5. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1., 91.,

92. un 105. pantam.

Ar apstrīdēto regulējumu Pieteikumu iesniedzējam netiekot

atņemtas īpašuma tiesības Satversmes 105. panta ceturtā teikuma

izpratnē. Apstrīdētais regulējums pakārtoto saistību kreditoriem

ierobežojot īpašuma tiesības, kas noteiktas Satversmes 105. panta

pirmajos trijos teikumos.

Prasība ieviest apstrīdēto regulējumu esot izrietējusi no

Eiropas Savienības tiesībām. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas

mērķis bijis ieviest sloga sadales principu, novēršot to, ka

pakārtoto saistību kreditori gūst nepamatotu labumu no

komercsabiedrībai piešķirtā atbalsta. Apstrīdētais regulējums

nodrošinot to, ka pakārtoto saistību kreditori uzņemas nastu, kas

ir samērīga ar nastu, kuru uzņemas nodokļu maksātāji atbalsta

sniegšanas laikā, un vienlaikus arī to, ka valsts izpilda lēmumā

Nr. 2015/162 apstiprinātās apņemšanās.

Apstrīdētais regulējums nosakot kārtību, kādā tiek apmierināti

kreditoru prasījumi, un neparedzot to, ka pakārtoto saistību

kreditoru tiesības viņiem varētu tikt atņemtas. Apstrīdētais

regulējums neietverot traucēkļus, kas liegtu pakārtoto saistību

kreditoriem, tostarp Pieteikumu iesniedzējam, izmantot savas

prasījuma tiesības, un - vēl jo vairāk - neparedzot prasījuma

tiesību atsavināšanu. Tas, vai Pieteikumu iesniedzējam izdosies

atgūt noguldījuma pamatsummu, esot atkarīgs no AS

"Reverta" finansiālā stāvokļa. Vajagot ņemt vērā to, ka

gluži kā jebkurās līgumiskajās attiecībās viss ir atkarīgs no

otras puses spējas pildīt līgumsaistības. Komercdarbība esot

saistīta ar risku, un varot gadīties tā, ka debitors nav spējīgs

nokārtot savas saistības. Šis risks vēl jo lielāks esot tad, ja

aizdevums ieskaitīts subordinētajā kapitālā.

Tieslietu ministrija apšauba Pieteikumu iesniedzēja viedokli,

ka atbalsta sniegšana AS "Parex banka" pasliktinājusi

viņa stāvokli. AS "Parex banka" bijušas nopietnas

finansiālas problēmas, un, ja tai netiktu sniegts atbalsts,

Pieteikumu iesniedzēja stāvoklis būtu pat sliktāks nekā tagad. Ne

likvidācijas, ne maksātnespējas tiesiskais regulējums, kas tādā

gadījumā būtu jāpiemēro, nepieļautu procentu maksājumu

veikšanu.

Pieteikumu iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums esot

saistīts ar citu kreditoru, tostarp valsts, tiesību

aizsardzību.

Apstrīdētais regulējums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, proti, ar likumu, kas pieņemts, ievērojot

normatīvajos aktos noteikto kārtību, ir izsludināts un publiski

pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami

skaidri formulēts. Tieslietu ministrija apšauba, ka tad, ja

likumdevējs būtu vēl dziļāk izvērtējis apstrīdētajā regulējumā

ietverto pamattiesību ierobežojumu, visus izteiktos apsvērumus,

veicis papildu pētījumus un riska novērtēšanas pasākumus,

likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs

lēmums.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētā regulējuma

pieņemšanas procesā netika pārkāpts labas likumdošanas princips.

Nevarot piekrist apgalvojumam, ka likumdevējs neesot izvērtējis

regulējuma atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām, jo

valstij ar apstrīdēto regulējumu esot bijis jāievieš sloga

sadales princips, ko tā saskaņā ar lēmumu Nr. 2015/162 bija

apņēmusies ieviest līdz 2015. gada 30. aprīlim. Arī likumdošanas

procesā notikušo diskusiju daudzums nevarot būt par pamatu

atzinumam, ka tiesību norma nav pieņemta pienācīgā kārtībā. Tas,

ka deputāti subjektīvu iemeslu dēļ nav izmantojuši savas tiesības

runāt, nevarot būt par pamatu labas likumdošanas principa

pārkāpuma konstatēšanai.

Apstrīdēto regulējumu likumdevējs pieņēmis, ievērojot

racionāla likumdevēja principu un tiesību sistēmas vienotības

principu. Apstrīdētajā regulējumā ietvertās normas esot

savstarpēji cieši saistītas. Kontroles likuma 8.1

pants esot Kontroles likuma 8. panta loģisks turpinājums, ar kuru

novērstas tiesiskā regulējuma nepilnības.

Apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības

labklājības nodrošināšana. Minēto mērķi ar šo regulējumu varot

sasniegt, jo likumdevēja izvēlētais līdzeklis atbilst Latvijas

starptautiskajām saistībām. Līdzīgs regulējums, kas pieļauj

komercsabiedrības likvidēšanu pirms visu kreditoru prasījumu

apmierināšanas, jau pastāvot Kredītiestāžu likumā un

Maksātnespējas likumā, tāpēc to varot uzskatīt par iederīgu

Latvijas tiesību sistēmā.

Labums, ko gūstot sabiedrība, esot ievērojami lielāks nekā

Pieteikumu iesniedzējam radītās nelabvēlīgās sekas, jo ar

apstrīdēto regulējumu valsts panākot to, ka līdzekļi, ko tā

izlietojusi atbalsta sniegšanai, atgriežas valsts kasē un līdz ar

to ir izmantojami sabiedrības interešu nodrošināšanai, kā arī to,

ka pakārtoto saistību kreditori negūst nepamatotu labumu no

valsts sniegtā atbalsta. Šāds regulējums nodrošinot tiesisko

stabilitāti un novēršot valsts līdzekļu aizplūšanu, tātad

atbilstot visas sabiedrības interesēm.

Apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt

ar saudzējošākiem līdzekļiem. Maksātnespējas procesa un

likvidācijas procesa regulējums būtu pretrunā ar lēmumu Nr.

2015/162 un nenodrošinātu atbalsta atmaksāšanu tādā pašā apmērā,

kādā to nodrošinot apstrīdētais regulējums. Arī ar Pieteikumu

iesniedzēja minētajiem alternatīvajiem līdzekļiem leģitīmais

mērķis netiktu sasniegts.

Tieslietu ministrija norāda, ka Pieteikumu iesniedzēja

tiesiskā paļāvība uz to, ka viņam saglabāsies tiesības saņemt

noguldījuma pamatsummas atmaksu, ar apstrīdēto regulējumu netiek

skarta. Ar apstrīdētā regulējuma pieņemšanu neesot radīta tāda

situācija, ka Pieteikumu iesniedzējs nevar saņemt atpakaļ tam

pienākošos subordinētā aizdevuma pamatsummu. Apstrīdētais

regulējums tikai, pirmkārt, nosakot secību, kādā komercsabiedrība

pilda savas saistības pret kreditoriem, pakārtoto saistību

kreditoriem un akcionāriem, un, otrkārt, nosakot rīcību

gadījumos, kad komercsabiedrība nav spējīga savas saistības

nokārtot.

Atbalsta sniegšana komercsabiedrībām nevarot tikt uzskatīta

par ikdienišķu parādību, tāpēc valsts ar apstrīdēto regulējumu

iegūstot kreditora statusu un tāpat kā citi kreditori pēc šā sava

statusa kreditoru hierarhijā ieņemot augstāku vietu nekā

pakārtoto saistību kreditori. Tas izrietot arī no sloga sadales

principa. Līdz ar to prioritārā kārtā vajagot apmierināt valsts

prasījumus un tikai pēc tam - pakārtoto saistību kreditoru

prasījumus.

Pakārtoto saistību kreditoru, tostarp Pieteikumu iesniedzēja,

prasījumu apmierināšanas kārtība paliekot nemainīga, proti, tie

joprojām esot apmierināmi tikai pēc visu kreditoru prasījumu

apmierināšanas, bet pirms akcionāru prasījumu apmierināšanas.

Šādu kārtību esot paredzējis arī Termiņdepozīta līgums.

Tas, vai Pieteikumu iesniedzējs varēs saņemt noguldījuma

pamatsummas atmaksu, esot atkarīgs no komercsabiedrības

finansiālā stāvokļa, nevis no apstrīdētā regulējuma, tāpēc

tiesiskā paļāvība uz jau iegūtu tiesību saglabāšanu ar apstrīdēto

regulējumu netiekot pārkāpta.

Latvija neesot devusi nekādas garantijas tam, ka tiesību

normas par atbalsta kontroli nākotnē netiks grozītas vai

papildinātas. Tātad Pieteikumu iesniedzējs neesot varējis

paļauties uz to, ka Kontroles likums nekad netiks grozīts, un

Pieteikumu iesniedzējam neesot varējusi rasties tiesiskā paļāvība

uz konkrētu tiesību saglabāšanas vai īstenošanas iespējamību.

Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa esot pieņemta 2014. gada

19. jūnijā un stājusies spēkā 2014. gada 1. jūlijā, taču jau pēc

šīs normas pieņemšanas, konkrēti 2016. gada 13. jūnijā,

civillietā esot pieņemts spriedums, ar kuru Pieteikumu

iesniedzēja prasība tika apmierināta pilnībā. Tātad Kontroles

likuma 8. panta pirmā daļa vēl divus gadus pēc tās spēkā stāšanās

neesot ietekmējusi civillietas iznākumu. Turklāt Pieteikumu

iesniedzēja prasības noraidīšana neesot bijusi pamatota ar

Kontroles likuma 8.1 panta otro un trešo daļu.

Salīdzināmā personu grupa esot atbalstu saņēmušu

komercsabiedrību, konkrēti AS "Parex banka", pakārtoto

saistību kreditori, nevis komercsabiedrību pakārtoto saistību

kreditori un kredītiestāžu pakārtoto saistību kreditori. Visi AS

"Parex banka" pakārtoto saistību kreditori atrodoties

vienādos apstākļos, jo ne tikai Pieteikumu iesniedzējs, bet arī

pārējie pakārtoto saistību kreditori savu prasījumu varot atgūt

tikai pēc valsts sniegtā atbalsta atmaksāšanas un ne pret vienu

no pakārtoto saistību kreditoriem apstrīdētais regulējums

neparedzot atšķirīgu attieksmi.

Kredītiestāžu likuma 59.6 panta pirmā daļa esot

attiecināma uz pakārtoto saistību kreditoriem un tieši tāpat kā

apstrīdētais regulējums paredzot aizliegumu pildīt pakārtotās

saistības pirms atbalsta sniegšanas beigām. Kredītiestāžu likuma

pārejas noteikumu 36. punkta subjekti arī esot pakārtoto saistību

kreditori, taču tie salīdzinājumā ar pakārtoto saistību

kreditoriem, uz kuriem attiecināmas Kontroles likuma normas,

atrodoties atšķirīgos apstākļos, jo minētais pārejas noteikums

paredzot izņēmumu no aizlieguma pildīt pakārtotās saistības.

Tomēr šī norma līdz apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās brīdim

esot piemērota attiecībā uz visiem AS "Parex banka"

pakārtoto saistību kreditoriem, tostarp arī Pieteikumu

iesniedzēju, un tātad arī šis pārejas noteikumu punkts neesot

radījis atšķirīgu attieksmi.