Vairogs15. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
92. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā, ka tikpat svarīgi kā
tas, lai ārzemnieka sūdzība tiktu izskatīta neatkarīgā un
objektīvā institūcijā, ir arī tas, lai tā tiktu izskatīta
pienācīgā, tiesiskai valstij atbilstošā procesā. Arī Eiropas
Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesu varas institūciju
objektivitātes vērtējumā nozīme ir arī procedūrai, kādā tiek
pieņemts konkrētais lēmums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis pret
Latviju", pieteikums Nr. 33637/02, 68. un 72. punktu).
Tādēļ, lai gan Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka ārzemniekam
netiek nodrošināta pieeja tādai institūcijai, kas būtu objektīva,
jāizvērtē arī tas, vai apstrīdētajā normā noteiktajā lēmuma par
ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā ārzemniekam
tiek efektīvi nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam
atbilstošas procesuālās tiesības, proti, vai šīs tiesības netiek
atņemtas pēc būtības.
Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka iekšlietu ministra lēmuma
pārsūdzības procesā ārzemniekam netiekot nodrošinātas tiesībām uz
taisnīgu tiesu atbilstošas procesuālās garantijas. Savukārt
Saeima, kā arī vairākas lietā pieaicinātās personas - Iekšlietu
ministrija, Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra - uzskata,
ka, cik vien tas iespējams, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt
valsts drošību, pārsūdzības procesā ārzemniekam tiek nodrošinātas
Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās
tiesības. Proti, iekšlietu ministra lēmumā par ārzemnieka
iekļaušanu Sarakstā tiekot gan norādīts izraidīšanas pamatojums,
gan arī izvērtēts izraidāmās personas pamattiesību ierobežojuma
samērīgums. Tādējādi personai esot iespēja rakstveidā izteikt
iebildumus pret tās izraidīšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj.
3., 48.-49., 67.-69., 126.-127. un 134.-137. lp.).
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka taisnīga tiesa kā pienācīgs,
tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus
elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst,
piemēram, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt
uzklausītam, tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas
2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr.2009-93-01 8.3.
punktu).
Taisnīgas tiesas jēdziens citstarp aptver līdzvērtīgu iespēju
principu. Tas prasa, lai visām procesā iesaistītajām pusēm būtu
līdzvērtīga iespēja izklāstīt lietas apstākļus, un liedz kādai no
pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu
(sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma
lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 7. punktu). Pilnvērtīgā
tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā
būtiska nozīme ir tiesībām tikt uzklausītam. Tās tiek īstenotas
vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju
par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem
un faktiem. Turklāt tiesības tikt uzklausītam ietver personas
tiesības izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo
tiesību īstenošana jānodrošina vismaz rakstveidā (sal. sk.
Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.
2003-03-01 secinājumu daļas 6.1. punktu).
Ir jāņem vērā, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā
ietverto tiesību piemērošanas robežas var tikt sašaurinātas
lietās, kas attiecas uz valsts drošību, tomēr arī šādās lietās ir
jāpastāv noteiktām tiesību aizsardzības garantijām (sk.
Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr.
2004-14-01 10. punktu). Tātad, ievērojot valsts drošības
intereses, ārzemnieka iekļaušanas Sarakstā un izraidīšanas
procesā viņam procesuālās tiesības var tikt nodrošinātas
ierobežotā veidā, tomēr neatņemot tās pēc būtības.
15.1. Minimālās procesuālās garantijas, kas
nodrošināmas ārzemniekam viņa izraidīšanas gadījumā, ja viņš
iepriekš ir likumīgi uzturējies valsts teritorijā, noteic
Konvencijas 7. protokola 1. pants. Proti, ārzemniekam ir jābūt
nodrošinātām tiesībām uzrādīt iemeslus, kuru dēļ viņu nedrīkst
izraidīt, tiesībām panākt savas lietas pārskatīšanu, kā arī būt
pārstāvētam šajā nolūkā kompetentā valsts iestādē vai pie
attiecīgi pilnvarotas amatpersonas vai amatpersonām.
Konkretizējot Konvencijas 7. protokola 1. pantu, Eiropas
Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka ārzemnieku, kurš tiesiski
uzturas valsts teritorijā, drīkst izraidīt tikai ar lēmumu, kas
pieņemts, pamatojoties uz pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.
Turklāt arī tad, ja ārzemnieks tiek izraidīts valsts drošības
aizsardzības apsvērumu dēļ, viņam ir jābūt nodrošinātai iespējai
pārsūdzēt lēmumu neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas būs
tiesīga ne tikai izvērtēt konkrētā lēmuma pamatotību, balstoties
uz juridiskiem apsvērumiem, bet arī izvērtēt faktiskos apstākļus,
kas ir šāda lēmuma pamatā, tostarp noteiktā procedūrā arī valsts
noslēpumu saturošu informāciju. Turklāt personai, īstenojot
tiesības uz pārsūdzību, cik vien tas iespējams, jābūt
nodrošinātai arī iespējai iesniegt savus apsvērumus un
pierādījumus sakarā ar tai nelabvēlīgo lēmumu (sk. Eiropas
Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 8. jūnija sprieduma lietā
"Lupsa v. Romania", pieteikums Nr. 10337/04, 38., 40.
un 55. punktu un 2008. gada 24. aprīļa sprieduma lietā "C.G.
and Others v. Bulgaria", pieteikums Nr. 1365/07, 39. un 40.
punktu). Taču no Konvencijas neizriet ārzemnieka vai viņa
pārstāvja tiesības uz sūdzības izskatīšanu mutvārdu procesā.
Sūdzība var tikt izskatīta arī rakstveida procedūrā (sk.:
Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the Convention for
the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, 1984,
para. 14).
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka institūcijai, kas
pieņem lēmumu par ārzemnieka izraidīšanu, tas ir jādara zināms tā
adresētam, dodot viņam iespēju iepazīties ar šo lēmumu. Turklāt
lēmumā jābūt norādītam ārzemnieka izraidīšanas pamatojumam
(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 31. marta
sprieduma lietā "Nowak v. Ukraine", pieteikums Nr.
60846/10, 81.-82. punktu). Ja lēmums ir pamatots ar valsts
drošības aizsardzības apsvērumiem, ir pieļaujamas atkāpes no šīs
prasības un lēmuma pamatojums var nebūt visaptverošs apstākļu
izklāsts. Taču arī šādā gadījumā ir būtiski, lai nolūkā aizsargāt
valsts drošību personas procesuālās tiesības tikt uzklausītai
netiktu atņemtas pēc būtības. Ir svarīgi paredzēt pietiekamus
procesuālus līdzekļus, kas nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp
personas procesuālo tiesību ierobežojumu un nepieciešamību
aizsargāt valsts noslēpumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
Lielās palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā
"Regner v. The Czech Republic", pieteikums Nr.
35289/11, 148.-149. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018.
gada 17. maija sprieduma lietā "Ljatifi v. The Former
Yugoslav Republic of Macedonia", pieteikums Nr. 19017/16,
35. punktu). Eiropas Savienības Tiesa skaidrojusi, ka, lai
nodrošinātu gan valsts drošības aizsardzību, gan personas
tiesības tikt uzklausītai, ir ļauts izmantot tādas iespējas kā
attiecīgās informācijas vai pierādījumu satura kopsavilkuma
paziņošana lietas dalībniekam (sk. Eiropas Savienības Tiesas
2013. gada 18. jūlija sprieduma lietā C-584/10 "Commission
and Others v. Kadi", ECLI:EU:C:2013:518, 125.-129.
punktu).
Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot to, vai ārzemniecei,
kura valsts drošības aizsardzības labad izraidīta no valsts, bija
nodrošinātas minimālās procesuālās garantijas, ir secinājusi:
pamatojumu nevar uzskatīt par pietiekamu, ja tajā ietverta tikai
norāde uz institūcijas kompetenci pieņemt lēmumu par personas
izraidīšanu un faktu, ka lēmuma pamatā ir ar valsts drošību
saistīta informācija, bet nav ne mazākās norādes uz konkrētu
personas rīcību, saistībā ar kuru attiecīgais lēmums pieņemts.
Konkrētajā gadījumā tiesa nozīmi piešķīra arī tam apstāklim, ka
institūcija, kas izvērtēja ārzemnieces sūdzību, pēc būtības
nebija pārbaudījusi viņas izraidīšanas pamatotību, bet
aprobežojusies ar tikai formālu izraidīšanas lēmuma pārbaudi
(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 17. maija
sprieduma lietā "Ljatifi v. The Former Yugoslav Republic of
Macedonia", pieteikums Nr. 19017/16, 36.- 41.
punktu).
Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī norādījusi, ka lietas
pārskatīšana nozīmē atbildīgās institūcijas pienākumu pēc būtības
iepazīties ar iemesliem un pierādījumiem, kas bijuši pamatā
lēmumam par personas izraidīšanu, tostarp arī tādiem apstākļiem,
kas ir valsts noslēpums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
2008. gada 24. aprīļa sprieduma lietā "C.G. and Others v.
Bulgaria", pieteikums Nr. 1365/07, 57. un 74.-75.
punktu). Lai nodrošinātu valsts noslēpumu saturošas
informācijas aizsardzību, var tikt noteikti procedūras
ierobežojumi. Piemēram, ir iespējams noteikt, ka šo informāciju
pārbauda tikai tiesneši, kuri ir saņēmuši atļauju pieejai šādai
informācijai. Tāpat var noteikt, ka valsts noslēpumu saturošu
pierādījumu pārbaudē nepiedalās lietas dalībnieki vai viņu
pārstāvji, vai arī noteikt, ka šāda informācija lietas
dalībniekiem tiek sniegta ierobežotā apjomā vai aprakstoši
(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 24. jūlija
sprieduma lietā "Al Nashiri v. Poland", pieteikums Nr.
28761/11, 365. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās
palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā "Regner v.
The Czeck Republic", pieteikums Nr. 35289/11, 68.-69.
punktu).
Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 92. panta pirmajā
teikumā noteiktās tiesības tikt uzklausītam ir viena no
procesuālajām garantijām, kura, kaut vai ierobežotā veidā, tomēr
ir jānodrošina ārzemniekam arī lēmuma par viņa iekļaušanu
Sarakstā pārsūdzības procesā. Proti, valstij ir jānodrošina tāda
lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības kārtība,
kas nodrošinātu viņa tiesības vismaz rakstveidā iesniegt savus
apsvērumus par izraidīšanas pamatojumu. Lai ārzemnieks varētu
izmantot tiesības izteikties, viņš informējams par lēmuma pamatā
esošajiem apstākļiem, izņemot tādus apstākļus, kuru izpaušana var
apdraudēt valsts drošību. Arī tādā gadījumā, kad ārzemnieks
izraidīts no valsts tās drošības apsvērumu dēļ, viņam tiesības
tikt uzklausītam nedrīkst tikt atņemtas pēc būtības un
nepieciešams viņam paziņot vismaz tādas informācijas
kopsavilkumu, kas neapdraud valsts drošību. Personas informēšanas
ierobežojumiem jābūt samērīgiem ar nepieciešamību aizsargāt
izlūkošanas un pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, kas
bijusi par pamatu lēmumam par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā.
Turklāt, lai tiktu pienācīgi nodrošinātas ārzemnieka tiesības
tikt uzklausītam, ir svarīgi arī tas, lai neatkarīga un objektīva
institūcija pēc būtības izvērtētu viņa izraidīšanas pamatotību,
neaprobežojoties ar tikai formālu lēmuma pārbaudi. Tātad arī tādā
gadījumā, kad ārzemnieks izraidīts no valsts tās drošības
apsvērumu dēļ, viņam tiesības tikt uzklausītam nedrīkst tikt
atņemtas pēc būtības un nepieciešams viņam paziņot vismaz tādas
informācijas kopsavilkumu, kas neapdraud valsts drošību.
15.2. Pieteikuma iesniedzējs, tāpat kā tiesībsargs,
vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka iekšlietu ministra
lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā ietvertā informācija ir
pārāk vispārīga un nav pietiekama, lai persona varētu saprast,
kādu iemeslu dēļ tā iekļauta Sarakstā. Ja persona nav saņēmusi
pat minimālus paskaidrojumus par to, kādā ziņā tā apdraud valsts
drošību, tā nevarot pienācīgi iebilst pret pieņemto lēmumu
(sk. lietas materiālu 1. sēj. 2.-4. un 150.-151.
lp.).
Savukārt Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu
ministrija un Satversmes aizsardzības birojs norāda, ka valsts
drošības iestāžu atzinumos ietvertās informācijas atklāšana var
apdraudēt valsts drošību. Pieļaujot to, ka ārzemnieks pilnībā
iepazīstas ar informāciju, kas bijusi par pamatu viņa
izraidīšanai, varot tikt nodarīts būtisks kaitējums valsts
drošības interesēm, piemēram, izlūkošanas un pretizlūkošanas
informācijas satura vai īpaši aizsargājamo avotu
konfidencialitātei. Šādā gadījumā nozīme esot apstrīdētās normas
piemērotāja veiktajam izvērtējumam, jo tieši iekšlietu ministra
un ģenerālprokurora rīcībā esot visa informācija, kas
nepieciešama, lai vispusīgi izvērtētu to, vai ārzemnieka
iekļaušana Sarakstā ir pamatota (sk. lietas materiālu 1. sēj.
48., 127. un 140.-142. lp.).
Sākotnējā lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā saturu
nosaka Imigrācijas likuma 61.1 panta otrā daļa.
Saskaņā ar šo tiesību normu lēmumā norāda iestādes nosaukumu un
adresi; adresātu; piemēroto tiesību normu uzskaitījumu; atzinuma
par šā likuma 61. panta pirmajā daļā minēto nosacījumu esību
datumu un identificējošu numuru; termiņu, uz kādu ārzemnieks
iekļauts Sarakstā; norādi par izraidīšanu piespiedu kārtā, ja
ārzemnieks atrodas Latvijā; norādi, kur un kādā termiņā šo lēmumu
var pārsūdzēt. Kā norāda Iekšlietu ministrija un
Ģenerālprokuratūra, lēmumā tiekot ietverts arī izvērtējums par
ārzemnieka iespējamā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu (sk.
lietas materiālu 1. sēj. 69. un 135. lp.). No minētās tiesību
normas izriet, ka sākotnējā lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu
Sarakstā vispār netiek norādīti apstākļi, kas bijuši par pamatu
šāda lēmuma pieņemšanai, bet tiek norādīta vienīgi atsauce uz
atzinumu, kas pamato šādu apstākļu esību.
Imigrācijas likumā nav noteikts, tieši kāda informācija
norādāma iekšlietu ministra lēmumā, ar kuru pārskatīts
sākotnējais lēmums. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka, tāpat
kā sākotnējā lēmumā, arī šajā lēmumā vispār netiek norādīti
apstākļi, kas bijuši par pamatu tā pieņemšanai. Proti, iekšlietu
ministra 2019. gada 9. maija lēmumā, ar kuru pārskatīts
sākotnējais lēmums, ir ietverta atsauce uz Valsts drošības
dienesta atzinumu, kurā secināts, ka Pieteikuma iesniedzēja
uzturēšanās Latvijā radīs apdraudējumu valsts drošībai (sk.
lietas materiālu 1. sēj. 14.-15. lp.). Arī Augstākās tiesas
Administratīvo lietu departaments secinājis, ka iekšlietu
ministra lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā nav jānorāda
attiecīgās personas darbības, kas apdraud valsts drošību un
sabiedrisko kārtību. Attiecībā uz šo lēmumu neesot jāpiemēro
Administratīvā procesa likuma normas, no kurām izrietētu
pienākums šīs darbības lēmumā norādīt (sk. Augstākās tiesas
Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 24. februāra
sprieduma lietā Nr. SA-4/2016 10. punktu un 2018. gada 4. jūnija
sprieduma lietā Nr. SA-1/2018 11. punktu).
Tātad lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības
procesā ārzemnieks netiek informēts par apstākļiem, kas bijuši
par pamatu šāda lēmuma pieņemšanai. No pieaicināto personu
viedokļiem un lietas materiālos esošajiem lēmumiem izriet, ka
lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā
netiek vērtēta iespēja izsniegt personai informācijas vai
apstākļu kopsavilkumu tādējādi, lai neapdraudētu valsts
drošību.
Satversmes tiesa norāda, ka izņēmuma gadījumā, kad ārzemniekam
sevišķi svarīgu, ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ nevar
tikt izsniegts informācijas kopsavilkums par viņa izraidīšanas
iemesliem, ir svarīgi tas, lai viņa tiesību tikt uzklausītam
ierobežojums tiktu līdzsvarots ar citām procesuālajām garantijām,
proti, lai neatkarīga un objektīva institūcija varētu izvērtēt
apstākļus, kas ir pamatā lēmumam par ārzemnieka izraidīšanu,
tostarp noteiktā procedūrā arī valsts noslēpumu saturošu
informāciju. Arī Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka sevišķi
svarīgu, ar valsts drošību saistītu apsvērumu dēļ konkrēta
informācija vai pierādījumi var netikt darīti zināmi attiecīgajai
personai. Tomēr arī tādā gadījumā atbildīgajai institūcijai ir
jāizmanto tādi procesuāli līdzekļi, kas nodrošinātu gan valsts
drošības aizsardzību, gan personas tiesības tikt uzklausītai
(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 18. jūlija sprieduma
lietā C-584/10 "Commission and Others v. Kadi",
ECLI:EU:C:2013:518, 125. punktu). Tādēļ jo īpaši svarīgi ir
tas, lai tiktu novērstas pamatotas lietas dalībnieku šaubas par
tās institūcijas objektivitāti, kura izskata sūdzību. Tomēr
Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka konkrētajā gadījumā nav
novērstas pamatotas šaubas par ģenerālprokurora objektivitāti,
izskatot sūdzību par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā.
Tādējādi lēmuma par ārzemnieka iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības
procesā netiek nodrošināts samērīgs līdzsvars starp ārzemnieka
tiesību tikt uzklausītam ierobežojumu un nepieciešamību aizsargāt
izlūkošanas vai pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, kas
bijusi par pamatu attiecīgajam lēmumam. Tātad izraidītajam
ārzemniekam pat minimālā apmērā netiek nodrošinātas Satversmes
92. panta pirmajā teikumā noteiktās procesuālās tiesības.
Līdz ar to lēmuma par ārzemnieka
iekļaušanu Sarakstā pārsūdzības procesā personai netiek
nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas
procesuālās tiesības.