2. pants

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma

aizskar tiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

105. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu, kā pārkāpj no

Satversmes 1. panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, un

lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas

brīža.

Pieteikumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzēji esot

investīciju ieguldījumu fondi ar starptautiski atzītu reputāciju.

Tie veikuši ieguldījumus Latvijā reģistrētā un pamatdarbību

veicošā kredītiestādē - Parex bankā. Visi Pieteikuma iesniedzēji

esot iegādājušies vārda akcijas ar balsstiesībām, bet daļai

Pieteikuma iesniedzēju līdztekus tam vēl esot arī vārda akcijas

bez balsstiesībām. Sākotnējā kopējā Pieteikuma iesniedzēju dalība

Parex bankas pamatkapitālā esot aptvērusi 8,4 procentus no bankas

pamatkapitāla. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Parex bankas

padome esot pieņēmusi vairākus lēmumus par bankas pamatkapitāla

palielināšanu, grozot sabiedrības statūtus un apstiprinot

pamatkapitāla palielināšanas (emisiju) noteikumus. Parex bankas

pamatkapitāls, kura apmērs sākotnēji bijis 65 027 295 lati (to

veidojušas 60 633 439 vārda akcijas ar balsstiesībām un 4 393 856

vārda akcijas bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā), šo

lēmumu rezultātā ticis palielināts kopsummā par 196 500 000 latu

un pieteikuma iesniegšanas brīdī sastādījis 261 527 295 latus (to

veidojušas 201 383 439 vārda akcijas ar balsstiesībām un 60 143

856 vārda akcijas bez balsstiesībām). Līdz ar to pieteikuma

iesniegšanas brīdī kopējā Pieteikuma iesniedzēju dalība Parex

bankas pamatkapitālā procentuāli veidojot tikai 2,1 procentu.

Dalības Parex bankas pamatkapitālā samazinājums esot radījis

Pieteikuma iesniedzējiem tiesiski un saimnieciski neizdevīgas

sekas - samazinājis ietekmi uz sabiedrības pārvaldi, akciju

dalības un izmaksājamo dividenžu apmēru, iespējamo likvidācijas

kvotu akciju sabiedrības likvidācijas gadījumā un akciju

vērtību.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji -

zvērināts advokāts Viktors Tihonovs un zvērināts advokāts Aivars

Lošmanis norādīja, ka pēc lietas ierosināšanas Satversmes

tiesā Parex bankas pamatkapitāla palielināšana apstrīdētajā normā

noteiktajā kārtībā 2010. gada decembrī notikusi vēlreiz.

Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka Pieteikuma

iesniedzēji vēlējušies piedalīties Parex bankas glābšanas

pasākumos, viņu rīcībā esot bijuši tam nepieciešamie brīvie

naudas līdzekļi, taču nedz bijušie vairākuma akcionāri, nedz arī

valsts neesot vērsusies pie viņiem ar piedāvājumu iesaistīties

Parex bankas finanšu problēmu risināšanā. Apstrīdētā norma,

neparedzot sasaukt akcionāru sapulci, liegusi Pieteikuma

iesniedzējiem informāciju par paredzēto pamatkapitāla

palielināšanu un līdz ar to arī iespēju piedāvāt alternatīvus

risinājumus. Savukārt akcionāru pirmtiesību atņemšana liegusi

Pieteikuma iesniedzējiem piedalīties ar savu kapitālu Parex

bankas glābšanā un saglabāt savas līdzdalības proporciju Parex

bankā.

2.1. Atsaucoties uz Satversmes tiesas 2009. gada 4.

februāra spriedumu lietā Nr. 2008-12-01, kā arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, pieteikumā norādīts,

ka tiesības uz īpašumu ietverot arī tiesības lemt ar īpašumu

saistītus jautājumus, tai skaitā jautājumu par savas dalības

apmēra izmaiņām. Lēmuma par kapitāla apmēra izmaiņām pieņemšana

nevarot tikt deleģēta nevienai citai akciju sabiedrības pārvaldes

institūcijai vai personai kā vienīgi akcionāru kopumam.

Regulējums, saskaņā ar kuru kredītiestādes akcionāru sapulcei

tiek liegta jebkāda dalība lemšanā par tādu svarīgu jautājumu kā

pamatkapitāla palielināšana, ierobežojot Satversmes 105. pantā

noteiktās pamattiesības uz īpašumu.

Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētā norma pieņemta

jau pēc tam, kad valsts civiltiesiska darījuma rezultātā kļuvusi

par Parex bankas akcionāru. Ar apstrīdētās normas palīdzību viens

akcionārs - valsts - attiecībā pret citiem vienāda statusa

akcionāriem iegūstot būtisku priekšrocību - iespēju netraucēti

iegūt un palielināt savu līdzdalību, samazinot esošo akcionāru

procentuālo dalību un ietekmi lēmumu pieņemšanā..

Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis V. Tihonovs izteica viedokli,

ka saskaņā ar apstrīdēto normu notikusī kredītiestādes

pamatkapitāla palielināšana, statūtu grozīšana un akcionāru

pirmtiesību izslēgšana pēc būtības esot Pieteikuma iesniedzēju

akciju nacionalizācija un tāpēc nonākot pretrunā ar Satversmes

105. panta ceturto teikumu.

Pieteikuma iesniedzēji nenoliedz, ka Satversmes 105. pantā

noteiktās pamattiesības uz īpašumu var ierobežot, taču uzskata,

ka apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums neatbilst

Satversmes tiesas praksē izstrādātajiem šo tiesību ierobežošanas

kritērijiem.

Nedz pieteikumā, nedz tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji

neapšaubīja, ka ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu.

Pieteikumā ir pieļauts, ka minētajam ierobežojumam varētu būt

leģitīms mērķis - banku sistēmas, kā arī finanšu sistēmas

stabilitāte. Tiesas sēdē un tiesas sēdes laikā lietai

pievienotajos dokumentos Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji

uzsvēra, ka par leģitīmu mērķi nevar uzskatīt mazākuma akcionāru

līdzdalības samazināšanu kā tādu.

Ciktāl, pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētajai

normai ir leģitīms mērķis, vajagot atzīt, ka apstrīdētā norma šo

mērķi nesasniedz. Regulējums, kas liedz akcionāriem iegādāties

jaunās emisijas akcijas, izdarot papildu ieguldījumus sabiedrības

pamatkapitālā un tādējādi uzlabojot tās finansiālo stāvokli,

neesot vērsts uz sabiedrības finansiālā stāvokļa uzlabošanu.

Tiesu debatēs Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis V. Tihonovs

uzsvēra, ka sabiedrības interesēm nevarot atbilst nodokļu

maksātāju naudas tērēšana kādas bankas glābšanai, liedzot tās

akcionāriem glābt pašiem savu banku un ieguldīt tajā naudu.

Sabiedrības ieguvums no šādas akcionāru īpašuma tiesību

ierobežošanas neesot saskatāms. Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktais regulējums neesot samērīgs līdzeklis leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, pastāvot arī vairāki

pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi šā leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Visupirms valsts varot iegūt būtisku līdzdalību

pamatkapitālā, pārņemot kredītiestādes akcionāriem, tai skaitā

mazākuma akcionāriem, piederošās akcijas, un tikai pēc tam veikt

ieguldījumus kredītiestādes pamatkapitālā. Bez tam valsts varot

grozīt Komerclikumā paredzēto regulējumu un noteikt īsāku termiņu

akcionāru sapulces sasaukšanai. Tā, piemēram, Vācijas regulējumā,

kas 2008. gadā pieņemts finanšu krīzes pārvarēšanai, esot bijusi

paredzēta pat iespēja šādā gadījumā akcionāru sapulci sasaukt

vienas dienas laikā. Turklāt Komerclikumā varot paredzēt tādu

regulējumu, kas ļautu akcionāriem pašiem lemt par atteikšanos no

akcionāru pirmtiesībām.

2.2. Pieteikumā norādīts, ka Satversmes 105. pantā

noteikto pamattiesību ierobežojuma samērīgums jāvērtē kopsakarā

ar ES Padomes 1976. gada 13. decembra otro direktīvu 77/91/EEK

par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko

saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla

saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma

58. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību

dalībnieku un trešo personu intereses (turpmāk - Direktīva

77/91/EEK), kuras mērķis esot nodrošināt akcionāru tiesību

minimālo aizsardzību ES dalībvalstīs. Komerclikumā paredzētais

regulējums esot ar to saskaņots. Atbilstoši Eiropas Savienības

tiesas (turpmāk - EST) judikatūras atziņām Direktīvas 77/91/EEK

noteikumi esot piemērojami arī kredītiestādēm. Atbilstoši minētās

direktīvas 25. panta pirmajai daļai par jebkuru pamatkapitāla

palielināšanu esot jālemj kopsapulcei, tātad akcionāriem pašiem.

Šo kompetenci akcionāriem nevarot atņemt vai deleģēt citām

institūcijām, pat ja ir krīzes situācija. Nosacīts

izņēmums esot vienīgi Direktīvas 77/91/EEK 25. panta otrajā daļā

paredzētā "autorizētā" pamatkapitāla palielināšana, kas

regulēta Komerclikuma 249. panta ceturtajā daļā. Tomēr šāda

kapitāla palielināšanas institūta piemērošanas priekšnosacījums

esot sabiedrības statūtos formulēts pilnvarojums. No Direktīvas

77/91/EEK nepārprotami izrietot secinājums, ka dalībvalstīm nav

tiesību šādu kārtību noteikt ar likuma normām.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka EK

atbilstoši LESD vērtējot valsts atbalsta pieļaujamību. Valsts

atbalsts esot konkurences tiesību sastāvdaļa, tātad publisko

tiesību sastāvdaļa. Savukārt sabiedrību tiesības esot privāto

tiesību sastāvdaļa. Šīs jomas vajagot nodalīt. EK lēmumos par

Parex banku neesot jāmeklē pamatkapitāla palielināšanas

procedūras apstiprinājums. EK par to neesot lēmusi un neesot

tiesīga lemt. Pat ja EK būtu minētajos lēmumos par to

izteikusies, šādi izteikumi nevarētu tikt traktēti kā atļauja

atkāpties no kādas direktīvas regulējuma.

2.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka iejaukšanās

akcionāru brīvprātīgi nodibinātās saistībās un tiesībās par labu

valstij kā privāttiesību subjektam uzskatāma par tiesiskai

valstij neatbilstošu. Apstrīdētā norma esot pretrunā ar

samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem.

Atsaucoties uz Komerclikuma 276. panta pirmo daļu, 249. panta

pirmo daļu un 268. panta pirmās daļas 6. un 7. punktu, pieteikumā

izteikts viedoklis, ka tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru

tikai akcionāru sapulces kompetencē ietilpst lēmuma pieņemšana

par pamatkapitāla palielināšanu, grozījumu izdarīšanu akciju

sabiedrības statūtos un pamatkapitāla palielināšanas noteikumu

apstiprināšanu, esot uzskatāms par fundamentālu sabiedrības

tiesību principu, kas bijis spēkā ilgu laiku. Šis tiesiskais

regulējums esot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam

varētu uzticēties.

Atsaucoties uz 1993. gada 18. maija likuma "Par akciju

sabiedrībām" 46. panta pirmo daļu, kā arī Komerclikuma 251.

panta pirmo daļu, pieteikumā izteikts viedoklis, ka arī

līdzšinējais tiesiskais regulējums par akcionāru pirmtiesībām

iegādāties jaunās emisijas akcijas esot bijis pietiekami noteikts

un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties.

Turklāt Pieteikuma iesniedzējiem kā investoriem un

kredītiestādes akcionāriem esot bijušas tiesības paļauties uz to,

ka Latvija kā ES dalībvalsts ievēros saistības, kuras izriet no

dalības Eiropas Savienībā, un negrozīs savu tiesisko regulējumu

pretēji ES sekundāro tiesību aktu prasībām.

2.4. Pieteikumā izteikts viedoklis, ka Pieteikuma

iesniedzēju rīcībā nav savu tiesību aizskāruma novēršanai

nepieciešamo vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu. Tiesu

debatēs Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis A. Lošmanis norādīja, ka

Komerclikuma normās ir tieši paredzēti gadījumi, kad akcionārs

var apstrīdēt sabiedrības pārvaldes institūciju lēmumus. Pastāvot

numerus clausus princips, kas saistīts ar tādu vispārēju

apsvērumu, ka tiesām nevajadzētu dot tiesības jaukties akcionāru

un sabiedrības pārvaldes institūciju savstarpējās attiecībās

nekādos citos gadījumos kā vienīgi likumā paredzētajos.

Komerclikums ar striktiem priekšnoteikumiem paredzot iespēju

pārsūdzēt tikai vienas institūcijas - akcionāru sapulces -

lēmumus. Vienā atsevišķā gadījumā gan esot iespējams apstrīdēt

arī valdes lēmumu. Iespēju pārsūdzēt akciju sabiedrības padomes

lēmumu likums neparedzot. Arī praksē šādu gadījumu neesot

bijis.