2. pants

1Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma

2aizskar tiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

3105. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu, kā pārkāpj no

4Satversmes 1. panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, un

5lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas

6brīža.

7Pieteikumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzēji esot

8investīciju ieguldījumu fondi ar starptautiski atzītu reputāciju.

9Tie veikuši ieguldījumus Latvijā reģistrētā un pamatdarbību

10veicošā kredītiestādē - Parex bankā. Visi Pieteikuma iesniedzēji

11esot iegādājušies vārda akcijas ar balsstiesībām, bet daļai

12Pieteikuma iesniedzēju līdztekus tam vēl esot arī vārda akcijas

13bez balsstiesībām. Sākotnējā kopējā Pieteikuma iesniedzēju dalība

14Parex bankas pamatkapitālā esot aptvērusi 8,4 procentus no bankas

15pamatkapitāla. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Parex bankas

16padome esot pieņēmusi vairākus lēmumus par bankas pamatkapitāla

17palielināšanu, grozot sabiedrības statūtus un apstiprinot

18pamatkapitāla palielināšanas (emisiju) noteikumus. Parex bankas

19pamatkapitāls, kura apmērs sākotnēji bijis 65 027 295 lati (to

20veidojušas 60 633 439 vārda akcijas ar balsstiesībām un 4 393 856

21vārda akcijas bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā), šo

22lēmumu rezultātā ticis palielināts kopsummā par 196 500 000 latu

23un pieteikuma iesniegšanas brīdī sastādījis 261 527 295 latus (to

24veidojušas 201 383 439 vārda akcijas ar balsstiesībām un 60 143

25856 vārda akcijas bez balsstiesībām). Līdz ar to pieteikuma

26iesniegšanas brīdī kopējā Pieteikuma iesniedzēju dalība Parex

27bankas pamatkapitālā procentuāli veidojot tikai 2,1 procentu.

28Dalības Parex bankas pamatkapitālā samazinājums esot radījis

29Pieteikuma iesniedzējiem tiesiski un saimnieciski neizdevīgas

30sekas - samazinājis ietekmi uz sabiedrības pārvaldi, akciju

31dalības un izmaksājamo dividenžu apmēru, iespējamo likvidācijas

32kvotu akciju sabiedrības likvidācijas gadījumā un akciju

33vērtību.

34Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji -

35zvērināts advokāts Viktors Tihonovs un zvērināts advokāts Aivars

36Lošmanis norādīja, ka pēc lietas ierosināšanas Satversmes

37tiesā Parex bankas pamatkapitāla palielināšana apstrīdētajā normā

38noteiktajā kārtībā 2010. gada decembrī notikusi vēlreiz.

39Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka Pieteikuma

40iesniedzēji vēlējušies piedalīties Parex bankas glābšanas

41pasākumos, viņu rīcībā esot bijuši tam nepieciešamie brīvie

42naudas līdzekļi, taču nedz bijušie vairākuma akcionāri, nedz arī

43valsts neesot vērsusies pie viņiem ar piedāvājumu iesaistīties

44Parex bankas finanšu problēmu risināšanā. Apstrīdētā norma,

45neparedzot sasaukt akcionāru sapulci, liegusi Pieteikuma

46iesniedzējiem informāciju par paredzēto pamatkapitāla

47palielināšanu un līdz ar to arī iespēju piedāvāt alternatīvus

48risinājumus. Savukārt akcionāru pirmtiesību atņemšana liegusi

49Pieteikuma iesniedzējiem piedalīties ar savu kapitālu Parex

50bankas glābšanā un saglabāt savas līdzdalības proporciju Parex

51bankā.

522.1. Atsaucoties uz Satversmes tiesas 2009. gada 4.

53februāra spriedumu lietā Nr. 2008-12-01, kā arī Eiropas

54Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, pieteikumā norādīts,

55ka tiesības uz īpašumu ietverot arī tiesības lemt ar īpašumu

56saistītus jautājumus, tai skaitā jautājumu par savas dalības

57apmēra izmaiņām. Lēmuma par kapitāla apmēra izmaiņām pieņemšana

58nevarot tikt deleģēta nevienai citai akciju sabiedrības pārvaldes

59institūcijai vai personai kā vienīgi akcionāru kopumam.

60Regulējums, saskaņā ar kuru kredītiestādes akcionāru sapulcei

61tiek liegta jebkāda dalība lemšanā par tādu svarīgu jautājumu kā

62pamatkapitāla palielināšana, ierobežojot Satversmes 105. pantā

63noteiktās pamattiesības uz īpašumu.

64Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētā norma pieņemta

65jau pēc tam, kad valsts civiltiesiska darījuma rezultātā kļuvusi

66par Parex bankas akcionāru. Ar apstrīdētās normas palīdzību viens

67akcionārs - valsts - attiecībā pret citiem vienāda statusa

68akcionāriem iegūstot būtisku priekšrocību - iespēju netraucēti

69iegūt un palielināt savu līdzdalību, samazinot esošo akcionāru

70procentuālo dalību un ietekmi lēmumu pieņemšanā..

71Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis V. Tihonovs izteica viedokli,

72ka saskaņā ar apstrīdēto normu notikusī kredītiestādes

73pamatkapitāla palielināšana, statūtu grozīšana un akcionāru

74pirmtiesību izslēgšana pēc būtības esot Pieteikuma iesniedzēju

75akciju nacionalizācija un tāpēc nonākot pretrunā ar Satversmes

76105. panta ceturto teikumu.

77Pieteikuma iesniedzēji nenoliedz, ka Satversmes 105. pantā

78noteiktās pamattiesības uz īpašumu var ierobežot, taču uzskata,

79ka apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums neatbilst

80Satversmes tiesas praksē izstrādātajiem šo tiesību ierobežošanas

81kritērijiem.

82Nedz pieteikumā, nedz tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji

83neapšaubīja, ka ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtībā

84pieņemtu likumu.

85Pieteikumā ir pieļauts, ka minētajam ierobežojumam varētu būt

86leģitīms mērķis - banku sistēmas, kā arī finanšu sistēmas

87stabilitāte. Tiesas sēdē un tiesas sēdes laikā lietai

88pievienotajos dokumentos Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji

89uzsvēra, ka par leģitīmu mērķi nevar uzskatīt mazākuma akcionāru

90līdzdalības samazināšanu kā tādu.

91Ciktāl, pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētajai

92normai ir leģitīms mērķis, vajagot atzīt, ka apstrīdētā norma šo

93mērķi nesasniedz. Regulējums, kas liedz akcionāriem iegādāties

94jaunās emisijas akcijas, izdarot papildu ieguldījumus sabiedrības

95pamatkapitālā un tādējādi uzlabojot tās finansiālo stāvokli,

96neesot vērsts uz sabiedrības finansiālā stāvokļa uzlabošanu.

97Tiesu debatēs Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis V. Tihonovs

98uzsvēra, ka sabiedrības interesēm nevarot atbilst nodokļu

99maksātāju naudas tērēšana kādas bankas glābšanai, liedzot tās

100akcionāriem glābt pašiem savu banku un ieguldīt tajā naudu.

101Sabiedrības ieguvums no šādas akcionāru īpašuma tiesību

102ierobežošanas neesot saskatāms. Līdz ar to apstrīdētajā normā

103noteiktais regulējums neesot samērīgs līdzeklis leģitīmā mērķa

104sasniegšanai.

105Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, pastāvot arī vairāki

106pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi šā leģitīmā mērķa

107sasniegšanai. Visupirms valsts varot iegūt būtisku līdzdalību

108pamatkapitālā, pārņemot kredītiestādes akcionāriem, tai skaitā

109mazākuma akcionāriem, piederošās akcijas, un tikai pēc tam veikt

110ieguldījumus kredītiestādes pamatkapitālā. Bez tam valsts varot

111grozīt Komerclikumā paredzēto regulējumu un noteikt īsāku termiņu

112akcionāru sapulces sasaukšanai. Tā, piemēram, Vācijas regulējumā,

113kas 2008. gadā pieņemts finanšu krīzes pārvarēšanai, esot bijusi

114paredzēta pat iespēja šādā gadījumā akcionāru sapulci sasaukt

115vienas dienas laikā. Turklāt Komerclikumā varot paredzēt tādu

116regulējumu, kas ļautu akcionāriem pašiem lemt par atteikšanos no

117akcionāru pirmtiesībām.

1182.2. Pieteikumā norādīts, ka Satversmes 105. pantā

119noteikto pamattiesību ierobežojuma samērīgums jāvērtē kopsakarā

120ar ES Padomes 1976. gada 13. decembra otro direktīvu 77/91/EEK

121par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko

122saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla

123saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma

12458. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību

125dalībnieku un trešo personu intereses (turpmāk - Direktīva

12677/91/EEK), kuras mērķis esot nodrošināt akcionāru tiesību

127minimālo aizsardzību ES dalībvalstīs. Komerclikumā paredzētais

128regulējums esot ar to saskaņots. Atbilstoši Eiropas Savienības

129tiesas (turpmāk - EST) judikatūras atziņām Direktīvas 77/91/EEK

130noteikumi esot piemērojami arī kredītiestādēm. Atbilstoši minētās

131direktīvas 25. panta pirmajai daļai par jebkuru pamatkapitāla

132palielināšanu esot jālemj kopsapulcei, tātad akcionāriem pašiem.

133Šo kompetenci akcionāriem nevarot atņemt vai deleģēt citām

134institūcijām, pat ja ir krīzes situācija. Nosacīts

135izņēmums esot vienīgi Direktīvas 77/91/EEK 25. panta otrajā daļā

136paredzētā "autorizētā" pamatkapitāla palielināšana, kas

137regulēta Komerclikuma 249. panta ceturtajā daļā. Tomēr šāda

138kapitāla palielināšanas institūta piemērošanas priekšnosacījums

139esot sabiedrības statūtos formulēts pilnvarojums. No Direktīvas

14077/91/EEK nepārprotami izrietot secinājums, ka dalībvalstīm nav

141tiesību šādu kārtību noteikt ar likuma normām.

142Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka EK

143atbilstoši LESD vērtējot valsts atbalsta pieļaujamību. Valsts

144atbalsts esot konkurences tiesību sastāvdaļa, tātad publisko

145tiesību sastāvdaļa. Savukārt sabiedrību tiesības esot privāto

146tiesību sastāvdaļa. Šīs jomas vajagot nodalīt. EK lēmumos par

147Parex banku neesot jāmeklē pamatkapitāla palielināšanas

148procedūras apstiprinājums. EK par to neesot lēmusi un neesot

149tiesīga lemt. Pat ja EK būtu minētajos lēmumos par to

150izteikusies, šādi izteikumi nevarētu tikt traktēti kā atļauja

151atkāpties no kādas direktīvas regulējuma.

1522.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka iejaukšanās

153akcionāru brīvprātīgi nodibinātās saistībās un tiesībās par labu

154valstij kā privāttiesību subjektam uzskatāma par tiesiskai

155valstij neatbilstošu. Apstrīdētā norma esot pretrunā ar

156samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem.

157Atsaucoties uz Komerclikuma 276. panta pirmo daļu, 249. panta

158pirmo daļu un 268. panta pirmās daļas 6. un 7. punktu, pieteikumā

159izteikts viedoklis, ka tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru

160tikai akcionāru sapulces kompetencē ietilpst lēmuma pieņemšana

161par pamatkapitāla palielināšanu, grozījumu izdarīšanu akciju

162sabiedrības statūtos un pamatkapitāla palielināšanas noteikumu

163apstiprināšanu, esot uzskatāms par fundamentālu sabiedrības

164tiesību principu, kas bijis spēkā ilgu laiku. Šis tiesiskais

165regulējums esot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam

166varētu uzticēties.

167Atsaucoties uz 1993. gada 18. maija likuma "Par akciju

168sabiedrībām" 46. panta pirmo daļu, kā arī Komerclikuma 251.

169panta pirmo daļu, pieteikumā izteikts viedoklis, ka arī

170līdzšinējais tiesiskais regulējums par akcionāru pirmtiesībām

171iegādāties jaunās emisijas akcijas esot bijis pietiekami noteikts

172un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties.

173Turklāt Pieteikuma iesniedzējiem kā investoriem un

174kredītiestādes akcionāriem esot bijušas tiesības paļauties uz to,

175ka Latvija kā ES dalībvalsts ievēros saistības, kuras izriet no

176dalības Eiropas Savienībā, un negrozīs savu tiesisko regulējumu

177pretēji ES sekundāro tiesību aktu prasībām.

1782.4. Pieteikumā izteikts viedoklis, ka Pieteikuma

179iesniedzēju rīcībā nav savu tiesību aizskāruma novēršanai

180nepieciešamo vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu. Tiesu

181debatēs Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis A. Lošmanis norādīja, ka

182Komerclikuma normās ir tieši paredzēti gadījumi, kad akcionārs

183var apstrīdēt sabiedrības pārvaldes institūciju lēmumus. Pastāvot

184numerus clausus princips, kas saistīts ar tādu vispārēju

185apsvērumu, ka tiesām nevajadzētu dot tiesības jaukties akcionāru

186un sabiedrības pārvaldes institūciju savstarpējās attiecībās

187nekādos citos gadījumos kā vienīgi likumā paredzētajos.

188Komerclikums ar striktiem priekšnoteikumiem paredzot iespēju

189pārsūdzēt tikai vienas institūcijas - akcionāru sapulces -

190lēmumus. Vienā atsevišķā gadījumā gan esot iespējams apstrīdēt

191arī valdes lēmumu. Iespēju pārsūdzēt akciju sabiedrības padomes

192lēmumu likums neparedzot. Arī praksē šādu gadījumu neesot

193bijis.