13. pants

Pieaicinātā persona - LL. M. Uģis

Zeltiņš - norāda, ka apstrīdētais regulējums nav pretrunā ar

Eiropas Savienības tiesībām.

Apstrīdētā regulējuma pieņemšana esot saistīta ar lēmumu Nr.

2015/162, un tas sasniedzot ar šo lēmumu fiksēto mērķi -

neatmaksāt subordinētos aizdevumus, ja vien nav atmaksāts viss

atbalsts.

Apstrīdētā regulējuma piemērošanas sekas esot subordinētā

kapitāla pilnīga novirzīšana zaudējumu segšanai. Šādas sekas

principā atbilstot Banku darbības paziņojuma 40.-46. punktam.

Princips "neviena kreditora stāvoklis netiek

pasliktināts" nozīmējot, ka sloga dalīšanas pasākumiem

nevajadzētu pasliktināt kreditora situāciju salīdzinājumā ar to

situāciju, kādā viņš būtu tad, ja atbalsts netiktu sniegts. Šis

princips nenozīmējot, ka sloga sadalē iesaistītā kreditora

prasījumam jātiek apmierinātam vienā kārtā ar citiem

kreditoriem.

Dalībvalsts apņemšanās, uz kuras pamata Eiropas Komisija

atļāvusi šīs dalībvalsts ierosinātu atbalsta pasākumu, esot

attiecīgā pasākuma sastāvdaļa un tātad esot obligāti izpildāma.

Latvijai esot pienākums izpildīt apņemšanās, kas iekļautas lēmumā

Nr. 2015/162, tostarp apņemšanos līdz atbalsta atmaksai

neatmaksāt piešķirtos un vēl neatmaksātos kredītus (pamatsummu)

no pārmantoto subordinēto aizdevumu vidus. Šīs apņemšanās

izpildei lēmums Nr. 2015/162 liekot izvēlēties kādu no trim

šādiem līdzekļiem: ar tiesību aktu tiek noteikts aizliegums veikt

maksājumus; prasījums tiek kapitalizēts, bet bez balsstiesībām;

prasījums tiek norakstīts. Eiropas Savienības tiesības Latvijai,

bez šaubām, ļāvušas izvēlēties jebkuru no šiem trim līdzekļiem.

Pieņemot apstrīdēto regulējumu, Latvija izvēlējusies pirmo no

minētajiem līdzekļiem. Arī tā ietvaros Latvijai, protams, bijusi

rīcības brīvība, jo esot iespējami dažādi juridiskie saistoša

rīkojuma radīšanas mehānismi. Apstrīdētais regulējums esot viens

no šādiem mehānismiem.

Dalībvalsts institūcijas, tai skaitā tiesas, nevarot lemt par

Eiropas Savienības institūciju aktu likumību. Latvijas dalība

Eiropas Savienībā esot balstīta prezumpcijā, ka Eiropas

Savienības institūcijas nodrošina augstu pamattiesību

aizsardzības līmeni.

Persona, kuru Eiropas Savienības institūcijas akts skar tieši

un individuāli, šo aktu varot pārsūdzēt Eiropas Savienības Tiesā,

un tas esot darāms divu mēnešu laikā no akta publicēšanas,

paziņošanas vai iegūšanas. Izskatāmajā lietā liegums atmaksāt

subordinēto kapitālu tā īpašnieku neapšaubāmi skarot. Liegums

valstij neatstājot rīcības brīvību attiecībā uz sasniedzamo

rezultātu, tāpēc aizskārums esot tiešs. Liegums attiecoties uz

konkrētu, iepriekš nosakāmu personu loku, tāpēc aizskārums esot

individuāls. Tādējādi subordinētā kapitāla īpašniekam esot

bijušas tiesības pārsūdzēt lēmumu Nr. 2015/162. Tiesvedībā

Eiropas Savienības Vispārējā tiesā un, ja nepieciešams, Eiropas

Savienības Tiesā būtu bijis iespējams vērtēt šā lēmuma atbilstību

pamattiesībām, tostarp principam "neviena kreditora

stāvoklis netiek pasliktināts", un citām Eiropas Savienības

tiesību normām. Ja personai ir neapšaubāmas tiesības Eiropas

Savienības institūcijas aktu pārsūdzēt, tad pārsūdzēšana esot

obligāts priekšnoteikums lēmuma likumības apšaubīšanai arī

nacionālajā tiesā. Pretējā gadījumā tiktu apiets tam noteiktais

divu mēnešu termiņš no lēmuma publicēšanas, paziņošanas vai

nonākšanas aizskartās personas rīcībā.

Lēmums Nr. 2015/162 būtu savietojams ar citādu regulējumu,

taču regulējumam jebkurā gadījumā vajagot būt tādam, kas

nodrošina subordinētā kapitāla neatmaksāšanu pirms tam, kad ir

atmaksāts atbalsts. Ja teorētiski nav iespējams tāds iznākums, ka

AS "Reverta" varētu iegūt naudas līdzekļus sniegtā

atbalsta pilnīgai atmaksai, tad arī neesot tādu alternatīvu

risinājumu, kas Pieteikumu iesniedzēju aizskartu mazāk.