7. pants

Satversmes 115. pants noteic: "Valsts aizsargā

ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides

stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un

uzlabošanu."

Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 115.

pants citstarp uzliek pienākumu publiskās varas institūcijām

izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu). Tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē kā pamattiesības ietver arī indivīda tiesības uz

to, lai ikviena publiska persona lēmumu, kas saistīts ar vides

izmantošanu, pieņemtu un īstenotu efektīvas vides aizsardzības

(pārvaldības) sistēmas ietvaros. Efektīvas vides aizsardzības

sistēmas pazīme ir arī tā, ka vides aizsardzības mērķi tiek

sasniegti un uzdevumi tiek pildīti, līdzdarbojoties valstij,

pašvaldībām un privātpersonām (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2009. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 9.1.

un 9.2. punktu).

Valsts pienākumi tiesību uz labvēlīgu vidi nodrošināšanā ir

konkretizēti vides tiesību normās. Par šādām normām atzīstamas ne

vien tādas, kas tieši attiecas uz vidi, bet arī tādas, kas palīdz

sasniegt valsts vides politikas mērķus - saglabāt, aizsargāt un

uzlabot vides kvalitāti, ilgtspējīgi izmantot dabas resursus un

nodrošināt kvalitatīvu dzīves vidi, piemēram, Aizsargjoslu likums

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā

Nr. 2006-09-03 11. punktu). Arī teritorijas attīstības

plānošana ir viens no valsts vides politikas mērķu sasniegšanas

līdzekļiem un tādējādi ar vidi saistīta joma (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2014. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr.

2013-19-03 12. punktu).

Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka normatīvajos aktos

ietvertie valsts pienākumi vides saglabāšanā jāinterpretē

atbilstoši Latvijas Republikai saistošajām starptautisko tiesību

normām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2007-11-03 12. punktu). Latvijai ir saistoši

starptautiskie nolīgumi par Baltijas jūras vides aizsardzību,

citstarp 1992. gada 9. aprīļa Konvencija par Baltijas jūras

reģiona jūras vides aizsardzību, kas stājusies spēkā 2000. gada

17. janvārī. Atbilstoši minētās konvencijas 15. pantam

līgumslēdzējām pusēm jāveic nepieciešamie pasākumi, lai

aizsargātu Baltijas jūras krasta ekosistēmu dabisko dzīvesvidi un

bioloģisko daudzveidību. Šie pasākumi īstenojami, lai nodrošinātu

Baltijas jūras reģionā esošo dabas resursu ilgtspējīgu

izmantošanu.

Tādējādi vides tiesību normas

konkretizē Satversmes 115. panta saturu un apstrīdētās normas

satversmība citstarp izvērtējama arī kopsakarā ar tām.