4. pants

Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka

apstrīdētā norma ir izdota, ievērojot likumdevēja piešķirto

pilnvarojumu, jo kredītiestāžu maksājumi Komisijas noteiktajā

apmērā ir nepieciešami Komisijas darbības finansēšanai un

nepārsniedz likumā noteikto maksimālo apmēru.

Likumdevējs esot izvērtējis un Kredītiestāžu likuma

100.1 panta pirmajā daļā iekļāvis tādu maksājuma

maksimālo apmēru, kādu, pēc tā ieskata, būtu samērīgi un

pieļaujami no kredītiestādes prasīt Komisijas darbības

finansēšanai. Šāds pilnvarojums piešķirot Komisijai rīcības

brīvību lemt par kredītiestādēm nosakāmo maksājumu apmēru tiktāl,

ciktāl tas nepieciešams likumā noteiktajam mērķim - Komisijas

darbības finansēšanai - un nepārsniedz likumā noteikto maksimālo

apmēru. Šāda rīcības brīvība attiecībā uz iestādes budžetu

citstarp izrietot no Komisijas pilnvērtīgai darbībai

nepieciešamās autonomijas. Komisijai tāpat kā jebkuram citam

likumpakārtotu tiesību normu izdevējam esot saistoši gan augstāka

juridiska spēka normatīvie akti, tostarp Satversme, gan

vispārējie tiesību principi.

Tas, ka atsevišķu tirgus dalībnieku uzraudzības izmaksas

pilnībā vai daļēji tiek segtas no citu tirgus dalībnieku

maksājumiem, esot pieļaujams. Atbilstoši Komisijas likumam kopš

2007. gada Komisijas darbība tiekot finansēta vienīgi no tirgus

dalībnieku maksājumiem un Komisija nesaņemot finansējumu ne no

valsts budžeta, ne no kāda cita stabila un pastāvīga ienākumu

avota. Komisijas likuma 22. pants skaidri nosakot, ka tirgus

dalībnieku maksājumi ir paredzēti Komisijas darbības finansēšanai

kopumā, nevis uzraudzības funkcijas veikšanai attiecībā uz

konkrētu nozari vai konkrētu tirgus dalībnieku. Tāpat arī vienas

nozares ietvaros kāda tirgus dalībnieka uzraudzības izmaksas

varot segt citi šīs pašas nozares tirgus dalībnieki. Piemēram,

lielāka kredītiestāde veikšot lielākus maksājumus Komisijai,

tomēr tas ne vienmēr nozīmējot to, ka šīs iestādes uzraudzībai

būs jāizlieto vairāk resursu. Savukārt tad, ja Komisija

konstatējusi augstākus riskus mazākas kredītiestādes darbībā, tā

šo iestādi uzraudzīšot intensīvāk, attiecīgi atvēlot tās

uzraudzībai vairāk resursu.

Saeima piekrīt atbildes rakstā norādītajam, ka Komisijas

funkcijas dažkārt nevar strikti sadalīt pa nozarēm vai

atsevišķiem tirgus dalībniekiem. Atsaucoties uz Bāzeles Banku

uzraudzības komitejas izstrādātajiem Efektīvas banku uzraudzības

pamatprincipiem (turpmāk - Bāzeles pamatprincipi), Saeima norāda,

ka banku uzraudzības iestādei jābūt nodrošinātiem efektīvas

uzraudzības īstenošanai pietiekamiem resursiem un šo resursu

pieejamībai jābūt nodrošinātai tādā veidā, kas nemazinātu

iestādes autonomiju un darbības neatkarību. Turklāt Komisijas

darbības nodrošināšanai esot nepieciešams arī tās administratīvo

izdevumu finansējums - tas gan tieši neattiecoties uz Komisijas

veikto uzraudzības funkciju, bet bez tā neesot iespējama

Komisijas pilnvērtīga un efektīva funkcionēšana.

Tātad, lai sasniegtu likumā noteikto Komisijas darbības mērķi,

esot pieļaujams tas, ka vienu tirgus dalībnieku uzraudzības

izmaksas tiek segtas no citu tirgus dalībnieku maksājumiem

Komisijas darbības finansēšanai. To, cik lielā mērā tas

nepieciešams un kā atbilstoši šai nepieciešamībai nosakāms katra

tirgus dalībnieka maksājumu apmērs, vērtējot un nosakot pati

Komisija, izdodot normatīvos noteikumus.