22. pants

Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

citādi, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka saudzējošāks līdzeklis

ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo

mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 19. punktu). Lietā ir minēti vairāki

alternatīvi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi.

22.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka viens no

pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas nodrošinātu

leģitīmā mērķa sasniegšanu, ir valsts rīcība Banku pārņemšanas

likumā paredzētajā kārtībā. Valsts varot iegūt būtisku līdzdalību

pamatkapitālā, vispirms pārņemot kredītiestādes akcionāriem, tai

skaitā mazākuma akcionāriem, piederošās akcijas un tikai pēc tam

veicot ieguldījumus kredītiestādes pamatkapitālā.

Viens no ES Padomes 2009. gada 20. janvāra lēmumā par Kopienas

vidēja termiņa finansiālās palīdzības piešķiršanu Latvijai

izvirzītajiem ekonomiskās politikas nosacījumiem turpmākas

finansiālas palīdzības izmaksai ir šāds: "[..] nodrošināt,

lai atlikušie Parex bankas mazākuma akcionāri negūtu labumu no

bankas jautājuma atrisināšanas, un veikt pasākumus finansiālās

stabilitātes uzlabošanai, pilnībā nacionalizējot Parex

banku" (ES Padomes 2009. gada 20. janvāra lēmuma

2009/290/EK par Kopienas vidēja termiņa finansiālās palīdzības

piešķiršanu Latvijai 3. panta piektās daļas "i" punkts,

ES Oficiālais Vēstnesis, 2009. gada 25. marts, vai

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2009:079:0039:0041:LV:PDF).

Arī EK 2009. gada 11. februāra lēmuma NN 3/2009, kas attiecas uz

valsts atbalstu Parex bankai, 30. punktā ir runa par taisnīgu

kompensāciju mazākuma akcionāriem un tās nosacījumiem (sk. EK

2009. gada 11. februāra lēmuma lietā NN 3/2009 "Grozījumi

valsts atbalsta pasākumos attiecībā uz AS Parex banka" 30.

punktu, ES Oficiālais Vēstnesis, 2009. gada 27. jūnijs, Nr. C

147, vai

http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2009/nn003-09-en.pdf).

Nevar piekrist tiesas sēdē pieaicināto personu izteiktajam

viedoklim, ka Banku pārņemšanas likumu nevarēja piemērot

Pieteikuma iesniedzējiem. Šāds apgalvojums ir pretrunā ar

Latvijas valsts viedokli, ko tā sniegusi EK: "[..] nav

izslēdzams, ka LHZB pilnīgi nacionalizēs Parex banku, pārņemot

atlikušās akcijas no mazākuma akcionāriem. Šajā sakarā Latvijas

iestādes apliecināja, ka kompensācija, kas būtu maksājama

minētajiem akcionāriem, šādā gadījumā tiks noteikta saskaņā ar

Likumu par banku pārņemšanu" (EK 2009. gada 11. februāra

lēmuma NN 3/2009 par izmaiņām valsts atbalsta pasākumos Parex

bankai 9. punkts,

http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2009/nn003-09-en.pdf).

Referējot par apstrīdēto normu Saeimas sēdē 2009. gada 26.

februārī, Budžeta komisijas priekšsēdētājs K. Leiškalns norādīja:

"Piemērojot šādu normu, esošo akcionāru intereses tiek

ierobežotas daudz mazākā mērā nekā gadījumā, ja valsts saskaņā ar

Banku pārņemšanas likumu nolemtu veikt bankas piespiedu

pārņemšanu" (Saeimas 2009. gada 26. februāra sēdes

stenogramma,

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/9E0A71FA0FC099A6C225756E0047D780?OpenDocument).

Nevar piekrist tiesas sēdē K. Leiškalna izteiktajam viedoklim, ka

apstrīdētā norma bija nepieciešama tāpēc, ka Banku pārņemšanas

likumu nevarēja piemērot.

Banku pārņemšanas likuma projekta anotācijā norādīts:

"[..] ja netiek panākta vienošanās par labprātīgu

pārņemšanu, likumprojekts paredz, ka katram konkrētam piespiedu

pārņemšanas gadījumam tiek izdots atsevišķs likums. Šāda pieeja

nodrošina, ka likumdevējs katrā konkrētā gadījumā pārliecinās, ka

ir iestājies tāds ārkārtas gadījums, ka valsts banku sistēmas

stabilitātes saglabāšanas, maksājumu sistēmu raitas darbības

nodrošināšanas un sabiedrības interesēs ir nepieciešams pārņemt

attiecīgās bankas akcijas vai mantu, tiesības un saistības"

(likumprojekta "Banku pārņemšanas likums" anotācija,

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/4BFD4A715FA0A04BC225752100522558?OpenDocument).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "personas

īpašumtiesību patiesu aizsardzību garantē ne vien taisnīga

atlīdzība (tās apmērs), bet arī nekustamā īpašuma piespiedu

atsavināšanas process pats par sevi" (Satversmes tiesas

2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.3.

punkts).Var piekrist, ka Banku pārņemšanas likums Pieteikuma

iesniedzējiem ir labvēlīgāks tiktāl, ciktāl tas paredz, ka

jautājumus par akciju atsavināšanu Saeima izvērtē likumdošanas

procesa ietvaros, savukārt strīdi par taisnīgas atlīdzības apmēru

risināmi tiesā. Apstrīdētā norma neparedz nevienu no minētajām

procedūrām.

Ministru kabinets uzskata, ka pamattiesību ierobežojums būtu

lielāks tieši tad, ja valsts būtu pilnībā pārņēmusi Parex banku.

Attiecībā uz akciju piespiedu atsavināšanu par adekvātu atlīdzību

Banku pārņemšanas likuma 8. panta pirmā daļa paredz: ja pārņemtā

banka saņēmusi valsts atbalstu vai LB tai piešķīrusi finansējumu

pirms ierosinājuma par bankas pārņemšanu vai vienlaikus ar to,

tad, nosakot atlīdzības apmēru, no aprēķiniem izslēdzams

piešķirtais valsts atbalsts un LB finansējums. Ministru kabineta

2009. gada 10. februāra noteikumi Nr. 112 "Bankas

akcionāriem vai bankai piešķiramās taisnīgās atlīdzības apmēra

noteikšanas, piedāvāšanas un samaksas kārtība" paredz

pārņemamā objekta vērtību noteikt, ņemot vērā bankas kapitāla un

rezervju lielumu, kas koriģēts par bankas aktīvu bilances

vērtības un likvidācijas vērtības starpību, izdarot pieņēmumu, ka

banka nākotnē nesaņems valsts atbalstu un finansējumu no LB,

ņemot vērā jebkādu informāciju par bankas komercdarbību, bankas

faktiskās iespējas turpināt komercdarbību nākotnē, bankas

kapitāla pietiekamības rādītājus un maksātspējas stāvokli, kāds

tas bija dienā, kad iesniegts ierosinājums par bankas pārņemšanu,

kā arī bankas likviditātes rādītājus.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis un vairākas pieaicinātās

personas izteica viedokli, ka taisnīga atlīdzība Pieteikuma

iesniedzējiem Banku pārņemšanas likuma piemērošanas gadījumā būtu

tuva nullei. Šāds viedoklis atšķiras no Asociācijas rakstveidā

norādītā viedokļa, ka kredītiestādes akcionāru akciju pārņemšana

un tikai pēc tam īstenotā pamatkapitāla palielināšana radītu

vairākas negatīvas sekas gan valstij, gan arī kredītiestādei.

Naudas līdzekļi, ko valsts ieguldītu pašā kredītiestādē, lai

uzlabotu tās finansiālo stāvokli, varētu tikt novirzīti

akcionāriem.

No lietas materiāliem gūstams ieskats, ka 2008. gada decembrī

Pieteikuma iesniedzēji savas akcijas vērtēja apmēram tā - divi

vai vairāk lati par akciju. Intervijā laikrakstam "Dienas

Bizness" kāds no mazākuma akcionāriem, kurš nav Pieteikuma

iesniedzēju vidū, izteica viedokli, ka "Parex bankai ir

liels kredītportfelis. [..] daudz īpašumu - simboliski puse

Latvijas saķīlāta Parex bankā" (Mārtiņa I. Nav gatavi

tāpat atdot akcijas. Dienas Bizness, 2008. gada 19. decembris,

http://www.db.lv).

Apstrīdētās normas pieņemšanas laikā FM uzskatīja: ja Parex

bankas mazākuma akcionāru jautājums tiktu risināts ar Banku

pārņemšanas likuma palīdzību, būtiskākās negatīvās sekas būtu

tiesāšanās izdevumi gadījumā, ja mazākuma akcionāri nebūtu

apmierināti ar izmaksātās kompensācijas apmēru (sk. FM 2009.

gada 24. februāra vēstuli Nr. 7/VK-74/540 lietas materiālu 3.

sēj. 71.-72. lpp.). Tātad apstrīdētās normas

pieņemšanas laikā FM nebija pārliecināta par taisnīgas atlīdzības

apmēru un tai bija bažas par tiesvedības risku.

EK attiecībā uz finanšu iestāžu glābšanas pasākumiem

atbilstīgo aktīvu novērtēšanu un cenu noteikšanu norāda, ka

pirmajā posmā aktīvus, ja iespējams, vajadzētu novērtēt,

pamatojoties uz to pašreizējo tirgus vērtību. "Būtībā

ikviens glābšanas shēmā iekļauto aktīvu pārvedums vērtībā, kas

pārsniedz tirgus cenu, būs valsts atbalsts. Tomēr pašreizējā

tirgus vērtība var būt diezgan atšķirīga no šo aktīvu bilances

vērtības pašreizējā situācijā vai, ja nav tirgus, tāda var pat

nebūt (dažiem aktīviem vērtība praktiski var būt pat nulle)"

(sk. Komisijas paziņojuma par samazinātas vērtības aktīviem

piemērojamo režīmu Kopienas banku nozarē 39. punktu, ES

Oficiālais Vēstnesis, 2009. gada 26. marts, vai

http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2009:072:0001:0022:LV:PDF).

Konkrētās lietas ietvaros nav iespējams un nepieciešams

noskaidrot, vai un cik liela taisnīga atlīdzība būtu pienākusies

Pieteikuma iesniedzējiem, ja valsts izšķirtos par Parex bankas

pilnīgu nacionalizāciju.

Valsts rīcība, kuras rezultātā uzlabojas kredītiestādes

finansiālais stāvoklis, ļauj akcionāriem arī turpmāk saglabāt

savu īpašnieka statusu un īstenot no akcijām izrietošās tiesības.

Līdz ar to Banku pārņemšanas likuma piemērošana nebūtu uzskatāma

par Pieteikuma iesniedzēju tiesības mazāk ierobežojošu

līdzekli.

22.2. Ciktāl leģitīmais mērķis ir saīsināt laiku, kas

nepieciešams akcionāru sapulces sasaukšanai, pastāv arī

alternatīvs līdzeklis tā sasniegšanai, proti, akcionāru sapulces

sasaukšanai likumā noteikto termiņu saīsināšana. Komerclikumā

noteikto termiņu - 30 dienas - likumdevējam bija iespēja saīsināt

gan vispār, gan arī attiecībā uz gadījumiem, kad nepieciešams

glābt finansiālās grūtībās nonākušu kredītiestādi.

Tāpat bija iespējams paredzēt arī pavisam īsu termiņu, kurā

akcionāram jāizšķiras par savu pirmtiesību īstenošanu un

jāapmaksā parakstītais kapitāls.

22.3. Apstrīdētā norma ir saistīta ar valsts atbalstu,

tāpēc pamatkapitāla palielināšana tajā paredzētajā kārtībā

iespējama tikai pēc EK lēmuma saņemšanas. To ilustrē arī

situācija 2009. gada martā, kad pirmais Parex bankas padomes

lēmums par kapitāla palielināšanu netika realizēts, jo tajā

paredzēto valsts atbalsta apjomu EK neakceptēja. Bija

nepieciešams gan atkārtots MK lēmums, gan arī Parex bankas

padomes lēmums (sk. šā sprieduma 1.6. punktu).

Lai arī pastāv iespēja, ka steidzamā gadījumā EK lēmums tiek

pieņemts ātri, attiecībā uz Parex banku EK 2009. gada 11. maija

lēmums tika saņemts pēc ilgāka laika nekā Komerclikumā akcionāru

sapulces sasaukšanai paredzētais laiks. Šajā periodā bija

iespējams savlaicīgi izsludināt akcionāru sapulci. Piemēram,

2009. gada maijā EK individuālu lēmumu par valsts atbalsta

saderību ar kopējo tirgu pieņēma arī attiecībā uz Vācijas banku

"Comerzbank", kurā Vācijas valsts ieguva līdzdalību -

25 procenti un viena akcija. Šī banka par sava pamatkapitāla

palielināšanu lēma akcionāru sapulcē, kura tika izsludināta

laikā, kad EK vēl tikai izskatīja attiecīgo jautājumu. Akcionāru

sapulce notika īsi pēc EK lēmuma pieņemšanas (sk.:

https://www.commerzbank.de/de/hauptnavigation/presse/pressemitteilungen/archiv1/2009/quartal_09_02/presse_archiv_detail_09_02_5417.html).

Attiecībā uz valsts atbalstu Parex bankai restrukturizācijas

posmā EK lēmuma pieņemšanas procedūra kopumā ilga vairāk nekā

gadu. Proti, Latvija pirmo restrukturizācijas plāna redakciju

iesniedza jau 2009. gada 11. maijā, bet pozitīvs lēmums tika

pieņemts tikai 2010. gada 15. septembrī (sk. šā sprieduma 1.6.

punktu). Komerclikuma normas neliedz izsludināt akcionāru

sapulci pirms EK lēmuma pieņemšanas. Tāpat var noteikt arī

regulējumu, kas ļautu akcionāru sapulcei pamatkapitāla

palielināšanu saistīt ar nosacījumu, ka pamatkapitāla

palielināšana notiek tikai pēc pozitīva EK lēmuma

pieņemšanas.

22.4. Komerclikumā paredzētais regulējums, atšķirībā no

citu Eiropas valstu prakses, liedz akcionāru sapulcei pašai lemt

par atteikšanos no akcionāru pirmtiesībām. Tā Komerclikuma 253.

panta pirmās daļas pirmais teikums paredz, ka "akcionāru

pirmtiesības nevar atcelt vai ierobežot dibināšanas līgumā,

statūtos vai ar akcionāru sapulces lēmumu". Komerclikuma

253. panta pirmās daļas otrais teikums paredz, ka,

"palielinot pamatkapitālu šā likuma 254. panta otrajā daļā

paredzētajos gadījumos, akcionāriem nav pirmtiesību".

Savukārt 254. pants regulē pamatkapitāla palielināšanu ar īpašu

mērķi. Šā panta otrajā daļā norādītie mērķi neaptver situāciju,

uz kuru attiecas apstrīdētā norma.

Taču šāds regulējums ir Latvijas likumdevēja brīvas

izšķiršanās rezultāts. ES tiesību akti neliedz likumdevējam

iestrādāt Komerclikumā normu, kas ļautu akcionāriem pašiem,

izvērtējot situāciju un savas iespējas, lemt par atteikšanos no

pirmtiesībām, ja tas nepieciešams bankas glābšanas interesēs.

Ciktāl apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir palielināt

pamatkapitālu tādā veidā, ka tiek izslēgtas akcionāru iespējas

izmantot savas pirmtiesības, pastāv iespēja šo mērķi sasniegt ar

saudzīgākiem līdzekļiem.

Līdz ar to likumdevējam bija iespēja

leģitīmo mērķi sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, kas personu

pamattiesības aizskartu mazāk.