6. pants

Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus

komisija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst

Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam.

AS "Parex banka" bijusi sistēmiski nozīmīga

kredītiestāde Latvijas finanšu tirgū, tāpēc arī tās pārņemšana un

atbalsta sniegšana tai esot bijusi pamatota un nepieciešama.

Latvija, pārņemot AS "Parex banka", esot sniegusi

stratēģisku atbalstu visam Latvijas finanšu sektoram, nevis tikai

konkrēti AS "Parex banka", jo šīs kredītiestādes

problēmu padziļināšanās un saasināšanās varējusi radīt tālejošas

negatīvas sekas.

Ņemot vērā pakārtoto saistību īpašo raksturu (aizdevuma

pirmstermiņa atprasīšana iespējama tikai kredītiestādes

maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā, un aizdevēja prasība

apmierināma tikai pēc visu citu kreditoru prasību

apmierināšanas), šāds aizdevums neesot pielīdzināms noguldījumam

- naudas līdzekļu glabāšanai kredītiestādes kontā uz noteiktu vai

nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem - vai īstermiņa

aizņēmumam, ko kredītiestāde piesaista, veicot savas ikdienas

darbības. Attiecīgi šādi līdzekļi esot pakļauti kredītiestādes

darbības riskam.

Pakārtotās saistības esot uzskatāmas par riskantāku darījumu

nekā parastais noguldījums. Parasti pakārtoto saistību summas

esot lielākas nekā noguldījumu summas, tādējādi arī procentu

likme par pakārtotajās saistībās aizdotajiem naudas līdzekļiem

esot augstāka nekā par noguldījumiem.

Vērtējot AS "Parex banka" pakārtoto saistību

kreditoru tiesību un interešu aizsardzību tādā gadījumā, ja

kredītiestādei netiktu piešķirts atbalsts, kopsakarā ar sekām,

kādas šādā gadījumā iestātos, ar lielu varbūtību varot apgalvot,

ka kredītiestādes maksātnespējas procesā netiktu apmierinātas

visas Kredītiestāžu likumā noteiktās kreditoru kārtas un

pakārtoto saistību kreditori kredītiestādes maksātnespējas

procesa gaitā nesaņemtu atpakaļ viņu ieguldītos naudas

līdzekļus.

Akcionāru vai pakārtoto saistību devēju īpašuma vērtības

iespējamais samazinājums izrietot no tā fakta, ka kredītiestādei

ir finansiālas grūtības, un ieguldītās vērtības iespējamā

neatgūšana esot tieši saistīta ar komercdarbības risku. Valsts

negarantējot aizsardzību no šāda komercdarbības riska. Šis

princips esot atspoguļots Kredītiestāžu likuma 139.3

un 139.5 pantā. Līdz ar to valstij neesot pienākuma

atbildēt par šādām attiecībām.