23. pants

Izvērtējot apstrīdētā ierobežojuma samērīgumu,

jāņem vērā vairāki aspekti.

23.1. Apstrīdētā norma, no vienas puses, ir pieņemta

tieši kontekstā ar Parex bankas situāciju, bet, no otras puses,

apstrīdētās normas piemērošanas iespējas nav ierobežotas nedz ar

šo vienu subjektu, nedz arī ar konkrēto situāciju 2009. gada

pavasarī, kad Parex bankas glābšanas posmā tika palielināts tās

pamatkapitāls.

23.2. Tiesas sēdē K. Leiškalns apgalvoja, ka

apstrīdētās normas pieņemšanas laikā esot bijis pilnīgi skaidrs

EK un Starptautiskā Valūtas fonda viedoklis, proti: ja mazākuma

akcionāri proporcionāli piedalīsies pamatkapitāla palielināšanā,

šādu valsts atbalstu EK neakceptēs. Taču lietā nav dokumentu,

kurā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas šāds viedoklis būtu

fiksēts. FM 2009. gada 24. februārī, proti, kad apstrīdētā norma

jau bija iekļauta likumprojektā Nr. 963 kā Budžeta komisijas

priekšlikums, taču vēl nebija pieņemta, norādīja: lai novērstu

Parex bankas mazākuma akcionāru iespēju gūt labumu no ERAB

investīcijām Parex bankā, ir apsvērti iespējamie risinājuma

varianti, tostarp "akciju vērtības "atšķaidīšana"

(dilution)" (FM 2009. gada 24. februāra vēstule Nr.

7/VK-74/540 lietas materiālu 3. sēj. 71. lpp.). Tātad

akcionāru līdzdalības samazināšana patiesībā bija vērsta ne tik

daudz uz tiesas sēdē norādīto mērķu sasniegšanu, bet drīzāk gan

uz piesaistītā investora izvirzīto prasību izpildi. Taču, kā

izriet no minētās vēstules, ERAB nemaz neprasīja pavisam atņemt

akcionāru pirmtiesības, bet norādīja uz iespējamo risinājumu,

"kura ietvaros mazākuma akcionāri saglabā savu līdzdalību,

bet tā strauji samazinās, ja tie nevar ieguldīt savus līdzekļus

Parex bankas pamatkapitāla palielināšanā" (FM 2009. gada

24. februāra vēstule Nr. 7/VK-74/540 lietas materiālu 3. sēj. 72.

lpp.).

23.3. Saeimas pārstāvis debatēs kā būtisku apstrīdētās

normas atbilstības aspektu uzsvēra Parex bankai sniegtā valsts

atbalsta komplicēto raksturu, proti, valsts sniedza atbalstu, ne

vien palielinot bankas pamatkapitālu, bet arī sniedzot garantijas

un galvojot sindicētos kredītus. Arī MK pārstāvis uzsvēra normas

pieņemšanas vēsturisko kontekstu un aicināja situāciju vērtēt

kopsakarā ar notikumiem kopš 2008. gada novembra, kad valsts

iegādājās Parex bankas akcijas. Tāpat no to MK sēžu protokoliem,

kurās tika lemts par Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu,

izriet, ka MK vienlaikus ir lēmis gan par pamatkapitāla

palielināšanu, gan arī par citiem finanšu instrumentiem, kas

nepieciešami Parex bankas funkcionēšanai.

Taču apstrīdētā norma expressis verbis satur tikai

divus tās piemērošanas nosacījumus: valdes lūgumu un Ministru

kabineta lēmumu. Norma neparedz nekādus nosacījumus, kas tās

piemērošanu ierobežotu ar ārkārtas apstākļiem, tā nenoteic, ka

būtu piemērojama tikai attiecībā uz tautsaimniecībā sistēmiski

svarīgām bankām vai tikai tādā gadījumā, kad tas noteikti

nepieciešams, lai nodrošinātu valsts atbalsta saderību ar Eiropas

kopējo tirgu. Pati apstrīdētā norma nenorāda arī uz citiem

specifiskiem apstākļiem, kādus Saeimas pārstāvis un pieaicinātās

personas saskata tieši Parex bankas gadījumā.

EK paziņojumos (komunikācijās), kuros tā skaidro savu politiku

finanšu krīzes pārvarēšanai paredzētā valsts atbalsta jomā,

norāda uz dažādiem konkurences traucējumu novēršanas pasākumiem,

kas veicami, lai panāktu to, ka finansiālajās grūtībās nonākušās

bankas un to akcionāri nestu taisnīgu slogu. Tomēr ne katrā

gadījumā par šādu slogu būtu jānosaka akcionāru līdzdalības

samazināšana. Tā 2011. gada februārī EK savā paziņojumā

(komunikācijā) norāda: "Līdz valsts atbalsta atlīdzināšanai

aizsardzības līdzekļiem, ko piemēro grūtībās nonākušām bankām

glābšanas un pārstrukturēšanas posmā, principā ir jāietver:

ierobežojoša dividenžu politika (tostarp aizliegums izmaksāt

dividendes vismaz pārstrukturēšanas laikā), vadības atalgojuma

vai prēmiju ierobežojumi, pienākums atjaunot un uzturēt

maksātspējas rādītāja paaugstinātu līmeni, kas atbilst finanšu

stabilitātes mērķim, kā arī valsts līdzdalības izpirkšanas

grafiks" (EK paziņojuma "Finanšu iestāžu

rekapitalizācija pašreizējās finanšu krīzes apstākļos - atbalsta

ierobežošana līdz nepieciešamajam minimumam un aizsardzības

līdzekļi pret pārmērīgiem konkurences traucējumiem" 45.

rindkopa, http://eur-lex.europa.eu).

Ne katrā gadījumā, kad kredītiestādei tiek sniegts

restrukturizācijas atbalsts, tas nonāktu pretrunā ar ES kopējo

tirgu tikai tāpēc, ka kredītiestādes līdzšinējiem akcionāriem ir

iespēja izmantot savas pirmtiesības.

23.4. Divus mēnešus pirms apstrīdētās normas

pieņemšanas K.Leiškalns, ziņojot par Banku pārņemšanas likuma

projektu, norādīja: "Šis likums ļauj arī mazākuma

akcionāriem solidāri piedalīties bankas atveseļošanā, un līdz ar

to viņu akcijas nekādā veidā nevar tikt atsavinātas, ja viņi

solidāri piedalās" (Saeimas 2008. gada 18. decembra sēdes

stenogramma,

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/C212D7807418F5A6C22575370053DBFD?OpenDocument).

No tiesas sēdē K. Leiškalna teiktā izriet, ka Budžeta

komisija, apspriežot apstrīdēto normu, vadījās no pieņēmuma, ka

vismaz Parex bankas gadījumā mazākuma akcionāri nemaz negribētu

piedalīties kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanā.

FKTK pārstāvis norādīja, ka apstrīdētā norma piemērojama tad,

kad kredītiestādes turpmākā darbība bez papildu kapitāla

ieguldīšanas nav iespējama, bet līdzšinējiem akcionāriem šāda

kapitāla nav, un tā bijis Parex gadījumā. FKTK rīcībā neesot

bijis informācijas, ka arī mazākuma akcionāri grib piedalīties

pamatkapitāla palielināšanā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

20. septembra stenogrammu lietas materiālu 7. sēj. 89. un 91.

lpp.).

Tiesas sēdē 2011. gada 6. septembrī arī MK pārstāvis norādīja,

ka FM neesot saņēmusi konkrētu mazākuma akcionāru piedāvājumu

iesaistīties Parex bankas likviditātes nodrošināšanā, veikt

ieguldījumus tās kapitālā vai risināt ar sindicētajiem kredītiem

saistītus jautājumus (sk. Satversmes tiesas sēdes stenogrammu

lietas materiālu 7. sēj. 67. lpp.). Taču 2009. gada 24.

februāra vēstulē FM izteica šādu viedokli: "[..] nevar

izslēgt iespēju, ka mazākuma akcionāri arī var piedalīties

kapitāla palielināšanā, piemēram, Zviedrijas fonds "East

Capital"" (FM 2009. gada 24. februāra vēstule Nr.

7/VK-74/540 lietas materiālu 3. sēj. 71. lpp.).

2008. gada 19. decembrī vairāki Pieteikuma iesniedzēji

publiski apliecināja gatavību pirkt bankas akcijas proporcionāli

tiem piederošajām kapitāla daļām (sk.: Mārtiņa I. Nav gatavi

tāpat atdot akcijas. Dienas Bizness, 2008. gada 19.

decembris). 2009. gada 4. februārī divi Pieteikuma

iesniedzēji nosūtīja FM valsts sekretāram M. Bičevskim un Parex

bankas valdes priekšsēdētājam N. Melngailim vēstuli, kurā

apliecināja savu gatavību piedalīties Parex bankas

rekapitalizācijā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 49.-50.

lpp.).

23.5. Apstrīdētās normas piemērošana nav aprobežota

tikai ar gadījumiem, kas līdzinās Pieteikuma iesniedzēju

situācijai, kurā tiem piederošo akciju īpatsvars attiecībā uz

akciju sabiedrības pārvaldi ļauj realizēt tikai atsevišķas

akcionāra tiesības.

Apstrīdētās normas piemērošanas nosacījums ir Ministru

kabineta lēmums par valsts būtiskas līdzdalības iegūšanu vai

palielināšanu kredītiestādē. Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1.

panta 15. punktu ar terminu "būtiska līdzdalība" apzīmē

personas vai vairāku personu, kas uz vienošanās pamata rīkojas

saskaņoti, tieši vai netieši iegūtu līdzdalību, kura aptver 10 un

vairāk procentu no komercsabiedrības pamatkapitāla vai

balsstiesīgo akciju skaita vai dod iespēju būtiski ietekmēt

komercsabiedrības finanšu un darbības politikas noteikšanu.

Līdz ar to apstrīdētā norma pieļauj, ka tiek piemērota

gadījumos, kad akcionārs vai akcionāru kopums pamatkapitāla

palielināšanas rezultātā zaudē savas vairākuma tiesības vai arī

tā saucamo "zelta akciju" un līdz ar to zaudē arī reālu

iespēju ietekmēt kredītiestādes saimniecisko darbību.

Šādos gadījumos var rasties tāda situācija, ka akciju īpašuma

tirgus vērtība samazinās tieši apstrīdētās normas piemērošanas

rezultātā.

23.6. Satversmes 105. pants liedz valstij bez

pietiekama attaisnojuma veikt pasākumus, kuru rezultātā personai

iestājas nelabvēlīgas mantiskas sekas, tostarp pazeminās īpašuma

tirgus vērtība vai arī samazinās no īpašuma gūstamo augļu apmērs.

Tomēr, izvērtējot konkrēta regulējuma atbilstību Satversmes 105.

pantam, ir nepieciešams konstatēt cēloņsakarību starp

apstrīdētajām normām un personai radītajām negatīvajām

mantiskajām sekām. Satversmes 105. pantā nostiprinātās

pamattiesības uz īpašumu negarantē tiesības būt pasargātam no

biznesa riska. Akcionāri un pakārtotie kreditori var gūt augļus

kredītiestādes veiksmīgas darbības rezultātā, bet reizē ir

pakļauti visbūtiskākajam riskam. "Valstij nav pienākuma

novērst [īpašuma] vērtības zudumu tirgus faktoru rezultātā"

(Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2010-60-01 17.3. punkts).

Kā izriet no dokumentiem, ko Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji

lūdza pievienot lietai, kā arī no viņu paskaidrojumiem tiesas

sēdē, Pieteikuma iesniedzēju norādītais aizskārums daļēji varētu

būt saistīts ar to, ka Parex bankas valde laika posmā pirms 2008.

gada novembra ekonomiskās krīzes apstākļos neesot spējusi

nodrošināt sekmīgu bankas darbību, FKTK neesot veikusi efektīvu

Parex bankas uzraudzību un neesot savlaicīgi novērsusi finanšu

līdzekļu aizplūšanu no bankas. Tāpat arī valsts rīcībā neesot

bijis savlaicīgi pieņemtu tiesību normu par bankas pārņemšanas

procedūru. Bijušie vairākuma akcionāri esot izšķīrušies par Parex

bankas akciju pārdošanu valstij, pietiekami nenoskaidrojot bankas

glābšanas iespējas, ko viņiem varējuši piedāvāt Pieteikuma

iesniedzēji. 2008. gada decembrī ievēlētā Parex bankas valde

pirms apstrīdētās normas pieņemšanas neesot interesējusies par

iespēju izmantot Pieteikuma iesniedzēju rīcībā esošos brīvos

līdzekļus. Tieši minētie apstākļi varētu būt bijuši par iemeslu

tam, ka Pieteikuma iesniedzēji nevarēja savlaicīgi un pilnvērtīgi

iesaistīties Parex bankas glābšanā, bet viņiem piederošo akciju

tirgus vērtība būtiski samazinājās.

Satversmes tiesas uzdevums konkrētās lietas ietvaros nav

izvērtēt minētos apstākļus, jo tie paši par sevi neietekmē

apstrīdētās normas konstitucionalitāti.

23.7. Saeimas sēdē 2009. gada 26. februārī Budžeta

komisijas priekšsēdētājs K. Leiškalns norādīja, ka norma

darbosies tikai tad, "kad banka ar visiem saviem mazākuma

akcionāriem "iet pa burbuli"" (Saeimas 2009.

gada 26. februāra sēdes stenogramma,

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/9E0A71FA0FC099A6C225756E0047D780?OpenDocument).

Savukārt FKTK pārstāvis attiecībā uz to, kad ir piemērojams

Banku pārņemšanas likums un kad - apstrīdētā norma, izteica šādu

viedokli: "Regulējums ir pietiekami skaidrs, ja mēs

analizējam šos likumus. Banku pārņemšanas likuma 3. pants norāda,

ka bankas pārņemšana pieļaujama izņēmuma gadījumos. [..] Ja

bankas pārņemšana nenotiktu un banka tādēļ nespēj vai nespētu

ievērot likumā noteiktās banku darbību regulējošās prasības.

Kredītiestāžu likumā nekādi nosacījumi nav izvirzīti, lai

kredītiestāde varētu lūgt palīdzību" (Satversmes tiesas

2011. gada 20. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 7.

sēj. 88. lpp.). Tātad, pēc FKTK ieskata, apstrīdēto normu

varētu piemērot ne tikai tādā gadījumā, kad pastāv akūti

kredītiestādes maksātnespējas draudi, kas ir steidzami jānovērš,

bet arī citos gadījumos, kad valde to lūdz un tas ir pieļaujams

no valsts atbalstu regulējošo normu viedokļa.

Arī no EK 2009. gada 11. maija un 2010. gada 15. septembra

lēmumiem izriet, ka apstrīdētā norma Parex bankas pamatkapitāla

palielināšanai piemērota ne vien bankas glābšanas, bet arī

restrukturizācijas, proti, stabilizācijas posmā.

Apstrīdētajā normā nav ietverti nekādi ierobežojoši kritēriji,

kas noteiktu, ka tā piemērojama tikai tad, ja ar citiem

līdzekļiem banku glābt nav iespējams.

23.8. Apstrīdētās normas otrā daļa expressis

verbis liedz līdzšinējiem bankas akcionāriem piedalīties

pamatkapitāla palielināšanā. No normas vārdiskās jēgas izriet, ka

gadījumā, kad valsts jau ir bankas akcionārs, tā nemaz nevar

piedalīties pamatkapitāla palielināšanā. MK pārstāvis tiesas sēdē

6. septembrī norādīja, ka apstrīdētās normas otrā daļa esot

jālasa kontekstā ar pirmo daļu. Ja otrajā daļā būtu paredzēts

hipotētisks ierobežojums attiecībā uz valsti, tad pirmā daļa

vispār nebūtu piemērojama.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka likumiem un citiem

normatīvajiem aktiem jābūt ne vien publiski pieejamiem, bet arī

pietiekami skaidriem un saprotamiem (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.2006-12-01 16.

punktu). "Norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar

iztulkošanas paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās

patieso jēgu" (Satversmes tiesas 2010. gada 20. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punkts).

No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas

piemērošanas procesā MK ir varējis noskaidrot tās patieso jēgu.

Līdz ar to nav pamata uzskatīt apstrīdēto normu par neskaidru.

Tomēr Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka apstrīdētā

norma no juridiskās tehnikas viedokļa ir formulēta

neveiksmīgi.

23.9. Apstrīdētā norma pieņemta laikā, kad valsts

ekonomiskās krīzes seku novēršanai bija spiesta pieņemt daudzus

personu pamattiesības ietekmējošus lēmumus. Nereti šāda

regulējuma samērīguma neatņemama sastāvdaļa ir tā īslaicīgais

raksturs, kas skaidri formulēts normatīvajā aktā. Satversmes

tiesa ir secinājusi: radītā aizskāruma būtiskumu samazina arī

tas, ka tiesību ierobežojums ir noteikts vienīgi uz konkrētu

laika posmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 22.1. punktu).

Savukārt apstrīdētās normas darbībai termiņš nav

paredzēts.

23.10. Apstrīdētā norma paredz valsts pārvaldes

institūcijai - Ministru kabinetam - plašas iespējas iejaukties

privāttiesiskās attiecībās un izvēlēties, kādā veidā veikt

pamatkapitāla palielināšanu - atbilstoši apstrīdētajai normai vai

Komerclikumā paredzētajā kārtībā, taču neparedz personai tiesības

ar tiesu institūciju palīdzību pārbaudīt, vai katrā konkrētā

gadījumā tās tiesībām noteiktais ierobežojums ir samērīgs.

Nepieciešams norādīt, ka vairāki MK lēmumi par Parex banku arī

Satversmes tiesas lietas sagatavošanas laikā vēl bija ierobežotas

pieejamības informācija. Apstrīdētā norma neparedz nedz MK, nedz

attiecīgās bankas padomei vai valdei pienākumu informēt

akcionārus par plānoto vai notikušo pamatkapitāla palielināšanu

un sniegt tās nepieciešamības pamatojumu.

Valstij bija iespējas apstrīdēto normu izstrādāt tā, lai šāda

situācija neveidotos.

23.11. Valsts kanceleja atzinumā par Ministru kabineta

lēmumu attiecībā uz Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu

2009. gada oktobrī norāda, ka akcionāru pirmtiesību atņemšana

Parex bankas mazākuma akcionāriem pārkāpj starpvalstu investīciju

aizsardzības līgumos noteikto godīgas un taisnīgas attieksmes

principu (sk. Valsts kancelejas 2009. gada 13. oktobra

atzinumu Nr. 18/TA-3670-DV par informatīvo ziņojumu un

protokollēmumu lietas materiālu 3. sēj. 189. lpp.).

Konkrētās lietas ietvaros netiek apstrīdēta atbilstība kādam

konkrētam starptautiskam līgumam par investīciju aizsardzību,

tādēļ Satversmes tiesa šo apgalvojumu neizvērtēs. Tomēr jāņem

vērā, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas ir saistīts

ar vienas vai vairāku sistēmiski svarīgu kredītiestāžu sekmīgu

glābšanu, kas sabiedrības labklājību un personu tiesības

nodrošina īstermiņā, savukārt akcionāru pamattiesību

ierobežojumi, kas skar šo tiesību starptautiski atzītu minimumu,

ne vien ietekmē konkrēto Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības,

bet var sēt starptautisko investoru vidū šaubas par Latviju kā

drošām investīcijām labvēlīgu valsti. Sekas varētu būt jaunu

investīciju plūsmas samazināšanās, kā arī jau esošo investīciju

aizplūšana. Tas viss ilgtermiņā varētu negatīvi ietekmēt

sabiedrības labklājību.

Vērtējot visus minētos apstākļus

kopsakarā, jāatzīst, ka apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu

apjoms ir lielāks, nekā nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai,

turklāt pastāv arī citi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kas

personas pamattiesības ierobežotu mazāk. Sabiedrības ieguvums šos

ierobežojumus neatsver.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais regulējums nesamērīgi ierobežo pamattiesības uz

īpašumu un neatbilst Satversmes 105. pantam.