4. punkts

1Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka

2apstrīdētā norma ir izdota, ievērojot likumdevēja piešķirto

3pilnvarojumu, jo kredītiestāžu maksājumi Komisijas noteiktajā

4apmērā ir nepieciešami Komisijas darbības finansēšanai un

5nepārsniedz likumā noteikto maksimālo apmēru.

6Likumdevējs esot izvērtējis un Kredītiestāžu likuma

7100.1 panta pirmajā daļā iekļāvis tādu maksājuma

8maksimālo apmēru, kādu, pēc tā ieskata, būtu samērīgi un

9pieļaujami no kredītiestādes prasīt Komisijas darbības

10finansēšanai. Šāds pilnvarojums piešķirot Komisijai rīcības

11brīvību lemt par kredītiestādēm nosakāmo maksājumu apmēru tiktāl,

12ciktāl tas nepieciešams likumā noteiktajam mērķim - Komisijas

13darbības finansēšanai - un nepārsniedz likumā noteikto maksimālo

14apmēru. Šāda rīcības brīvība attiecībā uz iestādes budžetu

15citstarp izrietot no Komisijas pilnvērtīgai darbībai

16nepieciešamās autonomijas. Komisijai tāpat kā jebkuram citam

17likumpakārtotu tiesību normu izdevējam esot saistoši gan augstāka

18juridiska spēka normatīvie akti, tostarp Satversme, gan

19vispārējie tiesību principi.

20Tas, ka atsevišķu tirgus dalībnieku uzraudzības izmaksas

21pilnībā vai daļēji tiek segtas no citu tirgus dalībnieku

22maksājumiem, esot pieļaujams. Atbilstoši Komisijas likumam kopš

232007. gada Komisijas darbība tiekot finansēta vienīgi no tirgus

24dalībnieku maksājumiem un Komisija nesaņemot finansējumu ne no

25valsts budžeta, ne no kāda cita stabila un pastāvīga ienākumu

26avota. Komisijas likuma 22. pants skaidri nosakot, ka tirgus

27dalībnieku maksājumi ir paredzēti Komisijas darbības finansēšanai

28kopumā, nevis uzraudzības funkcijas veikšanai attiecībā uz

29konkrētu nozari vai konkrētu tirgus dalībnieku. Tāpat arī vienas

30nozares ietvaros kāda tirgus dalībnieka uzraudzības izmaksas

31varot segt citi šīs pašas nozares tirgus dalībnieki. Piemēram,

32lielāka kredītiestāde veikšot lielākus maksājumus Komisijai,

33tomēr tas ne vienmēr nozīmējot to, ka šīs iestādes uzraudzībai

34būs jāizlieto vairāk resursu. Savukārt tad, ja Komisija

35konstatējusi augstākus riskus mazākas kredītiestādes darbībā, tā

36šo iestādi uzraudzīšot intensīvāk, attiecīgi atvēlot tās

37uzraudzībai vairāk resursu.

38Saeima piekrīt atbildes rakstā norādītajam, ka Komisijas

39funkcijas dažkārt nevar strikti sadalīt pa nozarēm vai

40atsevišķiem tirgus dalībniekiem. Atsaucoties uz Bāzeles Banku

41uzraudzības komitejas izstrādātajiem Efektīvas banku uzraudzības

42pamatprincipiem (turpmāk - Bāzeles pamatprincipi), Saeima norāda,

43ka banku uzraudzības iestādei jābūt nodrošinātiem efektīvas

44uzraudzības īstenošanai pietiekamiem resursiem un šo resursu

45pieejamībai jābūt nodrošinātai tādā veidā, kas nemazinātu

46iestādes autonomiju un darbības neatkarību. Turklāt Komisijas

47darbības nodrošināšanai esot nepieciešams arī tās administratīvo

48izdevumu finansējums - tas gan tieši neattiecoties uz Komisijas

49veikto uzraudzības funkciju, bet bez tā neesot iespējama

50Komisijas pilnvērtīga un efektīva funkcionēšana.

51Tātad, lai sasniegtu likumā noteikto Komisijas darbības mērķi,

52esot pieļaujams tas, ka vienu tirgus dalībnieku uzraudzības

53izmaksas tiek segtas no citu tirgus dalībnieku maksājumiem

54Komisijas darbības finansēšanai. To, cik lielā mērā tas

55nepieciešams un kā atbilstoši šai nepieciešamībai nosakāms katra

56tirgus dalībnieka maksājumu apmērs, vērtējot un nosakot pati

57Komisija, izdodot normatīvos noteikumus.