13. pants

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu

konkretizāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību

dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2008-43-0106 10. punktu). Tādējādi Satversmes 92. panta

pirmais teikums ir konkretizējams kopsakarā ar Konvencijas

normām, nodrošinot šo normu savstarpēju harmoniju (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 12. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma

lietā Nr. 2016-06-01 29.2. punktu).

13.1. Konvencijas 6. panta 1. punkts paredz: ikvienam

ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam

izvirzītās apsūdzības pamatotību Konvencijas izpratnē, uz

taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un

objektīvā likumā noteiktā tiesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

interpretējot Konvencijas 6. pantu, ir atzinusi, ka lēmumi

attiecībā uz ārzemnieka iebraukšanu, uzturēšanos un izraidīšanu

no valsts teritorijas neskar civilo tiesību un pienākumu vai

apsūdzības pamatotības noteikšanu Konvencijas 6. panta 1. punkta

izpratnē, tādēļ šajās lietās Konvencijas 6. pants nav piemērojams

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 5.

oktobra sprieduma lietā "Maaouia v. France", pieteikums

Nr. 39652/98, 38.-41. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka valstij ir rīcības

brīvība izvēlēties, vai tā izraidīs ārzemnieku no savas

teritorijas. Taču šī rīcības brīvība izmantojama tādējādi, lai

nepārkāptu Konvencijā noteiktās tiesības (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 31. marta sprieduma lietā

"Nowak v. Ukraine", pieteikums Nr. 60846/10, 81.

punktu). Ja ārzemnieks līdz izraidīšanai ir likumīgi

uzturējies valsts teritorijā, tad viņa izraidīšanas gadījumā

piemērojams Konvencijas 7. protokola 1. pants. Ar minēto

Konvencijas normu dalībvalstis ir apņēmušās noteikt papildu

tiesības ārzemniekam viņa izraidīšanas gadījumā (sk:

Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the Convention for

the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, 1984,

paras. 6, 7).

Konvencijas 7. protokola 1. pants noteic ārzemniekam, kurš

likumīgi uzturējies valsts teritorijā, tiesības pārsūdzēt lēmumu

par viņa izraidīšanu no valsts neatkarīgā un objektīvā

institūcijā, kas var arī nebūt tiesa. Šādas tiesības ārzemniekam

jānodrošina arī tad, ja iemesls, kura dēļ viņš izraidīts no

valsts, ir valsts drošības aizsardzība. Turklāt valstij

jānodrošina tas, ka persona, īstenojot tiesības pārsūdzēt lēmumu

par izraidīšanu, var iesniegt savus apsvērumus un pierādījumus

sakarā ar tai nelabvēlīgo lēmumu (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 17. maija sprieduma lietā

"Ljatifi v. the Former Yugoslav Republic of Macedonia",

pieteikums Nr. 19017/16, 35. punktu).

Saskaņā ar Konvencijas 53. pantu tajā ietvertie noteikumi nav

iztulkojami kā atkāpšanās no citos starptautiskos līgumos vai

dalībvalsts normatīvajos aktos atzītajām cilvēktiesībām un

pamatbrīvībām vai kā šo cilvēktiesību un pamatbrīvību

ierobežojums. No Konvencijas izrietošais pamattiesību

aizsardzības minimālais standarts uzliek valstij pienākumu

nodrošināt ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai likumīgi

uzturējies valsts teritorijā, tiesības ar izraidīšanu saistīto

lēmumu pārsūdzēt neatkarīgā un objektīvā institūcijā, proti,

iestādē vai amatpersonai. Konvencijas 7. protokola 1. pants šādas

tiesības ārzemniekam paredz neatkarīgi no tā, vai ar izraidīšanu

ir aizskartas citas viņa tiesības un likumiskās intereses. Tas

attiecas arī uz gadījumiem, kad izraidīšanas iemesls ir valsts

drošības aizsardzība. Turklāt institūcijai, kura izvērtē

ārzemnieka sūdzību, cik vien tas iespējams, jānodrošina viņam

procesuālās tiesības un tās viņam nedrīkst tikt atņemtas pēc

būtības.

13.2. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais

jēdziens "taisnīga tiesa" nozīmē gan neatkarīgu tiesu

varas institūciju, kas izskata lietu, gan pienācīgu, tiesiskai

valstij atbilstošu procesu, kurā šī lieta tiek izskatīta.

Satversmes 92. pants uzliek valstij pienākumu izveidot attiecīgu

tiesu institūciju sistēmu un arī pieņemt tādas procesuālās

normas, atbilstoši kurām persona varētu taisnīgā un objektīvā

tiesā efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumiskās intereses

(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. pants

neparedz personai tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma

izlemšanu tiesā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra

sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 8. punktu). Valstij ir arī

plaša rīcības brīvība, izvēloties valsts drošības aizsardzības

labad veicamos pasākumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 28. punktu).

Tomēr valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu aizsardzību

ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir

aizskartas. Proti, Satversmes 92. pants noteic personai tiesības

taisnīgā tiesā aizsargāt tikai "tiesības vai likumiskās

intereses". Ja personas tiesības vai likumiskās intereses

tiek aizskartas, valstij ir jānodrošina efektīva tiesību uz

taisnīgu tiesu aizsardzība. Tieši no šo tiesību pienācīgas

nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas pamattiesību

aizsardzība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 23.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 1.

punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9.

punktu).

Saskaņā ar Imigrācijas likuma 63. panta trešo daļu, pieņemot

lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, vienlaikus nosaka arī

ieceļošanas aizliegumu uz noteiktu vai nenoteiktu laiku.

Atbilstoši Imigrācijas likuma 46. panta piektajai daļai gadījumā,

kad iekšlietu ministrs pieņēmis lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu

Sarakstā un ārzemnieks atrodas Latvijā, Valsts robežsardzes

priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona astoņu dienu laikā no

dienas, kad konstatēts fakts, ka ārzemnieks atrodas Latvijā,

pieņem lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu. Turklāt tādā

gadījumā, ja ārzemnieks līdz viņa iekļaušanai Sarakstā Latvijā

uzturējies, pamatojoties uz viņam izsniegto termiņuzturēšanās

atļauju vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju, šie dokumenti tiek

anulēti (sk. Imigrācijas likuma 35. panta pirmās daļas 3.

punktu un 36. panta pirmās daļas 2. punktu). No Imigrācijas

likuma 4. panta izriet, ka ārzemniekam, kurš iekļauts Sarakstā,

nav tiesību ieceļot un uzturēties Latvijā.

Satversmes 97. pants noteic, ka ikvienam, kas likumīgi uzturas

Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties

dzīvesvietu. Minētā Satversmes norma citstarp aizsargā to trešo

valstu pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā,

kuri normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir ieguvuši tiesības

uzturēties Latvijā. Jāņem vērā arī tas, ka no Konvencijas 7.

protokola 1. panta izrietošais pamattiesību aizsardzības

minimālais standarts nozīmē valsts pienākumu nodrošināt

ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai likumīgi uzturējies valsts

teritorijā, tiesības pārsūdzēt ar izraidīšanu saistīto lēmumu

neatkarīgā un objektīvā institūcijā. Tātad ārzemniekam gadījumā,

kad ir aizskartas viņa likumīgi iegūtās tiesības uzturēties

valsts teritorijā, ir jābūt iespējai aizstāvēt savas tiesības.

Tādējādi no Satversmes 92. panta pirmā teikuma, konkretizējot to

kopsakarā ar Konvencijas 7. protokola 1. pantu, izriet ārzemnieka

tiesības ar izraidīšanu saistīto lēmumu pārsūdzēt neatkarīgā un

objektīvā institūcijā.

Līdz ar to no Satversmes 92. panta

pirmā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt ārzemniekam,

kurš līdz izraidīšanai ir likumīgi uzturējies Latvijā, tiesības

pārsūdzēt ar izraidīšanu saistīto lēmumu neatkarīgā un objektīvā

institūcijā.