13. pants

1Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

2"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

3intereses taisnīgā tiesā."

4Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 92.

5panta pirmajā teikumā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu

6konkretizāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību

7dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse (sk.,

8piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

9Nr. 2008-43-0106 10. punktu). Tādējādi Satversmes 92. panta

10pirmais teikums ir konkretizējams kopsakarā ar Konvencijas

11normām, nodrošinot šo normu savstarpēju harmoniju (sal. sk.,

12piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

13Nr. 2012-15-01 12. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma

14lietā Nr. 2016-06-01 29.2. punktu).

1513.1. Konvencijas 6. panta 1. punkts paredz: ikvienam

16ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam

17izvirzītās apsūdzības pamatotību Konvencijas izpratnē, uz

18taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un

19objektīvā likumā noteiktā tiesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

20interpretējot Konvencijas 6. pantu, ir atzinusi, ka lēmumi

21attiecībā uz ārzemnieka iebraukšanu, uzturēšanos un izraidīšanu

22no valsts teritorijas neskar civilo tiesību un pienākumu vai

23apsūdzības pamatotības noteikšanu Konvencijas 6. panta 1. punkta

24izpratnē, tādēļ šajās lietās Konvencijas 6. pants nav piemērojams

25(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 5.

26oktobra sprieduma lietā "Maaouia v. France", pieteikums

27Nr. 39652/98, 38.-41. punktu).

28Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka valstij ir rīcības

29brīvība izvēlēties, vai tā izraidīs ārzemnieku no savas

30teritorijas. Taču šī rīcības brīvība izmantojama tādējādi, lai

31nepārkāptu Konvencijā noteiktās tiesības (sk. Eiropas

32Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 31. marta sprieduma lietā

33"Nowak v. Ukraine", pieteikums Nr. 60846/10, 81.

34punktu). Ja ārzemnieks līdz izraidīšanai ir likumīgi

35uzturējies valsts teritorijā, tad viņa izraidīšanas gadījumā

36piemērojams Konvencijas 7. protokola 1. pants. Ar minēto

37Konvencijas normu dalībvalstis ir apņēmušās noteikt papildu

38tiesības ārzemniekam viņa izraidīšanas gadījumā (sk:

39Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the Convention for

40the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, 1984,

41paras. 6, 7).

42Konvencijas 7. protokola 1. pants noteic ārzemniekam, kurš

43likumīgi uzturējies valsts teritorijā, tiesības pārsūdzēt lēmumu

44par viņa izraidīšanu no valsts neatkarīgā un objektīvā

45institūcijā, kas var arī nebūt tiesa. Šādas tiesības ārzemniekam

46jānodrošina arī tad, ja iemesls, kura dēļ viņš izraidīts no

47valsts, ir valsts drošības aizsardzība. Turklāt valstij

48jānodrošina tas, ka persona, īstenojot tiesības pārsūdzēt lēmumu

49par izraidīšanu, var iesniegt savus apsvērumus un pierādījumus

50sakarā ar tai nelabvēlīgo lēmumu (sk., piemēram, Eiropas

51Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 17. maija sprieduma lietā

52"Ljatifi v. the Former Yugoslav Republic of Macedonia",

53pieteikums Nr. 19017/16, 35. punktu).

54Saskaņā ar Konvencijas 53. pantu tajā ietvertie noteikumi nav

55iztulkojami kā atkāpšanās no citos starptautiskos līgumos vai

56dalībvalsts normatīvajos aktos atzītajām cilvēktiesībām un

57pamatbrīvībām vai kā šo cilvēktiesību un pamatbrīvību

58ierobežojums. No Konvencijas izrietošais pamattiesību

59aizsardzības minimālais standarts uzliek valstij pienākumu

60nodrošināt ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai likumīgi

61uzturējies valsts teritorijā, tiesības ar izraidīšanu saistīto

62lēmumu pārsūdzēt neatkarīgā un objektīvā institūcijā, proti,

63iestādē vai amatpersonai. Konvencijas 7. protokola 1. pants šādas

64tiesības ārzemniekam paredz neatkarīgi no tā, vai ar izraidīšanu

65ir aizskartas citas viņa tiesības un likumiskās intereses. Tas

66attiecas arī uz gadījumiem, kad izraidīšanas iemesls ir valsts

67drošības aizsardzība. Turklāt institūcijai, kura izvērtē

68ārzemnieka sūdzību, cik vien tas iespējams, jānodrošina viņam

69procesuālās tiesības un tās viņam nedrīkst tikt atņemtas pēc

70būtības.

7113.2. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais

72jēdziens "taisnīga tiesa" nozīmē gan neatkarīgu tiesu

73varas institūciju, kas izskata lietu, gan pienācīgu, tiesiskai

74valstij atbilstošu procesu, kurā šī lieta tiek izskatīta.

75Satversmes 92. pants uzliek valstij pienākumu izveidot attiecīgu

76tiesu institūciju sistēmu un arī pieņemt tādas procesuālās

77normas, atbilstoši kurām persona varētu taisnīgā un objektīvā

78tiesā efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumiskās intereses

79(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija

80sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12. punktu).

81Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. pants

82neparedz personai tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma

83izlemšanu tiesā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra

84sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 8. punktu). Valstij ir arī

85plaša rīcības brīvība, izvēloties valsts drošības aizsardzības

86labad veicamos pasākumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2017.

87gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 28. punktu).

88Tomēr valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu aizsardzību

89ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir

90aizskartas. Proti, Satversmes 92. pants noteic personai tiesības

91taisnīgā tiesā aizsargāt tikai "tiesības vai likumiskās

92intereses". Ja personas tiesības vai likumiskās intereses

93tiek aizskartas, valstij ir jānodrošina efektīva tiesību uz

94taisnīgu tiesu aizsardzība. Tieši no šo tiesību pienācīgas

95nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas pamattiesību

96aizsardzība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 23.

97aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 1.

98punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9.

99punktu).

100Saskaņā ar Imigrācijas likuma 63. panta trešo daļu, pieņemot

101lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, vienlaikus nosaka arī

102ieceļošanas aizliegumu uz noteiktu vai nenoteiktu laiku.

103Atbilstoši Imigrācijas likuma 46. panta piektajai daļai gadījumā,

104kad iekšlietu ministrs pieņēmis lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu

105Sarakstā un ārzemnieks atrodas Latvijā, Valsts robežsardzes

106priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona astoņu dienu laikā no

107dienas, kad konstatēts fakts, ka ārzemnieks atrodas Latvijā,

108pieņem lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu. Turklāt tādā

109gadījumā, ja ārzemnieks līdz viņa iekļaušanai Sarakstā Latvijā

110uzturējies, pamatojoties uz viņam izsniegto termiņuzturēšanās

111atļauju vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju, šie dokumenti tiek

112anulēti (sk. Imigrācijas likuma 35. panta pirmās daļas 3.

113punktu un 36. panta pirmās daļas 2. punktu). No Imigrācijas

114likuma 4. panta izriet, ka ārzemniekam, kurš iekļauts Sarakstā,

115nav tiesību ieceļot un uzturēties Latvijā.

116Satversmes 97. pants noteic, ka ikvienam, kas likumīgi uzturas

117Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties

118dzīvesvietu. Minētā Satversmes norma citstarp aizsargā to trešo

119valstu pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā,

120kuri normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir ieguvuši tiesības

121uzturēties Latvijā. Jāņem vērā arī tas, ka no Konvencijas 7.

122protokola 1. panta izrietošais pamattiesību aizsardzības

123minimālais standarts nozīmē valsts pienākumu nodrošināt

124ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai likumīgi uzturējies valsts

125teritorijā, tiesības pārsūdzēt ar izraidīšanu saistīto lēmumu

126neatkarīgā un objektīvā institūcijā. Tātad ārzemniekam gadījumā,

127kad ir aizskartas viņa likumīgi iegūtās tiesības uzturēties

128valsts teritorijā, ir jābūt iespējai aizstāvēt savas tiesības.

129Tādējādi no Satversmes 92. panta pirmā teikuma, konkretizējot to

130kopsakarā ar Konvencijas 7. protokola 1. pantu, izriet ārzemnieka

131tiesības ar izraidīšanu saistīto lēmumu pārsūdzēt neatkarīgā un

132objektīvā institūcijā.

133Līdz ar to no Satversmes 92. panta

134pirmā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt ārzemniekam,

135kurš līdz izraidīšanai ir likumīgi uzturējies Latvijā, tiesības

136pārsūdzēt ar izraidīšanu saistīto lēmumu neatkarīgā un objektīvā

137institūcijā.