11. pants

Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika."

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta

tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

atvasinātie vispārējie tiesību principi, tostarp tiesiskas valsts

princips (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 15.1. punktu). Tiesiskas

valsts principa materiālā izpratne paredz pamattiesību

vispārsaistošā rakstura atzīšanu un to aizsardzību. Satversmes

ievada ceturtā rindkopa noteic, ka Latvija kā demokrātiska,

tiesiska [..] valsts balstās uz cilvēka cieņu. Cilvēka cieņa un

katra indivīda vērtība ir pamattiesību būtība. Tāpēc demokrātiskā

tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan

tiesību normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka

cieņa (sk.: Barak A. Human Dignity: The Constitutional Value

and the Constitutional Right. Cambridge: Cambridge University,

2015, p. 108).

Cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā

augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā

gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās

attiecībās, gan arī pēc cilvēka nāves, proti, arī pēc cilvēka

nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu. Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valstij jāaizsargā cilvēka

cieņa, identitāte un integritāte gan cilvēka dzīves laikā, gan

arī pēc viņa nāves (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015.

gada 13. janvāra sprieduma lietā "Elberte pret

Latviju", iesniegums Nr. 61243/08, 142. punktu). Tādēļ,

piemēram, arī Latvijas Krimināllikuma 139. un 228. pantā ir

paredzēta kriminālatbildība par noziedzīgiem nodarījumiem pret

mirušas personas ķermeni, kapa un līķa apgānīšanu. Arī Vācijas

Federālā konstitucionālā tiesa uzsvērusi, ka ar cilvēka cieņas

neaizskaramību, kas ir visu pamattiesību pamatā, būtu pretrunā

tas, ka cilvēkam pēc nāves tiktu atņemta cieņa vai viņa ķermenis

varētu tikt pazemots. Valsts pienākums aizsargāt cilvēka cieņu

nebeidzas līdz ar cilvēka nāvi (sk. Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas 1971. gada 24. februāra lēmumu lietā 1

BvR 435/68).

Cilvēka cieņas aizsardzība pēc nāves ir balstīta arī uz

kultūras un reliģijas tradīcijām, kas ietvertas Satversmes ievada

piektajā rindkopā minētajā latviskajā dzīvesziņā. Latvijas

kultūras kanonā, kas citstarp ir kultūras vērtību apkopojums, kā

vērtība iekļauta arī kapu kopšanas tradīcija. Kā norādīts kanonā,

kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm.

Tās ne tikai kalpo kā mirušo atdusas vietas, bet arī apliecina

vēlmi un vajadzību izrādīt cieņu saviem mirušajiem tuviniekiem.

Daudzviet mirušo apglabāšanas vietas tiek uzskatītas par svētām.

Īpaša kapu kopšanas izpausme ir kapu svētki, kas ietver gan

publiskus, gan individuālus atceres rituālus. Tie apliecina un

uztur vērtības, sekmē cilvēku piederību vietējai kopienai

(sk.: Mellēna M. Kapu kopšanas tradīcija. Pieejams:

https://kulturaskanons.lv/).

Satversmes ievada piektā rindkopa noteic, ka Latvijas

identitāti Eiropas kultūrtelpā veido [..] vispārcilvēciskās

vērtības. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem. Šīs

vispārcilvēciskās vērtības, tostarp cilvēka cieņa, noteic to, ka

pēc cilvēka nāves viņš ir jāapbedī un šis pienākums visupirms

gulstas uz mirušā cilvēka tuviniekiem. Latvijā tradicionāli

apbedīšana tiek veikta, mirušos cilvēkus apglabājot kapsētās.

Cilvēka cieņa ietver arī personas tiesības lemt par savu ķermeni.

Tas nozīmē, ka ir respektējama cilvēka dzīves laikā izteiktā

griba tikt apbedītam noteiktā veidā vai pēc nāves ziedot savu

ķermeni zinātniskiem pētījumiem.

Līdz ar to demokrātiskai tiesiskai

valstij ir pienākums, regulējot ar miruša cilvēka apbedīšanu

saistītus jautājumus, aizsargāt cilvēka cieņu arī pēc viņa

nāves.