, esot pieļaujams ar vienu

14nosacījumu: ja visi tirgus dalībnieki solidāri piedalās Komisijas

15darbības finansēšanā ar saviem maksājumiem likumā pieļautajā

16apmērā vai tuvu tam.

17Vērtējot tirgus dalībnieku veicamos maksājumus Komisijas

18darbības finansēšanai, esot jāsecina, ka tirgus dalībnieki

19neatrodas salīdzināmos apstākļos. Tas izrietot no tiesiskā

20regulējuma, kas noteic, kādā veidā tiek aprēķināti dažādu tirgus

21dalībnieku maksājumi Komisijas budžetā. Dažiem tirgus

22dalībniekiem maksājumi Komisijai vispār neesot jāveic. Savukārt

23kredītiestādes darbojoties arī finanšu instrumentu tirgū, pildot

24turētājbankas un valsts fondēto pensiju plānu pārraudzības

25funkcijas, taču par šo darbību uzraudzību nepastarpināti neveicot

26maksājumus Komisijai. Tirgus dalībnieki neesot salīdzināmos

27apstākļos arī tāpēc, ka Komisija nevarot saņemt no tiem

28finansējumu tieši proporcionāli to uzraudzībai veltīto resursu

29patēriņam, tāpēc kredītiestādēm esot jāuzņemas papildu maksājumu

30slogs.

31Tomēr pret kredītiestādēm esot pieļauta atšķirīga attieksme,

32jo pēdējo triju gadu laikā Komisija palielinājusi tirgus

33dalībnieku maksājumus vienīgi kredītiestādēm. Savukārt tie neesot

34palielināti citiem tirgus dalībniekiem, kuru maksājumi arī vēl

35nav sasnieguši normatīvajos aktos pieļauto apmēru. J. Grasis

36pieļauj, ka maksājumu apmēra palielināšana kredītiestādēm

37saistīta arī ar banku aktīvu bāzes lieluma prognozes

38samazināšanos. Tomēr labums, ko šajā gadījumā iegūst sabiedrība,

39esot mazāks par personas tiesībām un interesēm nodarīto

40zaudējumu.

1Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Rūdolfs

2Eņģelis - uzskata, ka pamatā visi tirgus dalībnieki atrodas

3salīdzināmos apstākļos, jo katrs no tiem sniedzot noteiktam

4regulatīvajam ietvaram pakļautus pakalpojumus saviem klientiem un

5darot to par atlīdzību, tādējādi cenšoties gūt peļņu. Turklāt

6nebūtu pamatoti prasīt, lai kāds tirgus dalībnieks ilgtermiņā

7finansē citu tirgus dalībnieku uzraudzību.

8Maksājumi Komisijas darbības finansēšanai ietilpstot tirgus

9dalībnieku izdevumos, kuru aprēķināšanas kārtību un apmēru paši

10tirgus dalībnieki nevarot ietekmēt. Tā kā ieguvēji no tirgus

11dalībnieku sniegtajiem pakalpojumiem esot to klienti, galu galā

12klienti esot arī tie, kas netieši maksājot Komisijai par saņemto

13pakalpojumu sniedzēja uzraudzību.

14Izvēloties uzraudzības finansēšanas modeli, priekšroka būtu

15dodama uzraudzības pašfinansēšanas principam. Neesot attaisnojams

16tas, ka kredītiestādēm jāmaksā par citu tirgus dalībnieku

17uzraudzību tādēļ, ka tie paši nevar atļauties pietiekami lielus

18maksājumus, lai segtu savas uzraudzības izmaksas. Īstermiņā

19likumdevējs, ievērojot zināmus nosacījumus, varētu paredzēt

20atkāpes no pašfinansēšanas prasībām, piemēram, tad, ja

21konstatējams būtisks sabiedrības ieguvums no jauna veida

22pakalpojuma ienākšanas tirgū. Savukārt kredītiestādēm esot

23jāfinansē visu savu darbības aspektu uzraudzība, arī, piemēram,

24uzraudzība pār to darbību finanšu instrumentu tirgū vai darbību,

25kuru tās veic kā apdrošināšanas starpnieki.

26Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzība, kas vērsta uz

27sabiedrības labklājību un tautsaimniecības attīstību, esot vitāli

28svarīga valsts pārvaldes funkcija, un Komisijas uzdevums to

29nodrošināt esot ierobežots ar likumdevēja pieļauto maksājumu

30apmēru. Spēkā esošajā Komisijas finansēšanas modelī visiem

31"donorsektoriem" būtu jānosaka proporcionāls

32uzraudzības maksājumu palielinājums. Tomēr esot jāņem vērā arī

33citi Komisijas norādītie argumenti, piemēram, kredītiestāžu

34kopējā aktīvu apjoma prognozes samazināšanās, kam bijusi nozīme,

35nosakot ikgadējo maksājumu Komisijas darbības finansēšanai. Tā kā

36dažām tirgus dalībnieku grupām, kas nespēj segt savas uzraudzības

37izmaksas, likums tomēr pieļauj augstāku maksājumu apmēru nekā

38Komisijas noteiktais, iespējams, ka atšķirīga attieksme tomēr

39esot pieļauta.

40Secinājumu

41daļa

1Komisija lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai

2tiesvedība lietā nebūtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes

3tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu.

4Procesuāla rakstura jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu

5satversmības izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram,

6Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr.

72016-06-01 17. punktu). Tādējādi Komisijas lūgums izvērtējams

8visupirms.

9Komisija uzskata, ka apstrīdētā norma nerada Pieteikuma

10iesniedzējas pamattiesību aizskārumu. Proti, ar apstrīdēto normu

11neesot tieši noteikts pienākums Pieteikuma iesniedzējai veikt

12maksājumu Komisijas darbības finansēšanai, un šī norma nosakot

13vienīgi kredītiestāžu maksājumu apmēru 2019. gadā. Savukārt

14pienākums kredītiestādēm veikt maksājumus Komisijas darbības

15finansēšanai tieši izrietot no Komisijas likuma 22. panta pirmās

16daļas un 23. panta pirmās daļas, kā arī Kredītiestāžu likuma

17100.1 panta pirmās daļas.

18Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

19pirmo daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt

20ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās

21pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka

22juridiska spēka tiesību normai. Satversmes tiesa ir secinājusi,

23ka personas pamattiesību aizskārums ir konstatējams, ja:

24pirmkārt, personai Satversmē ir noteiktas konkrētās

25pamattiesības, proti, apstrīdētā norma ietilpst konkrēto

26pamattiesību tvērumā; otrkārt, tieši apstrīdētā norma aizskar

27personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes

28tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

29lietā Nr. 2016-02-01 5. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir

30atzinusi: izskatot iesniegto konstitucionālo sūdzību un lemjot

31par lietas ierosināšanu, tiek vērtēta sūdzības atbilstība

32Satversmes tiesas likuma prasībām, pārliecinoties, vai pieteikuma

33iesniedzējs ir sniedzis pamatojumu savam pamattiesību

34aizskārumam. Savukārt lietas izskatīšanas gaitā tiesa pārbauda

35aizskāruma esību, ņemot vērā lietā apkopotos materiālus un

36viedokļus (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 6. oktobra lēmuma

37par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03 13.

38punktu).

39Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīd nevis likumā

40noteikto pienākumu veikt maksājumus Komisijas darbības

41finansēšanai pašu par sevi, bet gan tieši atšķirīgo attieksmi,

42kas, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, izriet no apstrīdētās

43normas. Arī Komisija atbildes rakstā atsaukusies uz pieteikumā

44ietverto norādi, ka Pieteikuma iesniedzēja neapšauba

45nepieciešamību finansēt Komisijas darbību no tirgus dalībnieku

46maksājumiem.

47Pieteikuma iesniedzēja ir kredītiestāde, un ar normatīvajiem

48aktiem tai noteikts pienākums veikt maksājumus Komisijas darbības

49finansēšanai. Šā pienākuma tvērumā ietilpst arī konkrētais

50maksājuma apmērs, kas noteikts apstrīdētajā normā. Tādējādi

51Pieteikuma iesniedzēja ir apstrīdētās normas adresāts un šī norma

52Pieteikuma iesniedzēju skar. Pieteikumā tā iesniedzēja ir

53pamatojusi savu viedokli, ka tieši apstrīdētā norma ierobežo tās

54tiesības uz īpašumu un šis ierobežojums neatbilst Satversmes 91.

55panta pirmajā teikumā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības

56principam.

57Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata lemt par tiesvedības

58izbeigšanu saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

59daļas 3. punktu.

60Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

61lietā ir turpināma.

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

2neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo vienīgi

3kredītiestādēm nosaka pienākumu 2019. gadā veikt procentu

4izteiksmē lielāku maksājumu Komisijas darbības finansēšanai nekā

5iepriekš.

6Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverts tiesiskās

7vienlīdzības princips, kas garantē vienotas tiesiskās kārtības

8pastāvēšanu. Tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda

9tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām

10personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām

11(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

12sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu un 2019. gada 7.

13novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 16. punktu).

14Vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

15normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

16personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

17salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat prasa

18atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

19apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

20atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

21pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

22sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un

232017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18.

24punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga

25pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības

26starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem

27(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra

28sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu un

292018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 25.

30punktu).

31Satversmes tiesa ir secinājusi: lai noskaidrotu, vai

32apstrīdētā norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, ir jāņem

33vērā tiesību joma, kurā tā ietilpst. Satversmes 91. pantā

34nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās

35var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar

36atklāt, kādai šai attieksmei jābūt, proti, labvēlīgai vai

37nelabvēlīgai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8.

38novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.1. un 15.2.

39punktu). Turklāt, lai pilnīgāk un objektīvāk varētu

40noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās konkretizējamas

41kopsakarā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes

42normām. Satversmes vienotības principa piemērošana balstās uz

43pieņēmumu, ka Satversme ir vienots veselums (sk. Satversmes

44tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 17.

45punktu).

46Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pret to pieļautā atšķirīgā

47attieksme ir jāskata kopsakarā ar tai Satversmes 105. pantā

48ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojumu, jo apstrīdētā norma

49uzliek Pieteikuma iesniedzējai pienākumu veikt konkrēta apmēra

50maksājumu Komisijas darbības finansēšanai. Veicot šādus

51maksājumus, tiekot samazināts Pieteikuma iesniedzējas aktīvu

52apmērs, un tā nevarot šos līdzekļus izmantot citām vajadzībām pēc

53saviem ieskatiem.

54Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz

55īpašumu nozīmē, ka īpašniekam ir tiesības izmantot viņam

56piederošo īpašumu pēc saviem ieskatiem, kā arī gūt no tā

57ekonomisku labumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

5826. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2014.

59gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 20.

60punktu).

61Apstrīdētā norma nosaka kredītiestādēm pienākumu veikt

62konkrēta apmēra maksājumu Komisijas darbības finansēšanai 2019.

63gadā. Tātad kredītiestādes nevar šos līdzekļus brīvi izmantot pēc

64saviem ieskatiem. Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek skartas

65kredītiestāžu, tostarp Pieteikuma iesniedzējas, tiesības uz

66īpašumu un apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās vienlīdzības

67principam vērtējama, ņemot vērā īpašuma tiesību jomu.

68Satversmes 91. pants liedz izdot tādas normas, kas bez

69objektīva un saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

70personām, kas veic šādus maksājumus un uzskatāmas par tādām, kas

71atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Lai izvērtētu, vai

72apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

73ietvertajam vienlīdzības principam, Satversmes tiesai

74jānoskaidro:

751) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

76pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

772) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

78pret šīm personām;

793) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

80paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

814) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

82proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

83princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija

84sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 13. punktu).

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka vienādos un

2salīdzināmos apstākļos ir visi tie tirgus dalībnieki, kuru

3darbību uzrauga Komisija un kuri saskaņā ar normatīvajiem aktiem

4veic maksājumus Komisijas darbības finansēšanai. Arī pieaicinātā

5persona Tieslietu ministrija uzskata, ka šīs pazīmes ir

6pietiekamas, lai secinātu, ka personas atrodas salīdzināmos

7apstākļos (sk. lietas materiālu 2. sēj. 110. lp.).

8Savukārt Komisija, kā arī vairākas citas pieaicinātās

9personas, tostarp Finanšu ministrija, tiesībsargs un Latvijas

10Banka, uzskata, ka minētās personu grupas neatrodas vienādos un

11salīdzināmos apstākļos, jo uz katru tirgus dalībnieku grupu

12attiecas atšķirīgs tiesiskais regulējums, kas nosaka atšķirīgu

13pieļaujamo maksājumu apmēru un aprēķināšanas kārtību (sk.

14lietas materiālu 2. sēj. 120., 135. un 139.-141. lp.).

15Tādējādi Pieteikuma iesniedzējas norādītās pazīmes - atrašanās

16Komisijas uzraudzībā un pienākums veikt maksājumus Komisijas

17darbības finansēšanai - neesot pietiekamas, lai atzītu tirgus

18dalībnieku grupas par tādām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos

19apstākļos.

20Satversmes tiesa atzinusi, ka, izvērtējot, vai un kuras

21personas (personu grupas) atrodas vienādos un salīdzināmos

22apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno attiecīgās personu

23grupas vienojošo pazīmi. Tāpat ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi

24būtiski papildu apsvērumi, kas norāda uz to, ka attiecīgās

25personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos

26apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15.

27maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 18. punktu).

28Tātad, lai izskatāmajā lietā noskaidrotu, vai un kuras personu

29grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, visupirms

30jāaplūko likumdevēja noteiktais tiesiskais regulējums attiecībā

31uz finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku uzraudzību un tās

32finansēšanu.

1Saskaņā ar Komisijas likuma 2. panta pirmo daļu

2Komisija atbilstoši tās darbības mērķim un uzdevumiem regulē un

3pārrauga finanšu un kapitāla tirgu un tā dalībnieku darbību.

420.1. Komisija savu darbību uzsāka 2001. gada 1.

5jūlijā, pārņemot Vērtspapīru tirgus komisijas un Apdrošināšanas

6uzraudzības inspekcijas tiesības, pienākumus un saistības, kā arī

7Latvijas Bankas tiesības, pienākumus un saistības kredītiestāžu

8uzraudzības jomā. Tādējādi Komisija tika izveidota, apvienojot

9triju tādu institūciju funkcijas, kuras iepriekš veica atsevišķu

10finanšu un kapitāla tirgus segmentu uzraudzību.

11Komisijas likuma 4. pants noteic, ka tirgus dalībnieki ir

12emitenti, ieguldītāji, kredītiestādes, apdrošinātāji,

13apdrošināšanas starpnieki, pārapdrošinātāji, pārapdrošināšanas

14starpnieki, privātie pensiju fondi, regulētā tirgus organizētāji,

15depozitāriji, ieguldījumu brokeru sabiedrības, ieguldījumu

16pārvaldes sabiedrības, krājaizdevu sabiedrības, ārējās kredītu

17novērtējuma institūcijas (reitingu aģentūras), alternatīvo

18ieguldījumu fondu pārvaldnieki, maksājumu iestādes un

19elektroniskās naudas iestādes.

20Tirgus dalībnieku grupas darbojas atšķirīgos finanšu un

21kapitāla tirgus segmentos, tām ir savi darbības principi un

22mērķi, un to darbības tiesiskos pamatus regulē atsevišķi likumi,

23piemēram, Kredītiestāžu likums, Apdrošināšanas un

24pārapdrošināšanas likums, Finanšu instrumentu tirgus likums.

25Tomēr visus tirgus dalībniekus vienojošā pazīme ir tā, ka tie

26darbojas īpaši regulētā tirgū, proti, finanšu un kapitāla tirgū.

27Turklāt likumdevējs visa šā tirgus un tā dažādo segmentu

28uzraudzību ir nodevis vienas institūcijas - Komisijas -

29kompetencē.

30Atbilstoši Komisijas likuma 22. panta pirmajai daļai Komisijas

31darbība tiek finansēta no tirgus dalībnieku maksājumiem Komisijas

32padomes noteiktajā apmērā, kas nepārsniedz likumā noteikto

33apmēru. Tirgus dalībnieku maksājumi tiek ieskaitīti Komisijas

34kontā Latvijas Bankā un ir izmantojami vienīgi Komisijas darbības

35finansēšanai. Tādējādi Latvijā finanšu un kapitāla tirgus

36uzraudzību pilnībā finansē tirgus dalībnieki un Komisija valsts

37budžeta līdzekļus nesaņem.

3820.2. Saskaņā ar Komisijas likuma 23. panta pirmo daļu

39maksājumus Komisijas darbības finansēšanai veic šādi tirgus

40dalībnieki: apdrošinātāji, privātie pensiju fondi,

41kredītiestādes, ieguldījumu brokeru sabiedrības, regulētā tirgus

42organizētāji, depozitāriji, ieguldījumu pārvaldes sabiedrības,

43alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieki, krājaizdevu

44sabiedrības, pārapdrošinātāji, maksājumu iestādes, elektroniskās

45naudas iestādes, apdrošināšanas un pārapdrošināšanas starpnieki.

46Tātad saskaņā ar likumdevēja noteikto atsevišķi tirgus

47dalībnieki, piemēram, emitenti, maksājumus Komisijas darbības

48finansēšanai neveic.

49Ievērojot konkrētā tirgus segmenta un attiecīgo tirgus

50dalībnieku darbības specifiku, likumdevējs katras tirgus

51dalībnieku grupas darbību regulējošajā likumā ir noteicis

52atšķirīgu Komisijas darbības finansēšanai veicamā maksājuma

53pieļaujamo apmēru un tā aprēķināšanas kārtību, tostarp bāzi, no

54kuras maksājums tiek aprēķināts. Piemēram, kredītiestādēm un

55krājaizdevu sabiedrībām noteikts pienākums veikt maksājumus līdz

560,033 procentiem no iestādes vidējā aktīvu apmēra ceturksnī

57(sk. Kredītiestāžu likuma 100.1 panta pirmo daļu un

58Krājaizdevu sabiedrību likuma 26.3 panta pirmo

59daļu). Apdrošināšanas segmentā maksājumi tiek aprēķināti no

60ceturksnī saņemto apdrošināšanas un pārapdrošināšanas prēmiju

61kopsummas (sk. Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 14.

62panta otro un trešo daļu). Savukārt finanšu instrumentu

63segmentā tirgus dalībnieku maksājumi Komisijas darbības

64finansēšanai tiek aprēķināti gan no tirgus dalībnieku

65pārvaldījumā esošajiem aktīviem, gan no darījumu vidējiem bruto

66ieņēmumiem un ir noteikts minimālais maksājumu apmērs (sk.,

67piemēram, Finanšu instrumentu tirgus likuma 147.3

68panta otro, trešo un ceturto daļu un Ieguldījumu pārvaldes

69sabiedrību likuma 78.1 pantu). Tātad vairumam

70tirgus dalībnieku grupu attiecīgajos likumos ir noteikts

71pienākums veikt obligātus maksājumus Komisijas darbības

72finansēšanai, bet šo maksājumu pieļaujamais apmērs un

73aprēķināšanas kārtība atšķiras.

7420.3. Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka

75nodokļu maksāšanas pienākuma aspektā attiecīgā nodokļa maksātāji

76atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos arī tad, ja normatīvie

77akti noteic atšķirīgu šā nodokļa maksāšanas kārtību (sk.

78Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

792016-14-01 22.2. punktu un 2018. gada 29. jūlija sprieduma lietā

80Nr. 2017-28-0306 12. punktu). Lai arī tirgus dalībnieku

81maksājumi Komisijas darbības finansēšanai nav uzskatāmi par

82nodokli likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta 1.

83punkta izpratnē, tomēr arī šie maksājumi ir obligāti un noteikti

84ar likumu.

85Ievērojot izskatāmās lietas apstākļus, kā arī līdzšinējo

86Satversmes tiesas judikatūru, par galveno tirgus dalībniekus

87vienojošo pazīmi ir atzīstams pienākums veikt obligātus

88maksājumus likumdevēja noteiktā mērķa labad, proti, Komisijas

89darbības finansēšanai. Savukārt tas apstāklis, ka atšķiras tirgus

90dalībnieku darbības mērķi un principi, kā arī to veicamo

91maksājumu pieļaujamais apmērs un aprēķināšanas kārtība, neliedz

92tirgus dalībnieku grupas salīdzināt šo maksājumu veikšanas

93pienākuma kontekstā.

94Līdz ar to visi finanšu un kapitāla

95tirgus dalībnieki, kuriem ir pienākums veikt maksājumus Komisijas

96darbības finansēšanai, atrodas vienādos un pēc noteiktiem

97kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

1Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

291. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai šī

3norma nosaka vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret tirgus

4dalībniekiem, kuri atrodas vienādos un salīdzināmos

5apstākļos.

6Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma pret to

7paredz atšķirīgu attieksmi, jo Komisija 2019. gadā vienīgi

8kredītiestādēm palielinājusi Komisijas darbības finansēšanai

9veicamā maksājuma apmēru procentuālā izteiksmē. Savukārt Komisija

10norāda, ka konkrēta maksājumu apmēra noteikšana ir lietderības

11jautājums, kas nav izvērtējams konstitucionālās kontroles

12ietvaros.

13Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāizvērtē nevis konkrētais

14Komisijas noteiktais maksājuma apmērs, bet gan tas, vai ar šā

15apmēra palielinājumu procentuālā izteiksmē attiecībā tikai uz

16vienu tirgus dalībnieku grupu nav pārkāpts Satversmes 91. panta

17pirmajā teikumā ietvertais vienlīdzības princips.

18Normatīvajos noteikumos Nr. 198 bija paredzēti tirgus

19dalībniekiem veicamie maksājumi Komisijas darbības finansēšanai

202019. gadā. Apstrīdētā norma noteica, ka kredītiestādes veic

21maksājumus 0,0106 procentu apmērā no to vidējā aktīvu apmēra

22ceturksnī. Saskaņā ar šo noteikumu 4.11. punktu kredītiestādes

23vidējo aktīvu apmēru ceturksnī aprēķina kā attiecīgo mēnešu

24aktīvu apmēra mēneša pēdējā dienā vidējo aritmētisko lielumu.

25Komisijas 2017. gada 12. decembra normatīvo noteikumu Nr. 205

26"Finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku maksājumu apmēra

27Finanšu un kapitāla tirgus komisijas finansēšanai 2018. gadā

28noteikšanas un pārskatu iesniegšanas normatīvie noteikumi"

292.11. punkts noteica, ka 2018. gadā kredītiestādēm Komisijas

30darbības finansēšanai veicamā maksājuma apmērs bija 0,00817

31procenti no kredītiestādes vidējo aktīvu apmēra ceturksnī. Tātad

32ar apstrīdēto normu kredītiestādēm noteiktais maksājuma apmērs

33procentuālā izteiksmē 2019. gadā pieauga gandrīz par 30

34procentiem. Savukārt nevienai citai tirgus dalībnieku grupai

35maksājuma apmērs procentuālā izteiksmē 2019. gadā netika

36paaugstināts, bet dzīvības apdrošināšanas ar uzkrājuma veidošanu

37jomā tas tika pat samazināts.

38Tādējādi ar apstrīdēto normu ir noteikta atšķirīga attieksme

39pret kredītiestādēm, jo vienīgi tām 2019. gadā tika palielināts

40Komisijas darbības finansēšanai veicamā maksājuma apmērs

41procentuālā izteiksmē.

42Līdz ar to apstrīdētā norma paredz

43atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas vienādos

44un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

1Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību

2normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir viens no tiesību normas

3spēkā esības priekšnoteikumiem (sk., piemēram, Satversmes

4tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306

510.4. punktu un 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

62015-11-03 20. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai

7jāpārbauda, vai apstrīdētajā normā ietvertā atšķirīgā attieksme

8ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu

9tiesību normu.

10Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atšķirīga attieksme var tikt

11noteikta saskaņā ar likumu. Vārds "likums" aptver ne

12tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus

13(ārējos) normatīvos aktus, ja vien tie izdoti, pamatojoties uz

14likumu, publicēti normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, ir

15pietiekami skaidri formulēti, kā arī atbilst tiesiskas valsts

16principiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2.

17marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu).

1822.1. Komisija ir atvasināta publisko tiesību juridiskā

19persona. Tā ir pilntiesīga autonoma valsts iestāde, kas savas

20funkcijas īsteno patstāvīgi un nav padota Ministru kabinetam vai

21kādai citai institūcijai.

22Saskaņā ar Komisijas likuma 13. panta pirmo daļu un 17. panta

23pirmās daļas 2. punktu Komisiju pārvalda padome, kurai citstarp

24ir noteiktas tiesības izdot tirgus dalībnieku darbību regulējošus

25normatīvus noteikumus. Saskaņā ar šā likuma 8. pantu Komisijas

26padomes izdotie normatīvie noteikumi ir saistoši tirgus

27dalībniekiem. Tātad likumdevējs ir piešķīris Komisijas padomei

28tiesības izdot ārējos normatīvos aktus.

29Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātās personas nav izteikušas

30šaubas par Komisijas padomes tiesībām izdot apstrīdēto normu.

31Tomēr Satversme tiesa atbilstoši vispārējam tiesību principam

32"tiesa zina tiesības" izvērtē visus ar lietas

33izskatīšanu saistītos tiesību jautājumus (sal. sk. Satversmes

34tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03

352.3. punktu). Tāpēc Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai

36Komisijas padome bija tiesīga izdot apstrīdēto normu, kas

37ietverta ārējā normatīvajā aktā.

3822.2. Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas

39tiesības, proti, tiesības kādu jautājumu noregulēt ar likumu,

40pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un

41apjomā. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas

42īstenošanu, pieļaujami izņēmumi no likumdevēja virsvadības

43principa (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma

44lietā Nr. 2015-11-03 21.1. punktu).

45Komisija, veicot tai uzticētos pienākumus, darbojas valsts

46pārvaldē. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka saskaņā ar Satversmi

47izpildvaras funkcija ietilpst Ministru kabineta kompetencē, tomēr

48atsevišķas izpildvaras darbības var tikt uzticētas arī citām

49institūcijām (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta

50sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.1. punktu). Satversmes 58.

51pants apvieno visas valsts pārvaldes institūcijas, kas veic

52publiskās varas funkcijas, vienā kopējā Ministru kabinetam padotā

53sistēmā (sk. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma

54lietā Nr. 04-03(99) secinājumu daļas 2. punktu). Savukārt

55Satversmes 57. pants pieļauj tādu autonomu valsts iestāžu

56izveidošanu, kuras atsevišķas izpildvaras darbības īsteno,

57nebūdamas funkcionāli padotas Ministru kabinetam (sk.

58Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr.

592006-05-01 16.1. un 16.3. punktu).

6022.3. Viena no valsts pārvaldes darbībām ir ārējo

61normatīvo aktu izdošana gadījumā, kad likumdevējs, ievērojot

62Satversmi, tos izdot pilnvarojis izpildvaras institūciju. Tā kā

63šādu normatīvo aktu izdošana ir valsts pārvaldes darbība,

64Ministru kabinets vai cita institūcija tikai detalizē likumā

65ietverto politisko gribu vai noteic likuma īstenošanas kārtību

66(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

672015-11-03 21.1. punktu). Izpildvaras institūcijai ir

68tiesības izdot tiesību normas tikai likumā noteiktos gadījumos,

69likuma ietvaros, un tās nedrīkst būt pretrunā ar vispārējiem

70tiesību principiem, Satversmi un citiem likumiem. Tas izriet no

71tiesiskuma un varas dalīšanas principiem, kas ir jebkuras

72demokrātiskas tiesiskas valsts eksistences pamats (sal. sk.

73Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

742018-06-0103 18. punktu).

75Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeima ir tiesīga

76pilnvarot autonomu valsts iestādi izdot likuma īstenošanai

77nepieciešamus ārējos normatīvos aktus kādā ar likumu tai

78piešķirtas kompetences jomā, kuras pārraudzībai ir nepieciešama

79īpaša kompetence un autonomija. Savukārt iestāde, īstenojot

80pilnvarojumu likumdevēja piešķirtās kompetences jomā, ir tiesīga

81noteikt saistošas prasības tikai konkrētam tiesību subjektu lokam

82atbilstoši to darbības specifikai (sk. Satversmes tiesas 2016.

83gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.2.

84punktu).

85Ja likumdevējs, izmantojot tam Satversmes 57. pantā paredzētās

86tiesības ar likumu noteikt valsts iestāžu savstarpējās

87attiecības, kādu valsts pārvaldes iestādi atbrīvo no funkcionālās

88padotības Ministru kabinetam, tad tam jāparedz arī atbilstoša šīs

89iestādes demokrātiskā leģitimācija un atbildība par savu darbību,

90kā arī likumā jāiestrādā efektīvi tiesiskas valsts principam

91atbilstoši iestādes uzraudzības mehānismi. Par autonomajām valsts

92iestādēm nodotās kompetences īstenošanu ir atbildīga šo iestāžu

93vadība, kā arī pati Saeima, kurai, šādu iestādi veidojot, likumā

94ir jāiestrādā arī precīzs iestādes darbības tiesiskuma

95nodrošināšanas modelis, kas vienlaikus iestādei ļauj saglabāt

96savu patstāvību tai piešķirto funkciju īstenošanā (sal. sk.

97Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr.

982006-05-01 16.1. un 16.3. punktu).

99Tādējādi izskatāmajā lietā, lai noskaidrotu, vai apstrīdētajā

100normā paredzētā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu,

101Satversmes tiesai jāizvērtē, vai Komisijas padomes demokrātiskā

102leģitimācija bija atbilstoša, lai šī padome būtu tiesīga izdot

103ārējos normatīvos aktus.

1Demokrātiskā tiesiskā valstī normatīvie tiesību

2akti ir viens no tautas pašnoteikšanās un pašpārvaldes

3instrumentiem. Obligāts priekšnoteikums tam, lai valsts orgāns

4demokrātiskā valstī varētu iegūt tiesības izdot ārējos normatīvos

5aktus, ir demokrātiskā leģitimācija, proti, tas, lai šis valsts

6orgāns būtu ietverts demokrātiskās leģitimācijas ķēdē, kas to

7piesaista valsts suverēnās varas nesēja - tautas - gribai (sk.

8Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2011. gada

931. maija viedokļa "Par iespējamo ministra noteikumu

10satversmību" 6. un 8. punktu).

11Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka atsevišķos gadījumos deleģētās

12likumdošanas ietvaros ārējos normatīvos aktus izdod arī tādas

13institūcijas, kas nav tieši demokrātiski leģitimētas. Tomēr arī

14šajā gadījumā ir nepieciešams identificēt tautas gribas elementu,

15lai konstatētu, ka suverēnam ir vismaz pastarpināta iespēja

16ietekmēt šādas institūcijas lēmumus. Tauta savu ietekmi uz

17netieši leģitimētām institūcijām var īstenot caur šādu

18institūciju politisko atbildību Saeimas priekšā, proti, Saeimai

19ir jābūt iespējai lemt par šādas institūcijas sastāvu, vadoties

20no politiskās lietderības apsvērumiem. Šī Saeimas politiskā

21ietekme, kuras pastāvēšana atbilst Satversmes kopējam

22demokrātiskajam garam, ir uzskatāma par šo institūciju netiešu

23demokrātisku leģitimāciju izdot ārējos normatīvos aktus (sk.:

24Levits E., Kuzņecovs A., Medina L., Caics A., Tralmaka I. 64.

25panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas

26Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Rīga:

27Latvijas Vēstnesis, 2019, 26.-27. lpp.).

28Tādējādi demokrātiskā tiesiskā valstī vispārsaistošas tiesību

29normas izdevēja demokrātiskā leģitimācija ir cieši saistīta ar

30tautas varas īstenošanu, tai tieši vai netieši leģitimējot

31konkrētās institūcijas amatpersonas, un ar šo amatpersonu

32atbildību tautas priekšā. Ja tiesību normas izdevējs ir netieši

33demokrātiski leģitimēts, tad likumdevējam jānosaka atbilstošs šīs

34institūcijas uzraudzības un atbildības mehānisms, lai citstarp

35samazinātu patvaļas iespējas tās darbībā, jo īpaši attiecībā uz

36ārējo normatīvo aktu izdošanu.

3723.1. Autonomās valsts iestādes uzraudzība izpaužas,

38citstarp likumā nosakot skaidru un nepārprotamu šīs iestādes

39kompetenci un darbības ietvaru, lemjot par šo iestādi pārvaldošās

40koleģiālās institūcijas locekļiem, regulāri saņemot pārskatus par

41iestādes darbu, kā arī nodrošinot šādai iestādei politisku

42atbalstu tās funkciju izpildē (sk. arī Valsts prezidenta

43Ekspertu grupas pārvaldības pilnveidei 2015. gada 22. maija

44priekšlikumu (IV) "Patstāvīgo iestāžu darbības

45pilnveidošanas iespējas" 13. lpp.).

46Komisijas padome, kurai likumā noteiktas tiesības izdot

47ārējos, tirgus dalībniekiem saistošus normatīvos aktus, ir

48koleģiāla institūcija. Apstrīdētās normas izdošanas laikā

49Komisijas likuma (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 28.

50jūnijam) 13. panta otrā daļa noteica, ka padome sastāv no pieciem

51locekļiem: Komisijas priekšsēdētāja, viņa vietnieka un trim

52padomes locekļiem, kas vienlaikus ir arī Komisijas departamentu

53direktori. Saskaņā ar šā panta trešo un ceturto daļu

54priekšsēdētāju un viņa vietnieku amatā iecēla Saeima uz sešiem

55gadiem pēc Latvijas Bankas prezidenta un finanšu ministra kopīga

56priekšlikuma. Savukārt trīs pārējos padomes locekļus pēc viņu

57kandidatūru saskaņošanas ar Latvijas Bankas prezidentu un finanšu

58ministru amatā iecēla un no amata atbrīvoja Komisijas

59priekšsēdētājs. Atbilstoši šā panta piektajai daļai par padomes

60locekli varēja būt persona, kura ir kompetenta finanšu vadības

61jautājumos, kurai ir nevainojama reputācija un kurai ir vismaz

62piecu gadu darbības pieredze finanšu un kapitāla tirgus jomā.

63Komisijas likuma 14. pantā bija noteikti gadījumi, kad Saeima ir

64tiesīga pirms likumā noteiktā termiņa atbrīvot no amata Komisijas

65priekšsēdētāju un viņa vietnieku: pirmkārt, ja saņemts attiecīgās

66personas iesniegums par atkāpšanos no amata; otrkārt, ja stājies

67spēkā notiesājošs tiesas spriedums, ar kuru priekšsēdētājs vai

68viņa vietnieks notiesāts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu;

69treškārt, ja priekšsēdētājs vai viņa vietnieks vairāk nekā sešus

70mēnešus pēc kārtas slimības vai citu iemeslu dēļ nevar pildīt

71savus amata pienākumus; ceturtkārt, ja saņemts Latvijas Bankas

72prezidenta un finanšu ministra kopīgs iesniegums par

73priekšsēdētāja vai viņa vietnieka pirmstermiņa atbrīvošanu.

74Saskaņā ar Komisijas likuma 15. panta otro daļu un 16. panta

75pirmo daļu padomes sēdes bija lemttiesīgas, ja tajās piedalījās

76vismaz četri tās locekļi, bet lēmumi tika pieņemti ar vienkāršu

77balsu vairākumu. Atbilstoši Komisijas likuma 27. pantam Komisijai

78reizi gadā - ne vēlāk kā 1. jūlijā - bija jāiesniedz Saeimai un

79Finanšu ministrijai rakstveida pārskats par savu iepriekšējā gada

80darbu un zvērināta revidenta pārbaudīts pilns gada pārskats.

8123.2. Autonomās valsts iestādes atbildības jautājums

82skatāms kopsakarā ar jautājumu par šādas iestādes izveidošanas

83mērķiem un statusu.

84Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversme pilnvaro Saeimu

85veidot autonomās valsts iestādes gadījumos, kad citādi nav

86iespējams nodrošināt pienācīgu pārvaldību. Demokrātiskā tiesiskā

87valstī atsevišķu iestāžu atbrīvošana no funkcionālās padotības

88Ministru kabinetam nodrošina pienācīgu pārvaldību tādās jomās,

89kas citstarp saistītas ar noteiktu brīvību aizsardzību un

90interešu izlīdzināšanu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 16.

91oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16.3. punktu).

92Atbilstoši Komisijas likuma 5. pantam Komisijas darbības

93mērķis ir veicināt ieguldītāju, noguldītāju un apdrošināto

94personu interešu aizsardzību un finanšu un kapitāla tirgus

95stabilitāti, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

96terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanu.

97Šie Komisijas darbības mērķi noteikti, ņemot vērā finanšu un

98kapitāla tirgus un tā dalībnieku darbības un ar to saistīto

99dažādo risku būtisko ietekmi uz valsts finanšu sektoru un visu

100tautsaimniecību. Tieši tāpēc uz šo nozari attiecas īpašs

101regulējums un tā pakļauta pastiprinātai uzraudzībai. Tirgus

102dalībnieku efektīva uzraudzība nodrošina sekmīgu valsts finanšu

103sektora un visas tautsaimniecības darbību un ilgtspējīgu

104attīstību, kā arī aizsargā sabiedrības un katra tās locekļa

105labklājību.

106Autonomās valsts iestādes neatkarība tās funkciju veikšanā ir

107viens no šādas iestādes izveidošanas apsvērumiem un viena no šādu

108iestādi raksturojošām pazīmēm. Komisijas likumā uzsvērts, ka

109Komisija kā finanšu un kapitāla tirgu uzraugošā iestāde savā

110darbībā ir neatkarīga un tās neatkarība tiek aizsargāta.

111Komisijas likuma 2. panta otrā daļa noteic, ka Komisija

112patstāvīgi pieņem lēmumus savas kompetences ietvaros, veic ar

113likumu noteiktos uzdevumus un atbild par to izpildi. Neviens nav

114tiesīgs iejaukties Komisijas darbībā, izņemot tās institūcijas un

115amatpersonas, kurām šādas tiesības ir noteiktas likumā.

116Pienākums nodrošināt efektīvu finanšu un kapitāla tirgus

117uzraudzību izriet arī no Latvijas starptautiskajām saistībām,

118kuras tā uzņēmusies ar dalību Eiropas Savienībā. Dalībvalstu

119nacionālās finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības iestādes kopā

120ar Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju un trim Eiropas uzraudzības

121iestādēm - Eiropas Banku iestādi, Eiropas Vērtspapīru un tirgu

122iestādi un Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi -

123ietilpst Eiropas finanšu uzraudzības sistēmā, kuras mērķis ir

124nodrošināt saskaņotu un konsekventu finanšu uzraudzību Eiropas

125Savienībā, lai citstarp saglabātu finanšu stabilitāti, aizsargātu

126patērētāju intereses un veicinātu vienota finanšu tirgus

127izveidi.

128Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija direktīvas

1292013/36/ES par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu

130un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko

131groza direktīvu 2002/87/EK un atceļ direktīvas 2006/48/EK un

1322006/49/EK, 4. panta 4. punkts noteic: dalībvalstīm jānodrošina,

133ka kompetentajām uzraudzības iestādēm ir zināšanas, resursi,

134darbspēja, pilnvaras un neatkarība, kas nepieciešama, lai veiktu

135funkcijas, kas saistītas ar šajā direktīvā un regulā (ES) Nr.

136575/2013 noteikto prudenciālo uzraudzību, izmeklēšanu un

137sankcijām.

138Kredītiestāžu darbību uzraugošās iestādes neatkarības ietvaru

139citstarp nosaka arī Bāzeles pamatprincipi - Bāzeles Banku

140uzraudzības komitejas izstrādāts rekomendējoša rakstura, taču

141autoritatīvs dokuments. Saskaņā ar Bāzeles pamatprincipu 2.

142principu ir jānodrošina "banku uzraudzības iestādes

143neatkarīga darbība, procesu atklātums, pienācīga pārvaldība un

144budžeta process, kas neapdraud iestādes autonomiju un pienācīgu

145resursu apmēru. Iestāde ir atbildīga par savu pienākumu izpildi

146un resursu izlietojumu. Banku sektora uzraudzības tiesiskajam

147regulējumam jānodrošina arī uzrauga tiesiskā aizsardzība."

148Kā viens no būtiskiem kritērijiem citstarp minēts arī tas, ka

149banku uzraudzības iestādei ir pienācīgi resursi, lai īstenotu

150efektīvu uzraudzību, turklāt iestāde finansējama tādā veidā, lai

151netiktu apdraudēta tās autonomija vai darbības neatkarība (sk.

152Bāzeles Banku komitejas Efektīvas banku uzraudzības pamatprincipu

153(2019. gada 15. decembra redakcijā) 01.67. punktu).

154Tādējādi nepieciešamība nodrošināt Komisijas darbības

155neatkarību izriet arī no Eiropas Savienības tiesību aktiem

156finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības jomā, kā arī citiem

157dokumentiem.

15823.3. Satversmes tiesa, izvērtējot Latvijas Bankas kā

159autonomas valsts iestādes tiesības izdot normatīvos aktus, ir

160atzinusi, ka Satversme pieļauj autonomu valsts iestāžu tiesības

161izdot ārējos normatīvos aktus pārvaldes darbības ietvaros vienīgi

162tad, ja šādas iestādes ir atbilstoši demokrātiski leģitimētas.

163Autonomas valsts iestādes demokrātiskā leģitimācija ir

164atbilstoša, ja Saeima lemj par visiem padomes locekļiem (sal.

165sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

1662015-11-03 21.1. un 21.2. punktu).

167Savukārt Valsts prezidenta izveidotā Ekspertu grupa

168pārvaldības pilnveidei savos priekšlikumos "Patstāvīgo

169iestāžu darbības pilnveidošanas iespējas" norādīja, ka

170kritiski vērtējams likumdevēja izraudzītais Komisijas padomes

171izveidošanas modelis, proti, tas mazina iestādes demokrātisko

172leģitimitāti, tāpēc ka vadības vairākums nav guvis Saeimas

173apstiprinājumu. Autonomās valsts iestādes, kuras nav tieši

174padotas parlamenta vairākuma un valdības politiskajai gribai,

175tiek veidotas nozīmīgās un sabiedrības interesēm būtiskās jomās.

176Šīs iestādes savas jomas pārzina autonomi, balstoties uz

177profesionālajām zināšanām un ilgtermiņa skatījumu uz attiecīgās

178jomas attīstību. Šāda sistēma ietekmē arī demokrātijas principa

179īstenošanu, jo pilsoņiem, piedaloties vēlēšanās, ir arvien grūtāk

180ietekmēt attiecīgo jomu pārvaldīšanu, proti, vēlēšanu ceļā vairs

181nav iespējams ietekmēt šajās jomās pieņemamos lēmumus (sk.

182Valsts prezidenta Ekspertu grupas pārvaldības pilnveidei 2015.

183gada 22. maija priekšlikumu (IV) "Patstāvīgo iestāžu

184darbības pilnveidošanas iespējas" 9. un 11. lpp.).

185Turklāt tiesību doktrīnā uzsvērts tas, ka finanšu un kapitāla

186tirgus uzraugam ir lielas iespējas ietekmēt individuālas finanšu

187institūcijas, finanšu pakalpojumu patērētāju un pat valsts

188intereses. Tāpēc likumā noteiktajam iestādes uzraudzības un

189atbildības mehānismam jābūt samērojamam ar iestādes pilnvaru

190būtību un apjomu (sk.: Zilioli C. The Independence of the

191European Central Bank and Its New Banking Supervisory

192Competences. In: Ritleng D. (Ed.) Independence and Legitimacy in

193the Institutional System of the European Union. Oxford: Oxford

194University, 2016, p. 159).

195Apstrīdētās normas izdošanas laikā Saeimas apstiprināti bija

196divi no pieciem Komisijas padomes locekļiem. Komisijas likumā

197noteiktajos gadījumos Saeima varēja lemt par Komisijas

198priekšsēdētāja un viņa vietnieka atbrīvošanu no amata. Savukārt

199par pārējo triju padomes locekļu iecelšanu amatā vai atbrīvošanu

200no amata Saeimai nebija tiesību lemt.

201Satversmes tiesa secina, ka, ņemot vērā Komisijas būtisko

202nozīmi valsts finanšu sektorā un iespēju lemt par tirgus

203dalībnieku tiesībām un to ierobežojumiem, kā arī nepieciešamību

204nodrošināt Komisijas darbības neatkarību un no tās izrietošās

205ierobežotās parlamentārās uzraudzības iespējas, Komisijas padomes

206kā ārējo normatīvo aktu izdevējas institūcijas atbilstoša

207demokrātiskā leģitimācija ir īpaši svarīga. Demokrātiskas

208tiesiskas valsts prasībām neatbilst tāda situācija, ka ārējos

209normatīvos aktus izdod autonoma valsts iestāde, kurā ar šo

210normatīvo aktu izdošanu saistītu lēmumu pieņemšanas tiesības ir

211arī tādām amatpersonām, par kurām Saeima nav lēmusi. Tādējādi

212Komisijas padome nebija atbilstoši demokrātiski leģitimēta

213apstrīdētās normas izdošanai.

214Līdz ar to apstrīdētajā normā

215paredzētā atšķirīgā attieksme nav noteikta saskaņā ar

216normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu un

217apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

218teikumam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa ir atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi.

6Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma aizskar tās

7pamattiesības jau kopš šīs normas spēkā stāšanās brīža, tāpēc

8lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu attiecībā uz to par

9spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra. Tādējādi Satversmes

10tiesai ir jāizvērtē, ar kuru brīdi apstrīdētā norma atzīstama par

11spēkā neesošu.

1224.1. Apstrīdēto normu ir izdevusi institūcija, kurai

13nav bijis atbilstošas demokrātiskā procesā iegūtas leģitimācijas.

14Satversmes tiesa šādas normas atzīst par izdotām ultra

15vires (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22.

16oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3.

17punktu).

18Arī tiesību doktrīnā atzīts, ka ultra vires princips

19piemērojams divos gadījumos: pirmkārt, ja deleģētās likumdošanas

20procesā ir izdota norma ārpus pilnvarojuma jeb pārkāpjot

21pilnvarojumu; otrkārt, ja iestāde, kas izdevusi normu, vispār nav

22bijusi tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus, jo nav bijusi

23atbilstoši leģitimēta (sk.: Kirste S. Theorie der Körperschaft

24des öffentlichen Rechts: Verwaltungshistorische,

25organisationstheoretische und verwaltungsorganisationsrechtliche

26Aspekte. Heidelberg: Books on Demand, 2017, S. 435).

27Gadījumos, kad apstrīdētā norma atzīta par izdotu ultra

28vires, Satversmes tiesa parasti lemj, ka tā nav spēkā no tās

29izdošanas brīža (sk., piemēram, 1998. gada 10. jūnija

30sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2014. gada 12.

31decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu). Tomēr,

32kā Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, atsevišķos gadījumos ir

33iespējams un pat nepieciešams tas, ka apstrīdētā norma nezaudē

34spēku no sprieduma pasludināšanas dienas vai kāda brīža pagātnē.

35Īpaši nozīmīgi tas ir gadījumos, ja pēc apstrīdētās normas spēka

36zaudēšanas neviens normatīvais akts kādu jautājumu precīzi

37neregulētu, un tas Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā

38pašreizējais stāvoklis. Tāpēc izņēmuma gadījumā ir pieļaujams

39tas, ka apstrīdētais akts, kaut arī pēc formas ir izdots ultra

40vires, tomēr paliek spēkā līdz brīdim, kad stājas spēkā

41jaunās normas (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002.

42gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas

433. punktu).

4424.2. Izmantojot likumdevēja piešķirtās tiesības,

45Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija,

46kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku,

47neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā

48arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības

49interesēm. Proti, likums Satversmes tiesai ne vien dod pilnvaras,

50bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā

51realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

52(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

53Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2019. gada 7. novembra sprieduma

54lietā Nr. 2018-25-01 31. punktu).

55Lai izvērtētu, vai atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no

562019. gada 1. janvāra, Satversmes tiesai citstarp jāņem vērā

57sekas, kādas varētu radīt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā

58neesošu ar atpakaļejošu datumu.

59Apstrīdētā norma vairs nav piemērojama. Atbilstoši Normatīvo

60noteikumu Nr. 198 8. punktam tirgus dalībniekiem maksājums

61Komisijas darbības finansēšanai jāveic līdz ceturksnim sekojošā

62mēneša 30. datumam. Tātad maksājumi par 2019. gada pēdējo

63ceturksni bija jāveic līdz 2020. gada 30. janvārim. Turklāt

64Komisija, lai gan tā apstrīdētās normas izdošanas brīdī nebija

65atbilstoši demokrātiski leģitimēta ārējo normatīvo aktu

66izdošanai, tomēr bija atbildīga par tirgus dalībnieku, arī

67Pieteikuma iesniedzējas, uzraudzību likumdevēja noteiktajā

68kārtībā.

69Pienācīgā finanšu un kapitāla tirgus funkcionēšanā un

70uzraudzībā ir ieinteresēti visi tirgus dalībnieki, tostarp

71Pieteikuma iesniedzēja, kā arī valsts un sabiedrība kopumā.

72Savukārt iespējas uzraudzīt Komisijas darbību, tāpat kā pienākums

73nodrošināt tās atbilstošu demokrātisko leģitimāciju, ir

74likumdevējam.

75Saskaņā ar Komisijas likuma 22. panta pirmo daļu Komisijas

76darbība tiek finansēta vienīgi no tirgus dalībnieku maksājumiem.

77Kredītiestāžu maksājumu īpatsvars visu tirgus dalībnieku

78maksājumu kopsummā 2019. gadā bija 73,7 procenti. Tātad

79kredītiestāžu maksājumi Komisijas darbības finansēšanai veido

80nozīmīgu daļu jeb gandrīz trīs ceturtdaļas no Komisijas

81ieņēmumiem un tie ir būtiski, lai nodrošinātu efektīvu finanšu un

82kapitāla tirgus uzraudzību un pilnvērtīgu Komisijas darbību

83citstarp atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktiem šajā

84jomā.

8524.3. Saeima 2019. gada 13. jūnijā pieņēma likumu

86"Grozījumi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas

87likumā", kas stājās spēkā 2019. gada 29. jūnijā. Ar

88minētajiem grozījumiem Saeima noteica, ka Komisijas padome sastāv

89no trim padomes locekļiem, tostarp Komisijas priekšsēdētāja. Tos

90visus amatā apstiprina Saeima: Komisijas priekšsēdētāju pēc

91Ministru kabineta ieteikuma, bet padomes locekļus pēc

92priekšsēdētāja ieteikuma, kas saskaņots ar finanšu ministru un

93Latvijas Bankas padomi (sk. Komisijas likuma 13. panta otro un

94trešo daļu).

95Likumprojekta anotācijā, citstarp atsaucoties uz Valsts

96prezidenta Ekspertu grupas pārvaldības pilnveidei 2015. gada 22.

97maija priekšlikumiem, norādīts, ka atbilstošas demokrātiskās

98leģitimitātes nodrošināšanai un Komisijas kā autonomas valsts

99iestādes tiesību izdot ārējos normatīvos aktus stiprināšanai

100nepieciešams, lai par visu Komisijas padomes locekļu

101apstiprināšanu turpmāk lemtu Saeima. Savukārt Komisijas likuma

102pārejas noteikumos, citstarp atsaucoties uz Satversmes tiesas

103judikatūru, tika noteikta pāreja uz jauno tiesisko regulējumu

104(sk. 2019. gada 3. aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr.

105292/Lp13"Grozījumi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas

106likumā" anotāciju).

107Komisijas likuma pārejas noteikumu 23. punkts, ar kuru likums

108tika papildināts ar minētajiem grozījumiem, nosaka:

109"Ministru kabinets līdz 2019. gada 1. oktobrim izvirza

110apstiprināšanai Saeimā priekšsēdētāja amata pretendentu.

111Līdzšinējais priekšsēdētājs turpina pildīt savus amata pienākumus

112līdz jauna priekšsēdētāja apstiprināšanai vai līdz brīdim, kad

113Saeima ir atbrīvojusi viņu no amata saskaņā ar šā likuma 14.

114panta 1. punktu. Līdzšinējais priekšsēdētāja vietnieks turpina

115pildīt savus amata pienākumus līdz brīdim, kad Saeima apstiprina

116amatā pirmo jauno padomes locekli. Līdzšinējie padomes locekļi,

117kurus amatā iecēlis priekšsēdētājs, turpina pildīt savus amata

118pienākumus līdz brīdim, kad Saeima apstiprina amatā otru jauno

119padomes locekli. Saeimas apstiprinātais jaunais priekšsēdētājs

120pēc saskaņošanas ar finanšu ministru un Latvijas Bankas padomi

121bez kavēšanās virza apstiprināšanai Saeimā jaunos padomes locekļu

122amata pretendentus."

123Saeima 2019. gada 24. oktobrī apstiprināja amatā jauno

124Komisijas priekšsēdētāju, bet 2019. gada 7. novembrī - pirmo

125jauno padomes locekli. Darbu Komisijas padomē līdz otra jaunā

126padomes locekļa apstiprināšanai amatā turpina līdzšinējie trīs

127padomes locekļi.

128Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija ir

129secinājusi, ka Saeimas gribas izteikuma procedūra un forma nav

130noteikta, tāpēc izšķiroši ir konstatēt to, ka šāda griba patiešām

131ir vai ir bijusi (sk. Valsts prezidenta Konstitucionālo

132tiesību komisijas 2010. gada 18. janvāra viedokļa "Par

133Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu

134saņemšanai" 49. punktu).

135Satversmes tiesa secina: Saeima ir apzinājusies, ka Komisijas

136padomei trūka atbilstošas demokrātiskās leģitimācijas ārējo

137normatīvo aktu izdošanai, un, grozot Komisijas likuma normas par

138padomes locekļu apstiprināšanu kārtību, tā ir demokrātiski

139leģitimējusi visus Komisijas padomes locekļus. Savukārt, pieņemot

140Komisijas likuma pārejas noteikumu 23. punktu, likumdevējs ir

141lēmis arī par konkrētajiem trim Komisijas padomes locekļiem,

142kurus Komisijas priekšsēdētājs bija iecēlis amatā saskaņā ar

143tiesisko regulējumu, kas bija spēkā līdz 2019. gada 28. jūnijam.

144Tomēr no tā, ka Saeima tās apstiprinātajam jaunajam Komisijas

145priekšsēdētājam uzdeva "bez kavēšanās" virzīt

146apstiprināšanai Saeimā jaunos padomes locekļu amata pretendentus,

147izriet, ka likumdevēja mērķis bija pēc iespējas drīzāk nodrošināt

148to, lai viss Komisijas padomes sastāvs būtu atbilstoši

149demokrātiski leģitimēts, un pārejas noteikumos paredzētais ir

150vienīgi situācijas pagaidu noregulējums.

151Turklāt tad, ja Satversmes tiesa atzītu apstrīdēto normu par

152spēkā neesošu no tās izdošanas brīža, 2019. gadā nebūtu noteikts

153precīzs apmērs, kādā kredītiestādēm jāveic maksājumi Komisijas

154darbības finansēšanai, un būtu piemērojama Kredītiestāžu likuma

155100.1 panta pirmā daļa, kas pieļauj to, ka

156kredītiestāžu maksājuma apmērs ir lielāks par apstrīdētajā normā

157noteikto.

158Tādējādi, ņemot vērā finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības

159būtisko nozīmi valsts tautsaimniecības un sabiedrības labklājības

160jomā, kredītiestāžu maksājumu īpatsvaru Komisijas budžeta

161ieņēmumos, kā arī likumdevēja rīcību, kas vērsta uz atbilstošu

162padomes demokrātisko leģitimāciju, izskatāmajā lietā nav

163iespējams atzīt apstrīdēto normu par spēku zaudējušu no kāda

164brīža pagātnē. Šāds risinājums nebūtu savienojams ar

165nepieciešamību nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību un

166aizsargāt sabiedrības labklājību.

167Nolēmumu

168daļa

169Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

170Satversmes tiesa

171nosprieda:

172atzīt Finanšu un kapitāla tirgus

173komisijas 2018. gada 20. decembra normatīvo noteikumu

174Nr. 198 "Finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku

175maksājumu apmēra Finanšu un kapitāla tirgus komisijas

176finansēšanai 2019. gadā noteikšanas un pārskatu iesniegšanas

177normatīvie noteikumi" 2.11. punktu par neatbilstošu Latvijas

178Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

179Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

180Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

181Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

182Ziemele