11. punkts

1Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir

2neatkarīga demokrātiska republika."

3Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta

4tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

5atvasinātie vispārējie tiesību principi, tostarp tiesiskas valsts

6princips (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija

7sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 15.1. punktu). Tiesiskas

8valsts principa materiālā izpratne paredz pamattiesību

9vispārsaistošā rakstura atzīšanu un to aizsardzību. Satversmes

10ievada ceturtā rindkopa noteic, ka Latvija kā demokrātiska,

11tiesiska [..] valsts balstās uz cilvēka cieņu. Cilvēka cieņa un

12katra indivīda vērtība ir pamattiesību būtība. Tāpēc demokrātiskā

13tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan

14tiesību normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka

15cieņa (sk.: Barak A. Human Dignity: The Constitutional Value

16and the Constitutional Right. Cambridge: Cambridge University,

172015, p. 108).

18Cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā

19augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā

20gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās

21attiecībās, gan arī pēc cilvēka nāves, proti, arī pēc cilvēka

22nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu. Eiropas

23Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valstij jāaizsargā cilvēka

24cieņa, identitāte un integritāte gan cilvēka dzīves laikā, gan

25arī pēc viņa nāves (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015.

26gada 13. janvāra sprieduma lietā "Elberte pret

27Latviju", iesniegums Nr. 61243/08, 142. punktu). Tādēļ,

28piemēram, arī Latvijas Krimināllikuma 139. un 228. pantā ir

29paredzēta kriminālatbildība par noziedzīgiem nodarījumiem pret

30mirušas personas ķermeni, kapa un līķa apgānīšanu. Arī Vācijas

31Federālā konstitucionālā tiesa uzsvērusi, ka ar cilvēka cieņas

32neaizskaramību, kas ir visu pamattiesību pamatā, būtu pretrunā

33tas, ka cilvēkam pēc nāves tiktu atņemta cieņa vai viņa ķermenis

34varētu tikt pazemots. Valsts pienākums aizsargāt cilvēka cieņu

35nebeidzas līdz ar cilvēka nāvi (sk. Vācijas Federālās

36konstitucionālās tiesas 1971. gada 24. februāra lēmumu lietā 1

37BvR 435/68).

38Cilvēka cieņas aizsardzība pēc nāves ir balstīta arī uz

39kultūras un reliģijas tradīcijām, kas ietvertas Satversmes ievada

40piektajā rindkopā minētajā latviskajā dzīvesziņā. Latvijas

41kultūras kanonā, kas citstarp ir kultūras vērtību apkopojums, kā

42vērtība iekļauta arī kapu kopšanas tradīcija. Kā norādīts kanonā,

43kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm.

44Tās ne tikai kalpo kā mirušo atdusas vietas, bet arī apliecina

45vēlmi un vajadzību izrādīt cieņu saviem mirušajiem tuviniekiem.

46Daudzviet mirušo apglabāšanas vietas tiek uzskatītas par svētām.

47Īpaša kapu kopšanas izpausme ir kapu svētki, kas ietver gan

48publiskus, gan individuālus atceres rituālus. Tie apliecina un

49uztur vērtības, sekmē cilvēku piederību vietējai kopienai

50(sk.: Mellēna M. Kapu kopšanas tradīcija. Pieejams:

51https://kulturaskanons.lv/).

52Satversmes ievada piektā rindkopa noteic, ka Latvijas

53identitāti Eiropas kultūrtelpā veido [..] vispārcilvēciskās

54vērtības. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem. Šīs

55vispārcilvēciskās vērtības, tostarp cilvēka cieņa, noteic to, ka

56pēc cilvēka nāves viņš ir jāapbedī un šis pienākums visupirms

57gulstas uz mirušā cilvēka tuviniekiem. Latvijā tradicionāli

58apbedīšana tiek veikta, mirušos cilvēkus apglabājot kapsētās.

59Cilvēka cieņa ietver arī personas tiesības lemt par savu ķermeni.

60Tas nozīmē, ka ir respektējama cilvēka dzīves laikā izteiktā

61griba tikt apbedītam noteiktā veidā vai pēc nāves ziedot savu

62ķermeni zinātniskiem pētījumiem.

63Līdz ar to demokrātiskai tiesiskai

64valstij ir pienākums, regulējot ar miruša cilvēka apbedīšanu

65saistītus jautājumus, aizsargāt cilvēka cieņu arī pēc viņa

66nāves.