14. pants

Saeima ir izteikusi viedokli par to, ka tiesvedība

šajā lietā būtu izbeidzama, jo Pieteikuma iesniedzēji neesot

izsmēluši visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem

tiesību aizsardzības līdzekļiem un līdz ar to konstitucionālā

sūdzība neatbilstot subsidiaritātes principam.

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrā daļa

paredz, ka persona konstitucionālo sūdzību iesniegt ir tiesīga

tikai tad, "ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt

minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem

(sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai,

sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai

u.c.) vai arī tādu nav".

"Konstitucionālā sūdzība ir veidota kā subsidiārs tiesību

aizsardzības līdzeklis un Satversmes tiesas likumā paredzēta

vienlaikus ar tiesas pieteikuma institūtu. Konstitucionālā

sūdzība un tiesas pieteikums Satversmes tiesai ir savstarpēji

saistīti institūti. Likumdevējs prezumējis, ka gadījumos, ja

attiecīgajā civillietā, krimināllietā vai administratīvajā lietā

piemērojamā tiesību norma aizskar Satversmē noteiktās

pamattiesības, tiesa, apturot tiesvedību, pati vērsīsies

Satversmes tiesā" (Satversmes tiesas 2005. gada 31.

augusta lēmuma "Par atteikšanos apturēt 2005. gada 26.

augusta Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneses

lēmuma civillietā Nr. C 31249605,2496/05 un 2005. gada 29.

augusta Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneša

lēmuma civillietā Nr. C 31247205, 2472/05 izpildi"

secinājumu daļas 2. punkts). Subsidiaritātes principa mērķis

ir panākt, lai tiesa, izskatot lietu pēc būtības, visupirms

izmantotu tās rīcībā esošās tiesību piemērošanas un

interpretācijas metodes Satversmei atbilstoša rezultāta

sasniegšanai un tikai tad, ja tas nav iespējams, vērstos ar

pieteikumu Satversmes tiesā. Satversmes tiesas kolēģijās ir

nostiprinājusies tāda prakse, ka subsidiaritātes principa

ievērošanai nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās iespējas

aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis izmantot jebkurus

teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas varētu

jebkādā veidā attiekties uz pieteikuma iesniedzēja situāciju.

Atbilstoši minētajai praksei lēmuma par izskatāmās lietas

ierosināšanu 3. punktā ir secināts, ka "Pieteikuma

iesniedzējiem nav iespēju aizstāvēt savas pamattiesības ar

vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem" (lietas

materiālu 1. sēj. 115. lpp.).

14.1. Saeimas pārstāvis Satversmes tiesai iesniedzis

informāciju par to, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā pēc

vairāku personu prasības ir ierosināta civillieta par Parex

bankas mazākuma akcionāru tiesību iegādāties Parex bankas

reorganizācijas rezultātā izveidotās AS "Citadele

banka" akcijas nodrošināšanu un reorganizācijas rezultātā

nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu (sk. lietas materiālu

4. sēj. 164. lpp.). Saeimas pārstāvis, atsaucoties uz

Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2010-60-01, pauž uzskatu,

ka analogas Pieteikuma iesniedzēju civilprasības iesniegšana un

izskatīšana būtu priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības

iesniegšanai.

Taču minētajā spriedumā ir runāts par civilo tiesību

aizsardzības līdzekli Satversmes 92. panta izpratnē, nevis

pamattiesību aizsardzības līdzekli Satversmes tiesas likuma

izpratnē. Nenoliedzot to, ka noteiktos gadījumos zaudējumu

atlīdzība var būt tiesību aizsardzības līdzeklis Satversmes

tiesas likuma izpratnē, Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma

iesniedzēju viedoklim, ka šāda veida prasība nav vērsta uz tādu

pamattiesību aizsardzību, kuras izriet no Pieteikuma iesniedzēju

kā akcionāru tiesībām piedalīties Parex bankas pārvaldē. Līdz ar

to prasība par zaudējumu atlīdzību konkrētajā gadījumā nav

priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai.

14.2. Komerclikuma 286. un 287. pants reglamentē

akcionāru sapulces lēmuma, bet 310.1 pants - īpašā

gadījumā pieņemta valdes lēmuma pārsūdzēšanu tiesā.

Kapitālsabiedrības padomes lēmuma pārsūdzēšanu nedz Komerclikums,

nedz arī Kredītiestāžu likums expressis verbis neparedz.

Tāpēc pieteikumā izteikts viedoklis, ka apstrīdētā norma,

izslēdzot no akcionāru sapulces kompetences tiesības lemt par

pamatkapitāla palielināšanu, vienlaikus liegusi akcionāram arī

tiesības vispār pārsūdzēt šādu lēmumu tiesā.

Saeimas pārstāvis uzskata, ka bankas padomes lēmumu var

pārsūdzēt tiesā pēc analoģijas un šāda pārsūdzēšana būtu

priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai.

Jāņem vērā, ka minētie Komerclikuma panti vērsti uz to, lai

izsmeļoši uzskaitītu gadījumus, kuros akcionārs ir tiesīgs

apstrīdēt sabiedrības orgānu lēmumus. Pretrunā ar sabiedrību

tiesību principiem būtu tāda situācija, ka akcionāri ar tiesas

palīdzību mēģinātu ietekmēt sabiedrības orgānu saimniecisko

darbību gadījumos, kad likums to tieši neparedz.

Kā jau minēts, subsidiaritātes princips prasa izsmelt reālās

un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis

izmantot jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības

līdzekļus.

14.3. Saeimas pārstāvis uzskata, ka Pieteikuma

iesniedzējiem bija administratīvā procesa kārtībā jāpārsūdz

Uzņēmumu reģistra valsts notāra lēmums par statūtu grozījumu

reģistrāciju. Likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu

reģistru" 19.pants paredz: "Uzņēmumu reģistra valsts

notāru lēmumus un rīcību likumā noteiktajā kārtībā var apstrīdēt,

iesniedzot Uzņēmumu reģistra galvenajam valsts notāram attiecīgu

iesniegumu [..]"

Tomēr jāņem vērā, ka saskaņā ar likuma "Par Latvijas

Republikas Uzņēmumu reģistru" 14. panta otro daļu Uzņēmumu

reģistra kompetencē neietilpst konkrēta lēmuma pieņemšanas

faktisko apstākļu pārbaude. "Uzņēmumu reģistra kompetencē ir

tikai tam iesniegto dokumentu pārbaude par to formas un satura

atbilstību likumam. Tā kā iesniedzamajos dokumentos ir fiksēti

juridiskie fakti, Uzņēmumu reģistra amatpersonām jāpārbauda

dokumentā minēto faktu atbilstība likumam, bet nevis dokumentā

minēto faktu atbilstība faktiskajam stāvoklim" (Strupišs

A. Komerclikuma komentāri. Jurista Vārds, 2003. gada 3. jūnijs,

Nr. 21).

Līdz ar to Satversmes tiesas likuma izpratnē Uzņēmumu reģistra

lēmuma pārsūdzēšana konkrētajā gadījumā nav uzskatāma par iespēju

aizstāvēt aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem.

14.4. Saeimas pārstāvis tiesas debatēs norādīja, ka

"[..] pieteikuma iesniedzēji nav izsmēluši Eiropas tiesību

vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus" (Satversmes

tiesas 2011. gada 20. septembra sēdes stenogramma lietas

materiālu 7. sēj. 133. lpp.). Tā kā Pieteikuma iesniedzēji

atsaucas uz diviem Direktīvas 77/91/EEK pantiem, tiem vajadzējis

vērsties tiesā, prasot ES tiesību efektīvu piemērošanu vai arī -

saskaņā ar "Frankoviča doktrīnu" - zaudējumu atlīdzību

no valsts sakarā ar direktīvas pārkāpšanu (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu

7. sēj. 134. lpp.). Lietas izskatīšanas gaitā Saeimas

pārstāvis izteica arī tādu viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējiem

bija jāpārsūdz EK lēmumi par Parex bankai sniegtā valsts atbalsta

saderību ar ES kopējo tirgu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi: "No

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas, kā

arī no Satversmes tiesas kā nacionālā tiesību aizsardzības

mehānisma būtības izriet, ka pienākums izsmelt vispārējos tiesību

aizsardzības līdzekļus attiecas vienīgi uz nacionālajiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem" (Satversmes tiesas 2010. gada 6.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 14. punkts).

Tādu tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana, kuri nav tieši

saistīti ar Satversmē noteikto pamattiesību aizsardzību un vērsti

tikai un vienīgi uz ES tiesību piemērošanas nodrošināšanu, nav

priekšnoteikums tam, lai persona varētu vērsties ar

konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējiem

nav iespēju novērst to pamattiesību aizskārumu ar vispārējiem

tiesību aizsardzības līdzekļiem un Saeimas pārstāvja lūgums par

tiesvedības izbeigšanu uz šā pamata ir noraidāms.