14. pants

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Solvita

Harbaceviča - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst

sloga sadales principam.

Tirgus dalībniekiem neatkarīgi no to formas neesot subjektīvu

tiesību saņemt atbalstu, savukārt valstīm neesot tiesību to

piešķirt. Šīs tiesības esot iegūstamas tikai ar noteiktiem

materiāliem un procesuāliem nosacījumiem, kas reglamentēti

Eiropas Savienības tiesību normās. Eiropas Komisija vērtējot

atbalsta saderīgumu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu, vadoties

no LESD ietvertajiem kritērijiem, kā arī Eiropas Savienības

Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūras un pašas Eiropas

Komisijas izstrādātajām vadlīnijām (paziņojumiem).

Kreditoru diferenciācija esot dažādās dzīves situācijās un

tiesību jomās sastopama leģitīma prakse. Savukārt valstij,

vadoties no principa "neviens kreditors nav sliktāks par

citiem", būtu jānodrošina tas, ka pakārtoto saistību

kreditori ekonomiskā ziņā nesaņems mazāku summu par to, kādu būtu

saņēmuši, ja atbalsts nebūtu piešķirts. Atbalsts kredītiestādei

esot devis iespēju vismaz cerēt uz daļēju tajā ieguldīto resursu

atgūšanu.

Eiropas Savienības Tiesas judikatūra liecinot par to, ka bieži

dalībvalstu apņemšanās un Eiropas Komisijas izvirzītie nosacījumi

nav skaidri nošķirami. Dalībvalstis bieži vien kā savas

apņemšanās pārņemot Eiropas Komisijas izvirzītos nosacījumus. Arī

lēmumā Nr. 2015/162 ietvertās Latvijas apņemšanās neesot

uzskatāmas par tās autonomu gribu, bet visdrīzāk esot vismaz

daļēji radušās Eiropas Komisijas prasību rezultātā.

Ņemot vērā vispārējo atbalsta aizliegumu, esot secināms, ka

Eiropas Komisija nenoliedzami ir stiprās procesuālās pozīcijās,

lemjot par atbalsta atbilstību Eiropas Savienības iekšējam

tirgum. Latvijas pozīciju šo sarunu kontekstā noteikti esot

sarežģījis fakts, ka pēdējā lēmumā ietvertie atbalsta pasākumi

nebija oficiāli paziņoti Eiropas Komisijai.

No procesa loģikas izrietot, ka valsts apņemas pildīt

noteiktas saistības, lai varētu sniegt atbalstu. Tātad arī valsts

apņemšanās būtībā esot atbalstāmā uzņēmuma interesēs. No Eiropas

Savienības tiesību viedokļa Latvijai vajadzējis pieņemt

apstrīdēto regulējumu. Tas esot bijis ne vien nepieciešams, bet

arī atbilstošs visu procesā tieši vai netieši iesaistīto personu,

tostarp Pieteikumu iesniedzēja, interesēm.

Secinājumu

daļa