15. pants

1Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

292. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā, ka tikpat svarīgi kā

3tas, lai ārzemnieka sūdzība tiktu izskatīta neatkarīgā un

4objektīvā institūcijā, ir arī tas, lai tā tiktu izskatīta

5pienācīgā, tiesiskai valstij atbilstošā procesā. Arī Eiropas

6Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesu varas institūciju

7objektivitātes vērtējumā nozīme ir arī procedūrai, kādā tiek

8pieņemts konkrētais lēmums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

92014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis pret

10Latviju", pieteikums Nr. 33637/02, 68. un 72. punktu).

11Tādēļ, lai gan Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka ārzemniekam

12netiek nodrošināta pieeja tādai institūcijai, kas būtu objektīva,

13jāizvērtē arī tas, vai apstrīdētajā normā noteiktajā lēmuma par

14ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā ārzemniekam

15tiek efektīvi nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

16atbilstošas procesuālās tiesības, proti, vai šīs tiesības netiek

17atņemtas pēc būtības.

18Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka iekšlietu ministra lēmuma

19pārsūdzības procesā ārzemniekam netiekot nodrošinātas tiesībām uz

20taisnīgu tiesu atbilstošas procesuālās garantijas. Savukārt

21Saeima, kā arī vairākas lietā pieaicinātās personas - Iekšlietu

22ministrija, Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra - uzskata,

23ka, cik vien tas iespējams, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt

24valsts drošību, pārsūdzības procesā ārzemniekam tiek nodrošinātas

25Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās

26tiesības. Proti, iekšlietu ministra lēmumā par ārzemnieka

27iekļaušanu Sarakstā tiekot gan norādīts izraidīšanas pamatojums,

28gan arī izvērtēts izraidāmās personas pamattiesību ierobežojuma

29samērīgums. Tādējādi personai esot iespēja rakstveidā izteikt

30iebildumus pret tās izraidīšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

313., 48.-49., 67.-69., 126.-127. un 134.-137. lp.).

32Satversmes tiesa ir atzinusi, ka taisnīga tiesa kā pienācīgs,

33tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus

34elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst,

35piemēram, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt

36uzklausītam, tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas

372010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr.2009-93-01 8.3.

38punktu).

39Taisnīgas tiesas jēdziens citstarp aptver līdzvērtīgu iespēju

40principu. Tas prasa, lai visām procesā iesaistītajām pusēm būtu

41līdzvērtīga iespēja izklāstīt lietas apstākļus, un liedz kādai no

42pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu

43(sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma

44lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 7. punktu). Pilnvērtīgā

45tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā

46būtiska nozīme ir tiesībām tikt uzklausītam. Tās tiek īstenotas

47vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju

48par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem

49un faktiem. Turklāt tiesības tikt uzklausītam ietver personas

50tiesības izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo

51tiesību īstenošana jānodrošina vismaz rakstveidā (sal. sk.

52Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

532003-03-01 secinājumu daļas 6.1. punktu).

54Ir jāņem vērā, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

55ietverto tiesību piemērošanas robežas var tikt sašaurinātas

56lietās, kas attiecas uz valsts drošību, tomēr arī šādās lietās ir

57jāpastāv noteiktām tiesību aizsardzības garantijām (sk.

58Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr.

592004-14-01 10. punktu). Tātad, ievērojot valsts drošības

60intereses, ārzemnieka iekļaušanas Sarakstā un izraidīšanas

61procesā viņam procesuālās tiesības var tikt nodrošinātas

62ierobežotā veidā, tomēr neatņemot tās pēc būtības.

6315.1. Minimālās procesuālās garantijas, kas

64nodrošināmas ārzemniekam viņa izraidīšanas gadījumā, ja viņš

65iepriekš ir likumīgi uzturējies valsts teritorijā, noteic

66Konvencijas 7. protokola 1. pants. Proti, ārzemniekam ir jābūt

67nodrošinātām tiesībām uzrādīt iemeslus, kuru dēļ viņu nedrīkst

68izraidīt, tiesībām panākt savas lietas pārskatīšanu, kā arī būt

69pārstāvētam šajā nolūkā kompetentā valsts iestādē vai pie

70attiecīgi pilnvarotas amatpersonas vai amatpersonām.

71Konkretizējot Konvencijas 7. protokola 1. pantu, Eiropas

72Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka ārzemnieku, kurš tiesiski

73uzturas valsts teritorijā, drīkst izraidīt tikai ar lēmumu, kas

74pieņemts, pamatojoties uz pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

75Turklāt arī tad, ja ārzemnieks tiek izraidīts valsts drošības

76aizsardzības apsvērumu dēļ, viņam ir jābūt nodrošinātai iespējai

77pārsūdzēt lēmumu neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas būs

78tiesīga ne tikai izvērtēt konkrētā lēmuma pamatotību, balstoties

79uz juridiskiem apsvērumiem, bet arī izvērtēt faktiskos apstākļus,

80kas ir šāda lēmuma pamatā, tostarp noteiktā procedūrā arī valsts

81noslēpumu saturošu informāciju. Turklāt personai, īstenojot

82tiesības uz pārsūdzību, cik vien tas iespējams, jābūt

83nodrošinātai arī iespējai iesniegt savus apsvērumus un

84pierādījumus sakarā ar tai nelabvēlīgo lēmumu (sk. Eiropas

85Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 8. jūnija sprieduma lietā

86"Lupsa v. Romania", pieteikums Nr. 10337/04, 38., 40.

87un 55. punktu un 2008. gada 24. aprīļa sprieduma lietā "C.G.

88and Others v. Bulgaria", pieteikums Nr. 1365/07, 39. un 40.

89punktu). Taču no Konvencijas neizriet ārzemnieka vai viņa

90pārstāvja tiesības uz sūdzības izskatīšanu mutvārdu procesā.

91Sūdzība var tikt izskatīta arī rakstveida procedūrā (sk.:

92Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the Convention for

93the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, 1984,

94para. 14).

95Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka institūcijai, kas

96pieņem lēmumu par ārzemnieka izraidīšanu, tas ir jādara zināms tā

97adresētam, dodot viņam iespēju iepazīties ar šo lēmumu. Turklāt

98lēmumā jābūt norādītam ārzemnieka izraidīšanas pamatojumam

99(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 31. marta

100sprieduma lietā "Nowak v. Ukraine", pieteikums Nr.

10160846/10, 81.-82. punktu). Ja lēmums ir pamatots ar valsts

102drošības aizsardzības apsvērumiem, ir pieļaujamas atkāpes no šīs

103prasības un lēmuma pamatojums var nebūt visaptverošs apstākļu

104izklāsts. Taču arī šādā gadījumā ir būtiski, lai nolūkā aizsargāt

105valsts drošību personas procesuālās tiesības tikt uzklausītai

106netiktu atņemtas pēc būtības. Ir svarīgi paredzēt pietiekamus

107procesuālus līdzekļus, kas nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp

108personas procesuālo tiesību ierobežojumu un nepieciešamību

109aizsargāt valsts noslēpumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

110Lielās palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā

111"Regner v. The Czech Republic", pieteikums Nr.

11235289/11, 148.-149. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018.

113gada 17. maija sprieduma lietā "Ljatifi v. The Former

114Yugoslav Republic of Macedonia", pieteikums Nr. 19017/16,

11535. punktu). Eiropas Savienības Tiesa skaidrojusi, ka, lai

116nodrošinātu gan valsts drošības aizsardzību, gan personas

117tiesības tikt uzklausītai, ir ļauts izmantot tādas iespējas kā

118attiecīgās informācijas vai pierādījumu satura kopsavilkuma

119paziņošana lietas dalībniekam (sk. Eiropas Savienības Tiesas

1202013. gada 18. jūlija sprieduma lietā C-584/10 "Commission

121and Others v. Kadi", ECLI:EU:C:2013:518, 125.-129.

122punktu).

123Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot to, vai ārzemniecei,

124kura valsts drošības aizsardzības labad izraidīta no valsts, bija

125nodrošinātas minimālās procesuālās garantijas, ir secinājusi:

126pamatojumu nevar uzskatīt par pietiekamu, ja tajā ietverta tikai

127norāde uz institūcijas kompetenci pieņemt lēmumu par personas

128izraidīšanu un faktu, ka lēmuma pamatā ir ar valsts drošību

129saistīta informācija, bet nav ne mazākās norādes uz konkrētu

130personas rīcību, saistībā ar kuru attiecīgais lēmums pieņemts.

131Konkrētajā gadījumā tiesa nozīmi piešķīra arī tam apstāklim, ka

132institūcija, kas izvērtēja ārzemnieces sūdzību, pēc būtības

133nebija pārbaudījusi viņas izraidīšanas pamatotību, bet

134aprobežojusies ar tikai formālu izraidīšanas lēmuma pārbaudi

135(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 17. maija

136sprieduma lietā "Ljatifi v. The Former Yugoslav Republic of

137Macedonia", pieteikums Nr. 19017/16, 36.- 41.

138punktu).

139Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī norādījusi, ka lietas

140pārskatīšana nozīmē atbildīgās institūcijas pienākumu pēc būtības

141iepazīties ar iemesliem un pierādījumiem, kas bijuši pamatā

142lēmumam par personas izraidīšanu, tostarp arī tādiem apstākļiem,

143kas ir valsts noslēpums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1442008. gada 24. aprīļa sprieduma lietā "C.G. and Others v.

145Bulgaria", pieteikums Nr. 1365/07, 57. un 74.-75.

146punktu). Lai nodrošinātu valsts noslēpumu saturošas

147informācijas aizsardzību, var tikt noteikti procedūras

148ierobežojumi. Piemēram, ir iespējams noteikt, ka šo informāciju

149pārbauda tikai tiesneši, kuri ir saņēmuši atļauju pieejai šādai

150informācijai. Tāpat var noteikt, ka valsts noslēpumu saturošu

151pierādījumu pārbaudē nepiedalās lietas dalībnieki vai viņu

152pārstāvji, vai arī noteikt, ka šāda informācija lietas

153dalībniekiem tiek sniegta ierobežotā apjomā vai aprakstoši

154(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 24. jūlija

155sprieduma lietā "Al Nashiri v. Poland", pieteikums Nr.

15628761/11, 365. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

157palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā "Regner v.

158The Czeck Republic", pieteikums Nr. 35289/11, 68.-69.

159punktu).

160Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 92. panta pirmajā

161teikumā noteiktās tiesības tikt uzklausītam ir viena no

162procesuālajām garantijām, kura, kaut vai ierobežotā veidā, tomēr

163ir jānodrošina ārzemniekam arī lēmuma par viņa iekļaušanu

164Sarakstā pārsūdzības procesā. Proti, valstij ir jānodrošina tāda

165lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības kārtība,

166kas nodrošinātu viņa tiesības vismaz rakstveidā iesniegt savus

167apsvērumus par izraidīšanas pamatojumu. Lai ārzemnieks varētu

168izmantot tiesības izteikties, viņš informējams par lēmuma pamatā

169esošajiem apstākļiem, izņemot tādus apstākļus, kuru izpaušana var

170apdraudēt valsts drošību. Arī tādā gadījumā, kad ārzemnieks

171izraidīts no valsts tās drošības apsvērumu dēļ, viņam tiesības

172tikt uzklausītam nedrīkst tikt atņemtas pēc būtības un

173nepieciešams viņam paziņot vismaz tādas informācijas

174kopsavilkumu, kas neapdraud valsts drošību. Personas informēšanas

175ierobežojumiem jābūt samērīgiem ar nepieciešamību aizsargāt

176izlūkošanas un pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, kas

177bijusi par pamatu lēmumam par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā.

178Turklāt, lai tiktu pienācīgi nodrošinātas ārzemnieka tiesības

179tikt uzklausītam, ir svarīgi arī tas, lai neatkarīga un objektīva

180institūcija pēc būtības izvērtētu viņa izraidīšanas pamatotību,

181neaprobežojoties ar tikai formālu lēmuma pārbaudi. Tātad arī tādā

182gadījumā, kad ārzemnieks izraidīts no valsts tās drošības

183apsvērumu dēļ, viņam tiesības tikt uzklausītam nedrīkst tikt

184atņemtas pēc būtības un nepieciešams viņam paziņot vismaz tādas

185informācijas kopsavilkumu, kas neapdraud valsts drošību.

18615.2. Pieteikuma iesniedzējs, tāpat kā tiesībsargs,

187vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka iekšlietu ministra

188lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā ietvertā informācija ir

189pārāk vispārīga un nav pietiekama, lai persona varētu saprast,

190kādu iemeslu dēļ tā iekļauta Sarakstā. Ja persona nav saņēmusi

191pat minimālus paskaidrojumus par to, kādā ziņā tā apdraud valsts

192drošību, tā nevarot pienācīgi iebilst pret pieņemto lēmumu

193(sk. lietas materiālu 1. sēj. 2.-4. un 150.-151.

194lp.).

195Savukārt Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu

196ministrija un Satversmes aizsardzības birojs norāda, ka valsts

197drošības iestāžu atzinumos ietvertās informācijas atklāšana var

198apdraudēt valsts drošību. Pieļaujot to, ka ārzemnieks pilnībā

199iepazīstas ar informāciju, kas bijusi par pamatu viņa

200izraidīšanai, varot tikt nodarīts būtisks kaitējums valsts

201drošības interesēm, piemēram, izlūkošanas un pretizlūkošanas

202informācijas satura vai īpaši aizsargājamo avotu

203konfidencialitātei. Šādā gadījumā nozīme esot apstrīdētās normas

204piemērotāja veiktajam izvērtējumam, jo tieši iekšlietu ministra

205un ģenerālprokurora rīcībā esot visa informācija, kas

206nepieciešama, lai vispusīgi izvērtētu to, vai ārzemnieka

207iekļaušana Sarakstā ir pamatota (sk. lietas materiālu 1. sēj.

20848., 127. un 140.-142. lp.).

209Sākotnējā lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā saturu

210nosaka Imigrācijas likuma 61.1 panta otrā daļa.

211Saskaņā ar šo tiesību normu lēmumā norāda iestādes nosaukumu un

212adresi; adresātu; piemēroto tiesību normu uzskaitījumu; atzinuma

213par šā likuma 61. panta pirmajā daļā minēto nosacījumu esību

214datumu un identificējošu numuru; termiņu, uz kādu ārzemnieks

215iekļauts Sarakstā; norādi par izraidīšanu piespiedu kārtā, ja

216ārzemnieks atrodas Latvijā; norādi, kur un kādā termiņā šo lēmumu

217var pārsūdzēt. Kā norāda Iekšlietu ministrija un

218Ģenerālprokuratūra, lēmumā tiekot ietverts arī izvērtējums par

219ārzemnieka iespējamā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu (sk.

220lietas materiālu 1. sēj. 69. un 135. lp.). No minētās tiesību

221normas izriet, ka sākotnējā lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu

222Sarakstā vispār netiek norādīti apstākļi, kas bijuši par pamatu

223šāda lēmuma pieņemšanai, bet tiek norādīta vienīgi atsauce uz

224atzinumu, kas pamato šādu apstākļu esību.

225Imigrācijas likumā nav noteikts, tieši kāda informācija

226norādāma iekšlietu ministra lēmumā, ar kuru pārskatīts

227sākotnējais lēmums. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka, tāpat

228kā sākotnējā lēmumā, arī šajā lēmumā vispār netiek norādīti

229apstākļi, kas bijuši par pamatu tā pieņemšanai. Proti, iekšlietu

230ministra 2019. gada 9. maija lēmumā, ar kuru pārskatīts

231sākotnējais lēmums, ir ietverta atsauce uz Valsts drošības

232dienesta atzinumu, kurā secināts, ka Pieteikuma iesniedzēja

233uzturēšanās Latvijā radīs apdraudējumu valsts drošībai (sk.

234lietas materiālu 1. sēj. 14.-15. lp.). Arī Augstākās tiesas

235Administratīvo lietu departaments secinājis, ka iekšlietu

236ministra lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā nav jānorāda

237attiecīgās personas darbības, kas apdraud valsts drošību un

238sabiedrisko kārtību. Attiecībā uz šo lēmumu neesot jāpiemēro

239Administratīvā procesa likuma normas, no kurām izrietētu

240pienākums šīs darbības lēmumā norādīt (sk. Augstākās tiesas

241Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 24. februāra

242sprieduma lietā Nr. SA-4/2016 10. punktu un 2018. gada 4. jūnija

243sprieduma lietā Nr. SA-1/2018 11. punktu).

244Tātad lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības

245procesā ārzemnieks netiek informēts par apstākļiem, kas bijuši

246par pamatu šāda lēmuma pieņemšanai. No pieaicināto personu

247viedokļiem un lietas materiālos esošajiem lēmumiem izriet, ka

248lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā

249netiek vērtēta iespēja izsniegt personai informācijas vai

250apstākļu kopsavilkumu tādējādi, lai neapdraudētu valsts

251drošību.

252Satversmes tiesa norāda, ka izņēmuma gadījumā, kad ārzemniekam

253sevišķi svarīgu, ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ nevar

254tikt izsniegts informācijas kopsavilkums par viņa izraidīšanas

255iemesliem, ir svarīgi tas, lai viņa tiesību tikt uzklausītam

256ierobežojums tiktu līdzsvarots ar citām procesuālajām garantijām,

257proti, lai neatkarīga un objektīva institūcija varētu izvērtēt

258apstākļus, kas ir pamatā lēmumam par ārzemnieka izraidīšanu,

259tostarp noteiktā procedūrā arī valsts noslēpumu saturošu

260informāciju. Arī Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka sevišķi

261svarīgu, ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ konkrēta

262informācija vai pierādījumi var netikt darīti zināmi attiecīgajai

263personai. Tomēr arī tādā gadījumā atbildīgajai institūcijai ir

264jāizmanto tādi procesuāli līdzekļi, kas nodrošinātu gan valsts

265drošības aizsardzību, gan personas tiesības tikt uzklausītai

266(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 18. jūlija sprieduma

267lietā C-584/10 "Commission and Others v. Kadi",

268ECLI:EU:C:2013:518, 125. punktu). Tādēļ jo īpaši svarīgi ir

269tas, lai tiktu novērstas pamatotas lietas dalībnieku šaubas par

270tās institūcijas objektivitāti, kura izskata sūdzību. Tomēr

271Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka konkrētajā gadījumā nav

272novērstas pamatotas šaubas par ģenerālprokurora objektivitāti,

273izskatot sūdzību par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā.

274Tādējādi lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības

275procesā netiek nodrošināts samērīgs līdzsvars starp ārzemnieka

276tiesību tikt uzklausītam ierobežojumu un nepieciešamību aizsargāt

277izlūkošanas vai pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, kas

278bijusi par pamatu attiecīgajam lēmumam. Tātad izraidītajam

279ārzemniekam pat minimālā apmērā netiek nodrošinātas Satversmes

28092. panta pirmajā teikumā noteiktās procesuālās tiesības.

281Līdz ar to lēmuma par ārzemnieka

282iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā personai netiek

283nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas

284procesuālās tiesības.