3. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

2- Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst augstāka

3juridiskā spēka tiesību normām, un lūdz atzīt to par atbilstošu

4Satversmes 1. un 105. pantam.

5Saeimas pārstāvis zvērināts advokāts Mārtiņš

6Paparinskis tiesas sēdē izteica lūgumu izbeigt tiesvedību

7lietā, jo neesot izsmelti visi vispārējie tiesību aizsardzības

8līdzekļi un līdz ar to pieteikums neatbilstot Satversmes tiesas

9likumā nostiprinātajam subsidiaritātes principam. Atsaucoties uz

10Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

112010-60-01 15.3. punktu, viņš norādīja, ka īpašas normas

12neesamība neliedzot personai vērsties tiesā. Pēc M. Paparinska

13ieskata, kredītiestādes padomes pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanas

14iespējas esot noskaidrojamas, izmantojot sistēmisko

15interpretācijas metodi un Civilprocesa likuma vispārīgos

16noteikumus. Tas, ka Komerclikums tieši neparedz kredītiestādes

17padomes lēmuma pārsūdzēšanu, neatņemot prettiesiska padomes

18lēmuma pārsūdzēšanas iespēju. Pieteikuma iesniedzēji padomes

19lēmumu varētu pārsūdzēt, pēc analoģijas atsaucoties uz

20Komerclikuma 249. un 310.1 pantā paredzētajām

21akcionāra tiesībām pārsūdzēt kredītiestādes valdes lēmumu vai arī

22atsaucoties uz Komerclikuma 169. pantā noteikto padomes pienākumu

23rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Vispārējo tiesību

24aizsardzības līdzekļu esamību pierādot arī Ziemeļu rajona tiesā

252011. gada 17. janvārī pēc citu Parex bankas mazākuma akcionāru

26pieteikuma ierosinātā lieta. Savukārt ES tiesību jomā Pieteikuma

27iesniedzējiem bijušas vismaz trīs dažādas iespējas aizstāvēt

28savas tiesības.

293.1. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas

30pieņemšana bijusi saistīta ar 2008. - 2009. gadā starptautiskā

31finanšu tirgus problēmu izraisīto globāla mēroga finanšu krīzi,

32kuras kontekstā arī vienai no Latvijas kredītiestādēm - Parex

33bankai - radusies nepieciešamība pēc valsts atbalsta.

34Apstrīdētajā normā esot ietverta rekapitalizācijas shēma - viens

35no instrumentiem, kurus finanšu iestādes izmanto krīzes

36situācijā. Proti, apstrīdētajā normā esot ietverts speciāls

37regulējums gadījumam, kad pati kredītiestāde lūdz, lai valsts

38iegūst būtisku līdzdalību kredītiestādē un piešķir tai komerciālu

39atbalstu, kas ļautu ārkārtas situācijā nodrošināt ātru, operatīvu

40un efektīvu rīcību.

413.2. Atbildes rakstā Saeima piekrīt Pieteikuma

42iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo akcionāru

43pamattiesības uz īpašumu. Taču apstrīdētajā normā paredzētais

44Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums saskanot

45ar Satversmi - tas esot paredzēts likumā, noteikts leģitīma mērķa

46labad un atbilstot samērīguma prasībām.

47Savukārt Saeimas pārstāvis tiesas sēdē, atsaucoties uz ECT

48praksi, izteica viedokli, ka apstrīdētā norma neierobežo

49akcionāru pamattiesības uz īpašumu. Proti, no ECT spriedumos

50izteiktajām atziņām varot secināt, ka tikai tad, ja sūdzības

51iesniedzēju akcijām ir ekonomiska vērtība, tās uzskatāmas par

52īpašumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

53konvencijas (turpmāk - Konvencija) izpratnē. Līdz ar to

54Satversmes 105. panta tvērumā ietilpstot tikai akcijas ar tirgus

55vērtību, taču Pieteikuma iesniedzēju akcijām šādas vērtības

56neesot. Uz to norādot gan FM 2011. gada 2. septembra vēstulē Nr.

577-3-02/5778, gan EK 2010. gada 15. septembra lēmuma 147. punktā

58paustais viedoklis.

59Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka neviena Pieteikuma

60iesniedzēju akcija neesot nedz mainījusi īpašumtiesības, nedz arī

61tikusi pilnībā iznīcināta. Līdz ar to uz Pieteikuma iesniedzēju

62situāciju neattiecoties Satversmes 105. panta ceturtais

63teikums.

643.3. Atbildes rakstā uzsvērts, ka apstrīdētajā normā

65paredzētajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis -

66citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības

67nodrošināšana. Papildus tam Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

68norādīja arī uz Satversmes 105. panta otrajā teikumā paredzēto

69iespēju šajā pantā noteiktās pamattiesības ierobežot. Leģitīmais

70mērķis aptverot kā ātru un efektīvu kredītiestādes pamatkapitāla

71palielināšanu, tā arī nepieciešamību izpildīt prasības, kuras

72izriet no valsts atbalstu regulējošām tiesību normām.

733.4. Pēc Saeimas ieskata, pamattiesību ierobežojums

74esot samērīgs. Sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas

75atsverot akcionāru tiesību ierobežojumu. Tā kā komercdarbībai

76finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē paredzēts īpašs regulējums

77un valstī ieviests noguldījumu garantiju mehānisms, valsts

78noteiktā apmērā esot uzņēmusies atbildību (saistības) par

79licencētajām kredītiestādēm. Maksātspējas grūtībās nonākušas

80kredītiestādes darbību regulējošo normu primārais mērķis esot

81nepieļaut un samazināt iespējamos zaudējumus finanšu sektorā,

82ekonomikā kopumā, kā arī zaudējumus noguldītājiem un noguldījumu

83garantiju fondam. Tāpēc tiesību normas, kas paredzētas

84maksātspējas atjaunošanai, galvenokārt esot vērstas uz

85kredītiestādes darbības turpināšanu un noguldītāju

86aizsardzību.

87Saeima norāda, ka akciju vērtības samazinājums izrietot no

88fakta, ka kredītiestādei ir finansiālas grūtības, nevis no fakta,

89ka kredītiestādei tiek sniegts valsts atbalsts. Vispārējais

90kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas regulējums

91akcionārus aizsargājot daudz mazāk nekā noguldītājus.

92Kredītiestādes akcionāriem vajadzējis apzināties savu risku.

93Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma darbojoties pat Pieteikuma

94iesniedzēju pašu interesēs. Ja kredītiestāde, nesaņemot valsts

95atbalstu, neizbēgami kļūtu maksātnespējīga, līdzšinējie tās

96akcionāri zaudētu ne tikai savas akcionāra tiesības piedalīties

97kredītiestādes pārvaldībā, bet arī mantiskās tiesības -

98maksātnespējas gadījumā akcionāriem būtu tikai iluzora iespēja

99saņemt likvidācijas kvotu. Savukārt tādā gadījumā, ja valsts

100atbalsts būtu efektīvs, pēc tā izbeigšanās rastos dažādas

101iespējas, tostarp arī iespēja, ka Pieteikuma iesniedzēju dalība

102pamatkapitālā pieaugs.

103Saeima uzsver, ka valstij esot pienākums pēc iespējas

104efektīvāk rīkoties ar tās rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem,

105ņemot vērā pirmām kārtām nodokļu maksātāju kopuma, nevis

106individuālu trešo personu intereses. Nebūtu pieļaujama tāda

107situācija, ka valsts līdzekļi tiktu izlietoti tā, lai ļautu

108līdzšinējiem bankas akcionāriem saglabāt savu proporcionālo

109līdzdalību bankas apmaksātajā pamatkapitālā uz komercdarbības

110atbalsta rēķina.

1113.5. Atbildes rakstā norādīts, ka Direktīvā 77/91/EEK

112esot iekļautas vispārējā regulējuma prasības, kas būtībā vērstas

113uz akciju sabiedrības ikdienas saimnieciskās darbības

114nodrošināšanu, un tā neizvirzot tādus pamatkapitāla

115palielināšanas noteikumus, kas būtu attiecināmi uz speciāliem

116tiesību subjektiem vai reglamentētu pamatkapitāla palielināšanu,

117ievērojot īpašus apstākļus.

118Saeimas pārstāvis tiesas sēdē izteica viedokli, ka Direktīvai

11977/91/EEK neesot juridiskas nozīmes jautājumā par apstrīdētās

120normas konstitucionalitāti. Turklāt Pieteikuma iesniedzēji neesot

121apstrīdējuši EK lēmumus par valsts atbalsta sniegšanu. Pēc

122Saeimas pārstāvja ieskata, "Direktīva 77/91/EEK ir tikai

123sekundāra un tehniska Eiropas tiesību norma, kam nav nekāda

124sakara ne ar Eiropas, ne ar Latvijas pamattiesībām"

125(Satversmes tiesas 2011. gada 20. septembra sēdes stenogramma

126lietas materiālu 7. sēj. 134. lpp.).

1273.6. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim

128par to, ka apstrīdētā norma pārkāpjot tiesiskās paļāvības

129principu. Apstrīdētā norma nemainot vispārējo kārtību, kas

130noteikta komercsabiedrībām pamatkapitāla palielināšanai. Tā tikai

131paredzot attiecīgu regulējumu vienam specifiskam subjektam -

132kredītiestādei, kura nonākusi īslaicīgās grūtībās un pati nespēj

133tās atrisināt.

134Atbildes rakstā uzsvērts, ka Satversmes 1. pants neliedzot

135likumdevējam ieviest jaunu tiesisko regulējumu pašu akcionāru un

136sabiedrības interesēs. Tiesiskās paļāvības principu konkrētajā

137gadījumā nevarot tulkot tādējādi, ka apstrīdēto normu drīkstētu

138attiecināt vienīgi uz tām kredītiestādēm, kuras dibinātas pēc tās

139spēkā stāšanās.