Par Imigrācijas likuma 61. panta astotās daļas un 63. panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas

3atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

43.1. Satversmes 92. panta pirmais teikums neparedzot

5personai tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma izlemšanu

6tiesā. Tomēr valstij esot jānodrošina efektīva aizsardzība

7ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir

8aizskartas.

9Satversmes 92. panta saturs esot konkretizējams un šis pants

10esot piemērojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un

11pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.

12un 13. pantu, kā arī Konvencijas 7. protokola 1. pantu. No

13minētajām Konvencijas normām, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas

14judikatūras to piemērošanā neizrietot valsts pienākums nodrošināt

15ārzemniekam, kurš ir izraidīts no valsts, tiesības vērsties tiesā

16sakarā ar izraidīšanu. Šai personai vajagot būt nodrošinātām

17tiesībām pārsūdzēt ar izraidīšanu saistītos lēmumus neatkarīgā un

18objektīvā institūcijā, kam obligāti neesot jābūt tiesai šā vārda

19institucionālajā nozīmē. Proti, tā varot būt arī cita

20institūcija, kas atbilstošā procedūrā, nodrošinot personai

21procesuālās garantijas, vispusīgi izvērtē personas sūdzību.

22Turklāt Konvencija šādas pārsūdzības tiesības ārzemniekam

23paredzot tikai tādā gadījumā, ja viņš līdz izraidīšanai ir

24likumīgi uzturējies valsts teritorijā vai ja izraidīšanas

25rezultātā ir aizskartas viņa pamattiesības.

263.2. Nedz no Satversmes, nedz Konvencijas normām

27neizrietot ārzemnieka tiesības iebraukt vai apmesties noteiktā

28valstī. Tomēr personas iekļaušana Sarakstā esot saistīta ar

29ieceļošanas aizlieguma noteikšanu un personas izraidīšana no

30valsts, kurā dzīvo tās tuvinieki, varot aizskart personas

31tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Tādā gadījumā personai

32vajagot būt iespējai aizstāvēt savas aizskartās tiesības

33Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā. Turklāt

34esot jāņem vērā, ka neatkarīgi no pamattiesību aizskāruma

35Konvencijas 7. protokola 1. pants paredz ārzemniekam tiesības

36pārsūdzēt ar izraidīšanu saistītus lēmumus tikai tad, ja viņš

37pirms tam ir likumīgi uzturējies valstī, no kuras izraidīts.

38No apstrīdētajām normām izrietošā iekšlietu ministra lēmuma

39pārsūdzības kārtība nenodrošinot ārzemniekam pieeju tiesai šā

40vārda institucionālajā nozīmē. Tomēr tas pats par sevi

41nenozīmējot, ka apstrīdētās normas neatbilstu Satversmes 92.

42panta pirmajam teikumam, jo arī cita neatkarīga institūcija,

43nodrošinot ārzemniekam atbilstošas procesuālās garantijas, varot

44vispusīgi izvērtēt viņa sūdzību. Vajagot ņemt vērā to, ka valstij

45ir plaša rīcības brīvība lemt par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā

46un izraidīšanu tādos gadījumos, ja viņš apdraud valsts drošības

47intereses. Lēmums par personas izraidīšanu no valsts esot

48pārsūdzams ģenerālprokuroram vienīgi tad, ja tas pieņemts,

49pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai

50pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju. Ja lēmums

51nav pamatots ar šādu informāciju, to saskaņā ar Imigrācijas

52likuma 61. panta sesto daļu varot pārsūdzēt Augstākās tiesas

53Administratīvo lietu departamentā.

54Vērtējot, vai apstrīdētajās normās noteiktajā pārsūdzības

55procesā ārzemniekam tiek efektīvi nodrošinātas Satversmes 92.

56pantam atbilstošas procesuālās garantijas, vajagot ņemt vērā, ka

57nolūkā nepieļaut ar valsts drošības interesēm saistītas

58informācijas noplūdi var būt nepieciešami noteikti šo tiesību

59ierobežojumi. No apstrīdētajām normām izrietošā pārsūdzības

60kārtība, cik vien tas iespējams, nodrošinot personai Satversmes

6192. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības.

1Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta

3pirmajam teikumam.

4Ģenerālprokurors esot tiesu sistēmai piederīga amatpersona.

5Prokuratūras kā tiesu varas institūcijas uzdevums esot uzraudzīt

6likumības ievērošanu, un tai esot būtiska loma tiesiskuma

7nodrošināšanā un personas tiesību aizsardzībā. Izskatot

8ārzemnieka sūdzību par iekšlietu ministra lēmumu,

9ģenerālprokurors lēmumu pieņemot nevis savā, bet prokuratūras

10vārdā un tādēļ nevarot būt subjektīvi ieinteresēts konkrēta

11lēmuma pieņemšanā. Prokurora statuss un loma likumības

12ievērošanas uzraudzībā nodrošinot personas sūdzības neatkarīgu un

13objektīvu izskatīšanu. Ģenerālprokuroru Latvijā varot uzskatīt

14par efektīvu personas tiesību aizsardzības līdzekli.

15Esot jāņem vērā, ka nedz Konvencijas 13. pants, nedz arī 7.

16protokola 1. pants neparedz to, ka ārzemnieka sūdzība par viņa

17izraidīšanu būtu obligāti izskatāma tiesā. Minētās Konvencijas

18normas pieļaujot to, ka sūdzība tiek skatīta jebkurā kompetentā

19institūcijā. Ģenerālprokurors esot uzskatāms par šādu kompetentu

20institūciju Konvencijas izpratnē.

21Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru,

22Iekšlietu ministrija norāda, ka Konvencija neparedz personai,

23kura nav attiecīgās valsts valstspiederīgais, tiesības ieceļot

24vai uzturēties šajā valstī, kas nav tās izcelsmes vai likumīgas

25uzturēšanās valsts. Valstij esot tiesības kontrolēt to personu,

26kuras nav tās valstspiederīgie, ieceļošanu un uzturēšanos tās

27teritorijā. Atbilstoši Konvencijas 7. protokola 1. pantam

28personas izraidīšanas gadījumā tai esot nodrošināma iespēja

29sniegt argumentus pret tās izraidīšanu, kā arī tiesības uz lēmuma

30pārskatīšanu kompetentā iestādē. Imigrācijas likums nodrošinot

31ārzemniekam šīs procesuālās garantijas. Atbilstoši Konvencijas

3213. pantam lietās, kas saistītas ar valsts drošības aizsardzību,

33tiesību aizsardzības līdzeklim esot jābūt tik efektīvam, cik vien

34tas iespējams. Proti, pārsūdzību izskatošajai iestādei vajagot

35būt piešķirtai kompetencei iepazīties ar visu lietā esošo

36informāciju, kas ir izraidīšanas pamatā, tostarp arī klasificēto

37informāciju. Tomēr tas nenozīmējot, ka šī informācija būtu

38izpaužama pašai izraidītajai personai. Turklāt pirms lemšanas par

39personas izraidīšanu tiekot vērtēts arī ieceļošanas aizlieguma

40samērīgums ar personas tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves

41neaizskaramību.

42Esot jāņem vērā arī tas, ka gadījumā, ja ieceļošanas

43aizlieguma termiņš pārsniedz trīs gadus, iekšlietu ministram ir

44pienākums periodiski pārskatīt lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu

45Sarakstā. Arī šis pienākums esot uzskatāms par papildu procesuālo

46garantiju no valsts izraidītajai personai. Imigrācijas likuma

4761.1 panta trešā daļa arī paredzot to, ka ārzemniekam,

48kurš neatrodas Latvijā, lēmums tiek izsniegts pēc viņa

49pieprasījuma. Tādējādi personai esot nodrošinātas tiesības gan

50rakstveidā, gan iespēju robežās arī mutvārdos sniegt savus

51apsvērumus par izraidīšanas pamatotību.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam un uzskata, ka

3apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

4teikumam.

5Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasot, lai persona

6savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizstāvībai vērstos

7tikai Satversmes 82. pantā minētajās tiesu varas institūcijās.

8Konvencijas 6. pantā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu neesot

9attiecināmas uz izraidīšanu no valsts. Tomēr tas nenozīmējot, ka

10nepastāvētu nekādas tiesību aizsardzības garantijas. Ja

11izraidīšanas rezultātā ir skartas personas pamattiesības, tad

12esot piemērojams Konvencijas 13. pants, kas paredz personai

13tiesības uz efektīvu līdzekli tās aizskarto tiesību un brīvību

14aizsardzībai. Šādu tiesību aizsardzības labad nav obligāti

15nepieciešams nodrošināt iespēju vērsties tiesā. No svara esot

16tas, lai kompetentā iestāde, kas var arī nebūt tiesa šā vārda

17institucionālajā nozīmē, būtu efektīvs personas tiesību

18aizsardzības līdzeklis.

19Ņemot vērā to, ka apstrīdētajās normās noteiktā pārsūdzības

20kārtība ir saistīta ar nepieciešamību aizsargāt izlūkošanas un

21pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, personas

22procesuālās garantijas varot tikt nodrošinātas iespēju robežās.

23Turklāt esot jāņem vērā tas, ka ģenerālprokurora lēmums, kaut arī

24tas ir galīgs, tomēr tiek regulāri pārskatīts. Proti, ja

25ieceļošanas aizlieguma termiņš pārsniedz trīs gadus, tad

26kompetentā iestāde ik pēc trim gadiem no attiecīgā lēmuma

27pieņemšanas dienas to pārskatot un gadījumos, kad nepieciešamība

28pēc ārzemnieka iekļaušanas Sarakstā uz attiecīgo termiņu ir

29zudusi, pieņemot lēmumu par ieceļošanas aizlieguma termiņa

30saīsināšanu vai ieceļošanas aizlieguma atcelšanu.

1Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra -

2pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētās

3normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

4Ja ārzemnieks tiek izraidīts no valsts drošības apsvērumu dēļ,

5tad varot būt nepieciešami noteikti procedūras ierobežojumi, lai

6nepieļautu tādu informācijas noplūdi, kas varētu apdraudēt valsts

7drošības intereses. Lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā

8esot norādāmas Imigrācijas likuma 61.1 panta otrajā

9daļā minētās ziņas, tostarp atzinuma par minētā likuma 61. panta

10pirmajā daļā minēto nosacījumu esību datums un identificējošais

11numurs, kā arī piemēroto tiesību normu uzskaitījums. Atbilstoši

12Imigrācijas likuma 61. panta pirmās daļas 2. punktam Sarakstā

13varot tikt iekļauts gan tāds ārzemnieks, kas likumīgi atrodas

14Latvijā, gan arī tāds ārzemnieks, kas Latvijā nemaz neuzturas.

15Turklāt pēc ārzemnieka iekļaušanas Sarakstā viņam varot tikt

16noteikts aizliegums ieceļot Latvijas teritorijā. Šie apstākļi arī

17ietekmējot veidu, kādā īstenojamas personas tiesības tikt

18uzklausītai.

19Ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori veicot

20uzraudzību pār valsts drošības iestāžu operatīvās darbības,

21izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma

22aizsardzības sistēmu. Tomēr esot jāņem vērā, ka izlūkošanas un

23pretizlūkošanas darbību uzraudzībā ģenerālprokurora un viņa īpaši

24pilnvarota prokurora uzraudzības tiesības ir ierobežotas. Tādēļ

25apstrīdētajās normās minētā lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu

26Sarakstā pārsūdzības procesā ģenerālprokuroru varot uzskatīt par

27neatkarīgu un objektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

28Ģenerālprokuratūra informē, ka laikā no 2015. gada 1. janvāra

29līdz 2019. gada 31. decembrim pavisam saņemts 21 personas

30iesniegums, ar ko apstrīdētajās normās noteiktajā kārtībā

31pārsūdzēts iekšlietu ministra lēmums. Izvērtējot šos iesniegumus,

32ģenerālprokurors 19 gadījumos iekšlietu ministra lēmumu atzinis

33par pamatotu un atstājis negrozītu. Divos gadījumos iesniegums

34atstāts bez izskatīšanas. 2014. gadā ģenerālprokurors esot

35atcēlis vienu iekšlietu ministra lēmumu par personas iekļaušanu

36Sarakstā, jo iekšlietu ministra lēmumā nebijis izvērtēts

37iespējamais personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

38ierobežojums.

1Pieaicinātā persona - Satversmes aizsardzības

2birojs - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

392. panta pirmajam teikumam.

4Apstrīdētajās normās minētā lēmuma pārsūdzēšanas kārtība esot

5izņēmums no vispārējā principa, ka iekšlietu ministra lēmumu par

6personas iekļaušanu Sarakstā var pārsūdzēt Augstākās tiesas

7Administratīvo lietu departamentā. Šāds izņēmums noteikts

8gadījumiem, kad lēmums pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības

9iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto

10informāciju, un attiecas uz ļoti šauru personu grupu, proti, uz

11ārzemniekiem, kuri ar savu darbību apdraud valsts drošību.

12Valstij esot plaša rīcības brīvība lemt par šādu personu

13izraidīšanu.

1Pieaicinātā persona - Valsts drošības

2dienests - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

392. panta pirmajam teikumam.

4Imigrācijas likums paredzot iekšlietu ministra lēmuma

5pārsūdzību ģenerālprokuroram vienīgi tajos gadījumos, kad šis

6lēmums pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes

7izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto

8informāciju. Izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā

9iegūtā informācija esot valsts noslēpums. Tieši tāpēc

10apstrīdētajās normās minēto lēmumu pārsūdzēšanas kārtībā esot

11pieļaujami noteikti ierobežojumi.

12Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā esot atzīts, ka

13gadījumos, kad ieceļošanas aizliegums pamatots ar valsts drošības

14apsvērumiem, efektīvam tiesību aizsardzības mehānismam jāatbilst

15vismaz minimālajām prasībām. Proti, personai esot jābūt iespējai

16iesniegt sūdzību kompetentai pārsūdzības iestādei, kurai tiek

17darīti zināmi ieceļošanas aizlieguma iemesli. Iestādei, kurai

18iesniedzama sūdzība, vajagot būt kompetentai izvērtēt, vai lēmuma

19pieņēmēja izdarītie secinājumi ir atbilstoši, spējīgai pārvērtēt,

20vai izdarītais secinājums par valsts drošības apdraudējumu nav

21patvaļīgs, kā arī izvērtēt ieceļošanas aizlieguma rezultātā

22iespējamā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Ģenerālprokurors

23esot kompetents izvērtēt valsts drošības iestādes iegūto

24informāciju, kā arī iekšlietu ministra pieņemto lēmumu pēc

25būtības un, ja nepieciešams, arī atcelt nepamatotu lēmumu. Tāpat

26ģenerālprokurors esot tiesīgs pieprasīt arī citus lietas

27materiālus un iestādes rīcībā esošo informāciju, lai pārskatītu

28pieņemtā lēmuma pamatotību.

29Neesot pamata uzskatīt, ka ģenerālprokurors, izskatot personas

30sūdzību par iekšlietu ministra lēmumu, nevarot būt pilnīgi

31neatkarīgs un objektīvs. Ģenerālprokurors vienīgi pārraugot

32operatīvo, izlūkošanas un pretizlūkošanas darbību norisi, bet

33neveicot šo darbību rezultātā iegūtās informācijas analīzi. Šo

34informāciju analizējot un atbilstoši savai kompetencei izmantojot

35valsts drošības iestādes.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

3teikumam.

4Ievērojot valsts drošības intereses, personai procesuālās

5tiesības varot tikt nodrošinātas ierobežotā veidā, bet ne

6atņemtas pēc būtības. Lai arī valstij no Satversmes 92. panta

7neizrietot pienākums nodrošināt personai ikviena tai svarīga

8jautājuma izlemšanu tiesā, tomēr esot jānodrošina efektīva

9aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās

10intereses ir aizskartas.

11Imigrācijas likumā esot noteikts, ka visus lēmumus par

12ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā var pārsūdzēt Augstākās tiesas

13Administratīvo lietu departamentam. Izņēmums esot apstrīdētajās

14normās noteiktā kārtība tajos gadījumos, kad lēmums pieņemts,

15pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai

16pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju. Esot jāņem

17vērā tas, ka pārsūdzības procesā tiek izlemts jautājums nevis par

18valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas

19darbībām, bet gan par to, vai ārzemnieka iekļaušana Sarakstā un

20izraidīšana no valsts ir pamatota. Lai arī prokuratūru noteiktās

21jomās Latvijā varot uzskatīt par efektīvu un pieejamu tiesību

22aizsardzības līdzekli, tomēr efektīvāku kontroli pār imigrācijas

23jomā pieņemtiem administratīvajiem aktiem varot veikt vienīgi

24tiesa. Neesot bijis pamata apstrīdētajās normās noteikt

25pārsūdzības kārtību, kas atšķiras no vispārējā regulējuma,

26atbilstoši kuram sūdzības par imigrācijas jomā pieņemtajiem

27administratīvajiem aktiem skata Augstākās tiesas Administratīvo

28lietu departaments.

29Tiesiskas valsts princips prasot, lai personas sūdzības tiktu

30izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu

31izspriešanu. Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanā viena no

32svarīgākajām procesuālajām garantijām esot personas uzklausīšanas

33pienākums. Tas esot cieši saistīts ar personas tiesībām saņemt

34pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto viedokli,

35savāktajiem pierādījumiem un faktiem, kā arī personas tiesībām

36izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem. Tātad personai

37esot tiesības tikt informētai par lēmuma pamatā esošajiem

38apstākļiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā esot atzīts

39par nepieļaujamu tas, ka ārzemnieka rīcībā nav nekādu ziņu par

40faktiem, kuru dēļ viņš tiek izraidīts. Izraidīšanas pamatošana

41esot minimālā garantija pret varas iestāžu patvaļu. Pienākums

42sniegt personai pamatojumu attiecoties arī uz tiem gadījumiem,

43kad izraidīšanas pamatā ir valsts drošības apsvērumi. Ja

44izraidāmais ārzemnieks nav saņēmis pat minimālus paskaidrojumus

45par to, kādā ziņā viņš apdraud valsts drošību, tad viņš nevarot

46sniegt savai aizstāvībai nepieciešamos argumentus. Lēmuma par

47ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā un izraidīšanu no valsts

48pārsūdzības procesā personai netiekot nodrošinātas Satversmes 92.

49panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības, jo

50persona netiekot informēta par izraidīšanas pamatā esošajiem

51apstākļiem.

1Pieaicinātā persona - Ministru kabineta

2pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne

3Līce - norāda uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kam

4varētu būt nozīme, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību

5Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

6Starptautiskajās tiesībās esot nostiprināts princips, ka

7valstīm ir tiesības kontrolēt ārzemnieku iebraukšanu, uzturēšanos

8un izraidīšanu no savas teritorijas. Konvencija neparedzot

9personām, kuras nav attiecīgās valsts valstspiederīgie, tiesības

10iebraukt un uzturēties šajā valstī. Atbilstoši Eiropas

11Cilvēktiesību tiesas judikatūrai jautājumi par ārzemnieku

12iebraukšanu, uzturēšanos un izraidīšanu no valsts teritorijas

13neietilpstot Konvencijas 6. panta tvērumā.

14Konvencijas 7. protokola 1. pants esot speciālā norma, pēc

15kuras būtu jāvērtē no valsts izraidītajām personām pieejamo

16procesuālo garantiju apjoms un efektivitāte. Atbilstoši minētajai

17Konvencijas normai valsts pienākums esot šīm personām nodrošināt

18tiesības iepazīties ar lēmumu par izraidīšanu, tostarp uzzināt

19šāda lēmuma pieņemšanas iemeslus. Ja lēmumam par personas

20izraidīšanu pamatā ir valsts drošības apsvērumi, tā pamatojums

21varot nebūt visaptverošs apstākļu izklāsts, bet nedrīkstot būt

22tikai atsauce uz valsts drošības interesēm. Tāpat Konvencijas 7.

23protokola 1. pants neparedzot personām tiesības pārsūdzēt lēmumu,

24sniedzot savus argumentus un pierādījumus lēmumā norādīto iemeslu

25atspēkošanai. Konvencija neprasot, lai personām, kuras valsts

26izraidījusi, būtu nodrošinātas tiesības pārsūdzēt attiecīgo

27lēmumu tiesā. Saskaņā ar Konvenciju un Eiropas Cilvēktiesību

28tiesas judikatūru iestādei esot jābūt neatkarīgai, objektīvai un

29tiesīgai iepazīties ar materiāliem, kas bijuši pamatā personas

30izraidīšanai, tostarp arī ar valsts noslēpumu saturošu

31informāciju. No Konvencijas 13. panta izrietot, ka gadījumā, kad

32ar lēmumu par personas izraidīšanu ir aizskartas personas

33tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, valstij ir

34pienākums izveidot efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu šo

35tiesību aizsardzībai.

36Jautājumi, kas saistīti ar pieeju tiesai un procesuālajām

37garantijām imigrācijas lietās, ietilpstot Satversmes 92. panta

38tvērumā. Apstrīdēto normu atbilstība minētajai Satversmes normai

39būtu jāvērtē, ņemot vērā Konvencijas 7. protokola 1. pantu. Lai

40apstrīdētās normas atbilstu Satversmes 92. panta pirmajam

41teikumam, tām vajagot garantēt to, ka lēmuma pārsūdzība

42ģenerālprokuroram nodrošina taisnīgu procesu, tajā skaitā

43neatkarīga un objektīva lēmuma pieņemšanu, ārzemnieka tiesības

44iepazīties ar lēmumu, iesniegt savus apsvērumus un iebildumus,

45savukārt ģenerālprokuroram vajagot būt nodrošinātām tiesībām

46iepazīties ar materiāliem, kas bijuši pamatā lēmumam par personas

47iekļaušanu Sarakstā. Tāpat esot jāvērtē, vai Imigrācijas likuma

4863. panta septītajā daļā ietvertais mehānisms ir papildu

49garantija, kas nodrošina taisnīgu procesu.

50Secinājumu

51daļa

1Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

2izvērtēt Imigrācijas likuma 61. panta astotās daļas un 63. panta

3septītās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

4teikumam.

5Imigrācijas likuma 61. panta astotā daļa noteic, ka gadījumā,

6ja iekšlietu ministra lēmums par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā

7ir pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas

8vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju, to var

9pārsūdzēt ģenerālprokuroram, kura lēmums ir galīgs. Atbilstoši

10Imigrācijas likuma 63. panta trešajai daļai, pieņemot lēmumu par

11ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, vienlaikus nosaka ieceļošanas

12aizliegumu uz noteiktu vai nenoteiktu laiku. Imigrācijas likuma

1363. panta septītā daļa noteic, ka gadījumā, ja ieceļošanas

14aizlieguma termiņš pārsniedz trīs gadus, iestāde, kas pieņēma

15lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, pārskata pieņemto

16lēmumu ik pēc trim gadiem no attiecīgā lēmuma pieņemšanas dienas

17un, ja ir zudusi nepieciešamība ārzemnieka iekļaušanai Sarakstā

18uz attiecīgo termiņu, pieņem lēmumu saīsināt ieceļošanas

19aizlieguma termiņu vai atcelt ieceļošanas aizliegumu.

20Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

21pirmo daļu konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai

22var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē

23noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst

24augstāka juridiska spēka tiesību normai. Personas pamattiesību

25aizskārums Satversmes tiesas likuma izpratnē ir saprotams

26tādējādi, ka apstrīdētā norma rada nelabvēlīgas sekas tieši

27pieteikuma iesniedzējam (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 11.

28novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-01

293. punktu).

30Šo jautājumu jau ir vērtējusi kolēģija, lemjot par lietas

31ierosināšanu, jo saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 20. panta

32piekto daļu kolēģija, izskatot pieteikumu, ir tiesīga atteikties

33ierosināt lietu, ja tas neatbilst šā likuma 18. vai

3419.-19.3 panta prasībām. Tomēr šajā vērtējumā kolēģija

35ir ierobežota tās rīcībā esošo materiālu ziņā. Satversmes tiesa,

36izskatot lietu, atkārtoti vērtē personas tiesību aizskārumu,

37ņemot vērā lietas sagatavošanas stadijā savāktos materiālus

38(sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par

39tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 8. punktu).

40No lietas materiāliem izriet, ka ar iekšlietu ministra 2016.

41gada 6. aprīļa lēmumu Pieteikuma iesniedzējs iekļauts Sarakstā,

42nosakot viņam ieceļošanas aizliegumu uz nenoteiktu laiku. Saskaņā

43ar Imigrācijas likuma 63. panta septīto daļu iekšlietu ministrs

44pirms 2019. gada 9. maija lēmuma pieņemšanas ir pārskatījis

45sākotnējo lēmumu un secinājis, ka vēl joprojām pastāv

46nepieciešamība pēc tā, lai Pieteikuma iesniedzējs būtu iekļauts

47Sarakstā un viņam būtu noteikts ieceļošanas aizliegums uz

48nenoteiktu laiku. Imigrācijas likuma 63. panta septītā daļa

49nenoteic procesuālo kārtību, kādā pārsūdzams tajā minētais

50lēmums, ar kuru pārskatīts sākotnējais lēmums par ārzemnieka

51iekļaušanu Sarakstā. Tomēr iekšlietu ministra 2019. gada 9. maija

52lēmumā norādīts, ka saskaņā ar Imigrācijas likuma 61. panta

53astoto daļu lēmums pārsūdzams ģenerālprokuroram. Arī Augstākās

54tiesas Administratīvo lietu departaments atzinis, ka Imigrācijas

55likuma 63. panta septītajā daļā minētā lēmuma, kurš pieņemts,

56pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai

57pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju, tiesiskuma

58izvērtēšana ietilpst ģenerālprokurora kompetencē (sk. lietas

59materiālu 1. sēj. 15. un 17.-19. lp.). Tādējādi izskatāmajā

60gadījumā, kad Imigrācijas likuma 63. panta septītajā daļā

61paredzētais lēmums pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības

62iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto

63informāciju, tas saskaņā ar Imigrācijas likuma 61. panta astoto

64daļu ir pārsūdzams ģenerālprokuroram, kura lēmums ir galīgs.

65Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētajās normās ietvertais

66regulējums attiecībā uz kārtību, kādā pārsūdzams iekšlietu

67ministra lēmums par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā un lēmums, ar

68kuru pārskatīts sākotnējais lēmums, Pieteikuma iesniedzēja

69tiesības uz taisnīgu tiesu, kas noteiktas Satversmes 92. panta

70pirmajā teikumā, aizskarot tādējādi, ka sūdzību par iekšlietu

71ministra lēmumu izskata ģenerālprokurors. Tomēr kārtību, kādā

72pārsūdzams tāds iekšlietu ministra lēmums, kas pieņemts,

73pamatojoties uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai

74pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto informāciju, reglamentē

75Imigrācijas likuma 61. panta astotā daļa. Imigrācijas likuma 63.

76panta septītā daļa noteic vienīgi pienākumu iestādei, kura

77pieņēma sākotnējo lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, šo

78lēmumu periodiski pārskatīt. Pieteikuma iesniedzējs savā

79pieteikumā nav izteicis atsevišķus apsvērumus par pārskatīšanas

80pienākuma neatbilstību Satversmei.

81Satversmes tiesa secina: lai gan Imigrācijas likuma 63. panta

82septītā daļa Pieteikuma iesniedzējam ir piemērota, tā tomēr nav

83radījusi viņam nelabvēlīgas tiesiskas sekas tādējādi, ka pati par

84sevi būtu liegusi pārsūdzēt iekšlietu ministra lēmumu Satversmes

8592. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā. Tādēļ saskaņā ar

86Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu

87tiesvedību lietā šajā daļā turpināt nav iespējams.

88Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par

89Imigrācijas likuma 63. panta septītās daļas atbilstību Satversmes

9092. panta pirmajam teikumam ir izbeidzama.

1Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt, vai

2Imigrācijas likuma 61. panta astotajā daļā (turpmāk - apstrīdētā

3norma) noteiktā kārtība, kādā ārzemnieks ir tiesīgs pārsūdzēt

4sākotnējo lēmumu par viņa iekļaušanu Sarakstā un iekšlietu

5ministra lēmumu, ar kuru pārskatīts sākotnējais lēmums (turpmāk

6kopā arī - lēmums par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā), atbilst

7Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

8Apstrīdētā norma ir piemērojama vairākiem atšķirīgiem lēmumiem

9par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā. Proti, saskaņā ar Imigrācijas

10likuma 61.1 panta otro daļu gadījumā, ja līdz

11izraidīšanai ārzemnieks atrodas Latvijā, lēmumā par viņa

12iekļaušanu Sarakstā ietver norādi par viņa izraidīšanu piespiedu

13kārtā. Šāda norāde netiek iekļauta gadījumā, ja lēmums par

14ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā tiek pieņemts attiecībā uz

15ārzemnieku, kurš Latvijā neatrodas. Saeima norāda, ka,

16pamatojoties uz Imigrācijas likuma 61. panta pirmās daļas 2.

17punktu, Sarakstā var iekļaut gan tādu ārzemnieku, kurš līdz

18izraidīšanai ir likumīgi uzturējies Latvijā, gan tādu ārzemnieku,

19kurš nemaz neuzturas Latvijā. Abos gadījumos, kad lēmums par

20ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā ir pieņemts, pamatojoties uz

21valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

22rezultātā iegūto informāciju, tas pārsūdzams apstrīdētajā normā

23noteiktajā kārtībā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 48.

24lp.).

25Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības,

26Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma prasības un

27jāizvērtē apstrīdētās normas satversmība tiktāl, ciktāl tas

28nepieciešams konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību

29aizsardzībai. Tāpat tiesai ir jāievēro vienlīdzības princips un

30jāvērtē visu to personu situācija, kuras atrodas vienādos un

31salīdzināmos apstākļos ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.

32Ja konstitucionālajā sūdzībā apstrīdētā tiesību norma ir

33piemērojama vairākām atšķirīgām situācijām, Satversmes tiesai

34jāprecizē, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu (sal. sk.,

35piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā

36Nr. 2014‑02‑01 9. punktu).

37No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs līdz

38viņa iekļaušanai Sarakstā ir likumīgi uzturējies Latvijā kā

39Latvijas pilsones laulātais saskaņā ar viņam izsniegto pastāvīgās

40uzturēšanās atļauju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4.-8.

41lp.). Tādējādi konkrētajā situācijā apstrīdētā norma ir

42piemērota ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai ir likumīgi

43uzturējies Latvijā. Ņemot vērā minēto, kā arī pieteikumā sniegtos

44argumentus un citus lietas materiālus, secināms, ka lietas

45pamatjautājums ir par to, vai Satversmei atbilst kārtība, kādā

46pārsūdzams lēmums par tāda ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, kurš

47līdz izraidīšanai ir likumīgi uzturējies Latvijā (turpmāk arī -

48ārzemnieks).

49Tādējādi Satversmes tiesa vērtēs,

50vai Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilst apstrīdētā

51norma, ciktāl tā attiecas uz ārzemnieku, kurš līdz izraidīšanai

52ir likumīgi uzturējies Latvijā.

1Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

2"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

3intereses taisnīgā tiesā."

4Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 92.

5panta pirmajā teikumā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu

6konkretizāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību

7dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse (sk.,

8piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

9Nr. 2008-43-0106 10. punktu). Tādējādi Satversmes 92. panta

10pirmais teikums ir konkretizējams kopsakarā ar Konvencijas

11normām, nodrošinot šo normu savstarpēju harmoniju (sal. sk.,

12piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

13Nr. 2012-15-01 12. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma

14lietā Nr. 2016-06-01 29.2. punktu).

1513.1. Konvencijas 6. panta 1. punkts paredz: ikvienam

16ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam

17izvirzītās apsūdzības pamatotību Konvencijas izpratnē, uz

18taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un

19objektīvā likumā noteiktā tiesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

20interpretējot Konvencijas 6. pantu, ir atzinusi, ka lēmumi

21attiecībā uz ārzemnieka iebraukšanu, uzturēšanos un izraidīšanu

22no valsts teritorijas neskar civilo tiesību un pienākumu vai

23apsūdzības pamatotības noteikšanu Konvencijas 6. panta 1. punkta

24izpratnē, tādēļ šajās lietās Konvencijas 6. pants nav piemērojams

25(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 5.

26oktobra sprieduma lietā "Maaouia v. France", pieteikums

27Nr. 39652/98, 38.-41. punktu).

28Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka valstij ir rīcības

29brīvība izvēlēties, vai tā izraidīs ārzemnieku no savas

30teritorijas. Taču šī rīcības brīvība izmantojama tādējādi, lai

31nepārkāptu Konvencijā noteiktās tiesības (sk. Eiropas

32Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 31. marta sprieduma lietā

33"Nowak v. Ukraine", pieteikums Nr. 60846/10, 81.

34punktu). Ja ārzemnieks līdz izraidīšanai ir likumīgi

35uzturējies valsts teritorijā, tad viņa izraidīšanas gadījumā

36piemērojams Konvencijas 7. protokola 1. pants. Ar minēto

37Konvencijas normu dalībvalstis ir apņēmušās noteikt papildu

38tiesības ārzemniekam viņa izraidīšanas gadījumā (sk:

39Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the Convention for

40the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, 1984,

41paras. 6, 7).

42Konvencijas 7. protokola 1. pants noteic ārzemniekam, kurš

43likumīgi uzturējies valsts teritorijā, tiesības pārsūdzēt lēmumu

44par viņa izraidīšanu no valsts neatkarīgā un objektīvā

45institūcijā, kas var arī nebūt tiesa. Šādas tiesības ārzemniekam

46jānodrošina arī tad, ja iemesls, kura dēļ viņš izraidīts no

47valsts, ir valsts drošības aizsardzība. Turklāt valstij

48jānodrošina tas, ka persona, īstenojot tiesības pārsūdzēt lēmumu

49par izraidīšanu, var iesniegt savus apsvērumus un pierādījumus

50sakarā ar tai nelabvēlīgo lēmumu (sk., piemēram, Eiropas

51Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 17. maija sprieduma lietā

52"Ljatifi v. the Former Yugoslav Republic of Macedonia",

53pieteikums Nr. 19017/16, 35. punktu).

54Saskaņā ar Konvencijas 53. pantu tajā ietvertie noteikumi nav

55iztulkojami kā atkāpšanās no citos starptautiskos līgumos vai

56dalībvalsts normatīvajos aktos atzītajām cilvēktiesībām un

57pamatbrīvībām vai kā šo cilvēktiesību un pamatbrīvību

58ierobežojums. No Konvencijas izrietošais pamattiesību

59aizsardzības minimālais standarts uzliek valstij pienākumu

60nodrošināt ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai likumīgi

61uzturējies valsts teritorijā, tiesības ar izraidīšanu saistīto

62lēmumu pārsūdzēt neatkarīgā un objektīvā institūcijā, proti,

63iestādē vai amatpersonai. Konvencijas 7. protokola 1. pants šādas

64tiesības ārzemniekam paredz neatkarīgi no tā, vai ar izraidīšanu

65ir aizskartas citas viņa tiesības un likumiskās intereses. Tas

66attiecas arī uz gadījumiem, kad izraidīšanas iemesls ir valsts

67drošības aizsardzība. Turklāt institūcijai, kura izvērtē

68ārzemnieka sūdzību, cik vien tas iespējams, jānodrošina viņam

69procesuālās tiesības un tās viņam nedrīkst tikt atņemtas pēc

70būtības.

7113.2. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais

72jēdziens "taisnīga tiesa" nozīmē gan neatkarīgu tiesu

73varas institūciju, kas izskata lietu, gan pienācīgu, tiesiskai

74valstij atbilstošu procesu, kurā šī lieta tiek izskatīta.

75Satversmes 92. pants uzliek valstij pienākumu izveidot attiecīgu

76tiesu institūciju sistēmu un arī pieņemt tādas procesuālās

77normas, atbilstoši kurām persona varētu taisnīgā un objektīvā

78tiesā efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumiskās intereses

79(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija

80sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12. punktu).

81Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. pants

82neparedz personai tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma

83izlemšanu tiesā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra

84sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 8. punktu). Valstij ir arī

85plaša rīcības brīvība, izvēloties valsts drošības aizsardzības

86labad veicamos pasākumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2017.

87gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 28. punktu).

88Tomēr valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu aizsardzību

89ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir

90aizskartas. Proti, Satversmes 92. pants noteic personai tiesības

91taisnīgā tiesā aizsargāt tikai "tiesības vai likumiskās

92intereses". Ja personas tiesības vai likumiskās intereses

93tiek aizskartas, valstij ir jānodrošina efektīva tiesību uz

94taisnīgu tiesu aizsardzība. Tieši no šo tiesību pienācīgas

95nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas pamattiesību

96aizsardzība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 23.

97aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 1.

98punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9.

99punktu).

100Saskaņā ar Imigrācijas likuma 63. panta trešo daļu, pieņemot

101lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, vienlaikus nosaka arī

102ieceļošanas aizliegumu uz noteiktu vai nenoteiktu laiku.

103Atbilstoši Imigrācijas likuma 46. panta piektajai daļai gadījumā,

104kad iekšlietu ministrs pieņēmis lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu

105Sarakstā un ārzemnieks atrodas Latvijā, Valsts robežsardzes

106priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona astoņu dienu laikā no

107dienas, kad konstatēts fakts, ka ārzemnieks atrodas Latvijā,

108pieņem lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu. Turklāt tādā

109gadījumā, ja ārzemnieks līdz viņa iekļaušanai Sarakstā Latvijā

110uzturējies, pamatojoties uz viņam izsniegto termiņuzturēšanās

111atļauju vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju, šie dokumenti tiek

112anulēti (sk. Imigrācijas likuma 35. panta pirmās daļas 3.

113punktu un 36. panta pirmās daļas 2. punktu). No Imigrācijas

114likuma 4. panta izriet, ka ārzemniekam, kurš iekļauts Sarakstā,

115nav tiesību ieceļot un uzturēties Latvijā.

116Satversmes 97. pants noteic, ka ikvienam, kas likumīgi uzturas

117Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties

118dzīvesvietu. Minētā Satversmes norma citstarp aizsargā to trešo

119valstu pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā,

120kuri normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir ieguvuši tiesības

121uzturēties Latvijā. Jāņem vērā arī tas, ka no Konvencijas 7.

122protokola 1. panta izrietošais pamattiesību aizsardzības

123minimālais standarts nozīmē valsts pienākumu nodrošināt

124ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai likumīgi uzturējies valsts

125teritorijā, tiesības pārsūdzēt ar izraidīšanu saistīto lēmumu

126neatkarīgā un objektīvā institūcijā. Tātad ārzemniekam gadījumā,

127kad ir aizskartas viņa likumīgi iegūtās tiesības uzturēties

128valsts teritorijā, ir jābūt iespējai aizstāvēt savas tiesības.

129Tādējādi no Satversmes 92. panta pirmā teikuma, konkretizējot to

130kopsakarā ar Konvencijas 7. protokola 1. pantu, izriet ārzemnieka

131tiesības ar izraidīšanu saistīto lēmumu pārsūdzēt neatkarīgā un

132objektīvā institūcijā.

133Līdz ar to no Satversmes 92. panta

134pirmā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt ārzemniekam,

135kurš līdz izraidīšanai ir likumīgi uzturējies Latvijā, tiesības

136pārsūdzēt ar izraidīšanu saistīto lēmumu neatkarīgā un objektīvā

137institūcijā.

1Izvērtējot to, vai apstrīdētā norma atbilst

2Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

3visupirms jāpārbauda, vai ārzemniekam ir nodrošināta pieeja

4neatkarīgai un objektīvai institūcijai.

514.1. Ar spriedumu lietā Nr. 2004-14-01 Satversmes

6tiesa atzina par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam

7teikumam tādu Imigrācijas likuma normu, kas ārzemniekam vispār

8neparedzēja tiesības pārsūdzēt iekšlietu ministra lēmumu par viņa

9iekļaušanu Sarakstā. Konkretizējot Satversmes 92. panta pirmo

10teikumu kopsakarā ar Konvencijas 13. pantu, Satversmes tiesa

11atzina: lai gan tiesības uz pieeju tiesai tās institucionālajā

12aspektā šajās lietās personai var tikt nodrošinātas ierobežotā

13apmērā, tomēr nevar būt tā, ka personai nav nekādu tiesību

14aizsardzības garantiju. Personai, lai tā varētu aizstāvēt savas

15aizskartās tiesības un likumiskās intereses, ir jābūt

16nodrošinātai efektīvai tiesību aizsardzībai. Efektīvs tiesību

17aizsardzības nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no iespējas

18vērsties tiesā, bet arī no visa kopējā uzraudzības mehānisma un

19tā darbības (sk. minētā sprieduma 10. punktu).

20Pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 tika

21pieņemti grozījumi Imigrācijas likumā, paredzot, ka ikvienu

22iekšlietu ministra lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā var

23pārsūdzēt Augstākajā tiesā.

24Vēlāk likumdevējs paredzēja izņēmumus no šīs pārsūdzības

25kārtības attiecībā uz tiem lēmumiem, kuri pieņemti, pamatojoties

26uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas

27darbību rezultātā iegūto informāciju. Proti, ar 2006. gada 26.

28janvārī pieņemto likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā"

29tika noteikts, ka tāds iekšlietu ministra lēmums par ārzemnieka

30iekļaušanu Sarakstā, kurš pieņemts, pamatojoties uz valsts

31drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

32rezultātā iegūtu informāciju, un par kuru ir saņemts

33Ģenerālprokuratūras atzinums, vispār nav pārsūdzams. Taču ar

342006. gada 6. aprīļa likumu "Grozījumi Imigrācijas

35likumā" likumdevējs pārsūdzības kārtību grozīja, paredzot,

36ka šādi lēmumi pārsūdzami ģenerālprokuroram. No minēto

37Imigrācijas likuma grozījumu izstrādes materiāliem izriet, ka

38šāda atšķirīga kārtība noteikta nolūkā aizsargāt valsts drošības

39intereses. Vienīgi ģenerālprokurors varot veikt kontroli pār

40tādiem iekšlietu ministra lēmumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz

41valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

42rezultātā iegūto informāciju (sk. 8. Saeimas Juridiskās

43komisijas 2005. gada 13. aprīļa sēdes protokolu Nr. 287 un 8.

44Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas 2006. gada 25.

45janvāra sēdes protokolu Nr. 267 lietas materiālu 1. sēj. 80. un

4688. lp.).

47Tādējādi atbilstoši šobrīd spēkā esošajam regulējumam

48likumdevējs ir paredzējis lēmumiem par personas iekļaušanu

49Sarakstā atšķirīgu pārsūdzības kārtību atkarībā no tā, vai šāds

50lēmums pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes

51izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto

52informāciju. Ja lēmuma pamatā ir šāda informācija, tad šo lēmumu

53var pārsūdzēt vienīgi ģenerālprokuroram, kura lēmums ir galīgs.

54Normatīvais regulējums neparedz tiesas kompetenci pārskatīt šādus

55lēmumus. Turpretim gadījumā, kad lēmuma pamatā nav šāda

56informācija, ārzemnieks saskaņā ar Imigrācijas likuma 61. panta

57sesto daļu ir tiesīgs mēneša laikā pēc lēmuma uzzināšanas to

58pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā.

5914.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka no Satversmes

6092. panta pirmā teikuma izriet likumdevēja pienākums nodrošināt

61iespēju pārsūdzēt tiesā arī tādu iekšlietu ministra lēmumu par

62ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, kas pieņemts, pamatojoties uz

63valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

64rezultātā iegūto informāciju. Vienīgi tiesa varot nodrošināt

65vispusīgu un objektīvu sūdzības izskatīšanu. It īpaši ņemot vērā

66faktu, ka neesot skaidri noteikti kritēriji, pēc kuru izpildes

67ārzemniekam noteiktais ieceļošanas aizlieguma termiņš tiek

68saīsināts vai ieceļošanas aizliegums tiek atcelts, esot jānovērš

69visas šaubas par galīgā lēmuma pieņēmēja objektivitāti (sk.

70lietas materiālu 1. sēj. 3. lp.).

71Saeima atzīst, ka no apstrīdētās normas izrietošā iekšlietu

72ministra lēmuma pārsūdzības kārtība nenodrošina ārzemniekam

73pieeju tiesai šā vārda institucionālajā nozīmē, jo

74ģenerālprokurors nepieder pie Satversmes 82. un 85. pantā

75minētajām tiesu varas institūcijām, kuras ir kompetentas spriest

76tiesu. Tomēr no Satversmes 92. panta neizrietot likumdevēja

77pienākums nodrošināt ārzemniekam tiesības šo lēmumu pārsūdzēt

78tiesā. Arī cita neatkarīga un objektīva institūcija atbilstošā

79procesā varot vispusīgi izvērtēt ārzemnieka sūdzību par viņa

80iekļaušanu Sarakstā (sk. lietas materiālu 1. sēj.

8146.-47. lp.).

82Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta

83pirmais teikums neprasa, lai persona savu aizskarto tiesību un

84likumisko interešu aizstāvībai varētu vērsties tikai Satversmes

8582. un 85. pantā minētajās tiesās (sal. sk. Satversmes tiesas

862011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 20.1.

87punktu). Latvijā prokuratūra ir tiesu varas institūcija un

88ģenerālprokurors ir tiesu sistēmai piederīga amatpersona, tomēr

89prokuratūra un ģenerālprokurors nespriež tiesu. Prokuratūras

90primārā funkcija ir Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto

91personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana pirmstiesas

92kriminālprocesā, kā arī tiesiskuma uzraudzība likumā noteiktās

93kompetences ietvaros. Tomēr Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

94noteiktās jomās Latvijā ģenerālprokuroru var uzskatīt par

95efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli (sal. sk. Satversmes

96tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01

979.-9.3. un 14. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma

98lietā Nr. 2016-06-01 31.2.1. punktu).

99Lai kādu institūciju, kurā pārsūdzams iekšlietu ministra

100lēmums par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, atzītu par tiesu

101Satversmes 92. panta izpratnē, tai jābūt neatkarīgai, objektīvai

102un kompetentai izskatīt konkrēto jautājumu (sal. sk.

103Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr.

1042007-03-01 22.3. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

105atzinusi, ka institūcijai, kurā pārsūdzams ar izraidīšanu

106saistītais lēmums, ir jābūt neatkarīgai un objektīvai, kā arī

107kompetentai vispusīgi izvērtēt lēmuma pamatotību (sk. Eiropas

108Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 8. jūnija sprieduma lietā

109"Lupsa v. Romania", pieteikums Nr. 10337/04, 38.

110punktu).

11114.3. Prokuratūras likuma 6. panta pirmā daļa noteic,

112ka ģenerālprokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu valsts

113varu un pārvaldi realizējošo institūciju vai amatpersonu ietekmes

114un pakļaujas tikai likumam. Prokuratūras likuma normas konkretizē

115šo principu, nosakot vairākus līdzekļus, kuru mērķis ir

116ģenerālprokurora neatkarības un objektivitātes nodrošināšana, -

117augstas izglītības un profesionālās kvalifikācijas prasības un

118augstus ētikas un godīguma standartus (sk. Prokuratūras likuma

11933. panta pirmo daļu, 36. un 37. pantu). Turklāt saskaņā ar

120Prokuratūras likuma 38. panta pirmo daļu ģenerālprokuroru pēc

121Tieslietu padomes priekšlikuma amatā ieceļ Saeima uz pieciem

122gadiem, tādējādi nodrošinot viņa demokrātisku leģitimāciju.

123Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viens no Satversmes 92. panta

124pirmā teikuma elementiem ir tiesu varas institūciju

125objektivitātes garantija. Ģenerālprokurora kā tiesu sistēmai

126piederīgas amatpersonas objektivitātes prasībai ir subjektīvais

127un objektīvais aspekts. Proti, ģenerālprokuroram jābūt subjektīvi

128neitrālam. Savukārt ģenerālprokurora objektīvā neitralitāte

129nozīmē, ka jābūt izslēgtām pamatotām lietas dalībnieku vai

130sabiedrības šaubām par tā objektivitāti. Turklāt nozīme var būt

131pat šķietamībai un ir nepieciešams novērst pat šķietamu

132neobjektivitāti (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14.

133maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. punktu un 2016. gada

13429. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015‑19‑01 16.1.

135punktu). Ņemot vērā to, ka apstrīdētā norma skar

136valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

137rezultātā iegūto informāciju, minētās atziņas par objektīvo

138neitralitāti uz izskatāmo lietu ir attiecināmas vienīgi tiktāl,

139ciktāl jābūt izslēgtām pamatotām lietas dalībnieku šaubām par

140ģenerālprokurora objektivitāti.

141Analizējot ģenerālprokurora objektivitāti, jāņem vērā

142ģenerālprokurora statuss un vieta valsts konstitucionālajā

143sistēmā. Tādēļ, lai pārliecinātos par to, ka nepastāv pamatotas

144lietas dalībnieku šaubas par ģenerālprokurora objektivitāti,

145Satversmes tiesai jāvērtē arī tas, kāda ir ģenerālprokurora

146kompetence, īstenojot uzraudzību pār valsts drošības iestāžu

147izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un valsts noslēpuma

148aizsardzību.

149Saskaņā ar Prokuratūras likuma 2. panta 1. punktu un 12. pantu

150viena no prokuratūras funkcijām ir uzraudzīt operatīvās darbības,

151valsts drošības iestāžu izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un

152valsts noslēpuma aizsardzības sistēmas atbilstību likumiem.

153Atbilstoši Valsts drošības iestāžu likuma 26. panta pirmajai

154daļai ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori, veicot

155uzraudzību, ir tiesīgi iepazīties ar valsts drošības iestāžu

156rīcībā esošajiem dokumentiem, materiāliem un informāciju.

157Savukārt informācijas avotu identitāti uzraudzības kārtībā atklāt

158ir aizliegts. Izņēmums ir tikai tie gadījumi, kad šādi

159informācijas avoti ir tieši iesaistīti noziedzīga nodarījuma

160izdarīšanā. Turklāt šāda informācija ir atklājama vienīgi

161ģenerālprokuroram. Īpaši pilnvarotiem prokuroriem informācijas

162avotu identitāti var atklāt tikai ar valsts drošības iestādes

163vadītāja atļauju. Tātad ģenerālprokuroram, lai gan ierobežotā

164apmērā, tomēr ir tiesības uzraudzības kārtībā iepazīties ar

165valsts drošības iestāžu rīcībā esošo informāciju, kas iegūta, šīm

166iestādēm veicot operatīvās, izlūkošanas un pretizlūkošanas

167darbības.

168Normatīvajos aktos noteiktos gadījumos, veicot uzraudzību pār

169valsts drošības iestāžu operatīvās darbības, izlūkošanas un

170pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma aizsardzības

171sistēmu, ģenerālprokurors ir arī lēmumu pieņēmējs attiecībā uz

172valsts drošības iestāžu darbību regulējošiem iekšējiem

173normatīvajiem aktiem. Proti, saskaņā ar Valsts drošības iestāžu

174likuma 26. panta piekto daļu valsts drošības iestāžu iekšējie

175normatīvie akti, kas ir saistīti ar operatīvās darbības,

176izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma

177aizsardzības sistēmu, stājas spēkā pēc saskaņošanas ar

178ģenerālprokuroru. Valsts drošības iestāžu likuma 3. panta

179piektajā daļā ir noteikts, ka izlūkošanas, pretizlūkošanas

180darbību saturu nosaka attiecīgās valsts drošības iestādes

181izlūkošanas, pretizlūkošanas darbību nolikums, kura pieņemšana

182nav saskaņojama ar ģenerālprokuroru. Tomēr jāņem vērā, ka

183atbilstoši Valsts drošības iestāžu likuma 3. panta sestajai daļai

184izlūkošanas, pretizlūkošanas darbības veicamas, gan izmantojot

185savas specifiskās valsts drošības iestādes izlūkošanas,

186pretizlūkošanas darbības saskaņā ar izlūkošanas, pretizlūkošanas

187darbību nolikumu, gan veicot Operatīvās darbības likumā noteiktos

188operatīvās darbības pasākumus. Saskaņā ar Operatīvās darbības

189likuma 3. panta otro daļu un 8. panta otro daļu ģenerālprokurors

190akceptē valsts institūciju, kurām ir ar likumu noteiktas tiesības

191veikt operatīvo darbību, izdotos iekšējos normatīvos aktus par

192šīs darbības organizāciju, metodēm, taktiku, līdzekļiem un

193uzskaiti.

194Saskaņā ar apstrīdēto normu tieši ģenerālprokuroram ir

195piekritīga ārzemnieka, kurš iekļauts Sarakstā, pamatojoties uz

196valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

197rezultātā iegūto informāciju, sūdzības par iekšlietu ministra

198lēmumu izskatīšana. Tomēr šis regulējums rada tādu situāciju, ka

199ģenerālprokurors iekšlietu ministra lēmuma pārsūdzības procesā

200pārbauda arī tādu informāciju, kas viņam iepriekš var būt bijusi

201pieejama, īstenojot uzraudzību pār valsts drošības iestāžu

202operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un

203valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu. Tādā gadījumā, kad

204ģenerālprokurors, īstenojot uzraudzību, ir atzinis valsts

205drošības iestāžu darbības atbilstību likumiem, viņš pēc būtības

206ir uzskatījis par tiesisku arī tādu informāciju, kas ir par

207pamatu ārzemnieka iekļaušanai Sarakstā. Turklāt, kā izriet no

208lietas materiālos esošajiem ģenerālprokurora lēmumiem, tajos

209norādīts vienīgi tas, ka, ņemot vērā valsts drošības iestāžu

210sniegto informāciju, pastāv nepieciešamība ārzemnieka iekļaušanai

211Sarakstā un tādēļ iekšlietu ministra lēmums ir tiesisks (sk.

212lietas materiālu 1. sēj. 9.-10. un 16. lp.). Tātad valsts

213drošības aizsardzības labad sūdzības iesniedzējam nav pieejama

214informācija par to, kā ģenerālprokurors nonācis pie tieši šāda un

215ne citāda lēmuma. Šis apstāklis kopsakarā ar faktu, ka

216ģenerālprokurors īsteno uzraudzību pār valsts drošības iestāžu

217izlūkošanas, pretizlūkošanas procesu un valsts noslēpuma

218aizsardzību, sūdzības iesniedzējam var radīt pamatotas šaubas par

219to, vai ģenerālprokurors kā galīgais lēmuma pieņēmējs jautājumā

220par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā ir objektīvs.

221Lai sūdzības iesniedzējam nevarētu rasties iespaids, ka

222institūcija, kas izskata viņa sūdzību par iekļaušanu Sarakstā,

223nav objektīva, būtu jānovērš pamatotas lietas dalībnieku šaubas

224par šīs institūcijas objektivitāti. Satversmes tiesa secina: lai

225gan ģenerālprokurors ir tiesu sistēmai piederīga amatpersona,

226tomēr konkrētajā gadījumā nav novērstas šaubas par viņa

227objektivitāti, izskatot sūdzību par ārzemnieka iekļaušanu

228Sarakstā.

229Līdz ar to apstrīdētajā normā

230noteiktajā lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības

231procesā ārzemniekam nav nodrošināta pieeja tādai institūcijai,

232kas būtu objektīva.

1Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

292. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā, ka tikpat svarīgi kā

3tas, lai ārzemnieka sūdzība tiktu izskatīta neatkarīgā un

4objektīvā institūcijā, ir arī tas, lai tā tiktu izskatīta

5pienācīgā, tiesiskai valstij atbilstošā procesā. Arī Eiropas

6Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesu varas institūciju

7objektivitātes vērtējumā nozīme ir arī procedūrai, kādā tiek

8pieņemts konkrētais lēmums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

92014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis pret

10Latviju", pieteikums Nr. 33637/02, 68. un 72. punktu).

11Tādēļ, lai gan Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka ārzemniekam

12netiek nodrošināta pieeja tādai institūcijai, kas būtu objektīva,

13jāizvērtē arī tas, vai apstrīdētajā normā noteiktajā lēmuma par

14ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā ārzemniekam

15tiek efektīvi nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

16atbilstošas procesuālās tiesības, proti, vai šīs tiesības netiek

17atņemtas pēc būtības.

18Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka iekšlietu ministra lēmuma

19pārsūdzības procesā ārzemniekam netiekot nodrošinātas tiesībām uz

20taisnīgu tiesu atbilstošas procesuālās garantijas. Savukārt

21Saeima, kā arī vairākas lietā pieaicinātās personas - Iekšlietu

22ministrija, Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra - uzskata,

23ka, cik vien tas iespējams, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt

24valsts drošību, pārsūdzības procesā ārzemniekam tiek nodrošinātas

25Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās

26tiesības. Proti, iekšlietu ministra lēmumā par ārzemnieka

27iekļaušanu Sarakstā tiekot gan norādīts izraidīšanas pamatojums,

28gan arī izvērtēts izraidāmās personas pamattiesību ierobežojuma

29samērīgums. Tādējādi personai esot iespēja rakstveidā izteikt

30iebildumus pret tās izraidīšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

313., 48.-49., 67.-69., 126.-127. un 134.-137. lp.).

32Satversmes tiesa ir atzinusi, ka taisnīga tiesa kā pienācīgs,

33tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus

34elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst,

35piemēram, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt

36uzklausītam, tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas

372010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr.2009-93-01 8.3.

38punktu).

39Taisnīgas tiesas jēdziens citstarp aptver līdzvērtīgu iespēju

40principu. Tas prasa, lai visām procesā iesaistītajām pusēm būtu

41līdzvērtīga iespēja izklāstīt lietas apstākļus, un liedz kādai no

42pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu

43(sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma

44lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 7. punktu). Pilnvērtīgā

45tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā

46būtiska nozīme ir tiesībām tikt uzklausītam. Tās tiek īstenotas

47vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju

48par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem

49un faktiem. Turklāt tiesības tikt uzklausītam ietver personas

50tiesības izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo

51tiesību īstenošana jānodrošina vismaz rakstveidā (sal. sk.

52Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

532003-03-01 secinājumu daļas 6.1. punktu).

54Ir jāņem vērā, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

55ietverto tiesību piemērošanas robežas var tikt sašaurinātas

56lietās, kas attiecas uz valsts drošību, tomēr arī šādās lietās ir

57jāpastāv noteiktām tiesību aizsardzības garantijām (sk.

58Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr.

592004-14-01 10. punktu). Tātad, ievērojot valsts drošības

60intereses, ārzemnieka iekļaušanas Sarakstā un izraidīšanas

61procesā viņam procesuālās tiesības var tikt nodrošinātas

62ierobežotā veidā, tomēr neatņemot tās pēc būtības.

6315.1. Minimālās procesuālās garantijas, kas

64nodrošināmas ārzemniekam viņa izraidīšanas gadījumā, ja viņš

65iepriekš ir likumīgi uzturējies valsts teritorijā, noteic

66Konvencijas 7. protokola 1. pants. Proti, ārzemniekam ir jābūt

67nodrošinātām tiesībām uzrādīt iemeslus, kuru dēļ viņu nedrīkst

68izraidīt, tiesībām panākt savas lietas pārskatīšanu, kā arī būt

69pārstāvētam šajā nolūkā kompetentā valsts iestādē vai pie

70attiecīgi pilnvarotas amatpersonas vai amatpersonām.

71Konkretizējot Konvencijas 7. protokola 1. pantu, Eiropas

72Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka ārzemnieku, kurš tiesiski

73uzturas valsts teritorijā, drīkst izraidīt tikai ar lēmumu, kas

74pieņemts, pamatojoties uz pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

75Turklāt arī tad, ja ārzemnieks tiek izraidīts valsts drošības

76aizsardzības apsvērumu dēļ, viņam ir jābūt nodrošinātai iespējai

77pārsūdzēt lēmumu neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas būs

78tiesīga ne tikai izvērtēt konkrētā lēmuma pamatotību, balstoties

79uz juridiskiem apsvērumiem, bet arī izvērtēt faktiskos apstākļus,

80kas ir šāda lēmuma pamatā, tostarp noteiktā procedūrā arī valsts

81noslēpumu saturošu informāciju. Turklāt personai, īstenojot

82tiesības uz pārsūdzību, cik vien tas iespējams, jābūt

83nodrošinātai arī iespējai iesniegt savus apsvērumus un

84pierādījumus sakarā ar tai nelabvēlīgo lēmumu (sk. Eiropas

85Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 8. jūnija sprieduma lietā

86"Lupsa v. Romania", pieteikums Nr. 10337/04, 38., 40.

87un 55. punktu un 2008. gada 24. aprīļa sprieduma lietā "C.G.

88and Others v. Bulgaria", pieteikums Nr. 1365/07, 39. un 40.

89punktu). Taču no Konvencijas neizriet ārzemnieka vai viņa

90pārstāvja tiesības uz sūdzības izskatīšanu mutvārdu procesā.

91Sūdzība var tikt izskatīta arī rakstveida procedūrā (sk.:

92Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the Convention for

93the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, 1984,

94para. 14).

95Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka institūcijai, kas

96pieņem lēmumu par ārzemnieka izraidīšanu, tas ir jādara zināms tā

97adresētam, dodot viņam iespēju iepazīties ar šo lēmumu. Turklāt

98lēmumā jābūt norādītam ārzemnieka izraidīšanas pamatojumam

99(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 31. marta

100sprieduma lietā "Nowak v. Ukraine", pieteikums Nr.

10160846/10, 81.-82. punktu). Ja lēmums ir pamatots ar valsts

102drošības aizsardzības apsvērumiem, ir pieļaujamas atkāpes no šīs

103prasības un lēmuma pamatojums var nebūt visaptverošs apstākļu

104izklāsts. Taču arī šādā gadījumā ir būtiski, lai nolūkā aizsargāt

105valsts drošību personas procesuālās tiesības tikt uzklausītai

106netiktu atņemtas pēc būtības. Ir svarīgi paredzēt pietiekamus

107procesuālus līdzekļus, kas nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp

108personas procesuālo tiesību ierobežojumu un nepieciešamību

109aizsargāt valsts noslēpumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

110Lielās palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā

111"Regner v. The Czech Republic", pieteikums Nr.

11235289/11, 148.-149. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018.

113gada 17. maija sprieduma lietā "Ljatifi v. The Former

114Yugoslav Republic of Macedonia", pieteikums Nr. 19017/16,

11535. punktu). Eiropas Savienības Tiesa skaidrojusi, ka, lai

116nodrošinātu gan valsts drošības aizsardzību, gan personas

117tiesības tikt uzklausītai, ir ļauts izmantot tādas iespējas kā

118attiecīgās informācijas vai pierādījumu satura kopsavilkuma

119paziņošana lietas dalībniekam (sk. Eiropas Savienības Tiesas

1202013. gada 18. jūlija sprieduma lietā C-584/10 "Commission

121and Others v. Kadi", ECLI:EU:C:2013:518, 125.-129.

122punktu).

123Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot to, vai ārzemniecei,

124kura valsts drošības aizsardzības labad izraidīta no valsts, bija

125nodrošinātas minimālās procesuālās garantijas, ir secinājusi:

126pamatojumu nevar uzskatīt par pietiekamu, ja tajā ietverta tikai

127norāde uz institūcijas kompetenci pieņemt lēmumu par personas

128izraidīšanu un faktu, ka lēmuma pamatā ir ar valsts drošību

129saistīta informācija, bet nav ne mazākās norādes uz konkrētu

130personas rīcību, saistībā ar kuru attiecīgais lēmums pieņemts.

131Konkrētajā gadījumā tiesa nozīmi piešķīra arī tam apstāklim, ka

132institūcija, kas izvērtēja ārzemnieces sūdzību, pēc būtības

133nebija pārbaudījusi viņas izraidīšanas pamatotību, bet

134aprobežojusies ar tikai formālu izraidīšanas lēmuma pārbaudi

135(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 17. maija

136sprieduma lietā "Ljatifi v. The Former Yugoslav Republic of

137Macedonia", pieteikums Nr. 19017/16, 36.- 41.

138punktu).

139Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī norādījusi, ka lietas

140pārskatīšana nozīmē atbildīgās institūcijas pienākumu pēc būtības

141iepazīties ar iemesliem un pierādījumiem, kas bijuši pamatā

142lēmumam par personas izraidīšanu, tostarp arī tādiem apstākļiem,

143kas ir valsts noslēpums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1442008. gada 24. aprīļa sprieduma lietā "C.G. and Others v.

145Bulgaria", pieteikums Nr. 1365/07, 57. un 74.-75.

146punktu). Lai nodrošinātu valsts noslēpumu saturošas

147informācijas aizsardzību, var tikt noteikti procedūras

148ierobežojumi. Piemēram, ir iespējams noteikt, ka šo informāciju

149pārbauda tikai tiesneši, kuri ir saņēmuši atļauju pieejai šādai

150informācijai. Tāpat var noteikt, ka valsts noslēpumu saturošu

151pierādījumu pārbaudē nepiedalās lietas dalībnieki vai viņu

152pārstāvji, vai arī noteikt, ka šāda informācija lietas

153dalībniekiem tiek sniegta ierobežotā apjomā vai aprakstoši

154(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 24. jūlija

155sprieduma lietā "Al Nashiri v. Poland", pieteikums Nr.

15628761/11, 365. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

157palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā "Regner v.

158The Czeck Republic", pieteikums Nr. 35289/11, 68.-69.

159punktu).

160Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 92. panta pirmajā

161teikumā noteiktās tiesības tikt uzklausītam ir viena no

162procesuālajām garantijām, kura, kaut vai ierobežotā veidā, tomēr

163ir jānodrošina ārzemniekam arī lēmuma par viņa iekļaušanu

164Sarakstā pārsūdzības procesā. Proti, valstij ir jānodrošina tāda

165lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības kārtība,

166kas nodrošinātu viņa tiesības vismaz rakstveidā iesniegt savus

167apsvērumus par izraidīšanas pamatojumu. Lai ārzemnieks varētu

168izmantot tiesības izteikties, viņš informējams par lēmuma pamatā

169esošajiem apstākļiem, izņemot tādus apstākļus, kuru izpaušana var

170apdraudēt valsts drošību. Arī tādā gadījumā, kad ārzemnieks

171izraidīts no valsts tās drošības apsvērumu dēļ, viņam tiesības

172tikt uzklausītam nedrīkst tikt atņemtas pēc būtības un

173nepieciešams viņam paziņot vismaz tādas informācijas

174kopsavilkumu, kas neapdraud valsts drošību. Personas informēšanas

175ierobežojumiem jābūt samērīgiem ar nepieciešamību aizsargāt

176izlūkošanas un pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, kas

177bijusi par pamatu lēmumam par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā.

178Turklāt, lai tiktu pienācīgi nodrošinātas ārzemnieka tiesības

179tikt uzklausītam, ir svarīgi arī tas, lai neatkarīga un objektīva

180institūcija pēc būtības izvērtētu viņa izraidīšanas pamatotību,

181neaprobežojoties ar tikai formālu lēmuma pārbaudi. Tātad arī tādā

182gadījumā, kad ārzemnieks izraidīts no valsts tās drošības

183apsvērumu dēļ, viņam tiesības tikt uzklausītam nedrīkst tikt

184atņemtas pēc būtības un nepieciešams viņam paziņot vismaz tādas

185informācijas kopsavilkumu, kas neapdraud valsts drošību.

18615.2. Pieteikuma iesniedzējs, tāpat kā tiesībsargs,

187vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka iekšlietu ministra

188lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā ietvertā informācija ir

189pārāk vispārīga un nav pietiekama, lai persona varētu saprast,

190kādu iemeslu dēļ tā iekļauta Sarakstā. Ja persona nav saņēmusi

191pat minimālus paskaidrojumus par to, kādā ziņā tā apdraud valsts

192drošību, tā nevarot pienācīgi iebilst pret pieņemto lēmumu

193(sk. lietas materiālu 1. sēj. 2.-4. un 150.-151.

194lp.).

195Savukārt Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu

196ministrija un Satversmes aizsardzības birojs norāda, ka valsts

197drošības iestāžu atzinumos ietvertās informācijas atklāšana var

198apdraudēt valsts drošību. Pieļaujot to, ka ārzemnieks pilnībā

199iepazīstas ar informāciju, kas bijusi par pamatu viņa

200izraidīšanai, varot tikt nodarīts būtisks kaitējums valsts

201drošības interesēm, piemēram, izlūkošanas un pretizlūkošanas

202informācijas satura vai īpaši aizsargājamo avotu

203konfidencialitātei. Šādā gadījumā nozīme esot apstrīdētās normas

204piemērotāja veiktajam izvērtējumam, jo tieši iekšlietu ministra

205un ģenerālprokurora rīcībā esot visa informācija, kas

206nepieciešama, lai vispusīgi izvērtētu to, vai ārzemnieka

207iekļaušana Sarakstā ir pamatota (sk. lietas materiālu 1. sēj.

20848., 127. un 140.-142. lp.).

209Sākotnējā lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā saturu

210nosaka Imigrācijas likuma 61.1 panta otrā daļa.

211Saskaņā ar šo tiesību normu lēmumā norāda iestādes nosaukumu un

212adresi; adresātu; piemēroto tiesību normu uzskaitījumu; atzinuma

213par šā likuma 61. panta pirmajā daļā minēto nosacījumu esību

214datumu un identificējošu numuru; termiņu, uz kādu ārzemnieks

215iekļauts Sarakstā; norādi par izraidīšanu piespiedu kārtā, ja

216ārzemnieks atrodas Latvijā; norādi, kur un kādā termiņā šo lēmumu

217var pārsūdzēt. Kā norāda Iekšlietu ministrija un

218Ģenerālprokuratūra, lēmumā tiekot ietverts arī izvērtējums par

219ārzemnieka iespējamā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu (sk.

220lietas materiālu 1. sēj. 69. un 135. lp.). No minētās tiesību

221normas izriet, ka sākotnējā lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu

222Sarakstā vispār netiek norādīti apstākļi, kas bijuši par pamatu

223šāda lēmuma pieņemšanai, bet tiek norādīta vienīgi atsauce uz

224atzinumu, kas pamato šādu apstākļu esību.

225Imigrācijas likumā nav noteikts, tieši kāda informācija

226norādāma iekšlietu ministra lēmumā, ar kuru pārskatīts

227sākotnējais lēmums. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka, tāpat

228kā sākotnējā lēmumā, arī šajā lēmumā vispār netiek norādīti

229apstākļi, kas bijuši par pamatu tā pieņemšanai. Proti, iekšlietu

230ministra 2019. gada 9. maija lēmumā, ar kuru pārskatīts

231sākotnējais lēmums, ir ietverta atsauce uz Valsts drošības

232dienesta atzinumu, kurā secināts, ka Pieteikuma iesniedzēja

233uzturēšanās Latvijā radīs apdraudējumu valsts drošībai (sk.

234lietas materiālu 1. sēj. 14.-15. lp.). Arī Augstākās tiesas

235Administratīvo lietu departaments secinājis, ka iekšlietu

236ministra lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā nav jānorāda

237attiecīgās personas darbības, kas apdraud valsts drošību un

238sabiedrisko kārtību. Attiecībā uz šo lēmumu neesot jāpiemēro

239Administratīvā procesa likuma normas, no kurām izrietētu

240pienākums šīs darbības lēmumā norādīt (sk. Augstākās tiesas

241Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 24. februāra

242sprieduma lietā Nr. SA-4/2016 10. punktu un 2018. gada 4. jūnija

243sprieduma lietā Nr. SA-1/2018 11. punktu).

244Tātad lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības

245procesā ārzemnieks netiek informēts par apstākļiem, kas bijuši

246par pamatu šāda lēmuma pieņemšanai. No pieaicināto personu

247viedokļiem un lietas materiālos esošajiem lēmumiem izriet, ka

248lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā

249netiek vērtēta iespēja izsniegt personai informācijas vai

250apstākļu kopsavilkumu tādējādi, lai neapdraudētu valsts

251drošību.

252Satversmes tiesa norāda, ka izņēmuma gadījumā, kad ārzemniekam

253sevišķi svarīgu, ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ nevar

254tikt izsniegts informācijas kopsavilkums par viņa izraidīšanas

255iemesliem, ir svarīgi tas, lai viņa tiesību tikt uzklausītam

256ierobežojums tiktu līdzsvarots ar citām procesuālajām garantijām,

257proti, lai neatkarīga un objektīva institūcija varētu izvērtēt

258apstākļus, kas ir pamatā lēmumam par ārzemnieka izraidīšanu,

259tostarp noteiktā procedūrā arī valsts noslēpumu saturošu

260informāciju. Arī Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka sevišķi

261svarīgu, ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ konkrēta

262informācija vai pierādījumi var netikt darīti zināmi attiecīgajai

263personai. Tomēr arī tādā gadījumā atbildīgajai institūcijai ir

264jāizmanto tādi procesuāli līdzekļi, kas nodrošinātu gan valsts

265drošības aizsardzību, gan personas tiesības tikt uzklausītai

266(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 18. jūlija sprieduma

267lietā C-584/10 "Commission and Others v. Kadi",

268ECLI:EU:C:2013:518, 125. punktu). Tādēļ jo īpaši svarīgi ir

269tas, lai tiktu novērstas pamatotas lietas dalībnieku šaubas par

270tās institūcijas objektivitāti, kura izskata sūdzību. Tomēr

271Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka konkrētajā gadījumā nav

272novērstas pamatotas šaubas par ģenerālprokurora objektivitāti,

273izskatot sūdzību par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā.

274Tādējādi lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības

275procesā netiek nodrošināts samērīgs līdzsvars starp ārzemnieka

276tiesību tikt uzklausītam ierobežojumu un nepieciešamību aizsargāt

277izlūkošanas vai pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, kas

278bijusi par pamatu attiecīgajam lēmumam. Tātad izraidītajam

279ārzemniekam pat minimālā apmērā netiek nodrošinātas Satversmes

28092. panta pirmajā teikumā noteiktās procesuālās tiesības.

281Līdz ar to lēmuma par ārzemnieka

282iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā personai netiek

283nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas

284procesuālās tiesības.

1Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa

2secina, ka apstrīdētajā normā noteiktajā lēmuma par ārzemnieka

3iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā personai nav nodrošināta

4pieeja tādai institūcijai, kas būtu objektīva, kā arī nav

5paredzētas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas

6procesuālās tiesības.

7Līdz ar to apstrīdētā norma

8neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

6Minētā Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai

7piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē

8tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

9tiesību normai. Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta

10trešajā daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju

11robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

12brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām

13Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu

14būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk.

15Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

162005-12-0103 25. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā

17Nr. 2014-13-01 22. punktu).

1817.1. Satversmes tiesa ir atzinusi: valsts drošības

19interešu aizsardzības labad nebūtu pieļaujams atzīt tiesību normu

20par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē vai no Satversmes tiesas

21sprieduma publicēšanas dienas (sk. Satversmes tiesas 2017.

22gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 36.

23punktu).

24Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma skar

25valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

26rezultātā iegūto informāciju. Ievērojot nepieciešamību nodrošināt

27šādas informācijas aizsardzību, Imigrācijas likuma

28VIII1 nodaļā noteiktā kārtība, kādā izskatāmi tie

29iekšlietu ministra lēmumi, kas nav pieņemti, pamatojoties uz

30valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

31rezultātā iegūto informāciju, nevar tikt pilnībā attiecināta uz

32apstrīdētajā normā noteikto lēmumu pārsūdzības procesu. Šādā

33gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei

34neatbilstošā norma vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu

35likumdevējam iespēju pieņemt jaunu tiesisko regulējumu - izdarīt

36attiecīgus grozījumus Imigrācijas likumā un, ja nepieciešams, arī

37citos normatīvajos aktos. Ievērojot to, ka likumdevējam jaunā

38tiesiskā regulējuma pieņemšanai nepieciešams saprātīgs laika

39posms, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada

401. marta.

4117.2. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par

42brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās

43uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēju

44pamattiesību aizskārumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

452005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25.

46punktu).

47Satversmes tiesa ņem vērā arī to apstākli, ka izskatāmā lieta

48ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Ar ģenerālprokurora

492019. gada 8. jūlija lēmumu iekšlietu ministra 2019. gada 9.

50maija lēmums atzīts par tiesisku un pamatotu. Ja Pieteikuma

51iesniedzējam nebūtu iespēju aizsargāt savas tiesības Satversmes

5292. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā, tad konkrētajā

53gadījumā netiktu novērstas šaubas par galīgā lēmuma pieņēmēja -

54ģenerālprokurora - objektivitāti, kā arī Pieteikuma iesniedzējam

55netiktu nodrošinātas atbilstošas procesuālās tiesības.

56Satversmes tiesa norāda, ka ar likumdevēja pieņemto jauno

57procesuālo regulējumu ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai

58likumīgi uzturējies Latvijā, jābūt nodrošinātām tiesībām

59pārsūdzēt lēmumu par viņa iekļaušanu Sarakstā neatkarīgā un

60objektīvā institūcijā un pārsūdzības procesā - arī Satversmes 92.

61panta pirmajam teikumam atbilstošām procesuālajām tiesībām.

62Turklāt tiesības izmantot šo jauno procesuālo regulējumu

63attiecībā uz iekšlietu ministra 2019. gada 9. maija lēmuma

64pārsūdzību piešķiramas Pieteikuma iesniedzējam.

65Nolēmumu

66daļa

67Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

68daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

69nosprieda: