18. pants

1Kā izriet no konstitucionālajā sūdzībā sniegtās

2argumentācijas, Pieteikumu iesniedzējs iebilst pret to, ka ar

3Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu un 8.1 panta

4otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu (turpmāk arī -

5apstrīdētās normas) ir aizskartas viņa Satversmes 92. panta

6pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī

7pārkāpts varas dalīšanas princips.

8Atbilstoši Satversmes tiesas likumam personas pamattiesību

9aizskārums citstarp ir konstatējams tad, ja personai Satversmē ir

10noteiktas konkrētās pamattiesības, proti, apstrīdētā norma

11ietilpst konkrēto pamattiesību tvērumā (sk. Satversmes tiesas

122016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

13Nr. 2016-02-01 5. punktu).

14Tādējādi Satversmes tiesa noskaidros, vai apstrīdētās normas

15skar tādas Pieteikumu iesniedzēja pamattiesības, kas ietilpst

16Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, un vai ir

17konstatējams varas dalīšanas principa pārkāpums.

1818.1. Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

19"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

20intereses taisnīgā tiesā."

21Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka jēdziens

22"taisnīga tiesa" ietver divus aspektus: "taisnīga

23tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

24lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

25valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Valsts

26izveidotajai tiesu institūciju sistēmai jābūt neatkarīgai,

27objektīvai un kompetentai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

2818. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 22.3. punktu).

29Jēdziens "taisnīga tiesa" ir interpretējams kopsakarā

30ar Satversmes 6. nodaļu, citstarp Satversmes 86. pantu, kas

31noteic, ka tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs

32tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā

33(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

34sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2.

35punktu).

36Tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas

37procesa rezultātu, kas ir tiesiskuma pamats (sk. Satversmes

38tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2.

39punktu).

40Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības princips

41prasa, lai tiesu sistēma nodrošinātu gan tiesas neatkarību

42kopumā, gan arī tiesneša neatkarību katrā konkrētajā lietā

43(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

44sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.3. punktu, 2016. gada 28.

45septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.3. punktu un 2018.

46gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 15.2. punktu).

47Nav iespējams nodrošināt nepieciešamo neatkarību, ja tiesu vara

48kopumā nav brīva no izpildvaras vai likumdevēja nepamatotas

49ietekmes vai politiska spiediena (sal. sk. Satversmes tiesas

502010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.

51punktu).

52Ja lietu tiesā izskata Satversmē un likumā "Par tiesu

53varu" noteiktajā kārtībā iecelts vai apstiprināts tiesnesis,

54tad prezumējams, ka tiesnesis lietas izskatīšanā būs neatkarīgs

55un objektīvs un spēs nodrošināt tiesas procesa un pieņemto

56nolēmumu taisnīgumu (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 28.

57septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.3. punktu).

58Savukārt varas dalīšanas princips nozīmē, ka visa valsts

59darbība pēc savas būtības funkcionāli ir iedalīta trijos darbības

60veidos jeb valsts varas funkcionālos atzaros - likumdošanas varā,

61izpildvarā un tiesu varā. Trim varas atzariem piederīgo valsts

62institūciju kompetenču sadalījums, kas veido varas dalīšanas

63principa jeb "līdzsvara un atsvara" sistēmu, ir

64noteikts Satversmē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 18.

65decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 11. punktu). Varas

66dalīšanas mērķis ir personas pamattiesību un demokrātiskas valsts

67iekārtas nodrošināšana, garantējot līdzsvaru un savstarpēju

68kontroli starp valsts varas institūcijām (sk. Satversmes

69tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01

706.1. punktu).

71Tādējādi Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātais

72jēdziens "taisnīga tiesa" pats par sevi nozīmē to, ka

73lieta tiks izskatīta neatkarīgā tiesā. Atbilstoši varas dalīšanas

74principam tiesai lieta jāizskata bez izpildvaras vai likumdevēja

75varas ietekmes vai politiska spiediena. Jēdziens "taisnīga

76tiesa" neliedz citiem valsts varas atzariem pildīt savas

77funkcijas, ciktāl tas atbilst vispārējiem tiesību principiem un

78citām Satversmes normām. No varas dalīšanas principa izriet

79prasība valsts varas atzariem līdzdarboties un mijiedarboties

80tādā veidā, ka tiek respektēta katra valsts varas atzara

81autonomija un netiek apdraudēta neviena valsts varas atzara

82svarīgu funkciju veikšana. Būtiski ir tas, lai visi valsts varas

83atzari pienācīgi veiktu savas funkcijas.

84Citāda situācija arī būtu pretrunā ar starpinstitucionālās

85lojalitātes principu, kas atvasināts no varas dalīšanas principa

86un demokrātiskas tiesiskas valsts institūcijām ir jāievēro

87savstarpējās attiecībās. Demokrātiskās tiesiskās valstīs

88konstitucionālajiem orgāniem ir pienākums savstarpējās attiecībās

89ievērot cita konstitucionālā orgāna kompetenci (sal. sk.

90Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

912018-11-01 18.3.1. punktu).

9218.2. Pieteikumu iesniedzējs Satversmes 92. panta pirmā

93teikuma un varas dalīšanas principa pārkāpumu saskata tajā

94apstāklī, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas laikā, kad

95vispārējās jurisdikcijas tiesas izskatīšanā bija viņa prasība

96civillietā Nr. C04433312 pret AS "Reverta" par

97pienākumu pildīt pakārtotās saistības. Savukārt Saeima norāda, ka

98likumdevējs nevar nodrošināt to, ka pirms likuma normas

99pieņemšanas kāda persona nebūs vērsusies tiesā saistībā ar tām

100tiesiskajām attiecībām, kuras paredzēts regulēt ar attiecīgo

101likuma normu.

102Tiesu varas uzdevums ir gādāt, lai, izskatot konkrētu lietu,

103tiktu nodrošināta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu

104īstenošana, vispārējo tiesību principu un cilvēka pamattiesību

105ievērošana. Tiesiskā valstī tieši tiesas ir atzīstamas par

106efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot katru gadījumu individuāli,

107var konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp

108konkrētās personas tiesībām un sabiedrības interesēm (sk.

109Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

1102013-06-01 11. punktu).

111Savukārt likumdevējas varas galvenais uzdevums ir likumu

112pieņemšana. Likumdošanas funkcija ir normatīvo tiesību aktu

113pieņemšana, regulējot indivīda un valsts rīcību saskaņā ar

114sabiedrības mērķiem un radot tiesisko ietvaru valsts varas

115realizēšanai.

116Tas, ka likumdevējs ir pieņēmis tiesību normas, kas attiecas

117uz tiesību subjektiem un to savstarpējām attiecībām, par ko ir

118strīds tiesā, neskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

119noteikto, ka konkrētais strīds tiks izskatīts taisnīgā tiesā.

120Katras tiesību normas pieņemšanas pamatā ir kādi apstākļi,

121reaģēšanu uz kuriem likumdevējs ir uzskatījis par nepieciešamu.

122Likumdevējam ir jāreaģē uz tiesisko attiecību veidošanos un

123attīstību valstī.

124Turklāt atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1

125panta pirmās daļas 1. punktam tiesai gadījumā, ja tā uzskatījusi,

126ka kāda no civillietā Nr. C04433312 piemērojamām normām neatbilst

127Satversmei, tostarp liedz tai spriest taisnīgu tiesu, bija

128jāvēršas ar pieteikumu Satversmes tiesā.

129Tiesa lietas izspriešanā nav saistīta un ierobežota tikai ar

130lietas dalībnieku lūgumiem. Proti, tiesai arī pēc savas

131iniciatīvas ir jāveic piemērojamo tiesību normu

132konstitucionalitātes pārbaude. Satversmes tiesas judikatūrā

133atzīts, ka, nodrošinot Satversmes normām atbilstošāko, taisnīgāko

134un lietderīgāko rezultātu, tiesību normas piemērotājam ir

135piešķirtas tiesības noteikt piemērojamo tiesību normu (sk.

136Satversmes tiesas 2011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības

137izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 7. punktu). Satversmei

138atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību

139normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas jeb interpretācijas

140metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās

141piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas

142izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes

143tiesas 2015. gada 2. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

144lietā Nr. 2014-16-01 13. punktu).

145No izskatāmās lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums

146tam, ka apstrīdētās normas būtu liegušas kādai no triju instanču

147tiesām, izskatot civillietu Nr. C04433312, pildīt tās

148konstitucionālo pienākumu - spriest taisnīgu tiesu.

149Ņemot vērā minēto, jāatzīst, ka apstrīdētās normas nerada

150varas dalīšanas principa pārkāpumu un neskar Pieteikumu

151iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes

15292. panta pirmajā teikumā. Līdz ar to tiesvedības turpināšana

153šajā prasījuma daļā nav iespējama.

154Līdz ar to, pamatojoties uz

155Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu,

156tiesvedība lietā par Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas,

1578.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās

158daļas atbilstību varas dalīšanas principam un Satversmes 92.

159panta pirmajam teikumam ir izbeidzama.