15. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 3. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz

sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja

Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu

neatbilst šā likuma 20. panta piektās daļas prasībām. Satversmes

tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punkts noteic: izskatot

pieteikumu, kolēģija ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, ja

pieteikums iesniegts par jau izspriestu prasījumu.

Satversmes tiesa 2015. gada 13. oktobrī pieņēmusi spriedumu

lietā Nr. 2014-36-01, kurā tika vērtēta Kontroles likuma 8. panta

pirmās daļas atbilstība Satversmes 105. pantam (turpmāk - lieta

Nr. 2014-36-01). Arī izskatāmajā lietā ir apstrīdēta Kontroles

likuma 8. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes 105.

pantam.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesuāla rakstura jautājumi

ir skatāmi pirms tiesību normas satversmības izvērtēšanas pēc

būtības (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 10. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jāpārbauda, vai prasījums

par Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes

105. pantam jau nav izspriests.

15.1. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka prasījumu nevar

uzskatīt par izspriestu, jo ir mainījušies gan tiesiskie, gan

faktiskie apstākļi.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tā izspriež lietu, izvērtējot

apstākļus, kas pastāv sprieduma taisīšanas brīdī, un šajos

konkrētajos apstākļos un konkrētajā brīdī prasījums ir izspriests

un par to nav pieļaujama jaunas lietas ierosināšana. Tomēr

spriedums konkrētā lietā neaptver izmaiņas, kas var notikt pēc tā

pasludināšanas. Tāpēc atsevišķos gadījumos, konstatējusi, ka

pastāv būtiski jauni apstākļi, Satversmes tiesa var izvērtēt tādu

prasījumu, kas reiz jau ir izspriests. Savukārt, lemjot par to,

vai konkrētais prasījums nav izspriests, vērā ņemama ne vien

attiecīgā sprieduma nolēmumu daļa, bet arī spriedumā izdarītie

secinājumi un tiesību sistēmas attīstība laikā pēc sprieduma

pasludināšanas (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 10.4. punktu un 2017. gada 10.

februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17.2. punktu).

Lai izvērtētu, vai prasījums jau nav izspriests, jānoskaidro,

vai: 1) prasījums formāli ir izspriests; 2) prasījums ir

mainījies pēc būtības; 3) pastāv būtiski jauni apstākļi, kuru dēļ

prasījumu nevarētu uzskatīt par jau izspriestu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2015-19-01 10.1.-10.5. punktu).

15.2. Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa kopš

sprieduma pieņemšanas lietā Nr. 2014-36-01 nav grozīta. Tātad šī

norma gan laikā, kad pieņemts spriedums lietā Nr. 2014-36-01,

bija spēkā, gan šobrīd ir spēkā nemainītā redakcijā. Līdz ar to

prasījums šajā daļā formāli ir izspriests.

Lietā Nr. 2014-36-01 Satversmes tiesa secināja, ka Kontroles

likuma 8. panta pirmā daļa liedz komercsabiedrībai pildīt no

Termiņdepozīta līguma izrietošās saistības uz laiku, kamēr tā

saņem atbalstu, un atbilstoši šai normai pieteikumu iesniedzēji

nevar realizēt savas prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu.

Tādējādi Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa tika vērtēta kā

pieteikumu iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojums Satversmes

105. panta pirmo triju teikumu tvērumā. Satversmes tiesa

apstrīdēto normu atzina par atbilstošu Satversmes 105. pantam un

norādīja, ka tā ir uzskatāma par līdzekli, ar kuru valsts var

panākt to, ka ieguldītie līdzekļi tiek pēc iespējas izlietoti

sabiedrības interešu nodrošināšanai, kā arī to, lai pakārtoto

saistību subjekti, kas paši uzņēmušies komercdarbības risku,

negūst nepamatotu labumu no valsts sniegtā atbalsta. Lietderīga

valsts budžeta līdzekļu izlietošana un iespējami ātrāka šo

līdzekļu atgūšana ir visas sabiedrības interesēs (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr.

2014-36-01 15. un 22. punktu).

Izskatāmajā lietā ir konstatēti no lietas Nr. 2014-36-01

apstākļiem atšķirīgi faktiskie apstākļi, un ir izteikti jauni

apsvērumi par Satversmes 105. panta tvērumu. Proti, Pieteikumu

iesniedzējs norāda, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa

neatbilst Satversmes 105. pantam, jo esot skaidrs, ka

Termiņdepozīta līguma pamatsumma viņam netiks atmaksāta. To

neapstrīd arī Saeima. Izskatāmajā lietā vērtējams, vai ar

apstrīdēto regulējumu noteiktais ierobežojums, kas liedz saņemt

noguldījuma pamatsummas atmaksu, aizskar Satversmes 105. panta

pirmo triju teikumu vai ceturtā teikuma tvērumā esošās

pamattiesības. Turklāt Pieteikumu iesniedzējs lūdzis izvērtēt

Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 105.

pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās

paļāvības principu.

Tādējādi prasījums par Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas

atbilstību Satversmes 105. pantam nav atzīstams par jau

izspriestu.

Līdz ar to tiesvedība šajā prasījuma

daļā ir turpināma.