14. pants

Izvērtējot to, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

visupirms jāpārbauda, vai ārzemniekam ir nodrošināta pieeja

neatkarīgai un objektīvai institūcijai.

14.1. Ar spriedumu lietā Nr. 2004-14-01 Satversmes

tiesa atzina par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam tādu Imigrācijas likuma normu, kas ārzemniekam vispār

neparedzēja tiesības pārsūdzēt iekšlietu ministra lēmumu par viņa

iekļaušanu Sarakstā. Konkretizējot Satversmes 92. panta pirmo

teikumu kopsakarā ar Konvencijas 13. pantu, Satversmes tiesa

atzina: lai gan tiesības uz pieeju tiesai tās institucionālajā

aspektā šajās lietās personai var tikt nodrošinātas ierobežotā

apmērā, tomēr nevar būt tā, ka personai nav nekādu tiesību

aizsardzības garantiju. Personai, lai tā varētu aizstāvēt savas

aizskartās tiesības un likumiskās intereses, ir jābūt

nodrošinātai efektīvai tiesību aizsardzībai. Efektīvs tiesību

aizsardzības nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no iespējas

vērsties tiesā, bet arī no visa kopējā uzraudzības mehānisma un

tā darbības (sk. minētā sprieduma 10. punktu).

Pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 tika

pieņemti grozījumi Imigrācijas likumā, paredzot, ka ikvienu

iekšlietu ministra lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā var

pārsūdzēt Augstākajā tiesā.

Vēlāk likumdevējs paredzēja izņēmumus no šīs pārsūdzības

kārtības attiecībā uz tiem lēmumiem, kuri pieņemti, pamatojoties

uz valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas

darbību rezultātā iegūto informāciju. Proti, ar 2006. gada 26.

janvārī pieņemto likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā"

tika noteikts, ka tāds iekšlietu ministra lēmums par ārzemnieka

iekļaušanu Sarakstā, kurš pieņemts, pamatojoties uz valsts

drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

rezultātā iegūtu informāciju, un par kuru ir saņemts

Ģenerālprokuratūras atzinums, vispār nav pārsūdzams. Taču ar

2006. gada 6. aprīļa likumu "Grozījumi Imigrācijas

likumā" likumdevējs pārsūdzības kārtību grozīja, paredzot,

ka šādi lēmumi pārsūdzami ģenerālprokuroram. No minēto

Imigrācijas likuma grozījumu izstrādes materiāliem izriet, ka

šāda atšķirīga kārtība noteikta nolūkā aizsargāt valsts drošības

intereses. Vienīgi ģenerālprokurors varot veikt kontroli pār

tādiem iekšlietu ministra lēmumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz

valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

rezultātā iegūto informāciju (sk. 8. Saeimas Juridiskās

komisijas 2005. gada 13. aprīļa sēdes protokolu Nr. 287 un 8.

Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas 2006. gada 25.

janvāra sēdes protokolu Nr. 267 lietas materiālu 1. sēj. 80. un

88. lp.).

Tādējādi atbilstoši šobrīd spēkā esošajam regulējumam

likumdevējs ir paredzējis lēmumiem par personas iekļaušanu

Sarakstā atšķirīgu pārsūdzības kārtību atkarībā no tā, vai šāds

lēmums pieņemts, pamatojoties uz valsts drošības iestādes

izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūto

informāciju. Ja lēmuma pamatā ir šāda informācija, tad šo lēmumu

var pārsūdzēt vienīgi ģenerālprokuroram, kura lēmums ir galīgs.

Normatīvais regulējums neparedz tiesas kompetenci pārskatīt šādus

lēmumus. Turpretim gadījumā, kad lēmuma pamatā nav šāda

informācija, ārzemnieks saskaņā ar Imigrācijas likuma 61. panta

sesto daļu ir tiesīgs mēneša laikā pēc lēmuma uzzināšanas to

pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā.

14.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka no Satversmes

92. panta pirmā teikuma izriet likumdevēja pienākums nodrošināt

iespēju pārsūdzēt tiesā arī tādu iekšlietu ministra lēmumu par

ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, kas pieņemts, pamatojoties uz

valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

rezultātā iegūto informāciju. Vienīgi tiesa varot nodrošināt

vispusīgu un objektīvu sūdzības izskatīšanu. It īpaši ņemot vērā

faktu, ka neesot skaidri noteikti kritēriji, pēc kuru izpildes

ārzemniekam noteiktais ieceļošanas aizlieguma termiņš tiek

saīsināts vai ieceļošanas aizliegums tiek atcelts, esot jānovērš

visas šaubas par galīgā lēmuma pieņēmēja objektivitāti (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 3. lp.).

Saeima atzīst, ka no apstrīdētās normas izrietošā iekšlietu

ministra lēmuma pārsūdzības kārtība nenodrošina ārzemniekam

pieeju tiesai šā vārda institucionālajā nozīmē, jo

ģenerālprokurors nepieder pie Satversmes 82. un 85. pantā

minētajām tiesu varas institūcijām, kuras ir kompetentas spriest

tiesu. Tomēr no Satversmes 92. panta neizrietot likumdevēja

pienākums nodrošināt ārzemniekam tiesības šo lēmumu pārsūdzēt

tiesā. Arī cita neatkarīga un objektīva institūcija atbilstošā

procesā varot vispusīgi izvērtēt ārzemnieka sūdzību par viņa

iekļaušanu Sarakstā (sk. lietas materiālu 1. sēj.

46.-47. lp.).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta

pirmais teikums neprasa, lai persona savu aizskarto tiesību un

likumisko interešu aizstāvībai varētu vērsties tikai Satversmes

82. un 85. pantā minētajās tiesās (sal. sk. Satversmes tiesas

2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 20.1.

punktu). Latvijā prokuratūra ir tiesu varas institūcija un

ģenerālprokurors ir tiesu sistēmai piederīga amatpersona, tomēr

prokuratūra un ģenerālprokurors nespriež tiesu. Prokuratūras

primārā funkcija ir Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto

personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana pirmstiesas

kriminālprocesā, kā arī tiesiskuma uzraudzība likumā noteiktās

kompetences ietvaros. Tomēr Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

noteiktās jomās Latvijā ģenerālprokuroru var uzskatīt par

efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli (sal. sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01

9.-9.3. un 14. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma

lietā Nr. 2016-06-01 31.2.1. punktu).

Lai kādu institūciju, kurā pārsūdzams iekšlietu ministra

lēmums par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā, atzītu par tiesu

Satversmes 92. panta izpratnē, tai jābūt neatkarīgai, objektīvai

un kompetentai izskatīt konkrēto jautājumu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr.

2007-03-01 22.3. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

atzinusi, ka institūcijai, kurā pārsūdzams ar izraidīšanu

saistītais lēmums, ir jābūt neatkarīgai un objektīvai, kā arī

kompetentai vispusīgi izvērtēt lēmuma pamatotību (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 8. jūnija sprieduma lietā

"Lupsa v. Romania", pieteikums Nr. 10337/04, 38.

punktu).

14.3. Prokuratūras likuma 6. panta pirmā daļa noteic,

ka ģenerālprokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu valsts

varu un pārvaldi realizējošo institūciju vai amatpersonu ietekmes

un pakļaujas tikai likumam. Prokuratūras likuma normas konkretizē

šo principu, nosakot vairākus līdzekļus, kuru mērķis ir

ģenerālprokurora neatkarības un objektivitātes nodrošināšana, -

augstas izglītības un profesionālās kvalifikācijas prasības un

augstus ētikas un godīguma standartus (sk. Prokuratūras likuma

33. panta pirmo daļu, 36. un 37. pantu). Turklāt saskaņā ar

Prokuratūras likuma 38. panta pirmo daļu ģenerālprokuroru pēc

Tieslietu padomes priekšlikuma amatā ieceļ Saeima uz pieciem

gadiem, tādējādi nodrošinot viņa demokrātisku leģitimāciju.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viens no Satversmes 92. panta

pirmā teikuma elementiem ir tiesu varas institūciju

objektivitātes garantija. Ģenerālprokurora kā tiesu sistēmai

piederīgas amatpersonas objektivitātes prasībai ir subjektīvais

un objektīvais aspekts. Proti, ģenerālprokuroram jābūt subjektīvi

neitrālam. Savukārt ģenerālprokurora objektīvā neitralitāte

nozīmē, ka jābūt izslēgtām pamatotām lietas dalībnieku vai

sabiedrības šaubām par tā objektivitāti. Turklāt nozīme var būt

pat šķietamībai un ir nepieciešams novērst pat šķietamu

neobjektivitāti (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14.

maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. punktu un 2016. gada

29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015‑19‑01 16.1.

punktu). Ņemot vērā to, ka apstrīdētā norma skar

valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

rezultātā iegūto informāciju, minētās atziņas par objektīvo

neitralitāti uz izskatāmo lietu ir attiecināmas vienīgi tiktāl,

ciktāl jābūt izslēgtām pamatotām lietas dalībnieku šaubām par

ģenerālprokurora objektivitāti.

Analizējot ģenerālprokurora objektivitāti, jāņem vērā

ģenerālprokurora statuss un vieta valsts konstitucionālajā

sistēmā. Tādēļ, lai pārliecinātos par to, ka nepastāv pamatotas

lietas dalībnieku šaubas par ģenerālprokurora objektivitāti,

Satversmes tiesai jāvērtē arī tas, kāda ir ģenerālprokurora

kompetence, īstenojot uzraudzību pār valsts drošības iestāžu

izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un valsts noslēpuma

aizsardzību.

Saskaņā ar Prokuratūras likuma 2. panta 1. punktu un 12. pantu

viena no prokuratūras funkcijām ir uzraudzīt operatīvās darbības,

valsts drošības iestāžu izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un

valsts noslēpuma aizsardzības sistēmas atbilstību likumiem.

Atbilstoši Valsts drošības iestāžu likuma 26. panta pirmajai

daļai ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori, veicot

uzraudzību, ir tiesīgi iepazīties ar valsts drošības iestāžu

rīcībā esošajiem dokumentiem, materiāliem un informāciju.

Savukārt informācijas avotu identitāti uzraudzības kārtībā atklāt

ir aizliegts. Izņēmums ir tikai tie gadījumi, kad šādi

informācijas avoti ir tieši iesaistīti noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā. Turklāt šāda informācija ir atklājama vienīgi

ģenerālprokuroram. Īpaši pilnvarotiem prokuroriem informācijas

avotu identitāti var atklāt tikai ar valsts drošības iestādes

vadītāja atļauju. Tātad ģenerālprokuroram, lai gan ierobežotā

apmērā, tomēr ir tiesības uzraudzības kārtībā iepazīties ar

valsts drošības iestāžu rīcībā esošo informāciju, kas iegūta, šīm

iestādēm veicot operatīvās, izlūkošanas un pretizlūkošanas

darbības.

Normatīvajos aktos noteiktos gadījumos, veicot uzraudzību pār

valsts drošības iestāžu operatīvās darbības, izlūkošanas un

pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma aizsardzības

sistēmu, ģenerālprokurors ir arī lēmumu pieņēmējs attiecībā uz

valsts drošības iestāžu darbību regulējošiem iekšējiem

normatīvajiem aktiem. Proti, saskaņā ar Valsts drošības iestāžu

likuma 26. panta piekto daļu valsts drošības iestāžu iekšējie

normatīvie akti, kas ir saistīti ar operatīvās darbības,

izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma

aizsardzības sistēmu, stājas spēkā pēc saskaņošanas ar

ģenerālprokuroru. Valsts drošības iestāžu likuma 3. panta

piektajā daļā ir noteikts, ka izlūkošanas, pretizlūkošanas

darbību saturu nosaka attiecīgās valsts drošības iestādes

izlūkošanas, pretizlūkošanas darbību nolikums, kura pieņemšana

nav saskaņojama ar ģenerālprokuroru. Tomēr jāņem vērā, ka

atbilstoši Valsts drošības iestāžu likuma 3. panta sestajai daļai

izlūkošanas, pretizlūkošanas darbības veicamas, gan izmantojot

savas specifiskās valsts drošības iestādes izlūkošanas,

pretizlūkošanas darbības saskaņā ar izlūkošanas, pretizlūkošanas

darbību nolikumu, gan veicot Operatīvās darbības likumā noteiktos

operatīvās darbības pasākumus. Saskaņā ar Operatīvās darbības

likuma 3. panta otro daļu un 8. panta otro daļu ģenerālprokurors

akceptē valsts institūciju, kurām ir ar likumu noteiktas tiesības

veikt operatīvo darbību, izdotos iekšējos normatīvos aktus par

šīs darbības organizāciju, metodēm, taktiku, līdzekļiem un

uzskaiti.

Saskaņā ar apstrīdēto normu tieši ģenerālprokuroram ir

piekritīga ārzemnieka, kurš iekļauts Sarakstā, pamatojoties uz

valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

rezultātā iegūto informāciju, sūdzības par iekšlietu ministra

lēmumu izskatīšana. Tomēr šis regulējums rada tādu situāciju, ka

ģenerālprokurors iekšlietu ministra lēmuma pārsūdzības procesā

pārbauda arī tādu informāciju, kas viņam iepriekš var būt bijusi

pieejama, īstenojot uzraudzību pār valsts drošības iestāžu

operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un

valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu. Tādā gadījumā, kad

ģenerālprokurors, īstenojot uzraudzību, ir atzinis valsts

drošības iestāžu darbības atbilstību likumiem, viņš pēc būtības

ir uzskatījis par tiesisku arī tādu informāciju, kas ir par

pamatu ārzemnieka iekļaušanai Sarakstā. Turklāt, kā izriet no

lietas materiālos esošajiem ģenerālprokurora lēmumiem, tajos

norādīts vienīgi tas, ka, ņemot vērā valsts drošības iestāžu

sniegto informāciju, pastāv nepieciešamība ārzemnieka iekļaušanai

Sarakstā un tādēļ iekšlietu ministra lēmums ir tiesisks (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 9.-10. un 16. lp.). Tātad valsts

drošības aizsardzības labad sūdzības iesniedzējam nav pieejama

informācija par to, kā ģenerālprokurors nonācis pie tieši šāda un

ne citāda lēmuma. Šis apstāklis kopsakarā ar faktu, ka

ģenerālprokurors īsteno uzraudzību pār valsts drošības iestāžu

izlūkošanas, pretizlūkošanas procesu un valsts noslēpuma

aizsardzību, sūdzības iesniedzējam var radīt pamatotas šaubas par

to, vai ģenerālprokurors kā galīgais lēmuma pieņēmējs jautājumā

par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā ir objektīvs.

Lai sūdzības iesniedzējam nevarētu rasties iespaids, ka

institūcija, kas izskata viņa sūdzību par iekļaušanu Sarakstā,

nav objektīva, būtu jānovērš pamatotas lietas dalībnieku šaubas

par šīs institūcijas objektivitāti. Satversmes tiesa secina: lai

gan ģenerālprokurors ir tiesu sistēmai piederīga amatpersona,

tomēr konkrētajā gadījumā nav novērstas šaubas par viņa

objektivitāti, izskatot sūdzību par ārzemnieka iekļaušanu

Sarakstā.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktajā lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības

procesā ārzemniekam nav nodrošināta pieeja tādai institūcijai,

kas būtu objektīva.