3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

- Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst augstāka

juridiskā spēka tiesību normām, un lūdz atzīt to par atbilstošu

Satversmes 1. un 105. pantam.

Saeimas pārstāvis zvērināts advokāts Mārtiņš

Paparinskis tiesas sēdē izteica lūgumu izbeigt tiesvedību

lietā, jo neesot izsmelti visi vispārējie tiesību aizsardzības

līdzekļi un līdz ar to pieteikums neatbilstot Satversmes tiesas

likumā nostiprinātajam subsidiaritātes principam. Atsaucoties uz

Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2010-60-01 15.3. punktu, viņš norādīja, ka īpašas normas

neesamība neliedzot personai vērsties tiesā. Pēc M. Paparinska

ieskata, kredītiestādes padomes pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanas

iespējas esot noskaidrojamas, izmantojot sistēmisko

interpretācijas metodi un Civilprocesa likuma vispārīgos

noteikumus. Tas, ka Komerclikums tieši neparedz kredītiestādes

padomes lēmuma pārsūdzēšanu, neatņemot prettiesiska padomes

lēmuma pārsūdzēšanas iespēju. Pieteikuma iesniedzēji padomes

lēmumu varētu pārsūdzēt, pēc analoģijas atsaucoties uz

Komerclikuma 249. un 310.1 pantā paredzētajām

akcionāra tiesībām pārsūdzēt kredītiestādes valdes lēmumu vai arī

atsaucoties uz Komerclikuma 169. pantā noteikto padomes pienākumu

rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Vispārējo tiesību

aizsardzības līdzekļu esamību pierādot arī Ziemeļu rajona tiesā

2011. gada 17. janvārī pēc citu Parex bankas mazākuma akcionāru

pieteikuma ierosinātā lieta. Savukārt ES tiesību jomā Pieteikuma

iesniedzējiem bijušas vismaz trīs dažādas iespējas aizstāvēt

savas tiesības.

3.1. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas

pieņemšana bijusi saistīta ar 2008. - 2009. gadā starptautiskā

finanšu tirgus problēmu izraisīto globāla mēroga finanšu krīzi,

kuras kontekstā arī vienai no Latvijas kredītiestādēm - Parex

bankai - radusies nepieciešamība pēc valsts atbalsta.

Apstrīdētajā normā esot ietverta rekapitalizācijas shēma - viens

no instrumentiem, kurus finanšu iestādes izmanto krīzes

situācijā. Proti, apstrīdētajā normā esot ietverts speciāls

regulējums gadījumam, kad pati kredītiestāde lūdz, lai valsts

iegūst būtisku līdzdalību kredītiestādē un piešķir tai komerciālu

atbalstu, kas ļautu ārkārtas situācijā nodrošināt ātru, operatīvu

un efektīvu rīcību.

3.2. Atbildes rakstā Saeima piekrīt Pieteikuma

iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo akcionāru

pamattiesības uz īpašumu. Taču apstrīdētajā normā paredzētais

Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums saskanot

ar Satversmi - tas esot paredzēts likumā, noteikts leģitīma mērķa

labad un atbilstot samērīguma prasībām.

Savukārt Saeimas pārstāvis tiesas sēdē, atsaucoties uz ECT

praksi, izteica viedokli, ka apstrīdētā norma neierobežo

akcionāru pamattiesības uz īpašumu. Proti, no ECT spriedumos

izteiktajām atziņām varot secināt, ka tikai tad, ja sūdzības

iesniedzēju akcijām ir ekonomiska vērtība, tās uzskatāmas par

īpašumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) izpratnē. Līdz ar to

Satversmes 105. panta tvērumā ietilpstot tikai akcijas ar tirgus

vērtību, taču Pieteikuma iesniedzēju akcijām šādas vērtības

neesot. Uz to norādot gan FM 2011. gada 2. septembra vēstulē Nr.

7-3-02/5778, gan EK 2010. gada 15. septembra lēmuma 147. punktā

paustais viedoklis.

Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka neviena Pieteikuma

iesniedzēju akcija neesot nedz mainījusi īpašumtiesības, nedz arī

tikusi pilnībā iznīcināta. Līdz ar to uz Pieteikuma iesniedzēju

situāciju neattiecoties Satversmes 105. panta ceturtais

teikums.

3.3. Atbildes rakstā uzsvērts, ka apstrīdētajā normā

paredzētajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis -

citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības

nodrošināšana. Papildus tam Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

norādīja arī uz Satversmes 105. panta otrajā teikumā paredzēto

iespēju šajā pantā noteiktās pamattiesības ierobežot. Leģitīmais

mērķis aptverot kā ātru un efektīvu kredītiestādes pamatkapitāla

palielināšanu, tā arī nepieciešamību izpildīt prasības, kuras

izriet no valsts atbalstu regulējošām tiesību normām.

3.4. Pēc Saeimas ieskata, pamattiesību ierobežojums

esot samērīgs. Sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas

atsverot akcionāru tiesību ierobežojumu. Tā kā komercdarbībai

finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē paredzēts īpašs regulējums

un valstī ieviests noguldījumu garantiju mehānisms, valsts

noteiktā apmērā esot uzņēmusies atbildību (saistības) par

licencētajām kredītiestādēm. Maksātspējas grūtībās nonākušas

kredītiestādes darbību regulējošo normu primārais mērķis esot

nepieļaut un samazināt iespējamos zaudējumus finanšu sektorā,

ekonomikā kopumā, kā arī zaudējumus noguldītājiem un noguldījumu

garantiju fondam. Tāpēc tiesību normas, kas paredzētas

maksātspējas atjaunošanai, galvenokārt esot vērstas uz

kredītiestādes darbības turpināšanu un noguldītāju

aizsardzību.

Saeima norāda, ka akciju vērtības samazinājums izrietot no

fakta, ka kredītiestādei ir finansiālas grūtības, nevis no fakta,

ka kredītiestādei tiek sniegts valsts atbalsts. Vispārējais

kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas regulējums

akcionārus aizsargājot daudz mazāk nekā noguldītājus.

Kredītiestādes akcionāriem vajadzējis apzināties savu risku.

Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma darbojoties pat Pieteikuma

iesniedzēju pašu interesēs. Ja kredītiestāde, nesaņemot valsts

atbalstu, neizbēgami kļūtu maksātnespējīga, līdzšinējie tās

akcionāri zaudētu ne tikai savas akcionāra tiesības piedalīties

kredītiestādes pārvaldībā, bet arī mantiskās tiesības -

maksātnespējas gadījumā akcionāriem būtu tikai iluzora iespēja

saņemt likvidācijas kvotu. Savukārt tādā gadījumā, ja valsts

atbalsts būtu efektīvs, pēc tā izbeigšanās rastos dažādas

iespējas, tostarp arī iespēja, ka Pieteikuma iesniedzēju dalība

pamatkapitālā pieaugs.

Saeima uzsver, ka valstij esot pienākums pēc iespējas

efektīvāk rīkoties ar tās rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem,

ņemot vērā pirmām kārtām nodokļu maksātāju kopuma, nevis

individuālu trešo personu intereses. Nebūtu pieļaujama tāda

situācija, ka valsts līdzekļi tiktu izlietoti tā, lai ļautu

līdzšinējiem bankas akcionāriem saglabāt savu proporcionālo

līdzdalību bankas apmaksātajā pamatkapitālā uz komercdarbības

atbalsta rēķina.

3.5. Atbildes rakstā norādīts, ka Direktīvā 77/91/EEK

esot iekļautas vispārējā regulējuma prasības, kas būtībā vērstas

uz akciju sabiedrības ikdienas saimnieciskās darbības

nodrošināšanu, un tā neizvirzot tādus pamatkapitāla

palielināšanas noteikumus, kas būtu attiecināmi uz speciāliem

tiesību subjektiem vai reglamentētu pamatkapitāla palielināšanu,

ievērojot īpašus apstākļus.

Saeimas pārstāvis tiesas sēdē izteica viedokli, ka Direktīvai

77/91/EEK neesot juridiskas nozīmes jautājumā par apstrīdētās

normas konstitucionalitāti. Turklāt Pieteikuma iesniedzēji neesot

apstrīdējuši EK lēmumus par valsts atbalsta sniegšanu. Pēc

Saeimas pārstāvja ieskata, "Direktīva 77/91/EEK ir tikai

sekundāra un tehniska Eiropas tiesību norma, kam nav nekāda

sakara ne ar Eiropas, ne ar Latvijas pamattiesībām"

(Satversmes tiesas 2011. gada 20. septembra sēdes stenogramma

lietas materiālu 7. sēj. 134. lpp.).

3.6. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim

par to, ka apstrīdētā norma pārkāpjot tiesiskās paļāvības

principu. Apstrīdētā norma nemainot vispārējo kārtību, kas

noteikta komercsabiedrībām pamatkapitāla palielināšanai. Tā tikai

paredzot attiecīgu regulējumu vienam specifiskam subjektam -

kredītiestādei, kura nonākusi īslaicīgās grūtībās un pati nespēj

tās atrisināt.

Atbildes rakstā uzsvērts, ka Satversmes 1. pants neliedzot

likumdevējam ieviest jaunu tiesisko regulējumu pašu akcionāru un

sabiedrības interesēs. Tiesiskās paļāvības principu konkrētajā

gadījumā nevarot tulkot tādējādi, ka apstrīdēto normu drīkstētu

attiecināt vienīgi uz tām kredītiestādēm, kuras dibinātas pēc tās

spēkā stāšanās.