19. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

No Saeimas, kā arī pieaicināto personu viedokļiem izriet, ka

apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir finansiālās grūtībās

nonākušas, bet valstij sistēmiski svarīgas kredītiestādes ātra un

efektīva rekapitalizācijas procesa nodrošināšana, šajā procesā

ietverot arī iespēju pieņemt paredzamu un valsts atbalsta jomā

izvirzītajām prasībām atbilstošu lēmumu par pamatkapitāla

palielināšanu.

19.1. Finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē valsts ir

uzņēmusies lielu atbildību par licencētajām kredītiestādēm,

citastarp ieviešot noguldījumu garantiju mehānismu.

Kredītiestādes finansiālo grūtību risināšanas procesā pirmām

kārtām ir aizsargājamas noguldītāju intereses. Satversmes tiesa

jau secinājusi, ka "krīzes situācijā iejaukšanās banku

sektorā ir nepieciešama pēc iespējas savlaicīgāk, lai nodrošinātu

finanšu sektora stabilitāti un noguldītāju interešu aizsardzību.

Kredītiestādes uzņēmuma darbība vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar

iespējamo iespaidu uz visu finanšu sektoru un valsts

tautsaimniecību kopumā" (Satversmes tiesas 2011. gada 30.

marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 22. punkts).

Arī no ECT prakses izriet, ka noteiktos apstākļos valsts

pasākumi, kuru rezultātā būtiski samazinās pieteicēja līdzdalība

bankā, var būt veikti ar leģitīmu mērķi - bankas klientu interešu

aizsardzība (sk. ECT 2002. gada 7. novembra lēmuma lietā

"Olczak against Poland", iesniegums Nr. 041/96, 84.

punktu).

Novēršot kredītiestādes finansiālās stabilitātes apdraudējumu,

tiek aizsargātas noguldītāju intereses, atjaunota uzticība

iekšzemes banku sistēmai un nodrošināta vispārējā valsts finanšu

stabilitāte.

19.2. FM 2009. gada 16. februāra vēstulē Nr. 7-4/127,

kura ir adresēta Budžeta komisijai un kurā lūgts vairākas normas,

tostarp apstrīdēto normu, iestrādāt likumā kā atbildīgās

komisijas priekšlikumu, formulēts šāds mērķis: "Priekšlikumi

sagatavoti, lai pilnveidotu kredītiestādes dibināšanas un

kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanas kārtību, ja Ministru

kabinets ir pieņēmis lēmumu par būtiskas līdzdalības iegūšanu

šajā kredītiestādē" (sk. lietas materiālu 2. sēj.

46. lpp.).

FM 2009. gada 24. februāra vēstulē Ministru prezidentam

norādīts: lai potenciālais investors izskatītu iespēju

iesaistīties Parex bankas kapitālā, ir nepieciešams atrisināt

vairākus jautājumus, tostarp novērst iespēju, ka mazākuma

akcionāri gūst labumu no investīcijām Parex bankā. To iespējams

panākt, vai nu veicot pilnīgu Parex bankas nacionalizāciju, vai

arī samazinot mazākuma akcionāru līdzdalību (sk. 2009. gada

24. februāra vēstuli Nr. 7/VK-74/540 lietas materiālu 3. sēj. 71.

lpp.).

Akcionāru līdzdalības samazināšana, ja tā nodrošina valsts

atbalsta saderīgumu ar ES kopējo tirgu, var būt vērsta uz citu

personu tiesību aizsardzību. Proti, ja valsts iegūst vai

palielina būtisku līdzdalību kredītiestādē, šāda līdzdalība

uzskatāma par valsts atbalstu. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

un pieaicināto personu viedoklim, ka nav pieļaujams finansiālās

grūtībās nonākušai kredītiestādei sniegt atbalstu tādā veidā, lai

ļautu līdzšinējiem tās akcionāriem gūt nepamatotu labumu. Valsts

atbalsts ietekmē konkurenci un noteiktos gadījumos var aizskart

citu kredītiestāžu akcionāru tiesības. Valsts atbalstam noteiktie

ierobežojumi ir vērsti ne vien uz Latvijas kā ES dalībvalsts

saistību, bet arī uz Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa

un vienlīdzības principa ievērošanu. Nebūtu pieļaujama tāda

situācija, ka vienas bankas akcionāri gūst labumu no

pamatkapitāla palielināšanas, izmantojot valsts atbalstu, kamēr

citas bankas akcionāriem tas ir liegts. Ierobežojumi, kas vērsti

uz taisnīgas konkurences nodrošināšanu, ir noteikti ar leģitīmu

mērķi - citu personu tiesību aizsardzība.

19.3. Satversmes tiesa jau iepriekš vairākos spriedumos

ir secinājusi, ka 2009. gadā Latvijā ekonomiskās krīzes seku

novēršanai bija nepieciešami specifiski pamattiesību

ierobežojumi. Ekonomiskās krīzes situācijā slogs, kas

gulstas uz sabiedrības locekļiem, ir jāsadala, gan ņemot vērā

nepieciešamību aizsargāt vājākos sabiedrības locekļus, gan arī

ievērojot sabiedrības locekļu solidaritāti. Sociālā solidaritāte

ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to, ka ikviens pilsonis

uzņemas proporcionālu atbildību par smago krīzes seku novēršanu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3. punktu).

Ja valsts ir iesaistījusies tādas kredītiestādes glābšanā,

kura bez valsts atbalsta, visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un

tieši valsts atbalsta rezultātā kredītiestāde var sekmīgi

turpināt savu darbību, neētiska un taisnīguma principam

neatbilstoša būtu tāda situācija, ka attiecīgās kredītiestādes

akcionāri nepiedalītos ar adekvātu ieguldījumu kredītiestādes

glābšanā, bet saņemtu nepamatotu labumu no kredītiestādē

ieguldītās valsts palīdzības. Ierobežojumi, kas vērsti uz to, lai

kredītiestādes akcionāri tās glābšanas procesā uzņemtos samērīgu

nastu salīdzinājumā ar to slogu, ko uzņemas nodokļu maksātāji, ja

kredītiestādei tiek sniegts valsts atbalsts, ir vērsti uz

leģitīmu mērķi - sabiedrības labklājības nodrošināšanu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības nodrošināšana un

citu personu tiesību aizsardzība.