18. pants

Kā izriet no konstitucionālajā sūdzībā sniegtās

argumentācijas, Pieteikumu iesniedzējs iebilst pret to, ka ar

Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu un 8.1 panta

otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu (turpmāk arī -

apstrīdētās normas) ir aizskartas viņa Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī

pārkāpts varas dalīšanas princips.

Atbilstoši Satversmes tiesas likumam personas pamattiesību

aizskārums citstarp ir konstatējams tad, ja personai Satversmē ir

noteiktas konkrētās pamattiesības, proti, apstrīdētā norma

ietilpst konkrēto pamattiesību tvērumā (sk. Satversmes tiesas

2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2016-02-01 5. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesa noskaidros, vai apstrīdētās normas

skar tādas Pieteikumu iesniedzēja pamattiesības, kas ietilpst

Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, un vai ir

konstatējams varas dalīšanas principa pārkāpums.

18.1. Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka jēdziens

"taisnīga tiesa" ietver divus aspektus: "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Valsts

izveidotajai tiesu institūciju sistēmai jābūt neatkarīgai,

objektīvai un kompetentai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 22.3. punktu).

Jēdziens "taisnīga tiesa" ir interpretējams kopsakarā

ar Satversmes 6. nodaļu, citstarp Satversmes 86. pantu, kas

noteic, ka tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs

tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2.

punktu).

Tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas

procesa rezultātu, kas ir tiesiskuma pamats (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2.

punktu).

Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības princips

prasa, lai tiesu sistēma nodrošinātu gan tiesas neatkarību

kopumā, gan arī tiesneša neatkarību katrā konkrētajā lietā

(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.3. punktu, 2016. gada 28.

septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.3. punktu un 2018.

gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 15.2. punktu).

Nav iespējams nodrošināt nepieciešamo neatkarību, ja tiesu vara

kopumā nav brīva no izpildvaras vai likumdevēja nepamatotas

ietekmes vai politiska spiediena (sal. sk. Satversmes tiesas

2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.

punktu).

Ja lietu tiesā izskata Satversmē un likumā "Par tiesu

varu" noteiktajā kārtībā iecelts vai apstiprināts tiesnesis,

tad prezumējams, ka tiesnesis lietas izskatīšanā būs neatkarīgs

un objektīvs un spēs nodrošināt tiesas procesa un pieņemto

nolēmumu taisnīgumu (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 28.

septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.3. punktu).

Savukārt varas dalīšanas princips nozīmē, ka visa valsts

darbība pēc savas būtības funkcionāli ir iedalīta trijos darbības

veidos jeb valsts varas funkcionālos atzaros - likumdošanas varā,

izpildvarā un tiesu varā. Trim varas atzariem piederīgo valsts

institūciju kompetenču sadalījums, kas veido varas dalīšanas

principa jeb "līdzsvara un atsvara" sistēmu, ir

noteikts Satversmē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 18.

decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 11. punktu). Varas

dalīšanas mērķis ir personas pamattiesību un demokrātiskas valsts

iekārtas nodrošināšana, garantējot līdzsvaru un savstarpēju

kontroli starp valsts varas institūcijām (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01

6.1. punktu).

Tādējādi Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātais

jēdziens "taisnīga tiesa" pats par sevi nozīmē to, ka

lieta tiks izskatīta neatkarīgā tiesā. Atbilstoši varas dalīšanas

principam tiesai lieta jāizskata bez izpildvaras vai likumdevēja

varas ietekmes vai politiska spiediena. Jēdziens "taisnīga

tiesa" neliedz citiem valsts varas atzariem pildīt savas

funkcijas, ciktāl tas atbilst vispārējiem tiesību principiem un

citām Satversmes normām. No varas dalīšanas principa izriet

prasība valsts varas atzariem līdzdarboties un mijiedarboties

tādā veidā, ka tiek respektēta katra valsts varas atzara

autonomija un netiek apdraudēta neviena valsts varas atzara

svarīgu funkciju veikšana. Būtiski ir tas, lai visi valsts varas

atzari pienācīgi veiktu savas funkcijas.

Citāda situācija arī būtu pretrunā ar starpinstitucionālās

lojalitātes principu, kas atvasināts no varas dalīšanas principa

un demokrātiskas tiesiskas valsts institūcijām ir jāievēro

savstarpējās attiecībās. Demokrātiskās tiesiskās valstīs

konstitucionālajiem orgāniem ir pienākums savstarpējās attiecībās

ievērot cita konstitucionālā orgāna kompetenci (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

2018-11-01 18.3.1. punktu).

18.2. Pieteikumu iesniedzējs Satversmes 92. panta pirmā

teikuma un varas dalīšanas principa pārkāpumu saskata tajā

apstāklī, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas laikā, kad

vispārējās jurisdikcijas tiesas izskatīšanā bija viņa prasība

civillietā Nr. C04433312 pret AS "Reverta" par

pienākumu pildīt pakārtotās saistības. Savukārt Saeima norāda, ka

likumdevējs nevar nodrošināt to, ka pirms likuma normas

pieņemšanas kāda persona nebūs vērsusies tiesā saistībā ar tām

tiesiskajām attiecībām, kuras paredzēts regulēt ar attiecīgo

likuma normu.

Tiesu varas uzdevums ir gādāt, lai, izskatot konkrētu lietu,

tiktu nodrošināta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu

īstenošana, vispārējo tiesību principu un cilvēka pamattiesību

ievērošana. Tiesiskā valstī tieši tiesas ir atzīstamas par

efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot katru gadījumu individuāli,

var konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp

konkrētās personas tiesībām un sabiedrības interesēm (sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

2013-06-01 11. punktu).

Savukārt likumdevējas varas galvenais uzdevums ir likumu

pieņemšana. Likumdošanas funkcija ir normatīvo tiesību aktu

pieņemšana, regulējot indivīda un valsts rīcību saskaņā ar

sabiedrības mērķiem un radot tiesisko ietvaru valsts varas

realizēšanai.

Tas, ka likumdevējs ir pieņēmis tiesību normas, kas attiecas

uz tiesību subjektiem un to savstarpējām attiecībām, par ko ir

strīds tiesā, neskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

noteikto, ka konkrētais strīds tiks izskatīts taisnīgā tiesā.

Katras tiesību normas pieņemšanas pamatā ir kādi apstākļi,

reaģēšanu uz kuriem likumdevējs ir uzskatījis par nepieciešamu.

Likumdevējam ir jāreaģē uz tiesisko attiecību veidošanos un

attīstību valstī.

Turklāt atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1

panta pirmās daļas 1. punktam tiesai gadījumā, ja tā uzskatījusi,

ka kāda no civillietā Nr. C04433312 piemērojamām normām neatbilst

Satversmei, tostarp liedz tai spriest taisnīgu tiesu, bija

jāvēršas ar pieteikumu Satversmes tiesā.

Tiesa lietas izspriešanā nav saistīta un ierobežota tikai ar

lietas dalībnieku lūgumiem. Proti, tiesai arī pēc savas

iniciatīvas ir jāveic piemērojamo tiesību normu

konstitucionalitātes pārbaude. Satversmes tiesas judikatūrā

atzīts, ka, nodrošinot Satversmes normām atbilstošāko, taisnīgāko

un lietderīgāko rezultātu, tiesību normas piemērotājam ir

piešķirtas tiesības noteikt piemērojamo tiesību normu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 7. punktu). Satversmei

atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību

normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas jeb interpretācijas

metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās

piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas

izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 2. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2014-16-01 13. punktu).

No izskatāmās lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums

tam, ka apstrīdētās normas būtu liegušas kādai no triju instanču

tiesām, izskatot civillietu Nr. C04433312, pildīt tās

konstitucionālo pienākumu - spriest taisnīgu tiesu.

Ņemot vērā minēto, jāatzīst, ka apstrīdētās normas nerada

varas dalīšanas principa pārkāpumu un neskar Pieteikumu

iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes

92. panta pirmajā teikumā. Līdz ar to tiesvedības turpināšana

šajā prasījuma daļā nav iespējama.

Līdz ar to, pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu,

tiesvedība lietā par Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas,

8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās

daļas atbilstību varas dalīšanas principam un Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam ir izbeidzama.