13. pants

Lai lemtu par Saeimas pārstāvja lūgumu izbeigt

tiesvedību sakarā ar to, ka Pieteikuma iesniedzēji nav izsmēluši

visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem, vispirms ir jānoskaidro, kura Satversmes

105. panta teikuma tvērumā ietilpstošās tiesības Pieteikuma

iesniedzējiem ir ierobežotas, proti, kurš Satversmes 105. panta

teikums un ciktāl attiecināms uz apstrīdēto normu. Satversmes

tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma

tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības

sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt

Satversmes 105. panta ceturtais teikums līdzīgi kā Konvencijas

Pirmā protokola 1. pants paredz valstij tiesības noteiktos

gadījumos īpašuma tiesības atņemt de jure (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). "Minētās normas paredz

atšķirīgus kritērijus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanai, tādēļ

nosakāms, kura no tām attiecināma uz apstrīdēto normu"

(Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr.

2009-113-0106 14. punkts).

Jāņem vērā, ka tādā gadījumā, ja uz situāciju attiecināms

Satversmes 105. panta ceturtais teikums, Satversme paredz

specifiskas prasības, kas varētu ietekmēt arī iespējamo tiesību

aizsardzības līdzekļu esamību un raksturu. Proti, "īpašuma

piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz tāda "atsevišķa

likuma" pamata, kuru likumdevējs pieņem izņēmuma

gadījumos" (Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.2. punkts).

13.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka faktiski aiz

apstrīdētās tiesību normas ir apslēpta īpašuma nacionalizācija

bez atbilstošas kompensācijas izmaksāšanas, un apstrīd tās

atbilstību arī Satversmes 105. panta ceturtajam teikumam.

Pieteikuma iesniedzējiem piederošo akciju nominālvērtība nav

mainījusies, un to īpašumā gan pirms, gan arī pēc apstrīdētās

normas piemērošanas ir tieši tikpat daudz akciju ar tieši tādu

pašu nominālvērtību kā iepriekš, ja vien īpašnieks pats tās nav

labprātīgi atsavinājis. Apstrīdētā norma pati par sevi neparedz

atņemt nedz īpašnieka statusu, nedz arī iespēju saņemt dividendes

vai likvidācijas kvotu, kas pienākas sakarā ar jau piederošām

akcijām, ja attiecīgās kredītiestādes finansiālais stāvoklis to

pieļauj. Tāpat netiek atņemtas tiesības piedalīties

kredītiestādes akcionāru sapulcēs, ja tādas tiek sasauktas, vai

realizēt citas akcionāram likumos paredzētās tiesības.

Tādējādi apstrīdētā norma neietilpst

Satversmes 105. panta ceturtā teikuma tvērumā.

13.2. "Konvencijas Pirmā protokola 1.panta pirmās

daļas pirmais teikums garantē jebkuras fiziskās vai juridiskās

personas tiesības netraucēti izmantot savu īpašumu, tas ir,

tiesības netraucēti šo īpašumu valdīt, lietot, iegūt no tā visus

iespējamos labumus, kā arī rīkoties ar to" [Satversmes

tiesas 1998. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. 0902(98)

secinājumu daļas 1. punkts]. Arī Eiropas Savienības

Pamattiesību hartas 17. panta pirmās daļas pirmais teikums

paredz: "Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas

iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt [..]"

Minētā norma expressis verbis paredz tiesības ne vien

atsavināt īpašumu, bet arī to lietot.

ECT norāda, ka akcija ir sarežģīts objekts, kas apliecina, ka

akcionāram tā pieder kopā ar tai atbilstošajām tiesībām, tātad

akcionāram ir ne vien tiesības uz kompānijas mantas daļu tās

darbības izbeigšanas gadījumā, bet arī citas beznosacījuma

tiesības, it īpaši tiesības balsot un tiesības ietekmēt

kompānijas darbību (sk. ECT 2001. gada 27. decembra lēmumu

lietā "Sovtransavto Holding v. Ukraine", iesniegums Nr.

48553/99, un 2002. gada 7. novembra lēmuma lietā "Olczak

against Poland", iesniegums Nr. 041/96, 60. punktu). ECT

lietā, kurā pieteicējam sākotnēji bija 49 procenti akciju, bet

pēc vairākkārtējas pamatkapitāla palielināšanas - tikai 20,7

procenti, secināja, ka ir mainījušās pieteicēja iespējas ietekmēt

kompāniju un īstenot kontroli pār tās mantu (sk. ECT 2002.

gada 25. jūlija sprieduma lietā "Sovtransavto Holding"

v. Ukraine", iesniegums Nr. 48553/99, 92. punktu).

Interpretējot Satversmes 105. pantā nostiprinātās

pamattiesības, Satversmes tiesa jau iepriekš ir atsaukusies uz

citu Eiropas valstu konstitūcijās nostiprinātajām normām un to

interpretāciju attiecīgo valstu konstitucionālo tiesu praksē.

Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka likums,

kas paredzēja tiesības strādājošo pārstāvim piedalīties noteiktu

jautājumu lemšanā atsevišķos kapitālsabiedrības orgānos, ir

izvērtējams kā tiesību uz īpašumu ierobežojums (sk. Vācijas

Federālās konstitucionālās tiesas 1979. gada 1. marta spriedumu

apvienotajās lietās Nr. 1BVR 532, 533/77, 419/78 un 1 BvL 21/78

BVerfGE, 50, 290). Arī Austrijas Republikas Konstitucionālā

tiesa ir secinājusi, ka iespēja izspiest akcionārus no

sabiedrības uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu, kam

nepieciešams attaisnojums sakarā ar sabiedrības interesi,

piemērotību un samērīgumu (sk. Austrijas

Republikas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 16. jūnija

spriedumu lietā Nr. G129/04

http://www.ris.bka.gv.at).

Aplūkojot ECT praksē izteiktās atziņas kopsakarā ar vēsturisko

un spēkā esošo Latvijas likumu regulējumu, kā arī tiesību zinātnē

paustajām atziņām par akcijas juridisko dabu, Satversmes tiesa

secinājusi, ka "tiesības uz īpašumu ietver arī tiesības lemt

ar īpašumu saistītus jautājumus" (Satversmes tiesas 2009.

gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 8.

punkts).

13.3. Satversmes tiesa ir secinājusi arī to, ka akciju

piederība rada personai tiesības uz īpašumu un tikai akcionāram

ir tiesības lemt par Komerclikuma 284. panta otrajā daļā

minētajiem jautājumiem, proti, pieņemt lēmumus par grozījumu

izdarīšanu statūtos, pamatkapitāla izmaiņām, konvertējamo

obligāciju emisiju, sabiedrības reorganizāciju, koncerna līguma

noslēgšanu, grozīšanu vai izbeigšanu, sabiedrības iekļaušanu,

piekrišanu tās iekļaušanai un sabiedrības darbības izbeigšanu.

Minētie lēmumi tieši attiecas uz sabiedrības aktīviem un ir

būtiski, jo var ietekmēt ikviena akcionāra īpašuma tiesību

apjomu. Ja akcionāri paši nevar brīvi noteikt šo lēmumu

pieņemšanas kārtību, tiek ierobežotas Satversmes 105. pantā

noteiktās tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 9.

punktu).

Komerclikumā ietvertais regulējums attiecībā uz akcionāru

sapulces kompetenci un akcionāru pirmtiesībām jāvērtē kopsakarā

ar Direktīvu 77/91/EEK. Direktīvas 77/91/EEK 25. panta pirmais

teikums paredz: "Par jebkuru kapitāla palielināšanu lemj

kopsapulce", savukārt 29. panta pirmā daļa nosaka: "Ja

kapitālu palielina ar naudas ieguldījumu, akcionāriem jāpiedāvā

akcijas, piešķirot tiem pirmpirkuma tiesības proporcionāli to

akciju pārstāvētajam kapitālam."

Latvijas tauta 2003. gada 1. septembra referendumā izšķīrās

par to, ka Latvija kļūst par ES dalībvalsti. Satversmes tiesa jau

norādījusi, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas

Republikai jāpilda saistības, kas izriet no dalības Eiropas

Savienībā, tostarp arī direktīvās noteiktās prasības (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr.

2004-01-06 7. punktu). Tas gan nenozīmē, ka direktīvās

ietvertās normas ikvienā gadījumā ietekmētu Satversmē noteikto

pamattiesību tvērumu.

Konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā Direktīvas 77/91/EEK kā

akcionāru tiesību aizsardzības minimālo standartu noteicoša

instrumenta īpašais raksturs un vieta komerctiesībās. Minētās

direktīvas 25. un 29. pants izstrādāts, ņemot vērā dalībvalstīs

īstenoto akcionāru pamattiesību aizsardzību.

13.4. Līdz ar to, ņemot vērā visus minētos aspektus,

jāsecina, ka Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpst

akcionāru tiesības akcionāru sapulcē izlemt ar akciju sabiedrības

darbību saistītus jautājumus, tostarp jautājumus par

pamatkapitāla palielināšanu, pamatkapitāla palielināšanas

noteikumu apstiprināšanu, kā arī to, vai līdzšinējie akcionāri

bauda pirmtiesības iegādāties jaunās emisijas akcijas.

Šīs akcionāra tiesības ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā

neatkarīgi no tā, cik veiksmīga ir kredītiestādes saimnieciskā

darbība, un aptver arī tiesības ar akcionāru sapulces

starpniecību piedalīties tādu jautājumu lemšanā, kuri saistīti ar

finansiālās grūtībās nonākušas kredītiestādes glābšanu.

Apstrīdētā norma paredz, ka kredītiestādes padome noteiktā

situācijā ir tiesīga, nesasaucot akcionāru sapulci, tās vārdā

pieņemt lēmumu par kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu un

apstiprināt pamatkapitāla palielināšanas noteikumus. Savukārt

apstrīdētās normas otrā daļa noteic, ka minētajos gadījumos

līdzšinējiem kredītiestādes akcionāriem nav pirmtiesību

iegādāties jaunās emisijas akcijas.

Apstrīdētā norma liedz akcionāram īstenot no akcijas

izrietošās tiesības, proti, piedaloties akcionāru sapulcē,

pieņemt lēmumus attiecībā uz svarīgiem sabiedrības darbības

jautājumiem, kā arī saglabāt savu līdzdalību sabiedrībā.

Tādējādi apstrīdētā norma ietilpst

Satversmes 105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā un

nosaka šajā pantā paredzēto pamattiesību ierobežojumu.